punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

3 sevišķi svarīgi jautājumi LALIGABAs nominantiem. Tulkojumi

Dens Dimiņš, Kārlis Vērdiņš, Valda Salmiņa, Dace Meiere

27/04/2018

 

Šodien, 27. aprīlī, tiks pasniegtas ikgadējās Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABAs) četrās kategorijās: par labāko dzejas, prozas un bērnu grāmatu, kā arī daiļliteratūras tulkojumu. Saistībā ar šo Latvijas literatūras dzīvē nozīmīgo notikumu žurnāls Punctum rīko aptauju, lūdzot LALIGABAi nominētos autorus sniegt atbildes uz trim sevišķi svarīgiem jautājumiem par balvu saņemšanu un to ietekmi uz latviešu literatūru. Pēdējā kārtā piedāvājam nominēto tulkotāju atbildes.

Jautājumi nominantiem

1. Ko jums nozīmē LALIGABAs nominācija? Kāpēc šāda balva ir nepieciešama literatūras procesam?
2. Kas jūs satrauc vairāk – iespējamība, ka jūs balvu varētu saņemt, vai doma, ka varētu nesaņemt?
3. Kā jums visvairāk pietrūkst Latvijas mūsdienu literatūrā?

 

Dens Dimiņš (Sjouns Skugabaldrs/Ēnu lapsa, Mansards)

1. No tulkotās literatūras nometnes pozīcijām LALIGABA man izskatās pēc latviešu lasītāju vēlmes domāt par tulkojumu valodu un  kvalitāti. Grūti pateikt, cik paliekošs ir šīs balvas ieguldījums literārajā procesā vai, drīzāk teiktu, procesos. Kāds atceras, kuri bija LALIGABAs nominanti 2012. gadā? Mūsu laikmeta literārajos procesos tiek uzturēts ellīgs temps, mēs esam tādā kā ātrvilcienā, kam garām aizzib īslaicīgi aktualizētais, uz peļņu vērstais, fragmentārais – lieliska procesuālā diskursa ilustrācija ir „tops”, kaut kādi rangi un reitingi, balvas. Negribētos domāt, ka literatūras procesi bez šādiem stimuliem būtu apdraudēti vai pat beigti, lai arī daudzas pazīmes liecina, ka mēs dzīvojam postliteratūras ērā, kur dominē hibrīds, virtuālais, kur viss zibenīgi mainās.

2. Es esmu bijis gan iespējamībā, gan šai domā, es esmu peldējis šai upē! Ja godīgi – mani nemaz nesatrauc ne viena, ne otra. Bet, ja kāds lasa Sjounu arī tāpēc, ka Skugabaldrs ir nominēts LALIGABAi, par to man ir tikai prieks.

3. Visvairāk pietrūkst transcendences. Daži saka – nav labu tulkotāju, kas „prastu” mūsu valodas mežģīnes citas valodas formā prasmīgi vīt. Bet mežģīnes var krist vai pat iet bojā tulkojuma versmē, mēs būsim zaudējuši tikai formu, tikai zvīņas, taču transcendentais saturs paliks – spēcīgas idejas iet pāri laikiem un valodām. Vēl šķiet, ka mūsu literatūrā varētu būt vairāk tāda Majakovskiska huligānisma, respektīvi, ne tik stīva, politkorekta attieksme pret valodu. Bet ir arī izņēmumi, kas apliecina mūsu literatūras dzīvotspēju.

 

Kārlis Vērdiņš (Emīlija Dikinsone Āboliņš un bite/One Clover & a Bee, Neputns)

1. Nominācija balvai mani iepriecina, jo tas nozīmē, ka kolēģi atzīst manu darbu par gana labu un interesantu. Uzskatu, ka arī nominācija ir pagodinājums. Manuprāt, dažādas balvas ir vajadzīgas, jo tās aktivizē kultūras dzīvi un liek strīdēties – par to, kas ir laba māksla un kas nav.

2. „Mans dārgais, visucienītais kungs,” palma podā saka spogulim, „satraukumam nav absolūti nekāda pamata.” (Čārlzs Simičs)

3. Man pietrūkst talantīgu un ambiciozu prozaiķu, kas ierautu lasītāju savos stāstos tik spēcīgi, ka negribētos pacelt galvu, kamēr grāmata nav izlasīta.

 

Valda Salmiņa (Narekas Grigors Žēlabu grāmata, Jumava)

1. Gods, prieks un pārsteigums. Nominācija rāda, ka esi pamanīts. Tavs darbs kādu ir uzrunājis, pārsteidzis labā nozīmē.

2. Abas iespējamības ir gana satraucošas.

3. Poruka.

 

Dace Meiere (Italo Kalvīno Neredzamās pilsētas, Neputns)

1. Ik gadu Latvijā iznāk tāds lērums grāmatu, ka tajā orientēties nespēj pat tie, kas puslīdz seko līdzi procesiem. Nominācijas gan man, gan citiem lasītājiem palīdz izveidot ieteicamās literatūras sarakstus. Katrs ieraksts nominēto listē ir kā draudzīga norāde: „Šito lasi, tas ir labs.” Un skaidrs, ka es priecājos, ka LALIGABA ar savu nomināciju sarakstu palīdzēs Kalvīno satikt vairāk lasītāju. Jo, nē, es netulkoju atvilktnei vai tikai savam priekam. Es tulkoju, lai iztulkotais tiktu lasīts. (Un reizēm paslavēts.) Tiem, kuri raksta paši, LALIGABAs zīmogs ir arī labs atbalsts, mēģinot aizvadīt savu tekstu pie citu zemju lasītājiem. Tulkotāji un izdevēji, izvēloties tulkojamās grāmatas, bieži vien vadās arī pēc katras valsts galveno balvu nominantu un laureātu sarakstiem. Noderīgs – lai arī, protams, vienmēr subjektīvs – kvalitātes siets.

2. Būtu dīvaini apgalvot, ka es negribu saņemt balvu. Skaidrs, ka gribu. Bet tikpat dīvains būtu apgalvojums, ka es balvu nenovēlu saviem kolēģiem. Skaidrs, ka novēlu. Jo viņi visi trīs ir lieliski un lieliski ir viņu teksti. Bet satraukuma gan nav: nedz skumji ilgojoties pēc balvas sev pašai, nedz prātojot, ka ikviens no manu biedru trijotnes to ir pelnījis.

3. Man visvairāk pietrūkst laika un pacietības visu izlasīt. Grāmatas krājas gan redzamās kaudzēs uz dažādām mēbelēm un grīdas, gan neredzamos sarakstos „to derētu izlasīt” un „to vajadzētu vismaz pašķirstīt”. Kamēr ar šīm kaudzēm neesmu tikusi galā, īsti nevaru atbildēt, kā pietrūkst pašā literatūrā. Vienu zinu droši: pietrūkst tulkojumu no daudzām tā sauktajām mazākajām valodām. Patiesībā ne tikai no mazajām un mazākajām. Jo vai tad arābu, ķīniešu, hindi vai portugāļu valodu var saukt par mazām? Un joprojām pietrūkst arī ļoti daudzu dažādu klasisko pasaules literatūras tekstu tulkojumu. Turos pie pārliecības, ka šodien tapušie tulkojumi lielā mērā ir daļa no mūsdienu Latvijas literatūras un ar to visādos veidos mijiedarbojas.

 

Foto: LALIGABA

Dalies ar šo rakstu