Par ko domā zilonis

 

Foto: no personīgā arhīva

 

Mihkels Muts (Mihkel Mutt, 1953) – Igaunijas delegācijas Dienas autors 2018. gada Londonas grāmatu gadatirgū – ir nozīmīgs igauņu rakstnieks, kurš publicējis vairāk nekā 40 dažādu žanru darbus: romānus, īsprozu, memuārus, bērnu grāmatas u. c. Muts regulāri raksta arī esejas un slejas Igaunijas periodiskajiem izdevumiem. Igaunijas Literatūras centra mājaslapā par Mutu teikts, ka viņš tiek uzskatīts par vienu no visprovokatīvākajiem igauņu autoriem, viņš ir „spēles prieka pilns nopietns konservatīvais, kurš savos darbos apvieno angļu humora izjūtu un igauņu kultūras kanona elementus. Viņa romānus, lugas un stāstus raksturo savveidīgs snobisms, iedarbīgs sarkasms, ironija un arogance à la Hakslijs. Mutu ir salīdzinājuši ar Rolānu Bartu, jo viņš vēro sabiedrību antropoloģiski, viņam ir kritiska un pārvērtējoša interese par specifiskām savas tautas lielo naratīvu sistēmām.”

Mihkels Muts ir strādājis par žurnālistu, literāru preses izdevumu galveno redaktoru, dramaturgu. 1990. un 1991. gadā viņš bija Ārlietu ministrijas Informācijas biroja vadītājs, un šis laiks atspoguļojas viņa romānā Starptautiskais vīrs (1994), kura galvenā varoņa atpazīstams prototips ir Igaunijas tālaika ārlietu ministrs Lennarts Meri. Muta pēdējais prozas darbs, kaleidoskopiskais romāns Igauņu apgraizītājs (2016), kas Igaunijā izpelnījās ļoti pretrunīgas atsauksmes, ironiski un groteski aplūko globalizāciju no novecojošās Eiropas un relatīvi jaunās, mazās Igaunijas skatpunkta. Darbība notiek gan Briselē, gan Lejas Malienā, viens no varoņiem mentāli apgraizās, kļūstot par angļu substrāta britu. Karātavu humora atslēgā rakstīts gandrīz par visu, kas Eiropai pašlaik aktuāls.

Muta darbu tulkojumi lielākoties publicēti dažādās antoloģijās, taču angļu, vācu, somu un krievu valodā tulkoti arī viņa romāni un stāstu izlases, latviski – pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas datiem – tikai viens stāsts Pusdienas pie Vulfiem grāmatā Igauņu zelta noveles (Lauku Avīze, 2009).

Punctum lasītājiem – ieskats Mihkela Muta eseistikā.

Tulkotāja

 

 

Kurš gan nebūtu dzirdējis anekdoti par igauni, kas stāv ziloņa krātiņa priekšā! Kamēr krievs, francūzis, amerikānis u. c. viņam blakus domā normālas domas (cik daudz šniceļu varētu dabūt no ziloņa, kā zilonis pārojas utt.), tikmēr igaunis domā, ko zilonis par viņu domā.

Prasme paraudzīties uz sevi ar citu acīm ir inteliģences pazīme un veiksmīgas darbošanās priekšnoteikums. Taču pārmērīgā daudzumā tā liecina par nedrošību un paralizē darbošanās spējas. Svarīga ir iesaistītās personas pozīcija: vai viņš meklē atgriezenisko saiti kā komandieris pirms rīcības vai meklē sev atzinību, lai vienkārši kaut kas būtu? Igauņa gadījumā atbilde sliecas uz otrā varianta pusi. Francūzim, amerikānim u. c. zilonis ir objekts, turpretī igaunim – subjekts, savukārt sevi viņš ir brīvprātīgi objektiskojis.

Tas ir zīmīgi, jo būt subjektam taču ir arī viens no Igaunijas un igauniskuma ideāliem. Tiesa, bez aplinkiem par to runāts galvenokārt starptautisko attiecību kontekstā (Igaunija nedrīkst būt tikai kaut kāds lielvaru bikstāmais un kāju pamesls).

Taču tagad pajautāsim: kad igaunis domā, ko zilonis par viņu domā, kas tieši viņam ir prātā? Jo domāt nav iespējams vispārīgi. Arī iztēlojamās ziloņa domas par igauni ir vērstas uz kādu noteiktu igauņa aspektu. Diez vai ziloni interesētu igauņa reliģiozitāte, viņa seksuālās un kulinārās intereses, ienākumi vai kas tamlīdzīgs, nemaz nerunājot par apavu izmēru vai izelpu. Un pat ne tas, vai jubilejas dziesmu svētku programmā ir iekļauta kantāte par ziloņiem. Starp citu, par šādām ziloņa domām igaunim nebūtu ne silts, ne auksts.

