Kur zvaigznāji ceļ savas slotas

 

dāvids & nikolajs

dāvids (šeit burļuks) satika vladimiru (šeit majakovski)
un hļebņikovu un uztaisīja krievu futūrismu

bet sāksim no sākuma – nosaukumā minētais dzejnieks
un mākslinieks piedzima ukrainā, nomira amerikā

pa vidu studēja glezniecību vācijā un francijā
1920. g. emigrēja uz japānu kur radīja 300 bildes

šādā ceļā sapelnījis pēc pāris gadiem devās ceļā uz ASV
dāvids zīmēja uz vaigiem zīmes un viņam bija stikla acs

bet dzejnieks nikolajs bija tas kas bērnībā dāvidam izsita aci
neskatoties uz to viņš nebija huligāns bet bija sirsnīgs

brāļi par to viņu izsmēja apsaukājot par kristu
vispār viņi bija pa 3 (brāļi un māsas) un visi futūristi

esot klanā automātiski (ne saturiski) tika piefutūrizēts
atteicās parakstīt manifestu “ejiet pie velna” jo nepieklājīgi jo fu

1916. g. cīnījās rumānijas frontē un pilsoņu karā
dažādās armijās un pēcāk slēpās no mobilizācijas

komunisti 1920. gadā hersonā viņu nošāva (pirms apzvērot
ka oficieriem kas brīvprātīgi pieteiksies viss būs ok)

2018

 

Dāvids Burļuks (1882–1967)

 

***

Virs čalojoša dzidravota
Uz augšu vijas bīstams ceļš,
Kur zvaigznāji ceļ savas slotas
Un slīdot bezdibeni mēž.
Mēs visi savus nēšus nesam,
Un skaidra zilgme apmirdz mūs,
No jēgas atteikušies neesam
NE ES, NE TU, NE MĒS, NE JŪS.

1908

 

***

CAURULE BIJA draudīgi TAISNA,
mira MĒNESS BAISAIS,
Es gāju mājup blāvajā gaismā,
Atminoties, kā diena gaisa.
Garlaicīgi bija no rīta paša,
Kļuva kauns pēdīgi.
Es biju uz laukuma plaša,
Pēkšņi apraudājos bēdīgi.
Caurule bija traģiski taisna,
NOMIRA baisais mēness virs mūra.
Es izdzisu kā mēnessgaisma,
Nokritis pie tumša stūra.

1909

 

***

???
Vairāk asnu ir vai lauku
Gājēju vai taku jauku
Vairāk ķermeņu vai pīķu
Vairāk zārku ir vai līķu
Zobu jebšu robu baigu
Vairāk rīkļu ir vai klaigu
Mēnešu vai staru spožu
Vairāk purnu ir vai grožu
???

 

***

Laiks MAKSĀT – atstāsim uz MŪŽIEM baudu, omulību.
Lai norimst plakstu ņirba, GAISMA SKĀBĀ
Saldā līdzdalība
Viss tas, kas ļaužu dabā.
Kaut liktenis vien apņirgt rauga
Kaut dvēsle – krogs, bet debess – zaņķis
Viss daiļais – zaimojoši draņķi
bet DZEJA – NODRĀZTA KĀ MAUKA.

Publicēts 1914. gadā

 

Nikolajs Burļuks (1890–1920)

 

***

Es – puisēns, dzīvībiņa sīka,
Pat bērnu mazbērniņš varbūt,
Arvienu skaudrāk sirds man jūt,
Cik bēdu leja tuksnesīga.

1910. gada decembris

 

***

Pa kamanām uz bukām slieti,
Zem blāvas zvaigznes snaudoši,
Vīd kučieri kā mezglos sieti,
No garas dienas guruši.
Un mēness staru pirkstus rāmi
Pēc noskumušā lejup liec,
Lai domu izšuvuma rāmī
Tiek izšūdināts vītis zieds.

 

Pazīmes

Kā tagadiņ lai nepateic,
Ka rēnā rudens taustekļi
Tik maigi glāsta zirnekli,
Pirms slēpto pienākumu veic.
Kā tagadiņ lai nenovīst
Šīs puķes, zāle dīgusī,
Ja vienaldzīgā debesī
Prom mākoņi tik viegli klīst.
Kā tagad runāt neizbeidz
Lai lūpas asrām slacītās,
Ja pats tu vilcināties sāc
Pirms slēpto pienākumu veic.

 

***

Es pacietīgi gaidu ziņu,
Ko man aiz stūra daba dos,
Es meklēju starp ļaudīm to,
Kam nedaudz kumpas mūzas zīme.

 

Vladimirs Majakovskis (1893–1930)

 

Nakts

Saņurcot aizmeta balto un sārto,
Zaļo ar dukātiem piebārstīja,
Bet logu melnajām plaukstām iedalīja
Pa spilgti dzeltenai, degošai kārtij.

Bulvāriem, laukumam nešķita jocīgi,
ka tumšzilās togās saposās mājas.
Un pirmāk skrejošiem kā dzeltenām brūcēm
Gunis ar sprādzēm rotāja kājas.

Pūlis kā izveicīgs, plankumains kaķis –
Peldēja, duravās iemānīts, slīka;
Katrs vēlējās pavelt kaut maķenīt
no smiekliem uzcelto milzīgo piku.

Es kleitas skatienā iespraudu smaidu,
Jaušot tās ķetnās saucošu žestu;
Nēģeri ņirdza, skārdrībām baidot,
Ar papagaiļa spārnu virs pieres plestu.

1912

 

Bet jūs?

Es uzšļācu iz glāzes krāsu
un dienas karti notraipīju;
es okeāna vaigu aso
uz galertbļodas parādīju.
Un, skatot skārda zivju zvīņas,
es jautu jaunu lūpu ziņas.
Bet jūs
nez pūšat noktirnes
uz fleitas –
notekcaurules?

1913

 

Neko nesaprot

Ienāca frizētavā, sacīja – rāmi!
„Esiet tik laipni, pieķemmējiet man ausis.”
Skūtais frizieris uzreiz apauga skujām,
izstieptu vaigu kā bumbierē audzis.
„Trakais!
Rudais!” –
ārdījās auri.
Lamas spiegdamas metās pretī,
un ļ-o-o-o-ti ilgi
ķiķināja kāds pauris,
raujoties iz pūļa kā vecs redīss.

1913

 

Klausieties!

Klausieties!
Ja zvaigznes dedz –
tātad – kādam to vajag?
Tātad – kāds grib, lai tās būtu?
Tātad – kāds šos spļaudeklīšus kā pērles redz?
Un, drāžot
caur pusdienas putekļu puteni,
brāžas pie Dieva,
baidās, vai nav par vēlu,
raud,
skūpsta viņa cīpslaino roku,
žēli lūdz –
lai zvaigzne noteikti būtu! –
zvēr,
ka nepārdzīvos šo bezzvaigžņu moku!
Un vēlāk
satraukts,
tak ārēji mierīgs, staigā.
Kādam saka:
„Nu, bail vairs nav?
Ir taču labāk,
vai ne?”
Klausieties!
Ja zvaigznes
dedz –
tātad kādam to vajag?
Tātad tā jābūt,
lai katru vakaru
virs jumtiem lec
kaut viena zvaigzne?!

1914

 

Veļimirs Hļebņikovs (1885–1922)

 

***

Staiguļo neesmes rāmas…
No kurienes?
No sapņa bālsprogaina.
Uz kurieni?
Uz sapni zeltsprogainu.
Nu, miegs ar tevi…
Un neesmes sanāca,
Un neesmēm nesanāca…

1907

 

***

Es mīlbis mīlavas mīlēts,
Mīležu aizmīlējis, aizmīlējies mīlā,
Mīliešus, mīlušos mīlņus mīlzīgi mīlu,
Mīlīti mīlēt ar mīlekli mīlu,
Mīlmīļojot mīlustes mīlu
Pamīļot, samīļot,
Pasamīļoties! Paaizmīļoties!
Nemīlību sanemīļot mīlu!

1907

 

***

Telpā starp divām tūcēm, diezgan šaurā strēlē,
Varēja saklausīt mākonīšu spiedzienus: ķer!
Ķeramspēlē.
Bet tūces errojās,
Tūces rūca: vai būs merrr!
(Tās diezgan draņķīgi runāja mūsu mēlē.)
Un mākonīši sasēdās pa rindām,
Un visi kopā aiztraucās pēc jaunām indēm.

1908

 

***

Mākoņi šķitās sārtām ūsām.
Mēs aizmirsām, mēs nezinājām, kas esam.
Mēs aizmirsām, mēs nezinājām: līdzinieki padebešam
Vai paši esam.
Kaut kur no attālās miglas mannas
plūst dziesmas – dzied mammas.
Gulst krēslas dūmakā mežs, tik
Vēl mīļāk tīk miglainais vārds „burvīgi”.
Ak!… mēs pagurām mūžīgajā mūžības alkmē!
Bet bērns, mēdot mūs, nočīkstēja „mē!”.

1908

 

***

Tur, kur laidās zīdastes,
Tur, kur egles liecās vējā,
Pazibēja, aizzibēja
Dažas vieglas laicītes.
Tur, kur egles šalca vējā,
Tur, kur kliedza dziedītes,
Pazibēja, aizzibēja
Dažas vieglas laicītes.
Mežonīgā ēnu dejā
It kā senas raizītes
Aizlidoja, aizskanēja
Dažas vieglas laicītes.
Dažas vieglas laicītes!
Čaravaini vilini,
Apreibini dvēseles,
Sirdī ieplūsti kā vilnis!
Tad nu skaņāk dziedītes,
Slavētas lai laicītes!

1908

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri