literatūra

— Kas sarga citus, sarga sevi

FLANERIJA O'KONORA

11/05/2018

 

Foto: www.milwaukeemag.com

Flanerija O’Konora (Flannery O’Connor, 1925–1964) savas neilgās dzīves laikā sarakstīja divus romānus un 32 stāstus, kas iekļauti amerikāņu īsprozas kanonā. Viņas darbus, līdzīgi kā Viljama Folknera (William Faulkner) daiļradi, mēdz pieskaitīt dienvidu gotikas žanram, jo to darbības vieta lielākoties ir ASV dienvidu štati ar tiem raksturīgo kolorītu, mītu par Pilsoņu karā zaudēto veco laiku cienību, saspīlējumu rasu attiecībās. Pati Flanerija  O’Konora, būdama dziļi katoļticīga, sevi mēdza dēvēt par kristīgo reālisti. Un patiesi, lai gan lielu lomu tā vai citādi viņas rakstītajā ieņem ticības problemātika, tajā nav ne miņas no reliģioziem autoriem bieži pierakstītās ligas literatūru pakļaut sludināšanai un didaktikai. Tieši otrādi, viņas radītā vai varbūt rādītā pasaule ir gan skarba, gan groteska, un savus varoņus viņa nežēlo it nemaz. 1952. gadā Flanerijai O’Konorai diagnosticēja sistēmisko sarkano vilkēdi, no kuras bija miris arī viņas tēvs. Lai gan pēdējos vienpadsmit dzīves gadus viņa pavadīja kopā ar māti ģimenes fermā Džordžijas štatā, slimības un zāļu radīto blakņu mocīta, viņa tomēr turpināja rakstīt ne tikai prozu, bet arī esejas un recenzijas, sniegt lasījumus un uzturēt plašu saraksti. Tomēr 49 gadu vecumā, nodzīvojusi septiņus gadus ilgāk, nekā to bija prognozējuši ārsti, Flanerija O’Konora mira no kārtējā slimības uzliesmojuma un tam sekojošās operācijas radītajām komplikācijām.

Divi Flanerijas O’Konoras stāsti latviski publicēti presē 20. gadsimta astoņdesmito gadu vidū. Pēc stāsta Kas sarga citus, sarga sevi (The Life You Save May Be Your Own) motīviem krievu režisors Valērijs Todorovskis 1990. gadā uzņēmis savu debijas filmu Katafalks, kurā mātes lomu ģeniāli nospēlējusi Vija Artmane.

Tulkotājs

 

Veča un viņas meita sēdēja sava nama verandā, kad Šiftleta kungs pirmoreiz parādījās uz viņu ceļa. Veča pavirzījās uz krēsla malu un paliecās uz priekšu, ar roku sargādama acis no dzēlīgā saulrieta. Meita neredzēja tālumā un turpināja spēlēties ar saviem pirkstiem. Lai gan veča dzīvoja nomaļā vietā ar meitu vien un nekad iepriekš Šiftleta kungu nebija redzējusi, viņa pat no tāluma varēja pateikt, ka viņš ir klaidonis un no viņa nav ko baidīties. Šiftleta kunga žaketes kreisā piedurkne bija uzrotīta, lai atklātu, ka tajā ir tikai puse rokas, un viņa kārnais stāvs nedaudz svērās uz vienu pusi, it kā to liektu vēja brāzma. Nācējam mugurā bija melns uzvalks un brūna filca cepure, kas uzlocīta priekšpusē un nolocīta aizmugurē, un, turēdams aiz roktura, viņš nesa skārda darbarīku kasti. Viņš nāca pa ceļu vieglā gaitā, seju pavērsis pret sauli, kas šķietami centās noturēties neliela kalna virsotnē.

Veča neizkustējās no vietas, kamēr viņš praktiski jau nebija ienācis pagalmā; tad piecēlās, iespiedusi dūri sānā. Meita, liela meitene īsā zila organdīna kleitā, pēkšņi viņu ieraudzīja un pietrūkās stāvus, sāka dauzīt kājas un rādīt ar pirkstu, izdvešot sajūsminātas, neartikulētas skaņas.

Šiftleta kungs apstājās viņu pagalmā, nolika kasti uz zemes un pacēla cepuri uz viņas pusi, it kā viņa no abām būtu tā veselā; tad pavērsās pret veco sievieti un ar vēzienu noņēma cepuri no galvas. Viņa garie, melni spīdīgie mati, pašķirti celiņā, aizsniedzās līdz ausu galiņiem. Vairāk nekā puse viņa sejas iestiepās pierē un spēji aprāvās, vaibstiem balansējot virs izvirzītā, krampjainā žokļa. Šiftleta kungs likās esam jauns, bet viņa skatienā vīdēja savaldīga neapmierinātība, it kā viņš pilnībā izprastu dzīvi.

– Labs vakars, – veča sacīja. Viņa bija apmēram tik gara kā ciedrkoka žoga stabs, un galvā zemu virs acīm viņai bija uzmaukta pelēka vīriešu cepure.

Klaidonis stāvēja, raudzīdamies uz viņu, un neatbildēja. Viņš uzgrieza muguru un pavērsās pret saulrietu. Viņš lēnām uzšūpoja gan savu veselo, gan īso roku tā, ka tās iezīmēja debesu plašumu, un viņa stāvs veidoja līku krustu. Veča viņu vēroja, salikusi rokas uz krūtīm, it kā būtu pati saules saimniece, un meita skatījās, izstiepusi galvu uz priekšu, un viņas tuklās, bezpalīdzīgās plaukstas brīvi nokarājās locītavās. Viņas mati bija sārti zeltaini un acis zilas kā pāva kakls.

Klaidonis palika šajā pozā gandrīz piecdesmit sekundes un tad pacēla savu kasti, pienāca pie verandas un apsēdās uz apakšējā pakāpiena.

 – Kundze, – viņš teica apņēmīgā nazālā balsī, – es atdotu veselu bagātību, lai dzīvotu vietā, kur varētu redzēt sauli tā rietam ik vakarus.

– Saule šeitan tā riet ik vakarus, – veča sacīja un atkal apsēdās.

Arī meita apsēdās un vēroja Šiftleta kungu ar piesardzīgu, zaglīgu skatienu, it kā viņš būtu putns, kas pienācis klāt ļoti tuvu. Viņš paliecās uz vienu pusi, taustīdamies bikšu kabatā, un pēc mirkļa izdabūja košļājamās gumijas paciņu un piedāvāja meitai plāksnīti. Viņa to paņēma, attaisīja un sāka košļāt, neatraudama no viņa skatienu. Viņš piedāvāja plāksnīti vecajai sievietei, bet viņa vien pacēla augšlūpu, rādīdama, ka viņai nav zobu.

Šiftleta kunga blāvais, acīgais skatiens jau bija pārslīdējis pāri it visam, kas atradās pagalmā, – sūknim pie mājas stūra un lielajam vīģeskokam, kurā trīs vai četras vistas grasījās iekārtoties uz guļu, – un nonāca līdz nojumei, zem kuras viņš ieraudzīja kantainu, aprūsējušu automašīnas aizmuguri.

 – Vai kundzes brauc? – viņš jautāja.

– Mašīna nav kustējusi piecpadsmit gadus, – veča sacīja. – Dienā, kad nomira mans vīrs, tā pārstāja darboties.

– Nekas nav tā kā agrāk, kundze, – viņš teica. – Pasaule ir gandrīz sapuvusi.

– Tas tiesa, – veča sacīja. – Vai esat no šejienes?

– Esmu Toms T. Šiftlets vārdā, – viņš nomurmināja, vērdamies uz riepām.

– Prieks iepazīties, – veča sacīja. – Esmu Lusinela Kreitera un meita – Lusinela Kreitera. Kas jūs atvedis mūspusē, Šiftleta kungs?

Viņš nosprieda, ka mašīna ir 1928. vai 1929. gada fords.

– Kundze, – viņš teica un pagriezās, pievērsdams viņai visu savu uzmanību, – ļaujiet man ko sacīt. Atlantā ir tāds dakteris, kurš paņēmis nazi un izgriezis cilvēka sirdi – cilvēka sirdi, – viņš atkārtoja, paliekdamies uz priekšu, – ārā no krūtīm, un paņēmis to rokā, – un viņš izstiepa roku ar plaukstu uz augšu, it kā uz tās gultos cilvēka sirds svars, – un viņš to pētīja, it kā tas būtu dienu vecs cālis, un, kundze, – viņš teica, ieturēdams garu, zīmīgu pauzi, kuras laikā viņa galva pavirzījās uz priekšu un viņa māla krāsas acis kļuva gaišākas, – viņš nezina par to vairāk nekā jūs vai es.

– Tas tiesa, – veča sacīja.

– Pat ja viņš ņemtu to nazi un sagraizītu sirdi no visām pusēm, viņš vienalga nezinātu vairāk nekā jūs vai es. Uz ko jūs būtu gatava derēt?

– Ne uz ko, – veča prātīgi sacīja. – No kurienes jūs nākdams, Šiftleta kungs?

Šiftleta kungs neatbildēja. Viņš pameklējās kabatā un izvilka tabakas kulīti un cigarešu papīru paciņu, prasmīgi ar vienu roku uztina cigareti un piesprauda to pie augšlūpas. Tad izdabūja no kabatas sērkociņu kastīti un aizšķīla vienu no sērkociņiem pret kurpju zoli. Viņš turēja aizdegto sērkociņu, it kā pētīdams liesmas noslēpumu, kamēr tā draudīgi tuvojās viņa ādai. Meita sāka skaļi trokšņot un rādīt uz viņa roku, un kratīt ar pirkstu, bet, tieši pirms liesma pieskārās ādai, viņš, ar plaukstu aptvēris uguni, noliecās tai pāri, it kā grasīdamies aizdedzināt savu degunu, un aizsmēķēja cigareti.

Šiftleta kungs aizsita izdegušo sērkociņu ar knipi un izpūta pelēku dūmu straumīti vakara gaisā. Viņa sejā parādījās viltīga izteiksme.

– Kundze, – viņš teica, – mūsu dienās cilvēki darīs visu, kas vien tiem ienāk prātā. Es varu jums teikt, ka mans vārds ir Toms T. Šiftlets un es nāku no Tārvateras Tenesijā, bet jūs nekad neesat mani redzējusi: kā varat zināt, ka nemeloju? Kā varat zināt, ka mani nesauc Ārons Spārkss, kundze, un ka nenāku no Singlberijas Džordžijā, vai kā zināt, ka neesmu Džordžs Spīds un nenāku no Lūsijas Alabamā, vai kā zināt, ka neesmu Tomsons Braits no Tūlafalas Misisipi?

 – Es nezinu nekā par jums, – veča aizkaitināti nomurmināja.

– Kundze, – viņš teica, – ļaudis melo, cik vien tiem tīk. Varbūt labākais, ko varu jums sacīt, esmu vīriešcilvēks, bet klausieties, kundze, – viņš teica, tad ieturēja pauzi un vēl draudīgākā tonī sacīja: – Kas ir cilvēks?

Veča sāka zelēt kādu sēklu.

– Ko jūs nesat tai skārda kastē, Šiftleta kungs? – viņa jautāja.

– Darbarīkus, – viņš sacīja, atliecies atpakaļ. – Esmu namdaris.

– Nu, ja nākat šeit pēc darba, varēšu jūs pabarot un atvēlēt vietu, kur gulēt, bet maksāt gan nevaru. Teikšu jums to, pirms ķeraties klātu, – viņa teica.

Šiftleta kungs neatbildēja uzreiz, un viņa sejā neredzēja kādu īpašu izteiksmi. Viņš atspiedās pret statni, kas palīdzēja balstīt verandas jumtu.

– Kundze, – viņš lēnām teica, – ir ļaudis, kam šis tas ir daudz svarīgāks par naudu.

Veča šūpojās krēslā, neko neteikdama, un meita skatījās uz ādamābolu, kas kustējās augšup lejup viņa kaklā. Tad viņš večai sacīja, ka vairumam ļaužu rūp vienīgi nauda, un jautāja, kam cilvēks ticis radīts. Viņš jautāja viņai, vai cilvēks radīts naudai vai kam citam. Viņš jautāja viņai, kam, viņasprāt, tikusi radīta viņa, bet viņa neatbildēja, vien sēdēja šūpodamās un prātoja, vai vīrs ar vienu roku spētu uzlikt jaunu jumtu viņas dārza namiņam. Viņš uzdeva daudzus jautājumus, uz kuriem viņa neatbildēja. Viņš pastāstīja viņai, ka ir divdesmit astoņus gadus vecs un ka dzīvojis dažnedažādu dzīvi. Viņš bijis gospeļu dziedonis, priekšstrādnieks dzelzceļā, palīgs apbedīšanas kantorī un trīs mēnešus bijis dzirdams radio kopā ar Tēvoci Roju un viņa Redkrīkas kovbojiem. Viņš sacīja, ka cīnījies un lējis asinis savas valsts bruņotajos spēkos, un bijis ikvienā svešā zemē, un visur viņš redzējis ļaudis, kam nerūp, vai tie ko dara šā vai citādi. Viņš sacīja, ka pats gan nav tā audzināts.

Drukns, dzeltens mēness parādījās vīģeskoka zaros, it kā grasīdamies tur iekārtoties uz guļu kopā ar vistām. Viņš sacīja, ka cilvēkam ir jāpaglābjas laukos, lai ieraudzītu pasauli visā pilnībā, un ka viņš gribētu dzīvot nomaļā vietā kā šī, kur viņš varētu redzēt sauli rietam ik vakarus, kā Dievs tai licis.

– Vai esat precēts vai viens? – veča jautāja.

Sekoja ilgs klusums.

– Kundze, – viņš beidzot jautāja, – kur gan mūsu dienās rast šķīstu sievieti? Es nesaietos ne ar vienu no tām salašņām, ko es varētu ņemt tāpat vien.

Meita bija saliekusies uz priekšu ļoti zemu, nokārusi galvu teju vai starp ceļgaliem, vērodama viņu caur trīsstūra durvīm, ko bija pašķīrusi pāri sejai pārliktajos matos, un pēkšņi viņa nokrita uz grīdas kā maiss un sāka šņukstēt. Šiftleta kungs viņu piecēla un palīdzēja atsēsties atpakaļ krēslā.

– Vai viņa ir jūsu mazulīte? – viņš jautāja.

– Mana vienīgā, – veča sacīja, – un tas ir visjaukākais meitēns zem saules. Es viņu neatdotu ne pret ko uz šīs zemes. Viņa ir arīdzan gudra. Prot slaucīt grīdu, gatavot ēst, mazgāt, barot vistas un ravēt. Es viņu neatdotu pat par visām pasaules bagātībām.

 – Nē, – viņš laipni sacīja, – neļaujiet nevienam viņu jums atņemt.

– Ja kāds vīrietis nāktu pēc viņas, – veča sacīja, – man būtu jāpaliek blakus.

Tumsā Šiftleta kunga skatiens koncentrējās uz mašīnas buferi, kas mirdzēja tālumā.

– Kundze, – viņš sacīja, paraudams savu īso roku uz augšu, it kā ar to varētu norādīt uz viņas māju un pagalmu, un sūkni, – šai saimniecībā nav nekā salauzta, ko es nevarētu jums salabot, vai mana roka kam der vai ne. Esmu vīriešcilvēks, – viņš sacīja ar drūmu cienību, – pat ja arī neesmu veselā gabalā. Es spēju, – viņš teica, uzsizdams ar pirkstu kauliņiem pa grīdu, lai uzsvērtu tūlīt sakāmā nozīmību, – atšķirt labu no ļauna! – un viņa seja, pāršķeldama tumsu, parādījās gaismas strēlē no durvīm, un viņš raudzījās večā tā, it kā viņu pašu būtu pārsteigusi šī neiespējamā patiesība.

Frāze nebija atstājusi iespaidu uz veču.

– Es jums sacīju, ka varat palikt un strādāt par vēdera tiesu, – viņa teica, – ja jums nav nekas pretī gulēt tur tajā mašīnā.

– Klausieties, kundze, – viņš sacīja ar iejūsminātu smaidu, – seno dienu mūki gulēja zārkos!

– Viņi nebija tik attīstīti kā mēs, – veča sacīja.

 

Nākamajā rītā viņš sāka ar dārza namiņa jumtu, kamēr Lusinela, meita, sēdēja uz akmens un skatījās, kā viņš strādā. Viņš nebija te sabijis pat nedēļu, kad ieviestās pārmaiņas kļuva acīmredzamas. Viņš bija salāpījis priekšējās un aizmugures kāpnes, uzbūvējis jaunu cūku aploku, salabojis sētu un iemācījis Lusinelai, kura bija pilnīgi kurla un nebija izdvesusi ne vārda savā mūžā, pateikt „putns”. Lielā meitene sārtiem vaigiem sekoja viņam līdzi it visur, teikdama „putttnnt ttpnt” un plaukšķinādama plaukstas. Veča vēroja no attāluma ar slēptu apmierinājumu. Viņa alka pēc znota.

Šiftleta kungs gulēja uz cietā, šaurā mašīnas aizmugures sēdekļa, izkāris kājas ārā pa sāna logu. Uz kastes, ko viņš bija izraudzījies par naktsskapīti, bija izlikts bārdasnazis un skārdene ar ūdeni, pret aizmugures stiklu viņš bija atstutējis spoguļa gabalu un turēja savu žaketi kārtīgi uz pakaramā, ko bija pārkāris pāri logam.

Vakaros viņš sēdēja uz kāpnēm un runāja, kamēr veča un Lusinela sparīgi šūpojās savos krēslos abpus viņam. Tumšzilo debesu fonā večas saimniecībā melni rēgojās trīs pakalni, un tos apciemoja dažādas planētas un arī mēness pēc tam, kad tas bija paviesojies pie vistām. Šiftleta kungs uzsvēra, ka uzlabo šo saimniecību, jo viņam par to radusies personiska rūpe. Viņš sacīja, ka pat grasoties salabot automobili.

Pacēlis motora pārsegu un nopētījis mehānismu, viņš sacīja, ka redzams, ka mašīna būvēta tajās dienās, kad mašīnas būvēja, kā nākas. Bet tagad, viņš teica, viens vīrs ieskrūvē vienu skrūvi un otrs vīrs ieskrūvē otru skrūvi, un cits vīrs ieskrūvē citu skrūvi, tā ka sanāk pa vīram uz skrūvi. Tamdēļ tik daudz nākas maksāt par mašīnu: tev jāmaksā visiem šiem vīriem. Ja vajadzētu maksāt vienam vīram vien, tu dabūtu lētāku mašīnu un tādu, kurā ielikta personiska rūpe, un tā būtu labāka mašīna. Veča piekrita, ka tā tas ir.

Šiftleta kungs sacīja, ka pasaules vaina ir tāda, ka nevienam nerūp, neviens neapstājas un neliekas ne zinis. Viņš sacīja, ka viņš nekad nespētu iemācīt Lusinelai izrunāt vārdu, ja viņam nerūpētu un viņš nebūtu apstājies pietiekami ilgi.

– Iemāciet viņai pateikt vēl kaut ko, – veča sacīja.

– Ko jūs gribētu, lai viņa saka nākamo? – Šiftleta kungs jautāja.

Večas smaids bija plats un bezzobains, un vedinošs.

– Iemāciet viņai pateikt „cukuriņ”, – viņa teica.

Šiftleta kungs jau zināja, kas viņai prātā.

Nākamajā dienā viņš sāka noņemties ar automašīnu, un tajā vakarā viņš viņai sacīja – ja viņa nopirktu ventilatora siksnu, mašīnu varētu salabot.

Veča sacīja, ka iedošot viņam naudu.

– Vai redzat to meitēnu? – viņa jautāja, norādīdama uz Lusinelu, kas sēdēja uz grīdas pēdas attālumā, viņu vērodama, viņas acis izskatījās zilas pat tumsā. – Ja kāds vīrietis gribētu viņu ņemt pie sevis, es teiktu: „Neviens vīrietis zem saules neatņems man šo jauko meitēnu!”, bet, ja viņš teiktu: „Kundze, es negribu viņu ņemt pie sevis, es gribu viņu tepat,” – es teiktu: „Kungs, jums nav ko pārmest. Es nelaistu garām iespēju dzīvot pastāvīgā vietā un dabūt jaukāko meitēnu zem saules. Jūs galīgi neesat muļķis.”

– Cik veca viņa ir? – Šiftleta kungs it kā starp citu iejautājās.

– Piecpadsmit, sešpadsmit, – veča sacīja. Meitenei bija tuvu trīsdesmit, bet viņas nevainības dēļ nebija iespējams to manīt.

– Būtu laba doma mašīnu arī nokrāsot, – Šiftleta kungs piezīmēja. – Jūs negribat, lai tā izrūsē.

– To mēs redzēsim vēlāk, – veča sacīja.

Nākamajā dienā viņš aizgāja uz pilsētu un atgriezās ar vajadzīgajām detaļām un degvielas kannu. Vēlu pēcpusdienā no garāžas atskanēja briesmonīgi trokšņi un veča izsteidzās ārā no mājas, domādama, ka Lusinelai kaut kur uznākusi lēkme. Lusinela sēdēja uz vistu būra, sizdama kājas un saukdama „putttnnt ttpnt”, taču viņas satraukumu pārbalsoja mašīna. Ar blīkšķu zalvi tā izbrauca no garāžas bargā un cēlā gaitā. Šiftleta kungs sēdēja vadītāja krēslā staltu, staltu muguru. Viņa sejā bija redzama nopietna atturība, it kā nupat viņš būtu augšāmcēlis mirušos.

Tai vakarā, šūpodamās verandā, veča beidzot ķērās pie lietas.

– Jūs gribat šķīstu sievieti, vai ne tā? – viņa iejūtīgi jautāja. – Jūs negribat nevienu no tām salašņām.

– Nē, mem, negribu, – Šiftleta kungs sacīja.

– Tāda, kas nevar runāt, – viņa turpināja, – nevar atcirst pretī vai lietāt sliktus vārdu – jums vajadzētu tādu. Lūk, te, – un viņa norādīja uz Lusinelu, kas sakrustotām kājām sēdēja savā krēslā, saņēmusi pēdas rokās.

– Tā tas ir, – viņš atzina. – Viņa man nesagādātu klapatas.

– Sestdien, – veča teica, – jūs un viņa, un es varam braukt uz pilsētu un jūs varat apprecēties.

Šiftleta kunga poza atslāba uz kāpnēm.

– Es nevaru tagadiņ precēties, – viņš teica. – It viss, ko gribi iesākt, prasa naudu, un man tādas nav.

– Kamdēļ jums vajag naudu? – viņa jautāja.

– Bez naudas nevar nekā, – viņš teica. – Daži ļaudis rīkojas, kā pagadās, mūsu laikos, bet es, domāju, nekad neprecētu sievieti, ja nevarētu aizvest viņu ceļojumā, kā viņai pienāktos. Tas ir, aizvest viņu uz viesnīcu un palutināt. Es neprecētu Vindzoras grāfieni, – viņš stingri teica, – ja vien nevarētu aizvest viņu uz viesnīcu un izmaksāt labu maltīti. Esmu tā audzināts, un tur nekā nevar līdzēt. Mana vecā māmuļa man iemācīja, kā ir pareizi.

– Lusinela pat nezina, kas ir viesnīca, – veča nomurmināja. – Klausieties, Šiftleta kungs, – viņa teica, pavirzīdamās uz priekšu savā krēslā, – jūs dabūsiet pastāvīgu mājvietu un dziļu aku, un visšķīstāko meitēnu zem saules. Jums nevajaga naudas. Ļaujiet jums ko sacīt: šaisaulē nekur nebūs vietas vientuļam, kroplam klaidonim bez graša kabatā.

Nejaukie vārdi nosēdās Šiftleta kunga galvā kā klijānu bars koka galotnē. Viņš neatbildēja uzreiz. Viņš uztina cigareti un to aizdedza, un tad nosvērtā balsī sacīja: – Kundze, cilvēkam ir divas daļas – miesa un gars.

Veča saspieda kopā savas smaganas.

– Miesa un gars, – viņš atkārtoja. – Miesa, kundze, ir kā nams: tā nekust no vietas; bet gars, kundze, ir kā automobilis: vienmēr kustībā, vienmēr…

– Klausieties, Šiftleta kungs, – viņa teica, – mana aka nekad neizžūst, un mana māja ziemā allaž ir silta, un šajā vietā it nekas nav ieķīlāts. Varat aiziet uz tiesas namu un apskatīties pats. Un tur zem tās nojumes ir labs automobilis. ­­– Viņa rūpīgi izlika ēsmu. – Varat to nokrāsot līdz sestdienai. Es samaksāšu par krāsu.

Tumsā Šiftleta kunga smaids izstiepās kā gurda čūska, ko uzmodinājusi uguns. Pēc mirkļa viņš atguvās un teica: – Es saku vien to, ka gars cilvēkam nozīmē vairāk nekā jebkas cits. Man būtu kaut kur jāaizved sava sieva nedēļas nogalē, neraizējoties par naudu. Man jāiet tur, kur mans gars teic man iet.

– Es došu jums piecpadsmit dolārus izbraucienam uz nedēļas nogali, – veča sacīja īgnā balsī. – Vairāk es nevaru dot.

– Tas tik tikko ļautu samaksāt par benzīnu un viesnīcu, – viņš teica. – Tas neļautu viņu paēdināt.

– Septiņpadsmit piecdesmit, – veča sacīja. – Tas ir viss, kas man ir, tamdēļ nav jēgas censties mani noslaukt. Pusdienas varat paņemt līdzi no mājām.

Šiftleta kungu dziļi aizvainoja vārds „noslaukt”. Viņš nešaubījās, ka viņai bija vairāk naudas, kas iešūta kādā matracī, taču viņš bija jau sacījis, ka viņam nerūp viņas nauda.

– Iztikšu ar to, – viņš teica un piecēlās, un aizgāja, vairāk viņai nepievērsdamies.

Sestdien viņi trijatā aizbrauca uz pilsētu mašīnā, no kuras tik tikko bija nožuvusi krāsa, un Šiftleta kungs un Lusinela apprecējās tiesneša kantorī ar veču kā liecinieci. Kad viņi iznāca no tiesas nama, Šiftleta kungs sāka grozīt apkaklē iespiesto kaklu. Viņš izskatījās drūms un nikns, it kā būtu piespiedu kārtā apvainots.

– Tas mani it nemaz neapmierināja, – viņš teica. – Tas bija vien kaut kas, ko tā sieviete izdarīja kantorī, nekas vairāk kā vien papīri un asins analīzes. Ko viņi zina par manām asinīm? Ja viņi izgrieztu man no krūtīm sirdi, – viņš teica, – viņi nezinātu par mani neko. Tas mani it nemaz neapmierināja.

– Tas apmierināja likumu, – veča skarbi noteica.

– Likums, – Šiftleta kungs teica un nospļāvās, – tas ir likums, kas mani neapmierina.

Viņš bija nokrāsojis mašīnu tumši zaļā krāsā ar dzeltenu joslu, kas stiepās tai visapkārt tieši zem logiem. Viņi trijatā ierausās mašīnas priekšā, un veča sacīja: – Vai Lusinela neizskatās brīnumjauki? Izskatās pēc lellītes.

Lusinela bija ietērpta baltā kleitā, ko māte bija izdabūjusi no lādes, un viņai galvā bija panama ar sarkanu koka ķiršu ķekaru. Palaikam viņas rāmo sejas izteiksmi pārveidoja draiskulīga, vientuļa domiņa kā zaļš asns tuksnesī.

– Jūs dabūjāt lielo laimestu! – veča sacīja.

Šiftleta kungs viņai pat neuzmeta skatu.

Viņi aizbrauca atpakaļ uz māju, lai izlaistu veču un paņemtu pusdienas. Kad viņi bija gatavi doties, veča stāvēja, raudzīdamās mašīnas logā, ar pirkstiem iekrampējusies stiklā. No viņas acu kaktiņiem sāka sūkties asaras, kas tecēja lejup pa netīrajām krunkām viņas sejā.

– Nekad neesmu bijusi šķirta no viņas uz divām dienām, – viņa teica.

Šiftleta kungs iedarbināja motoru.

– Un es nedotu viņu nevienam vīrietim kā tikai jums, jo esmu redzējusi, ka jūs darāt lāgā. Atā, saldo mazulīt, – viņa teica, ieķerdamās baltās kleitas piedurknē. Lusinela skatījās tieši uz viņu un, kā likās, viņu vispār neredzēja. Šiftleta kungs pabrauca mašīnu uz priekšu, un viņai nācās atraut rokas.

Agrā pēcpusdiena bija skaidra un plaša, un to ieskāva gaiši zilas debesis. Lai gan mašīna nebrauca ātrāk par trīsdesmit jūdzēm stundā, Šiftleta kungs iztēlojās, ka ceļš strauji kāpj augšup un lejup, izlokās krasos līkumos, un tā aizrāvās, ka aizmirsa šārīta sarūgtinājumu. Viņš vienmēr bija gribējis automobili, bet nekad nebija varējis tādu atļauties. Viņš brauca ļoti ātri, jo pirms tumsas gribēja tikt līdz Mobilai.

Laiku pa laikam viņa domas pierima pietiekami ilgi, lai viņš palūkotos uz Lusinelu sēdeklī viņam blakus. Meitene bija apēdusi pusdienas, tiklīdz viņi izbrauca no pagalma, un tagad citu pēc cita rāva ķiršus no savas cepures un svieda tos ārā pa logu. Šiftleta kungs sadrūva, par spīti automobilim. Viņš bija nobraucis kādas simts jūdzes, kad nodomāja, ka viņa atkal būs izsalkusi, un nākamajā pilsētiņā, ko sasniedza, apstājās alumīnija krāsas ēstuves priekšā, ko sauca par Karsto punktu, ieveda viņu iekšā un pasūtīja šķīvi ar šķiņķi un kukurūzas putru. Brauciens Lusinelai bija uzdzinis miegu, un, tikko viņa bija uzraususies augstajā krēslā, tā atbalstīja galvu uz letes un aizvēra acis. Karstajā punktā nebija neviena cita, izņemot Šiftleta kungu un zēnu aiz letes, bālu jaunekli ar taukainu lupatu pār plecu. Pirms viņš bija ielicis šķīvī maltīti, meitene jau maigi šņākuļoja.

– Iedod to viņai, kad pamostas, – Šiftleta kungs sacīja. – Es samaksāšu tagad uzreiz.

Zēns pārliecās viņai pāri un lūkojās uz garajiem, sārti zeltainajiem matiem un puspievērtajām, snaudošajām acīm. Tad viņš pacēla galvu un paraudzījās Šiftleta kungā.

– Viņa izskatās pēc Dieva eņģelīša, – viņš noteica.

– Īkšķotāja, – Šiftleta kungs paskaidroja. – Es nevaru gaidīt. Man jātiek līdz Tuskalūsai.

Zēns atkal pārliecās viņai pāri, kamēr viņš vienatnē aizbrauca.

Tagad, braukdams vienatnē, viņš sadrūva vēl vairāk nekā iepriekš. Vēlā pēcpusdiena bija kļuvusi karsta un smacīga, un ainava tagad bija līdzena. Dziļi debesīs brieda vētra – gausi un bez pērkona, it kā gribēdama izsūkt ik gaisa pilienu no zemes, pirms sākties. Bija brīži, kad Šiftleta kungs negribēja palikt gluži viens. Tāpat viņš juta, ka cilvēkam ar mašīnu ir pienākums pret citiem, un viņš lūkojās pēc kāda īkšķotāja. Ik pa laikam viņš redzēja zīmi, kas brīdināja: „Brauc uzmanīgi. Kas sarga citus, sarga sevi.”

Šauro ceļu no abām pusēm ieskāva izkaltuši lauki, un šur tur klajumā stāvēja pa būdai vai uzpildes stacijai. Saule sāka rietēt tieši automobiļa priekšā. Tā bija sārtojoša lode, kas caur vējstiklu izskatījās nedaudz saplacināta augšpusē un apakšpusē. Ceļa malā viņš ieraudzīja zēnu kombinezonā un pelēkā cepurē un, samazinājis gaitu, apstājās viņa priekšā. Zēns nebija pacēlis īkšķi, viņš tikai stāvēja, tomēr viņam bija mazs kartona čemodāns un cepure viņa galvā bija uzlikta tā, it kā norādītu, ka viņš pametis kādu vietu uz visiem laikiem.

– Dēls, – Šiftleta kungs teica, – redzu, ka gribi, lai tevi paķer līdzi.

Zēns neatbildēja, vai tas tiesa, tomēr atvēra mašīnas durvis un iekāpa, un Šiftleta kungs atsāka braukt. Puika turēja čemodānu klēpī un salika virs tā rokas. Viņš aizgriezās no Šiftleta kunga un lūkojās caur logu. Šiftleta kungs jutās nomākts.

– Dēls, – viņš pēc brīža teica, – mana vecā māmuļa ir vislabākā visā pasaulē, tad nu sanāk, ka tava ir otra labākā.

Zēns uzmeta viņam īsu, tumšu skatienu un tad atkal pagriezās pret logu.

– Nav nekā jaukāka, – Šiftleta kungs turpināja, – par zēna māmuļu. Viņa tam iemācījusi pirmās lūgšanas, kad viņš sēdējis tai uz ceļiem, viņa dāvā viņam mīlestību, kad neviens cits to nedāvā, viņa tam pastāstījusi, kas ir labs un kas ne, un viņa pielūkojusi, lai viņš rīkojas, kā nākas. Dēls, – viņš teica, – neesmu tā nožēlojis nevienu dienu savā mūžā kā to, kad pametu savu māmuļu.

Zēns sakustējās sēdeklī, taču nepalūkojās uz Šiftleta kungu. Viņš izkustināja rokas un uzlika plaukstu uz durvju roktura.

– Mana māmuļa bija Dieva eņģelītis, – Šiftleta kungs sacīja saspringtā balsī. – Viņš viņu nocēlis no debesīm un devis man, bet es viņu pametu. – Viņa acis vienā mirklī aizmigloja asaras. Mašīna tik tikko kustējās.

Zēns nikni sagrozījās sēdeklī.

– Ej pie velna! – viņš iesaucās. – Mana vecā ir velna ragana un tavējā – utaina grezele! – un, to pateicis, viņš atrāva vaļā durvis un izlēca ar visu čemodānu grāvī.

Šiftleta kungs bija tik satriekts, ka turpināja lēnām braukt uz priekšu kādas simts pēdas ar joprojām atvērtām durvīm. Mākonis, tieši tādā krāsā kā zēna cepure un rāceņa formā, bija nolaidies priekšā saulei, un otrs, vēl nelāgāks pēc skata, bija pieplacis pie zemes aiz mašīnas. Šiftleta kungs juta, ka pasaules puve viņu tūlīt aprīs. Viņš pacēla roku un ļāva tai atkal nokrist pie krūtīm.

– Ak, Kungs, – viņš lūdzās. – Nāc un aizskalo prom visus šīs pasaules sārņus!

Rācenis turpināja lēnām grimt lejup. Pēc dažām minūtēm aizmugurē atskanēja spēcīgs pērkona grāviens un fantastiskas lietus lāses, tādas kā konservu kārbu vāki, sāka rībēt pa Šiftleta kunga mašīnas aizmuguri. Viņš spēji uzmina gāzes pedālim un, rokas strupuli izbāzis ārā pa logu, sacenzdamies ātrumā ar auļojošo lietusgāzi, traucās pretī Mobilai.

 

No angļu valodas tulkojis Arvis Viguls