punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Es ļoti uztraucos

Elvīra Bloma

07/05/2018

 

Pols Peipers. Vīrietis ar tumšiem matiem un saulrietu fonā, 2017–

 

Punctum sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2018 turpina eseju sēriju Kaut kur redzēta sajūta, aicinot rakstniekus radīt apceri par kādu paša izvēlētu fotogrāfiju no biennāles izstādēm. Šoreiz fotogrāfija no biennāles centrālā notikuma – Ingas Brūveres un Mariē Šēvoldas (Marie Sjovold, NO) kūrētās starptautiskās izstādes Ekrāna ēra I: Pašportrets, kas līdz 13. maijam norisinās Rīgas mākslas telpā.

 

Pieņemsim, ka es atrodos telpā, kur šis attēls ir vienīgais logs uz realitāti. Teksts aizstāj atainojamo objektu kā rokas vai kājas protēze. Šī fotogrāfa darba materiāls ir mana un tava smadzeņu uzbūve. Mēs autora rokās esam mati, kas jāsakārto frizūrā.

Autors mūs mazliet aplaista kā kaktusu podiņā. Viņš zina, ka mēs varbūt nekad neuzziedēsim, bet viņš vienmēr cer.

Pieņemsim, ka es atrodos telpā, kur šis attēls ir vienīgais logs uz realitāti. Varbūt tā ir kas līdzīgs cietuma kamerai vai slimnīcas palātai, vai karantīnai.

Šis attēls mani uztrauc un nomierina.

Vai es viena četru gadu vecumā (nepārejoša sajūta), ieslēgta mājā, mani vecāki ir devušies prom, un es nezinu, vai viņi jebkad atgriezīsies. Es nezinu, vai gadījumā nesavainošu sevi ar asajām šķērēm, ar ko izgriežu attēlus no grāmatām.

Aiz loga, līdz kuram es netieku, jo baidos pakustēties un savainoties, līst zils lietus, un loga rūts, pelēka kā milzīga, poraina un saslapusi pases fotogrāfija plašā un draudīgā okeānā, bet man nav nekā, kur pieķerties. Un tajā brīdī mani satver neskaidra nojauta, ka visu savu turpmāko mūžu, kas ilgs vismaz vēl 28 gadus, es iekšēji nemitīgi kritīšu, un, lai kur iešu, es visur patiesībā nevis iešu, bet klupšu pār sekundēm, atsitīšos pret skatieniem un gāzīšos pār vārdiem.

Ak Kungs, es taču vispār nebiju tam gatava. 

Vai varbūt tas gluži vienkārši ir pasaulē vienīgais zebru pulks, kas dodas pāri pustuksnesim, un cita nekad nav bijis un nekad nebūs. Un vienmēr tas ir tieši tik sasodīti garlaicīgi.

Lūdzu, saskaitiet manus audus.

Lūdzu, apēdiet manu vārdu.

Lūdzu, atļaujiet man pastāvēt jums līdzās un pilnīgi it neko nepateikt un tad doties tālāk savās gaitās, it kā nekas nebūtu noticis.

Un tagad jūs domājat, lūk, cilvēks raksta kaut ko par attēlu, bet tomēr vienalga paguvis visur iepīt sevi. Bet es nekad neesmu bijusi zebra. Varbūt jūs esat zebras un jūs lasāt šo tekstu un domājat – lūk, beidzot šeit ir kaut kas par mums, bet jau atkal autors mūs ir apčakarējis. UN TĀ VIENMĒR!

Vai es teicu – rokas vai kājas protēze? Es kļūdījos. Protēze vērtības ziņā nespēj sacensties ar oriģinālo ķermeņa daļu, bet šajā attēlā teksts ne tikai aizstāj attēlu, tas tam piešķir papildu estētisko vērtību. Tas to neierobežoti uzlabo caur trūkumu. Aizvāciet zebras! Tās jums tikai traucē ar savu pārāk acīmredzamo klātbūtni. Mums nav vajadzīgas zebras, lai mēs tās redzētu.

Pieņemsim, ka es atrodos telpā, kur šis attēls ir vienīgais logs uz realitāti. Varbūt tā ir vilcienu stacija, autoosta, Deftones koncerts vai vienkārši piebāzts bārs. Un es tur esmu pavisam viena un nezinu, no kuras puses mani apdraud nāve. Es salieku rokas aiz muguras un ar pirkstu otras rokas plaukstā zīmēju portretus – Dorianu Greju, Vistlera māti, van Gogu, vīrieti ar gredzenu, Raini jūrmalā, meiteni ar sermuliņu, uzzīmēju pasaules karti un izlijušu pelašķu tēju. Tad es sazīmēju pati sevi un mēģinu izdzīvot, jo kāda manis daļa nekustas sinhroni ar otru, mēs iekšēji stīvējamies.

Katru reizi, kad atrodos publiskā telpā, skatieni mani nodeldē, noplēš man locekļus. Es iztinos pār visu augsti cienīto galvām kā balts diegs. Tur, pie griestiem, šis diegs pinas un murskuļojas, un sienas mezglos kā balts dūmu mākonis. Kad izeju ārā no šīs elpu plēsošās telpas, man ir jāsatin sevi atpakaļ, bet kā gan lai atšķetina šo mezglu murskuli? Nemāku un nesaprotu, un ir arī milzīgs slinkums. Staigāju tāpat, nenoteiktas formas, kamēr citi ir glītas spolītes, biezākas un plānākas, bet daudziem satīts ir tikai pa virsu, taču apakšā tāpat kā man ir vanaga ligzda.

Zebras arī ir tikai diegi.

Uz neredzamo zebru pulku skatīties ir sāpīgi, bet patīkami. Tāpat kā uz diegiem.

Realitātes nepakļaušanās manām vēlmēm ir neizturama. Varbūt es kaut ko jaucu, bet mēs taču ieradāmies šajā pasaulē, lai tā mums pakļautos.

Mēs, mazie diktatori, sakošļātām lūpām, mutes iekšpusi izgrauzuši. Mūsu mēles kā satrauktas sārtas peles meklē izeju no tumšajām alām. Mūsu pirksti ieurbušies pašu galvās kā siltā zemē, matos, ko esam iemanījušies neapzināti plēst, visam ir jāatbilst mūsu vēlmēm un vajadzībām. Katrai iegribai ir jātop materializētai!

Lai arī es zinu, ka vienmēr visos gadījumos realitāte patiesībā izvērtusies labāka nekā iztēlotais un vēlamais (kā šis foto, piemēram), es to vienalga ienīstu. Realitātes pakļaušana ir mana dziļākā un visgrūtāk savaldāmā vēlme, kas mani draud saplosīt, ja neizdodas to realizēt. Un tāpēc es, nu gluži kā jaunais Verters, lokos mentālās ciešanās („ja viņi labāk paciestu vienaldzīgo tagadni…”), līdz sasprindzinājums ir tik neizturams, ka gandrīz vai vienīgais, kas uz brīdi sniedz mierinājumu, ir muļķīga spēlīte viedtālrunī, absolūti nejēdzīga virtuālu kūku un cepumu pārvietošana vienā vai citā virzienā,

Plēst šokolādes gabaliņus
Uzslaucīt želejkonfektes
Kausēt ledenes
Šķaidīt vafeles
Uzlaizīt sulas pleķīšus.

Kaut kāda iemesla dēļ bezjēdzīgais un stulbais nomierina. Vajadzētu taču būt citādi? Bet ir tieši tā.

(Sasodīts, vai tiešām arī citi klusībā ciešs tāpat kā es? Pat šajā ziņā es neesmu īpaša.)

Pieņemsim, ka es atrodos telpā, kur šis attēls ir vienīgais logs uz realitāti. Šoreiz arī tu tur esi. Tā ir padomju zemūdene. Mums jātaupa skābeklis, tāpēc mēs sēžam un nekustamies, un blenžam klusumā. Zebru nav attēlā, bet tās ir šeit. Viss bars. Un tās skābekli netaupa.

Mēs vērojam pasauli caur vienīgo iluminatoru un ne sūda neredzam. Mūs apņem tikai zebru sēkšana un spiediena maiņa ausīs.

Tu ierosini sastādīt koku aleju, jo koki taču ražo skābekli, un to mēs arī izdarām, bet tas vispār nepalīdz, jo koki ir tur ārā, dzelmē, bet mēs esam šeit, zemūdenē, un baidāmies pakustēties.

Evolūcijas ceļā mēs iemācāmies izdzīvot, elpojot ogļskābo gāzi, un mums izaug žaunas, bet tas neko nelīdz, jo ūdens ir tur – dzelmē, bet mēs esam šeit, zemūdenē.

Pēc gadiem mēs kļūstam par nospiedumiem uz zemūdenes sienām un mūs sagriež metāllūžņos, jo ir atgūta neatkarība, bet izrādās, ka esam zviedru kuģis un tagad valstij ir jāmaksā miljoni, valstij, kam vispār nav bijis nekādas intereses par komunismu vai zebrām jau gadu desmitiem ilgi, valstij, kas gulēja dzelmē kā nogrimusi pils un beidzot kāds ir pabeidzis Rīgu un tā ir nogrimusi, lai tās vietā paceltos jauna. Tikai jaunā izskatās tieši tāpat kā vecā, jaunā vēl netic, ka ir jaunā, un atjaunojas ļoti lēni un negribīgi.

Zebras, starp citu, izdzīvoja. To nav fotogrāfijā un nebija arī zemūdenē. Lai arī man patīk, ka zebru attēlā nav, es tomēr mazliet ciešu un mokos.

Jo.

Kad es skatos uz kādu, es varu to ietekmēt. Kaut arī tā ir tikai sajūta.

Tikpat vāra un iluzora kā mūsu dzīves.

Un tāpēc es ļoti uztraucos.

Dalies ar šo rakstu