Precizēsim: igauni galvenokārt interesē nevis tas, ko zilonis domā par viņu kā indivīdu, bet gan tas, ko zilonis par viņu domā kā vienas grupas pārstāvi, kas dzīvo Igaunijā vai pārstāv to. Jau šādi viņš principiāli atšķiras no amerikāņa, vācieša u. c., kuri krātiņa priekšā nekādā gadījumā nedomā par sevi kā tautības pārstāvi.

Tālāk – igaunis pats nemāk precīzi pateikt, kāpēc īsti viņš tur krātiņa priekšā iekšēji dīdās. Taču tā ar viņu diemžēl notiek, un igaunis nudien pirmām kārtām domā (kas nu tā par domāšanu, drīzāk viss notiek ar zemapziņas starpniecību), vai zilonis saprot, ka viņam ir tāda šaubīgi dīdīga sajūta? Un tajā pašā brīdī, kad šī doma vai apjausma rodas, tā automātiski ir ieguvusi arī piekrītošu atbildi: jā, zilonis redz viņam cauri, redz, ka viņš atšķiras no francūža, krieva u. c. Un igauni pārņem nemierīga nomāktība, jo tas ir tieši tas, no kā igaunis gribētu izvairīties. Viņa slēptākās ilgas ir stāvēt būra priekšā, tāpat kā stāv pārējie, droši un vienā personā. Vairāk par visu igaunis vēlas, lai viņu uzskata par normālu cilvēku. Lai to aprakstītu, viņam pat ir pašcepts izteiciens – „baltais cilvēks” –, kurā rasistisku nokrāsu tikpat kā nav (un, piemēram, japānis šai ziņā ir baltais cilvēks). Kas traucē igaunim būt baltam?

Tādi rādītāji kā mazs iedzīvotāju skaits un viduvēja turība, neapšaubāmi, ir būtiski, taču ne galvenie. Ir par mums mazākas, taču pašapzinīgākas tautas, ir arī daudz nabadzīgākas, kuras tik un tā dzīvo harmonijā ar sevi. Arī tas, ka no nabadzīgo grupas igaunis pašlaik ir atrāvies, taču bagātos panācis vēl nav, nešķiet pats galvenais. Tāpat kā daudz kas cits, par ko liecina nesenais tautas attīstības pārskats. Jo man bail, ka nākotnē igaunis, nonākot tajā pašā zooloģiskajā dārzā, varbūt domās tā: „Nu, ziloni, mūsu IKP ir par trešdaļu pieaudzis un dzīves ilgums par desmit gadiem garāks, vai tagad es esmu baltais cilvēks?”

Šaubas par sevi un nedrošība igauņa gadījumā liecina galvenokārt par ētiskas ievirzes problēmām. Bet ne ierastajā nozīmē, teiksim, vai mēs esam viesmīlīgi, darbīgi, godīgi utt. vai pavisam pretēji. Pret šādiem vērtējumiem igaunis nav pārmēru jūtīgs. Runa ir drīzāk par kolektīvo pašapliecināšanos, vai tā izskatās cienījama vai bez mugurkaula. Vai esam „īsti” vai „pseido”? Tas ir tas, kas spokojas zemapziņā.

Kas rada šādu spiedienu? Varētu atbildēt ar vienu vārdu – vēsture. Un nevis t. s. 700 verdzības gadi, bet jaunākā vēsture. Iepriekšējā gadsimta laikā igaunis divas reizes ir izturējies tā, ka arī pats nespēj pateikt, vai tas bijis pareizi vai nav. Pirmā ir t. s. klusā padošanās, otra ir okupācija un tās sekas. Vai kolaboracionisma līmenis bija apstākļu diktēts vai pārāk entuziastisks? Un kā jaunajā sabiedrībā izturēties pret „bijušajiem” (kompartijniekiem)? Igauņi ar savu vēsturi nav „nostājušies aci pret aci” kā vācieši. Attiecībā uz kluso padošanos gan daudzmaz valda konsenss, ka pretestība būtu bijusi pašnāvnieciska, un drīzāk jūtamas ilgas pēc pāris simboliskajiem šāvieniem, kas kluso būtu padarījuši skaļu. (Iestarpinājums: mācīsimies no frančiem – viņiem savu resistance mītu izdevies izstrādāt tik lielu, ka vairums to uzskata par milzīgu akciju. Mežabrāļu kustība salīdzinājumā bija par to relatīvi lielāka pretestība.)

Saprāts arī saka, ka sekojušā pusgadsimta laikā dzīve prasījās dzīvojama un ka pēc neatkarības atjaunošanas „patiesības brīdis” nebija iespējams, jo igauņu ir pārāk maz. Taču saprāts ir viena lieta, jūtas – cita. Tiklab ļaužu, kā tautu gadījumā. Ja par kādu lietu ir nepatīkami domāt, tad par to arī nedomā un nobāž zemapziņā. Tā rodas neirozes.

Igaunim nav nobriedušu, līdzsvarotu attiecību ar savu pagātni. Viņš joprojām nav drošs, vai vēstures priekšā ir izturējies cienījami. (Reizēm tas izpaužas kā lielvērtības komplekss. Piemēram, igaunim gribētos neatkarības iegūšanu un atjaunošanu pierakstīt tikai savam krietnumam, tā samazinot vēsturiskā konteksta, tas ir – laimīgā gadījuma, nozīmi.) No šejienes izriet arī citas lietas, piemēram, svārstīgs pašnovērtējums: no vienas puses  – eiforija, no otras – mazohisms. Šādā raustīgumā ir kaut kas pazīstams. Jā, tā uzvedas pubertātes vecuma jaunietis. Arī viņam ir ārkārtīgi svarīgi, kas par viņu tiek domāts, un visvairāk viņam bail, ka netiek uzskatīts par īstu vīru.

Galvenā problēma nav tā, vai būt „mazajam” vai „lielajam”. Kalpiem var piemist ļoti liels cienīgums. Tas atkarīgs no savas vietas apzināšanās hierarhijā un atbilstošas uzvedības, kas nodrošina savstarpēju apmierinātību. Sulainis, kurš ir sulainis līdz matu galiem, šajā pasaulē galā tiek labāk nekā kundziņš, kas dvēselē joprojām ir sulainis. (Arī vergam var būt cienīgums, vismaz negatīvā ziņā, piemēram, viņš nicina saimnieku, kas pret viņu izturas kā pret sev līdzīgu, jo tādējādi saimnieks zaudē autoritāti.)

Tam, kurš svārstās, ir visgrūtāk, identitātes krīze ir briesmīga lieta. Tā kā igaunis nezina, vai ir pilnīgi „balts” vai „pelēks”, tad viņa attiecīgās maņas ir saasinājušās kā visiem margināļiem. Tas dažkārt redzams tūrisma ceļojumā. Igaunis tālās zemēs ļoti precīzi pamana un konstatē, kurš ir par viņu augstāks, kurš zemāks. Pret pēdējiem viņš bieži izturas aizbildnieciskāk nekā dažs labs lielas tautas pārstāvis. Šādos gadījumos igaunis rada „aizvakardienas baltā cilvēka” iespaidu.

Lai mazinātu neirozi un atbrīvotos no kompleksiem, par tiem vajadzētu runāt. Igauņu apetīte attiecīgās tematikas ziņā nudien ir nepiepildāma. Tas izpaužas tiklab Andrusa Kivirehka Rijkura un Čūsku vārdu neierastajā popularitātē, kā arī polemikā par Igaunijas vēstures 2. sējumu.1

Varētu domāt, ka tās visas ir vecīšu raizes un nekādi neietekmē jaunākos, kas par cilvēkiem veidojušies citādos apstākļos. Jā, nacionālas dabas spiedieni un kompleksi samazinās, taču pavisam brīvībā neatlaiž nevienu. Konteksts nāk līdzi jau tikai caur igauņu valodu vien. Starp citu, cik tad vecs ir tas igaunis, kas stāv pie ziloņa krātiņa? Droši vien viņš nav ne zaļš jauneklis, ne arī kusls vecis. Visticamāk, pusmūžā. Taču laiks iet, un nu jau Kristus vecums tuvojas arī tiem, kuru dzimšanas gads sākas ar 198.

Kopsavilkumam. Ja mēs zinātu, cik maz – labā nozīmē – mēs nodarbinām citu prātus (arī ziloņa), mēs tik daudz neraizētos. Tomēr tas būtu arī bēdīgi, jo mazas tautas gadījumā nodarbošanās ar sevi, pat piekasīšanās sev ir viena no iespējām, kā pagarināt savu eksistenci. Kamēr kaut kas kņud, cilvēks eksistē. Tā nu ar ziloni ir neērti, tomēr bez ziloņa var draudēt klusa izgaišana dzīveskrietnu cilvēkgabalu lomā.

 

No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga

Pirmpublicējums avīzē Postimees (22.05.2013)

  1. Igaunijas akadēmiskās vēstures otrajā sējumā (Eesti ajalugu II. Tartu Ülikooli ajaloo ja arheoloogia instituut, 2012) dominē viedoklis, ka Igaunijas vēsturi pirmām kārtām vajadzētu aplūkot Eiropas vispārīgākas vēstures kontekstā. Daudzi kritiķi to interpretējuši kā mēģinājumu Igaunijas pagātni revidēt un plūdlīnijot (stream-line). Sevišķu neapmierinātību dažos kritiķos izsauc 13. gadsimta sākuma atbrīvošanās cīņu nozīmes samazināšana, autoriem tiek pārmesta tās interpretācija no iekarotāju skatpunkta. – Autora piezīme latviešu tulkojumam.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri