Ar savu cilvēku klēpī

 

Par Ingas Gailes dzejoļu krājumu Lieldienas (Neputns, 2018).

 

Dzejnieces, dramaturģes un prozaiķes Ingas Gailes daiļradē pēdējos gados arvien lielāku nozīmi iegūst indivīds un viņam – vai biežāk viņai – sabiedrībā piešķirtā loma. Attēlojot cilvēku situācijā, kas viņu apspiež vai pavisam noliedz (skaudri piemēri ir eigēnikas idejas romānā Stikli un antisemītisms lugā Pēterpils pilsētas žīdi), autore spēj panākt lasītāja empātisku iesaisti tekstā un vienlaikus inscenē vienu no iespējamām reakcijām uz mūsu laika parādībām: subjektīvā pārdzīvojuma aktualizēšana var būt pretošanās politiskās runas atsvešinātībai, mediju barotām bailēm un konfliktiem sabiedrībā. Ingas Gailes rakstītais tiecas atsegt cilvēka pieredzes patiesību un vienlaikus, izmantojot valodas potenciālu, pievērš uzmanību nodeldētām frāzēm, kas iegrožo mūsu domāšanu.

Lieldienas ir Ingas Gailes sestā dzejas grāmata, kas seko 2012. gadā iznākušajam krājumam Migla. Laiks starp šiem izdevumiem ir ieviesis izmaiņas dzejas vēstījuma intonācijā – meklējošā, aktīvā liriskā persona atkāpjas otrajā plānā, ļaujot tekstam izlīdzināties vienmērīgā vērojumā. Arī pašrefleksija kļuvusi distancētāka, tā nerodas spriedzē starp „tagad” un „toreiz” un „bija” un „būs”, bet ļauj caur sevi plūst pieredzei, domām un pārmaiņām. Krājuma vizuālo noformējumu veidojusi Zane Ernštreite, un uz vāka ir rāma melnbalta fotogrāfija ar sēdošas sievietes klēpi, roka salikta rokā, ziliem burtiem uzrakstīts autores vārds, krājuma nosaukumu veido trīs digitālās drukas pamatkrāsas, kas uz aizmugurējā vāka izplūst visos varavīksnes toņos.

Krājuma vērojošā intonācija veiksmīgi mijiedarbojas ar formas dinamiku, kas iezīmējas jau pirmajā dzejolī Aiz robežas. Tajā jūtama spēle ar valodu, itin kā meklējot galējo robežu, aiz kuras vairs nav ko piebilst; apļveida kustība, kas šķietami brīvā asociāciju plūsmā met lokus caur kultūras zīmēm un līdz absurdam noved sensāciju žurnālistikas tipisko jautājumu „kas aiz tā visa stāv”.

“aiz manu vecāku mājas ir dīķis,
aiz dīķa ir mežs,
aiz meža dzīvo mežacūka,
kura skrēja pāri Krišjāņa Valdemāra ielai,
aiz Krišjāņa Valdemāra stāv latvju kuģniecība,
aiz kuģniecības stāv visādas tumšas lietiņas,
aiz tumsas nāk gaisma.”
(7. lpp.)

Anafora „aiz” savieno mirkļu nogriežņus no iztēlotām un zināmām dzīvēm, no asociatīviem tēliem, no simboliem un impulsiem, kas dzīvo valodā. Šī spēle iezīmē krājumā būtisko refleksiju par valodas lietojumu un formulām, kas nosaka mūsu domāšanu un eksistenci. Citātā pie grāmatas apraksta izdevniecības „Neputns” mājaslapā Inga Gaile komentē: „Krājumā es mēģinu rakstīt savādāk nekā iepriekš, mēģinot ar formas līdzekļiem mainīt binārās opozīcijas – labs/slikts, balts/melns. Ir arī tradicionālas formas dzejoļi, bet ir dzejoļi, kas eksperimentē ar fonētiku, dzejoļi, kas apskata šķietami nepoētiskas tēmas.”

Ingas Gailes formālo paņēmienu aspektā jauna pieeja ir dzejoļos Tumša un daugaviņa, daugaviņa, kas ielūkojas valodā kā zīlniece kristāla lodē un spilgtās ainās ierauga pasauli, kura mīl un cieš. Dzejoļa daugaviņa, daugaviņa sižets risinās mītiskā pagātnē – sieviete ziemā dzemdē; sādžā iebrūk lāči. Dzejolis sākas ar fonētiski uztveramām vārdformām:

“ha kha kha
khu khu khu
dun dun dai lu
bū bar bū bar bū
kaida kaida laida laida
ūūū ūūū
mana elpa, mana elpa
sarkans asins krāso ledu.”
(24. lpp.)

Dzejoļa sākumdaļu veido sievietes apziņas plūsma, kas caur vārdiem atklāj ciematnieku vērtībspriedumus. Sieva saprot, ka dzemdē meiteni un ciemā meitas “ziemā nokauj tiklīdz skaidrs / dzimis cilvēks vai tik puse” (25. lpp.). Sieva runā par savu dzimumu kā par tumsu, puscilvēku, jo tā ir viņas vienīgā valoda, un ierastā kārtība ir vienīgā notikumu gaita, ko viņa zina. Taču vēlēšanās, lai meita izdzīvo, ir spēcīgāka par sabiedrības likumiem; lāči, kas plosa sievietes miesu, kļūst par bērna pēdējo cerību. Dzejolis aicina pārskatīt opozīcijas „civilizācija un haoss”, „savējie un svešie”, „gaisma un tumsa” un „dzīvība un nāve”, caur konkrētām detaļām skarot tos mītrades elementus, kas joprojām sastopami ikdienas kultūrā un publiskajā diskursā.

Ingas Gailes izmantotie stilistiskie paņēmieni bieži vien vēršas pie lasītāja maņu pieredzes, panākot spēcīgu sinestētisku iespaidu, klātbūtnes efektu. Piemēram, dzejolī Lieldienas lasītājs kļūst par kāda cita skatienu:

„acs plakstiņš aizvilkts ar sarkanu miglu,
bērni uzspurdz virs putekļu mākoņiem,
sanāk ļaudis paskatīties uz tevi,
kura šoreiz ir kritusi,
savācas ļaudis,
katram azotē akmens.”
(14.–15. lpp.)

Sinestēziju panāk arī dažādu maņas rosinošu tēlu savienošana, tiem viegli ieplūstot citam citā, piemēram, pārejot no vizuālā uztveres līmeņa uz taktilo:

„Upe plūst, melna ūdens piepildīta līdz malām,
es pielieku glāzi pie lūpām.”
(23. lpp.)

Tāpat kā vārdi, arī parādības un tēli krājumā tiek atbrīvoti no iepriekšpastāvoša vērtējuma, un tikai cilvēka griba tos pārvērš par ieročiem vai balvām. Akmeņi, asinis, piens, rudens, iztēle, bojāeja, upuris, krusts – no dzejoļa dzejolī šie elementi maina nozīmi, gan apvēršot to tipisko lietojumu, gan apstiprinot un atgādinot cilvēka – jēgas piešķīrēja – lomu. Valodas grūtības atjaunoties un pārskatīt vecās nozīmes asprātīgi uzrādītas dzejolī Mana diena ir kā saules pieliets mūžs…, kurā dzejniece izmanto mirušās metaforas metavalodas līmenī un apmuļļātu frāžu uzskaitījumam – „mūžīga sievišķība”, „vīrieša stiprais plecs”, „skaistums, kas izglābs pasauli” – seko atziņa:

„Jā, tāda ir mana diena,
pilna ar mirušām, sacietējušām metaforām,
kuras neļauj man brīvi elpot
un vienmēr ir blakus.”
(18. lpp.)

Ironija un pašironija piešķir tekstam papildu vieglumu, tomēr Ingas Gailes dzejas tēmas galvenokārt ir nopietnas. Krājuma centrā ir cilvēks un viņa brīvība; visbiežāk tā ir brīvība no spaidiem, bet tā ir arī brīvība izvēlēties, kādu nozīmi piešķirt lietām, ko tiesāt vai netiesāt, pacelt akmeni vai zobenu. Dzejolī Dobjš sitiens pie durvīm… tēloti vīrieši uniformās, kas ielaužas dzīvokļos aizturēt, izsūtīt vai sodīt. Ingas Gailes tekstā šīs daudzkārt redzētās ainas nepievēršas upuriem, bet cieši skatās ienācējos un ierauga aiz agresijas paslēptās bailes – viņi ir „iebaidījuši cilvēku tur dziļāk sevī” (16. lpp.). Dzejolis beidzas ar uzrunu cilvēkam, kurš vēl spēj izdarīt izvēli un nenodarīt pāri:

„Nokod roku sev, leitnant Bērziņ,
nokod roku un paliec mājās.
Labāk Tev gaidīt dobju sitienu durvīs
ar savu cilvēku klēpī.”
(17. lpp.)

Autores balsī saklausāms aicinājums saglabāt un aizstāvēt cilvēcību, izjūtot sevi kā daļu no apkārt notiekošā. Iespaidu par nemitīgu pasaules mijiedarbību paspilgtina parādības, kas iegūst vispārinājuma nozīmi (Damaskas rudens (14. lpp.), Purvīša atvasara (62. lpp.)), kā arī sižeti un elementi no citiem Ingas Gailes krājumiem (sieviete stāvoklī vai ar bērnu rokās, vardarbības sekas, šineļu šūšana sarkanajiem strēlniekiem) un dzejoļu mikrokosmosi, kur sīkā mērogā atspoguļojas plašas sakarības. Caur šķietami meklējošu valodu atklājas jūtīga pasaule, kura mīl un cieš un kura, tāpat kā valoda, meklē ceļu uz atjaunotni. Motīvi, kas apvieno krājumā risinātās tēmas, kā liecina nosaukums Lieldienas, ir nāve un augšāmcelšanās. Dzejoļos ir daudz mirstošu un mirušu cilvēku: viens dzejolis (Mūžīgā dzīve (19. lpp.)) veltīts iespējamiem nāves veidiem; nāve parādās virknē tēlu tēlu, piemēram, kukažā, kas čurā vārtrūmē, krusta ēnā, putojošā upē. Nāves klātbūtne ir jūtama satraucošās situācijās – bailēs zaudēt tuvinieku („Kad sēžu teātra melnajā kastē…” (28. lpp.)) un destruktīvās attiecībās („Svētdienas rītā Nastasja Fiļipovna…” (30. lpp.)) –, taču tā arī rāmos brīžos ir daļa no apkārtējās realitātes, ko nepieciešams apzināties (Meditācija (53. lpp.)). Pieņemot nāves esamību, cilvēka mūžs parādās kā viens cikls, daļa no dzīvības, kas turpinās un atjaunojas. Lieldienas un Jēzus augšāmcelšanās ir šīs atjaunošanās spēcīgākais simbols. Cilvēka mūža vispārība gan nemazina katras individuālās dzīves savdabību; Ingas Gailes teksts, šādi raugoties, ir pašreflektīvs un uzdod jautājumu – vai un cik uzticami, pat jūtot empātiju, iespējams runāt cita balsī?

“Viņa
vai es,
vai viņa vai es?

Kaut kā neērti.”
(22. lpp.)

Krājuma iespaidu paspilgtina attēlu valoda. Grāmatā atrodamas trīs tonētas un viena melnbalta fotogrāfija. Visās redzama nobružāta mūra siena, uz kuras fiksēta kāda fotogrāfija, izgriezums, ziedu fragments vai, kā tas ir krājuma noslēgumā, dzeltena plaisa sienā. Šie elementi eksistē blakus un vienlaikus, vērojumā apvienoti: bērnības fotogrāfija un zaķītis, novītuši ziedi un bēru procesija. Melnbaltajā fotogrāfijā redzams attēls ar priesteriem, savukārt aizmugurējā atlocē – varavīksne. Un konflikta nav.

Atlocē aiz pirmā vāka redzams īss turpinājums telpai ar sēdošo sievieti: galds ar krūzīti, rakstāmo, blociņu, ziedu pušķi, grāmatu. Izskatās, ka sieviete uz krājuma vāka ir Inga Gaile. Var šķist, ka šī sieviete sēž, rokas klēpī salikusi, – vai drīzāk tā var pieņemt, ja ļaujamies domāt ierastās frāzēs. Krājums vedina uz atziņu, ka viņa tur sēž „ar savu cilvēku klēpī”.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri