Rakstnieka globālā stīga

 

Foto: no personīgā arhīva

 

No 10. līdz 12. aprīlim Latvija piedalīsies Starptautiskajā Londonas grāmatu tirgū (London Book Fair), kur tā līdzās Lietuvai un Igaunijai savā simtgadē būs goda viesu valstu statusā. Jau pagājušajā gadā tika atklāta šim notikumam veltīta Latvijas literatūras atpazīstamības kampaņa #iamintrovert (Es esmu introverts), prezentējot Latviju kā introvertu rakstnieku nāciju, ko pēc pāris dienām Londonā pārstāvēs rakstnieki Kārlis Vērdiņš, Luīze Pastore, Inga Ābele un Nora Ikstena. Neilgi pirms „introvertās” komandas brauciena uz Londonu intervējām kampaņas radošo direktori Unu Rozenbaumu.

Laura Brokāne

 

Kā radās ideja par introverto rakstnieku kampaņu?

Ideja par introverto rakstnieku kampaņu radās, klausoties Latvian Literature meiteņu stāstījumā par latviešu rakstnieku unikalitāti. Pirmkārt, pat vēsturiski mūsu literatūrā prevalē sievietes autores. Otrkārt, mums ir patiesi daudz labas dzejas – tas, ka latviešiem ir lirika pat bērniem, dažkārt izbrīna pārējo pasauli. Treškārt, mūsu grāmatu ilustratori ir izcili un atzīti visā pasaulē. Šīm visām unikalitātes iezīmēm, īpaši runājot par pasākumiem, cauri vijas tas, ka mūsējie īsti nemīl runāt publiski, viņi kautrējas paši sevi slavēt, baidās no spilgtām gaismām, stipra vēja un baidās izteikties par saviem darbiem.

 

Kādas bija citas šīs kampaņas versijas?

Es piedāvāju trīs virzienus slavēt mūsu stiprās sievietes, runāt par visu dzejā vai arī godīgi atzīt to, kas šķiet acīmredzams.

 

Literatūra ir introverts process gan rakstniekam, gan lasītājam. Un Latvijā, šķiet, vairāk tomēr publiski apspriež, dalās, strīdas, piemēram, par kino, mūziku un teātri, nevis par literatūru. Iespējams, ar jauno literātu paaudzi tas mainās.

Manuprāt, jebkurš radošs process ir introverts. Glezniecībā un rakstniecībā tu iznes uz āru tikai savu rezultātu, kino un teātrī talanti saliek šos introvertos procesus kopā, vienā lielā. Literatūra pagaidām nav popkultūra (bet pie tā mēs strādājam, vai ne?), tāpēc par to ir mazāk diskusiju. Tomēr, ja papēta, cik cilvēku dalās ar citātiem sociālajos tīklos, izmanto tos kā savus moto un argumentus, tad ir skaidri redzams, ka literatūra ir daudz klātesošāka par pārējiem tevis minētajiem žanriem.

Es domāju, jebkurai „jaunajai paaudzei” ir raksturīgs ekspresīvāks izteiksmes veids, vēlme un vajadzība būt pamanītiem. Tomēr, mazliet pazīstot dažus jaunos literātus un vērojot viņus ne tik publiskās izpausmēs, es redzu, ka introvertums piemīt arī viņiem.

 

Kā tev šķiet – introvertu kampaņa ir universāls rakstnieka raksturojums?

Kā teica Londonas grāmatu tirgus direktore Džeksa Tomasa (Jacks Thomas), ar introvertu kampaņu mēs esam uzķēruši rakstnieka globālo stīgu.

 

Kampaņas tekstā rakstāt, ka „literatūra ir ideāla pasaule introvertiem cilvēkiem”. Par to savā runā pirms dažiem gadiem aizkustinoši stāstīja Nobela prēmijas laureāts, rakstnieks Patriks Modiāno, sakot, ka viņš sācis rakstīt tāpēc, ka bērnībā juties nesaklausīts. Kāpēc, tavuprāt, literatūra ir brīnišķīgs veids, kā iegūt balsi?

Literatūra ir brīnišķīgs veids, kā iegūt balsi, jo tev nav nepieciešami citi cilvēki, lai radītu literāru darbu, tev nav nepieciešami dārgi instrumenti, lai ko uzrakstītu, un dažos gadījumos tev nav nepieciešama arī publika, caur kuru reflektēt par padarīto. Literatūrā tu vari radīt savu pasauli ar ļoti pieejamiem resursiem.

 

Kā iepazīstināšanu ar šo kampaņu uzņēma dalībnieki un publika pērn Londonā? Ko sagaidāt šogad?

Latviešu autori ar prieku uztvēra šo kampaņu, un, kad dažas kultūrgrūpijas sāka ārdīties par to, ka mēs noniecinām mūsu gaišos prātus, Kārlis Vērdiņš iestājās par ideju un tās patiesumu.

Sagaidām, ka publika sajūsmā lauzīs krēslus, kā gan citādi. Dalībnieki smīnēs ūsās un piedalīsies ar atdevi. Viens britu žurnālists minēja, ka šai kampaņai piemīt dry sense of humor1, kas raksturīga pašiem britiem. Labāku komplimentu grūti iztēloties, varēšu mirt laimīga.

Veidojot šo kampaņu, secināju, ka tā ir izdevusies jau procesā. To var novērtēt pēc tā, cik daudz autoru ir izrādījušies piederīgi šai idejai, kampaņai utt. Ja cilvēki tik ļoti vēlas būt tai piederīgi, tad mēs esam zirgā!

 

Ko secināji par latviešu sabiedrību un sevi kā tās daļu, veidojot šo kampaņu?

Es drīzāk biju pārsteigta par tā saukto baltieša mentalitāti. To, ka neesam gatavi viens otru novērtēt, sadarboties, piekāpties. Neesam gatavi kopā kaut ko ienest prožektoru gaismās, bet grūstāmies un vijam intrigas, lai iegūtu vairāk uzmanības. Žēl, ka tā, jo, saliekot galvas kopā un veidojot Baltijas ceļu ne tikai pret ārējo ienaidnieku, bet arī iestājoties par kopēju tēlu, mēs noteikti sasniegtu lielāku atpazīstamību.

 

Kas tev pašai šķiet vērtīgākais latviešu literatūrā? Kādi bijuši pēdējā laika spēcīgākie, iedvesmojošākie atklājumi un pie kuriem autoriem arvien atgriezies?

No bērnības man ir bijusi būtiska dzeja, bez tās es nevaru iedomāties savu ikdienu. Kopā ar Klāvu Elsbergu un Austru Skujiņu pārcietu pusaudzību. Šobrīd es vadu savas dienas kopā ar Knutu Skujenieku. Daiļliteratūrā man tuvs ir netradicionāls trio Zenta Ērgle, Andra Neiburga un Svens Kuzmins. Šķiet, ka viņi kaut kā patiesi mīl savu lasītāju un ar aizrautību ved viņu cauri savai pasaulei. Mani ved.

 

Vai, tavuprāt, Latvijas literatūrai ir kāds vienojošais elements?

Latviešu literatūra ir izcila literatūra, es ceru piedzīvot to dienu, kad katrā pasaules grāmatu plauktā būs kāda mūsu autora grāmata.

  1. Vēsa humora izjūta (angļu val.).  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri