punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Jaunā erotika

Jana Kukaine

10/05/2018

 

Līdz 10. jūnijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā ir skatāma viena no  Rīgas Fotomēneša izstādēm Vilna un zīds. Jaunā erotika, kuras konceptuālo pamatojumu izstādes kuratore Jana Kukaine ir formulējusi šajā esejā.

Ieva Balode. Nemiera ķermenis. 2018

 

Modernais sekss ir brutāls, garlaicīgs, sekls, necilvēcīgs un antierotisks – šādu pārliecību hrestomātiskajā trešā viļņa feminisma darbā Skaistuma mīts pauž Naomi Volfa (Naomi Wolf), kā iemeslus tam minot iesīkstējušas patriarhālas tradīcijas, patērētājsabiedrības loģiku un seksa industrijas negatīvo ietekmi.1 Lai arī Naomi Volfas apgalvojums var šķist pārspīlēts un pārlieku vispārināts, ir vērts ieklausīties viņas argumentos, kas, analizējot seksualitāti dzimtes kategoriju griezumā, aktualizē pornogrāfijas, vardarbības un sieviešu ķermeņu objektivizācijas lomu dažādu seksuālo prakšu konstruēšanas procesā. Šie faktori, pēc viņas domām, nosaka seksuālo partneru bieži vien krasi atšķirīgās gaidas un izpratni par savu ķermeni, kas konsekventi rada dažādas pieredzes, kur dažādība signalizē nevis par individuālām preferencēm, bet drīzāk ir sociālā netaisnīguma un atšķirīgu vēsturisko tradīciju rezultāts. 

Evija Gruzna. No sērijas Iekaisums. 2004

 

Līdzīgi kā citi seksualitātes pētnieki, it īpaši kopš 20. gadsimta 60. gadiem, kad tā sauktās seksuālās revolūcijas iespaidā Rietumu feminisma dienaskārtībā tika formulēts jautājums par privāto kā politisko, Naomi Volfa seksualitāti skata nevis kā dabisku un reizi par visām reizēm noteiktu lielumu, bet gan kā sociāli konstruētu parādību. Šāds akcents ir būtisks, jo ļauj erotisko atbrīvot no „zemapziņas”, „instinktu” un „bioloģijas determinisma” diktāta, uzlūkojot seksuālo uzvedību kā plūstošu, nenoteiktu, mainīgu un tātad maināmu. Tas nozīmē, ka tādi lielumi kā iekāre, vēlmes, fantāzijas un galu galā arī konkrēta seksuālā izvēle vairs netiek pakļauti „autentiskuma” vai „patiesuma” kritērijiem (šo vārdu esenciālajā nozīmē), bet drīzāk pret tiem attiecas kā pret iemācītu prasmi, kurai leģitimitāti sniedz noteikts sabiedrības organizācijas veids un valodas lietojums. Tieši šī atziņa ir izšķiroša, lai kritiski revidētu dažādas seksuālās prakses un darinātu jaunu erotikas vārdnīcu. Taču – vai šāda vārdnīca vispār ir nepieciešama?

 

Mātītes un tēviņi

Seksualitāte ir viens no centrālajiem feminisma izpētes tematiem, kas vēsturisko sievietes ķermeņa un seksualitātes kontroli skata kā galveno sieviešu apspiešanas mehānismu (turklāt ir pamats uzskatīt, ka seksuālās nevienlīdzības jautājums arvien nav pilnībā atrisināts, – par to liecina, piemēram, akcija #MeToo vai tāda parādība kā tēvi, kas nemaksā alimentus). Ja sievietes seksualitāti gadsimtu garumā uzraudzīja un nosodīja gan reliģija, gan valsts institūcijas, gan sabiedrības morāle, tad vīrieši baudīja daudz lielāku brīvību. Noteiktas spontānā seksa sekas – nevēlamu grūtniecību, nelegālu abortu un apšaubāmu reputāciju – piedzīvoja tikai sievietes. Prostitūcijas gadījumā nosodījuma slogs tradicionāli gulst uz pakalpojuma sniedzējas (kļūstot par sievietes palamu vispār), nevis klienta pleciem (viņam īpaša vārda nav). Nereti heteroseksuāls kontakts sievietei ietver arī vardarbības un sāpju risku, kurpretim izvarošana no vīrieša skatpunkta bieži vien tiek akceptēta, erotizēta un toksiskās maskulinitātes valodā tulkota kā „vīrišķības apliecinājums”2 Tikai sākoties AIDS epidēmijai, drošs sekss kā neapstrīdama nepieciešamība iekļuva arī maskulīnās seksualitātes redzeslokā, paradoksālā kārtā radot jaunas iespējas partneru līdztiesībai.3

Evija Gruzna. No sērijas Iekaisums. 2004

 

Dubultie seksuālie standarti nereti tiek piesegti ar pseidozinātni, apelējot pie it kā „dabiskiem” tēviņu un mātīšu uzvedības modeļiem. Šādu vēršanos pie „mātes dabas” ir viegli atspēkot, norādot, ka, pirmkārt, norises „dzīvnieku pasaulē” nav jāuztver kā cilvēku rīcībai saistošs standarts, otrkārt, pašu dzīvnieku vidū nepastāv vienots seksualitātes modelis, un, pēc dažu pētnieku domām, arī tas ir iemācīts, nevis „dabiski piemītošs”.4 Vēl viens populārs mīts ir sieviešu „dabīgā” nosliece uz monogāmiju, kas korelē ar vīriešu tieksmi pēc seksuālās dažādības un poligāmijas – arī tās „izrietot” no abu dzimumu atšķirīgajām reproduktīvajām funkcijām. Apgalvojums gan ir klajā pretrunā ar antropologu un citu seksualitātes pētnieku atklājumiem, ka daudzās, un it īpaši tā sauktajās „primitīvajās” sabiedrībās, tiek piekoptas pilnīgi atšķirīgas seksualitātes organizācijas formas, ignorējot ne tikai mums tik pašsaprotamās dzimtes lomas, bet arī dalījumu divos dzimumos. Publiciste un otrā viļņa aktīviste Sūzena Braunmillere (Susan Brownmiller) sieviešu dabīgās monogāmijas mītu, kas ietver romantisku mīlestību pret vīrieti un no tās izrietošo „mātišķības atklāsmi”, skaidro kā gadsimtiem senu un diezgan arhaisku izdzīvošanas stratēģiju – labāk būt piesaistītai vienam vīrietim nekā kļūt par pieejamu laupījumu visiem gribētājiem, kas rada nekontrolētas izvarošanas un grūtniecību risku.5 Kristīgi patriarhālajā sabiedrībā sieviete kā kustamais īpašums pāriet no viena vīrieša (tēva, brāļiem) pie otra vīrieša (vīra), kurš viņai nodrošina fizisku aizsardzību ar nosacījumu, ka „īpašums” nezaudē savu vērtību (tai atbilst jaunavība, vēlāk – uzticība vīram un spēja dzemdēt pēcnācējus). Lai gan savas varas apziņa var uzbudināt un (savā īpašumā) iegūt skaistu sievieti ir ne mazāk satraucoši kā stūrēt luksusa klases automobili, tomēr runāt par erotiku šādos darījumos, nedevalvējot pašu jēdzienu, šķiet diezgan neiederīgi.

Var teikt, ka minētās parādības pieder pagātnei un 21. gadsimtā daudzi seksuālie stereotipi ir atmesti. Tomēr situācija nav tik vienkārša, jo runa ir par kultūras tradīciju, uz kuras fona attīstās arī mūsdienu seksualitātes un kura netiešā veidā turpina ietekmēt pašreizējās erotiskās gaidas, standartus un valodu. Rietumu sabiedrībā vīrieša seksuālā identitāte un iekāres dinamika ir nostiprināta senām un to atbalstošām kultūras formām, turklāt dažādos līmeņos – sākot ar mākslu un literatūru, beidzot ar karsējmeitenēm, erotiskajiem kalendāriem, pornogrāfiju un reklāmu, kur sex sells princips gandrīz vienmēr implicē heteroseksuāla vīrieša pozīciju. Sievietes seksualitāte ir tikusi sistemātiska apspiesta, izkropļota, demonizēta vai saskaņā ar „obligātās heteroseksualitātes” prasību6 vienkārši pakārtota vīrietim, sniedzot sievietei instrukcijas, kā būt iekārojamai, taču nemācot atpazīt un piedzīvot pašas iekāri. Tāpēc sieviete kā no klišejām brīvs seksuāls subjekts ar savām atšķirīgajām erotikas interesēm mūsdienu kultūrā ir jauna parādība, kas tikai iegūst savas aprises, izteiksmi un ritma apzīmējumus. Filozofijā nozīmīgu artavu sievietes vēlmju formulējumā sniegusi Lūsa Irigaraja (Luce Irigaray), kura kritizē femīnās seksualitātes mērīšanu ar maskulīnu mērauklu (proti, to atvasinot no vīrieša erekcijas), jo šāds skatījums sievietei neatvēl neko citu kā pasīva cauruma lomu. Šī loma tikusi izspēlēta tik bezgalīgi daudz reižu, ka kļuvusi teju par vienīgo iespējamo, it īpaši kopš sengrieķu civilizācijas logosa jēdziena radīšanas, kas atspoguļo un privileģē vīrieša pieredzi. Lūsa Irigaraja uzskata, ka sievietes seksualitāte ir plurāla un neiekļaujas tradicionālajā dalījumā: „subjekts/objekts”, „aktīvs/pasīvs”, „viens/divi”, „es/tu”. Tā ir vērsta uz pieskārienu un pieskaršanos, ar vairākiem seksa orgāniem, daudz sarežģītāku baudas dinamiku un pilnīgu autonomiju no vīrieša falla7.

Anna-Stīna Treumunde. Kopā II. 2011

 

Tiesa, šī autonomija ir jāatgūst, un tas nevar notikt vienā acumirklī. Ir jāatsakās no dominējošā seksualitātes modeļa, kas centrēts uz vīrieti un kas definē seksu kā darbību ar vīrieša dzimumlocekli. Heteroseksuālo attiecību griezumā tas nozīmē, ka loceklim jānonāk kādā sievietes ķermeņa daļā: makstī, mutē vai anālajā atverē. Citiem vārdiem, sekss ir „kaut kas”, ko vīrietis „izdara” sievietei, līdz ar to automātiski piesakot arī noteiktu lomu sadalījumu (aktīvs – pasīvs). Citās seksuālās praksēs, piemēram, lezbiešu seksā, šīs definīcijas iespaidā dildo, pirksti u. c. seksa atribūti tiek saukti par „falla aizstājējiem”, tādējādi diskreditējot šo seksa veidu kā heteroseksuālā dzimumakta „pakaļdarinājumu”. Fallocentriskā erotikas izpratnē kā īpaši seksuālas tiek marķētas tās ķermeņa daļas, kur iespējama penetrācija, un pats sekss tiek saprasts nevis kā process, bet kā virzība uz mērķi – „vīrieša seksuālo izlādēšanos”8, proti, ejakulāciju. Tā automātiski iezīmē seksa beigas. Arī vārda „beigt” lietojums kā sinonīms apzīmējumam „sasniegt orgasmu” saistīts ar vīrieša seksualitāti, jo sievietei orgasma sasniegšana nav nekādas „beigas”. Var pat teikt, ka (pirmais) orgasms sievietei ir tikai sākums, un robeža, kad viņa tiešām beidz, var būt diezgan izplūdusi.

 

Subjekti un objekti

Fallocentriskās tradīcijas ietekmē dzimumakta scenārijs balstīts uz vīrieša vajadzībām, vēlmēm un spējām, tāpēc nav pārsteigums, ka sievietes procesu izbauda daudz mazākā mērā vai pat neizbauda nemaz,. Zīmīgi, ka sievietes šādu situāciju bieži vien uzskata par normālu, jo noteiktas seksuālās audzināšanas rezultātā viņu gaidas un prasības bieži vien ir samazinātas līdz minimumam.9 Katra meitene tiek brīdināta, ka pirmā reize būs sāpīga, jau sākotnēji iezīmējot seksa ciešo saistību ar diskomfortu, un kultūrā, kur sievietes seksuālā stimulācija tiek uzskatīta par „priekšspēli”, diskomforts var turpināties gadiem ilgi. Tai laikā, kad vīrieša tiesības gūt baudu tiek atzītas pat uz vardarbības un piespiešanas rēķina, sievietes seksualitāte tiek veidota kā tāda, kas vērsta uz vīrieša apkalpošanu un izpatikšanu viņa iegribām. Patlaban pieejami neskaitāmi pētījumi, kas atklāj „šokējošus faktus”: ievērojams skaits sieviešu nespēj sasniegt vaginālu orgasmu vai to notēlo (par prieku savam partnerim vai vienkārši, lai „tas viss” ātrāk beigtos.10 Interesanti, ka lesbiešu seksā sievietes orgasmu skaits ir lielāks nekā seksā ar pretējā dzimuma partneri, tomēr visaugstākie orgasma rādītāji ir un paliek vīriešiem. Tāpat vērojama dramatiska atšķirība tajā, ko ar sliktu seksu saprot vīrieši un ko – sievietes, lai gan paradoksālā kārtā abas grupas atzīst, ka ar savu seksuālo dzīvi ir vienlīdz apmierinātas. Sāras Maklelandas (Sara McCleland) veiktais pētījums atklāj, ka vīrieši slikta seksa raksturošanai lieto apzīmējumus „nepietiekams uzbudinājums” vai „nepievilcīgs seksa partneris”, turpretim sievietes min „sāpes” un „depresija”, kas norāda, ka abām grupām ir izteikti atšķirīgas gaidas no seksa. Sāra Maklelanda argumentē, ka šāda atšķirība rodas, jo sievietes ir iemācītas, ka seksā viņām gandrīz nekas nepienākas, ka nesasniegt orgasmu katru reizi ir „normāli” un ka galvenais akcents ir apmierināt vīrieti, kura libido līmenis „dabīgi” un „neizbēgami” ir augstāks. Tā kā sievietes ne uz ko īpaši necer, tad arī nejūtas vīlušās un aptaujās atzīst, ka ar savu seksa dzīvi ir apmierinātas.11 Īstenot gādīgā seksa terapeita padomu pārrunāt ar partneri savas seksuālās vēlmes var izrādīties diezgan grūti – ne tikai tāpēc, ka runāt par seksu vispār ir sarežģīti, bet arī tāpēc, ka sievišķā seksualitāte tradicionāli konstruēta kā pasīva, pakļāvīga, uzņemt un pieņemt spējīga, nevis aktīva, pieprasoša un eksplodējoša. Sieviete seksā atsaucas vīrieša raidītajiem signāliem, kuri katru reizi „atmodina” viņas iekāri kā no dziļa ziemas miega. Šajā paradigmā seksuāli aktīva sieviete ir netipisks gadījums, „izbadējies” un „nepiesātināms” radījums – ragana vai palaistuve, kas apdraud ne tik daudz pašu vīrieti kā simbolisko dzimtes kārtību un tajā iedibināto hierarhiju.

Anda Magone. Anna. No sērijas Lietas. 2012

 

Šīs hierarhijas apvēršana un vēlme eksperimentēt ar varas pozīcijām ir viens no BDSM12 prakses elementiem, kas tā sauktajā pro-sex kustībā ieguvusi jaunu piekritēju loku, tostarp arī feministu vidū, kas šajā seksualitātes modelī saskata gan normatīvā reproduktīvā seksa kritiku, gan jaunas iespējas pieredzes paplašināšanai, sevi dēvējot par „robežu pārkāpējiem” un „seksa anarhistiem”. Galvenie argumenti BDSM aizstāvībai ir seksuālā brīvība un izvēle. Viena no pazīstamākajām šā virziena teorētiķēm ir feministe Peta Kalifija (Pat Califia), kura norāda, ka BDSM praksē lomu spēles un situācijas notiek pēc abpusējas piekrišanas un ievērojot augstus drošības standartus. Peta Kalifija noraida pārmetumus, ka šai praksei ir jebkāds sakars ar reālu vardarbību un nevienlīdzību, jo tā nav nekas cits kā iestudēta teātra izrāde, kas tās dalībniekiem atver jaunus baudas apvāršņus.13 Daži psihoanalīzes novirzieni ir pat pasludinājuši, ka sadomazohisms ir pilnīgi normāla tieksme, kas ir klātesoša katrā cilvēkā14

Elmārs Heniņš. Bez nosaukuma. 1956. No Latvijas Fotogrāfijas muzeja krājuma

 

Tomēr vairākas BDSM prakses iezīmes ir acīmredzamā pretrunā ar feminisma nostādnēm, kā to norāda pret pornogrāfiju noskaņotie jeb anti-porn feministi. Jebkurai seksuālai atklāsmei, lai cik „īstai”, tomēr ir savi priekšgājēji sabiedrībā, kurā šī atklāsme tiek formulēta, tāpēc, ja sabiedrību caurauž varas attiecības, to pārnesums intīmajā pieredzē nav nekas īpaši „oriģināls”. Turklāt BDSM stratēģijas, kas ietver „dominēšanu”, „pakļaušanu”, „lomu spēli”, „atkarību” u. tml., šķiet aizgūtas no seksuālās verdzības un patriarhālas varas leksikona. Īpaši kritiku izpelnās mazohisms kā tradicionāls sievišķās indentitātes atribūts, un, lai gan BDSM praksē sieviete var ieņemt arī vadošo lomu, vidusmēra šī žanra pornogrāfijā 90 % gadījumos „upuris” ir sieviete. Citiem vārdiem, BDSM ir tradicionālo varas attiecību turpinājums, kas, erotizējot vardarbību un pazemojumu, palielina sabiedrības iecietību pret šīm parādībām, turklāt seksuālos partnerus apzināti novieto nevienlīdzīgās attiecībās, atkārtojot klasisko dinamiku starp subjektu un objektu. Vēlme pārkāpt seksuālos, reliģiskos un sociālos tabu, kā arī bauda, kas rodas no savas varas apziņas, ekstrēmākajā izpausmē ved pie alkām nogalināt. 15

 

Privilēģijas un vienlīdzība

Ko īsti nozīme seksuālā vienlīdzība un intīmais taisnīgums? Seksuālā revolūcija, „brīvās mīlestības” formāts, kontracepcijas un abortu (diskutablā) pieejamība, lai gan atrisināja dažas problēmas, tomēr šo mērķu sasniegšanu pilnībā nenodrošina. Nesenā vētra, ko sacēla #MeToo akcija (tiesa, dažās valstīs vairāk nekā citās, un Latvija, šķiet, šo vētru pārlaida bez īpašiem zaudējumiem), ir būtisks solis, lai pamatos revidētu seksuālo attiecību modeli, izceļot jautājumu par abu partneru (nevis vadošā partnera) vēlmi un motivāciju nodarboties ar seksu. Diskusijas par to, kāpēc tik daudzas sievietes klusējušas tik ilgi un kāpēc tik daudz vīriešu ne tikai izvairījušies no jelkādas atbildības, bet, iespējams, nav pat nojautuši, ka viņi kādu ir izvarojuši, izkristalizē trūkumus maskulīnās un femīnās seksualitātes konstrukcijās, tostarp signalizē par sabiedrības izglītības trūkumu un nekritisku vienas grupas privilēģiju akceptēšanu kā „pilnīgi normālu”. To ieraudzīt var būt nepatīkami un „šokējoši”, jo apziņa, cik fundamentālas pārmaiņas jāievieš pastāvošajā seksualitātes organizācijā, rada nemieru gan dažu Latvijas politiķu, gan intelektuāļu prātos. #MeToo akcija arī parādīja, ka, spītējot atšķirībām, kas pastāv sieviešu vidū (un ko īpaši uzsver postfeminisms), viņu seksuālā ievainojamība ir pavediens, kas pārsniedz sociālo slāņu, nacionalitāšu un reliģisko uzskatu robežas.

Abpusēja sadarbība, atbildība, atgriezeniskā saite, autoerotika, bauda, drošība, ekstāze, emancipācija, izglītība, jutekliskums, līdzvērtība, mijiedarbība, orgasmi, rīcībspēja, rūpes, savstarpējība, subjektivitāte, taisnīgums un vienlīdzība – tie ir daži šķirkļi jaunās erotikas vārdnīcā. Uzskaitījums nav izsmeļošs, tas ir atvērts jaunām pieredzēm, atšķirīgiem seksualitātes diskursiem un dialektiem.

  1. Wolf, Naomi. The Beauty Myth. How Images of Beauty Are Used Against Women. Harper Collins Publishers, 2002, pp. 144.–150. Tiesa, Naomi Volfa savu spriedumu galvenokārt attiecina uz heteroseksuālo seksu.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Toksiskās maskulinitātes jēdzienu lieto, lai apzīmētu noteiktu vīrišķības modeli, ko raksturo agresija, tieksme pēc kontroles, dominēšanas, riska un vardarbības, tostarp arī seksuālās attiecībās. Kā norāda apzīmējums „toksisks”, šāda uzvedība saindē ne tikai apkārtējo vidi, bet galu galā iznīcina arī pašu cilvēku. Daži mūsdienu kritiķi jēdzienu attiecina, piemēram, uz ASV prezidentu Donaldu Trampu.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Coward, Rosalind. Sex After AIDS. Feminism and Sexuality. A reader. Ed. by Stevi Jackson and Sue Scott. Edinburgh University Press, 1996, pp. 243–247.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Wolf, Naomi. The Beauty Myth. How Images of Beauty Are Used Against Women. Harper Collins Publishers, 2002,   p. 132.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Brownmiller, Susan. Men, Women and Rape. New York: Simon and Schuster, 1975, pp. 16–17.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Jēdzienu „obligātā heteroseksualitāte” (compulsory heterosexuality) ieviesusi teorētiķe un dzejniece Adriena Riča (Adrienne Rich), lai aprakstītu sievietes seksualitātes patriarhālās kontroles mehānismus.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Irigaray, Luce. This Sex Which is Not One. Translated by Catherine Porter with Carolyn Burke. New York: Cornell University Press, pp. 23–33.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Coward, Rosalind. Sex After AIDS. Feminism and Sexuality. A reader. Ed. by Stevi Jackson and Sue Scott. Edinburgh University Press, 1996, p. 246.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Noteiktas seksuālās audzināšanas rezultātā sievietes seksuālais „sasniegums” ir tas, ka vīrietis izrāda par viņu interesi. Viņas tiek mērķtiecīgi trenētas izskatīties seksīgi, nevis kā seksuālu izjust un piedzīvot pašas savu vai partnera ķermeni. Par seksualitātes formām, ķermeņa politiku un dubultajiem standartiem mūsdienu kultūrā sk. Wolf, Naomi. The Beauty Myth. How Images of Beauty Are Used Against Women. Harper Collins Publishers, 2002, it īpaši nodaļu Sex.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Aprēķina metodes atšķiras, taču kopīgā tendence parāda, ka vaginālas penetrācijas laikā orgasmu spēj sasniegt 25–30 % sieviešu. Sk. Wolf, Naomi. The Beauty Myth. How Images of Beauty Are Used Against Women. Harper Collins Publishers, 2002, pp. 146–147.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Sk. Mc Clelland, Sara. Intimate Justice: A Critical Analyss of Sexual Satisfaction. Social and Personality Psychology Compass, 4/9 (2010), pp. 663–680.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. BDSM – saīsinājums no angļu valodas bondage, discipline, sadomasochism.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Califia, Pat. Feminism and Sadomasochism. Feminism and Sexuality. A reader. Ed. by Stevi Jackson and Sue Scott. Edinburgh University Press, 1996, pp. 230–237.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Psihoanalīzes argumentu, kas sadomazohismu atvasina no agrā bērnībā piedzīvotās šķiršanās no mātes, var atspēkot, norādot, ka psihoanalīzes pamatpieņēmums ir nukleārs heteroseksuāls ģimenes modelis, kas nav nedz universāls, nedz absolūts. Turklāt jebkurš mēģinājums izteikt vārdos „pirmsvalodas” stadiju cilvēka pieredzē atspoguļo drīzāk valodas lietojumu, nevis „izsaka” šo pieredzi.((Vairāk sk. Cameron, Deborah and Frazer, Elizabeth. The Murderer as Misogynist? Feminism and Sexuality. A reader. Ed. by Stevi Jackson and Sue Scott. Edinburgh University Press, 1996, pp. 213–215.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Turpat, p. 211.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu