punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Padomi jauniem rakstniekiem

Lidija Deivisa

29/05/2018

 

Foto: poetryfoundation.org

 

2016. gada oktobrī Lidija Deivisa (Lydia Davis) – sešu stāstu krājumu autore, Flobēra un Prusta darbu tulkotāja un Makartūru fonda stipendiāte – kā Kapniku fonda Rezidējošā ievērojamā rakstnieka programmas dalībniece pavadīja mēnesi Virdžīnijas Universitātē. Tiem, kuriem patīk lasīt vai kuri raksta paši, nav vajadzības īpaši stāstīt par viņas darbiem. Taču pat Lidijas Deivisas lielākie cienītāji, visticamāk, nezina, cik satriecoši dāsni šī rakstniece tērē savu laiku citu labā; tā ir reti sastopama devība šāda ranga literātu aprindās. Virdžīnijas Universitātē pavadītā mēneša laikā Lidija Deivisa nolasīja vairākas lekcijas par tulkošanu un padomiem jaunajiem autoriem, kā arī piedalījās vairākos prozas lasījumu vakaros. Viņa vadīja radošās rakstniecības meistarklasi bakalaura studentiem un rīkoja individuālas konsultācijas humanitāro priekšmetu maģistrantiem. Ikvienā no šiem pasākumiem rakstniece iesaistījās ar pilnu atdevi.

Nevienu nepārsteigs atklājums, ka īsā stāsta žanra meistare Lidija Deivisa augstu vērtē precizitāti un rūpīgu attieksmi pret sīkumiem. Sarunās ar studentiem viņa aicināja atgriezties pie vārdu saknēm, pēc iespējas biežāk ielūkoties Oksfordas angļu valodas vārdnīcā. Savā priekšlasījumā plašākas auditorijas priekšā Šarlotsvilā viņa spēja klausītājus sasmīdināt līdz asarām ar stāstiem, kas reizēm nebija garāki par vienu vienīgu teikumu. Vienā no lekcijām Lidija Deivisa uzsvēra, cik svarīgi nezaudēt spēju brīnīties, īpaši šajā tehnoloģijas laikmetā. „Mēģiniet uzreiz neatbildēt uz katru jautājumu,” viņa mudināja  klātesošos, atgādinot, ka mēs nevaram zināt, ko mūsu iztēle uzburtu, ja vien mēs atļautos kaut brīdi justies ziņkārīgiem vai kaut vai garlaikotiem.

Tieši šī izbrīna sajūta mani vienmēr valdzinājusi Lidijas Deivisas prozā. Viņa nekad nesniedz saviem lasītājiem izsmeļošas atbildes, ļaujot katram iztēloties sevi telpā ap viņas vārdiem. Daļēji tas saistīts ar stāstu nelielo apjomu. Tie nav nepabeigti, tomēr ļauj aizdomāties par to, kas palicis ārpusē, – ko vēl stāstītājs varētu pasacīt, kādi citi ikdienišķi brīnumi norisinās viņu dzīvē. Bet daļēji par to jāpateicas arī filigrānajai meistarībai, ar kādu viņa apraksta to, kas norisinās cilvēka sirdī. Satiekot Lidiju Deivisu, acumirklī kļūst skaidrs, no kurienes viņai šāda empātijas prasme. Rakstniece runā klusi un ļoti atturīgi. Pret katru vārdu cita autora manuskriptā viņa izturas ar vislielāko uzmanību. Viņai rūp ne tikai pašas darbs, bet arī tas, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Man bija gods tikties ar Lidiju Deivisu piecas dienas pēc ASV prezidenta vēlēšanām, lai parunātu par politiku, rakstnieka amata meistarību un viņas gaidāmo lekciju Trīsdesmit padomi jauniem rakstniekiem.

Keitlina Ficpatrika (Caitlin Fitzpatrick), Meridian News

 

Pagājusi gandrīz nedēļa, kopš Donalds Tramps ievēlēts par ASV prezidentu, – šo faktu mūsu valstij, šķiet, vēl aizvien ir zināmas grūtības aptvert. Neatkarīgi no tā, kāds prezidents viņš izrādīsies, domāju, var sacīt, ka šīs vēlēšanas uzskatāmi parādījušas, cik dziļi sašķelta ir mūsu sabiedrība. Kāda, pēc jūsu domām, būs mākslinieka, īpaši – rakstnieka, loma turpmāko četru gadu laikā?

Es esmu papildinājusi savu rītdienas lekciju ar atkāpi par to, cik svarīgi būt aktīvam un iesaistīties sabiedrības dzīvē. Nebiju domājusi par to runāt, galvenokārt tāpēc, ka zinu, cik aizņemti ir jauni cilvēki. Taču pēc tā, kas notika vēlēšanu dienā, es tomēr nolēmu tam pievērsties. Mana reakcija, mans padoms šobrīd ir vēl vairāk iesaistīties katram savas vietējās kopienas aktivitātēs. Man pašai savā mazajā ciemā ir oficiāls amats – esmu ciema valdes locekle. Vienlaikus es izjūtu arī bailes un ļoti smagu vilšanos, taču par to rīt nerunāšu, jo tas ir pārāk nomācoši. Bet es uz šiem notikumiem spēju reaģēt arī ar apņēmību. Noteikti ir vēl daudz dažādu ceļu, kā es varu aktīvāk tiekties uz to, ko uzskatu par pareizu, un iestāties pret to, kas manā izpratnē ir nepareizi. Tāpēc – vienalga, vai runa būtu par rakstniekiem vai citiem cilvēkiem, – domāju, ka mums visiem jākļūst aktīvākiem. Un ir tik daudz veidu, kā to darīt. Attiecībā uz jautājuma otro daļu – kas būtu jādara tieši rakstniekam? Rakstniekam būtu jāraksta. Varbūt blogs vai vēstule laikrakstam? Nezinu, cik tas ir iedarbīgi. Tikai ļoti jāuzmanās, lai neiznāk tā, ka tu visu laiku uzrunā tikai tos, kas jau tāpat domā līdzīgi. Man šķiet, ka cilvēkiem vajadzētu iziet ielās, rīkot demonstrācijas un protestēt – un tad es atkal sāku šaubīties: vai demonstrācijas palīdz? Bet vienkārši sēdēt mājās ir vēl ļaunāk. Es uz šiem jautājumiem vēl neesmu atradusi atbildi.

 

Novirzīsimies no politikas un parunāsim par rakstnieka amata lietām, konkrētāk – par stāstītāja lomu. Es pēdējā laikā esmu daudz domājusi par diviem jūsu stāstiem un dažiem paņēmieniem, kurus jūs izmantojat, lai mums tos pastāstītu. Vispirms – Aklais randiņš (Blind Date), kas tikpat labi varēja būt uzrakstīts pirmajā personā, taču tā vietā pirmā persona ir kāda stāstītāja, kura klausās, ko izklāsta viņas draudzene, praktiski neiejaucoties ar savām replikām. Līdzīga situācija ir Izmaksu aplēsē (Break It Down), kas ir vēl viens no maniem mīļākajiem stāstiem. Te mēs redzam stāstītāju, kurš pašā sākumā parādās trešajā personā, bet pēc tam tā arī vairs neatgriežas. Kā jūs pieņēmāt šādu lēmumu?

Tā, pēc kārtas. Par otro stāstu man ir mazliet vienkāršāk paskaidrot. Sākotnēji tas bija kā tādā rāmī iestrādāts citā, garākā stāstā. Es to parādīju kādai draudzenei, kura pelna iztiku kā profesionāla redaktore. Draudzene to izlasīja, un stāsts viņu ļoti aizkustināja, bet viņa man teica: „Varbūt labāk atsakies no tā stāsta, kurā tas ir iepīts, – no šī rāmja? Tas viss nešķiet īpaši nepieciešams.” Man tomēr gribējās paturēt to mazo gabaliņu pašā stāsta sākumā. Varbūt es vienkārši gribēju, lai ir uzreiz skaidri saprotams, ka stāstījums ir no vīrieša skatpunkta. Tāpēc pašā sākumā vajadzīgs šis „viņš”, citādi stāstītāja tikpat labi varētu būt sieviete, un tas visu būtiski mainītu. Bet tagad ir skaidrs, ka šis cilvēks ir vīrietis. Taču man neliekas, ka būtu nepieciešams stāstu kompozicionāli nobeigt, „rāmi” aizverot. Man šķiet, ka nepieredzējušākiem rakstniekiem pārāk bieži šķiet, ka stāsts kaut kā ļoti kārtīgi jānobeidz. Tas nav vajadzīgs.

 

Šie „viņi” stāsta pirmajā variantā bija vīrietis un sieviete?

Nē, nē, nē. Tie, visticamāk, būtu bijuši divi vīrieši. Nedomāju, ka tā varēja būt sieviete. Es šaubos, vai viņš to visu būtu stāstījis sievietei. Domāju, ka viņš to stāstītu otram vīrietim, draugam. Attiecībā uz [Aklo randiņu]… Es tagad vairs neatceros – vienīgi to, ka biju atgriezusies no brauciena uz Adirondaka kalniem un gribēju par to uzrakstīt. Tā reizēm gadās. Teiksim, tā bija ar stāstu Zvērināto tiesa (Jury Duty). Es biju pildījusi [obligātos] zvērinātās pienākumus kādā tiesas prāvā un gribēju par to uzrakstīt. Tas man likās ļoti interesanti. Un tāpat arī pēc šī ceļojuma. Man tur patika; man patika visi šie dēļu krēsli un briežu ragi pie sienām, un es gribēju par to uzrakstīt. Noteikti jau bija arī kādi citi iemesli, bet vispār man vienkārši likās, ka būtu pareizi, ja to visu stāstītu viena sieviete otrai. Es daudz ko no tā neatceros, jo vispār nemēdzu atgriezties pagātnē un pārlasīt savus stāstus.

 

Viņdien jūs savā lasījumu vakarā runājāt par to, kā tapis stāsts Vēstule apbedīšanas kantorim (Letter to a Funeral Parlor) un kā to iedvesmojuši reāli notikumi jūsu pašas dzīvē. Vai jūs varētu pastāstīt par to, kā smeļaties no savas pieredzes un veidojat no tās literatūru?

Kādā brīdī, pirms krietni ilga laika – pirms vairākiem gadu desmitiem –, es pēkšņi sapratu: kāpēc izgudrot un rūpīgi izstrādāt fiktīvus notikumus, ja manis pašas dzīvē ir lietas, no kurām, manuprāt, iznāktu labs stāsts? Kāpēc to nepastāstīt – vairāk vai mazāk precīzi? Tā bija kā tāda atklāsme. Bet man paliek arī brīvība šo un to mainīt, visu mazliet sakārtot. Tieši tā es savulaik mainīju zināmas lietas [notikumos no Flobēra dzīves] krājumā Nevar un negrib (Can’t and Won’t) un pārveidoju tos par labāk būvētiem stāstiem. Detaļas var mainīt. Ja vēlaties, jūs varat mainīt personāžu dzimumu, un tas ir lielisks veids, kā nomaskēt reālos faktus. Vajag tikai mainīt dzimumus. Sablīvējiet notikumus īsākā laikposmā vai izdariet kaut ko citu – ko vien vēlaties. Aklais randiņš ir labs piemērs, jo tā meitene, kas norunāja satikšanos, tad sabijās un slēpās no nabaga puiša, protams, biju es pati; man tagad liekas, ka tā bija vienkārši šausmīga uzvedība. Un tā biju es, kas bija brīvdienās Adirondaka kalnos. Man nebija šīs konkrētās sarunas ar kādu draudzeni. Bet es tur biju kopā ar kādu citu, un man šķiet, ka stāsta darbībai es izvēlējos reālu vietu, kur mēs toreiz pabijām. Viss ir ļoti vienkārši, ja jūs ņemat gabaliņus paši no savas dzīves. Tos iespējams sajaukt un salikt kopā visdažādākajos veidos. Ņemiet gabaliņus no savas pieredzes un gabaliņus no kāda cita pieredzes un salieciet to visu kopā. Man patīk šāda elastīga pieeja, kas ļauj reizē aprakstīt realitāti un vienlaikus kaut ko izdomāt.

 

Vai kāds sevi atpazinis jūsu stāstos?

(Smejas.) Ir gan!

 

Vai šie cilvēki to uzņēma labi?

Kad runa ir par tuviem draugiem, es reizēm palūdzu atļauju. Es parādu viņiem stāstu, kurā viņi iekļuvuši, un saku: „Kā tu uz to raugies? Ja tev nepatīk, es pārrakstīšu vai vispār izsvītrošu.” Viņi reaģē dažādi. Bija gadījums, kad viena draudzene, ieraugot sevi aprakstītu no malas, reaģēja ne sevišķi labi. Tāds skatījums jau vienmēr ir nepilnīgs. Pat tad, ja es esmu pedantiski godīga un ja man pašai neliekas, ka tas ir negatīvs raksturojums, tik un tā ir sarežģīti. Man pašai droši vien diez kā nepatiktu, ja kāds cits tā izrīkotos ar mani. Bet cita draudzene, kura vienā stāstā darbojas pat ļoti daudz, teica, ka viņai tas patīkot. Viņai esot tāda sajūta, ka viņas dzīve tiek kaut kādā veidā piefiksēta vai iemūžināta. Viņa bija apmierināta. Un tad, piemēram, stāsts Divi Deivisi un paklājs (The Two Davises and the Rug) ir par mani, manu kaimiņu, kura uzvārds arī ir Deiviss, un paklāju. Es viņam palūdzu atļauju. Es parādīju viņam stāstu un jautāju: „Vai jums nav iebildumu, ka es šādi izmantoju mūsu abu uzvārdu?” Es jau tikpat labi varēju stāstam dot nosaukumu Divi Harisoni un paklājs. Tas nebūtu neko būtiski mainījis. Man vienkārši patika izmantot uzvārdu Deiviss, jo tas ir tik garlaicīgs. Viņam nebija iebildumu. Tā nu tas ir – es palūdzu atļauju, ja man liekas, ka var rasties spēcīgi iebildumi, bet man ne vienmēr izdodas to paredzēt.

 

Daudz kas no tā, ko jūs lasījāt klausītājiem, bija saistīts ar ceļošanu un transportu – ar cilvēku vērošanu vilcienā, lidmašīnā. Vai ceļošana spēlējusi būtisku lomu jūsu pašas dzīvē?

Tā droši vien ir vairāk sagadīšanās. Vilcienā vai lidmašīnā es sēžu uz vietas, un tas ir piemērots brīdis, lai rakstītu. Bet man patīk daudzi ceļošanas aspekti. Varbūt stāstos izpaužas arī tas. Es šādu iespēju noteikti neizslēgtu.

 

Daži jūsu stāsti nav garāki par vienu teikumu. Vai kādi no jūsu īsākajiem stāstiem iesākumā nav bijuši garāki un pēc tam tikuši saīsināti? Vai varbūt jums, sēžoties pie rakstāmgalda, jau ir priekšstats par topošā stāsta apjomu?

Parasti es diezgan skaidri zinu, cik garš būs stāsts. Bet reizēm tas mani pārsteidz, izstiepjoties krietni garāks vai sarūkot pavisam maziņš. Parasti man tomēr ir zināms priekšstats par to. Stāstam Kafka gatavo vakariņas (Kafka Cooks Dinner) vajadzēja būs pusotras lappuses garumā, bet tas izauga lielāks. Cits stāsts, Doktora grāds (PhD), tagad aizņem tikai vienu vai divas rindiņas; tas ir divus teikumus garš. Taču iesākumā tā bija viena rindkopa, kaut kas līdzīgs sapņa atstāstam. Pēc tam es nolēmu, ka vajadzīgi tikai divi teikumi. Bet parasti – parasti – es to zinu iepriekš.

 

Vai jums pašai kāds no stāstiem ir mīļāks par citiem?

Krājumā Satraukuma paveidi (Varieties of Disturbance) ir  stāsts Mums tevis pietrūkst (We Miss You); tas ir par skolas bērniem – par bērnu vēstulēm un socioloģi, kura tās analizē. Tas ir viens no maniem mīļākajiem stāstiem. Vispār ir diezgan daudzi, kuri man tiešām patīk. Bet tas ir viens no pašiem tuvākajiem. Taisnību sakot, es arī lasījumu vakarā nolasīju vienu no saviem mīļākajiem stāstiem, taču diemžēl biju izvēlējusies nepiemērotu brīdi. Tas bija tas pavisam īsais stāstiņš par nāvi un saimniecības lietām. Gan pirms, gan pēc tā nāca daudz dzīvespriecīgāki stāsti, amizanti stāsti, tāpēc cilvēkiem arī šis likās jocīgs, taču man pašai tas šķiet smeldzīgi emocionāls.

 

Lūdzu, pastāstiet par savu pieeju stāstu rediģēšanā?

Es stāstu pārlasu atkal un atkal – tik ilgi, līdz man tajā nekas vairs netraucē. Un arī pēc tā visa gadās teksti, kas šķiet mazliet pārāk bezzobaini. Varbūt mani tādā stāstā nekas vairs nekaitina un es to uzskatu par pabeigtu, bet tas nav arī nekas satricinošs. Ir stāsti, kas gatavi gandrīz uzreiz. Es šķirstu savu piezīmju kladi un ieraugu tajā ierakstu, kas ir jau nobeigts stāsts – vajadzīgs tikai nosaukums. Un es tam vienkārši pielieku virsrakstu, bet tas reizēm nemaz nav tik viegli. Reizēm nosaukumu atrast ir ļoti grūti. Reizēm tas ir pašsaprotams, bet dažreiz nākas palauzīt galvu.

 

Kāds, jūsuprāt, būtu svarīgākais padoms, kādu varētu dot jaunam rakstniekam vai iesācējam?

Ir vairāki  svarīgi padomi. Ja man būtu iespēja dot tikai vienu, es droši vien ieteiktu ļoti rūpīgi pētīt pašu labāko rakstnieku tehniku. Ja es drīkstu dot vienu vienīgu padomu, tad no šī laikam gan būtu pats lielākais labums. Tāds autoru saraksts nebūtu kaut kas nobeigts un absolūts. Bet man ar nožēlu jāsaka, ka es, tiecoties pēc nevainojamas tehnikas, nestudētu, piemēram, Roulingu (Joanne Rowling). Es zinu, ka Harijs Poters ir dārgs ļoti daudziem, bet kā stiliste, kā rakstniece viņa nepieder pie tiem autoriem, kuru tehniku būtu vērts analizēt. Tātad varētu teikt, ka viss atkarīgs no tā, ko jūs gribat mācīties. Ja cilvēks grib pilnveidot savus aprakstus, tad nav vērts iet pie Greisas Peilijas (Grace Paley), kuras darbus es ļoti mīlu. Viņai ir lieliski dialogi, bet aprakstu tikpat kā nav. Jaunam autoram jāizkopj spēja analizēt, kas īsti notiek tādā patiesi labas prozas paraugā. Es to nedomāju plašākā nozīmē, runājot par tēmām vai simbolismu, bet burtiski – rindiņā pēc rindiņas, teikumā pēc teikuma. Es visu laiku cenšos papildināt to autoru sarakstu, kuru darbus savulaik studēju, apgūstot rakstīšanas tehniku. Es vienmēr nosaucu Beketu, Kafku, Džoisu un Nabokovu, bet ir vēl arī citi. Džeimss Eidžijs (James Agee), kurš sarakstīja Nu teiksim godājamus vīrus (Let Us Now Praise Famous Men). Nesen atcerējos Solu Belovu (Saul Bellow). Man bija piemirsies, bet es pusaudzes gados izlasīju viņa Hercogu (Herzog), un tas uz mani atstāja ļoti spēcīgu iespaidu. Viņš raksta lieliski. Protams, Greisa Peilija. Un vēl viens mazliet jocīgs piemērs – Ričarda Brotigana (Richard BrautiganForelēšana Amerikā (Trout Fishing in America). Tas nemaz nav par forelēm; tā ir viena no tām stilīgajām hipiju grāmatām, kuras patiesībā ir pat ļoti labas. Kaut kas līdzīgs Dzenam un motociklu tehniskās apkopes mākslai (Zen and the Art of Motorcycle Maintenance), vēl vienai modīgai grāmatai, kuru es gan esmu izlasījusi tikai līdz pusei. Taču šādas grāmatas parāda, ka iespējams rakstīt arī citādi. Uz mani ļoti lielu iespaidu atstāja tā pacietība un rūpība, ar kādu sarakstīts Dzens un motociklu tehniskās apkopes māksla, tāpat arī Džeimsa Eidžija Nu teiksim godājamus vīrus. Abās grāmatās galvenais ir tieši pacietība un rūpīgi izstrādātās detaļas. Būdama jauna rakstniece, es lasīju ļoti daudz un rakstīju piezīmes par visu, ko izlasu. Daudzas grāmatas palīdz veidot priekšstatu par to, kā literatūra attīstās.

 

Ko jūs lasāt patlaban?

Es lasu Eliju Smitu (Ali Smith). Viņa ir britu rakstniece. Jocīgi, ka mēs tā nošķiram britu autorus no amerikāņiem. Dažiem no britu rakstniekiem, piemēram, Ianam Makjūenam (Ian McEwan), izdevies pārlēkt šai šķirtnei. Arī Džulianam Bārnsam (Julian Barnes). Bet Eliju Smitu vajadzētu lasīt visiem, jo viņa raksta lieliski. Viņai ir romāns Viesnīcu pasaule (Hotel World) par jaunu sievieti, kura iekrīt lifta šahtā. Stāstījums ir no viņas skatpunkta, pēc viņas nāves. Vēl viena laba britu autore ir Reičela Kaska (Rachel Cusk). Vēl es katru rītu lasu norvēģu literatūru. Tas ir mans mazais vaļasprieks.

 

Jūs lasāt norvēģu autorus norvēģiski?

Jā.

 

Cik valodās jūs runājat?

Franču valoda ir vienīgā, kuru es protu tiešām labi. Vairākās valodās es varu lasīt, izmantojot vārdnīcu; tiesa gan, lasot norvēģiski, es cenšos iztikt bez vārdnīcas. Tas ir mans mazais vaļasprieks – mācīties valodu pilnīgi bez vārdnīcas. Pirms tam es šādā pašā veidā apguvu holandiešu valodu. Citas valodas esmu mācījusies pamazām, gadu gaitā. Vācu valoda bija pirmā. Vācu, spāņu, itāļu, franču, holandiešu, norvēģu. Un, kad iemācās norvēģu valodu, diezgan labi var orientēties arī zviedru un dāņu valodā, un es ar laiku pieķeršos arī pie islandiešu valodas. Tās visas – norvēģu, zviedru, dāņu, islandiešu un fēru – ir radniecīgas valodas. Svarīgi iemācīties vienu no tām, un tad var dabūt „piecas par vienas cenu”. Protams, ir atšķirības, bet tas ir labs sākuma punkts, ķeroties pie pārējām. Es nesaku, ka saprotu visu ļoti dziļā līmenī un uztveru visas smalkās nianses vai pamanu slēptus citātus. Tas ir diezgan virspusēji, toties ārkārtīgi aizraujoši.

 

Vai jūs nekad neesat apsvērusi iespēju pati rakstīt kādā citā valodā – ne angliski?

Nē. Es mīlu angļu valodu un šādā veidā novestu pati sevi līdz izmisumam. Citā valodā es rakstītu ļoti primitīvi. Tāpēc, ja vien runa nav par kādu īpašu spēlīti, ko es izmēģinātu viena konkrēta stāsta vajadzībām, es tomēr to negribētu darīt.

 

Es kādā intervijā lasīju, ka jūs jau divpadsmit gadu vecumā zinājāt, ka vēlaties kļūt par rakstnieci. Bet mani interesē, kas jūs gribētu būt, ja nebūtu rakstniece.

Agrā jaunībā mani patiesībā vairāk interesēja mūzika. Es vēl joprojām teiktu, ka, ja man būtu iespēja nodarboties ar kaut ko citu un darīt to labi, es ļoti gribētu prast dziedāt. Es varu padziedāt, bet mana balss nav izcila. Es tagad runāju par dziedāšanu kā par spēju patiešām izdarīt ar savu balsi to, ko tu vēlies. Es nesaku, ka tā ir viegla dzīve. Domāju, ka rakstniekam ir vieglāk dzīvot nekā dziedātājam, bet man šķiet, ka tas ir tas, ko es vēlētos. Katrā ziņā tas būtu kaut kas saistībā ar mūziku. Es savulaik mēdzu bieži klausīties Šūberta vokālos ciklus un parasti uz zināmu laiku aizrāvos ar kādu vienu konkrētu dziesmu. Man ļoti patika arī Rapsodija blūza stilā, viss ieraksts. Es varēju to klausīties nezin cik reižu pēc kārtas. Tā bija nopietna apsēstība ar mūziku. Es pirku skaņdarbu notis un klausījos, sekojot līdzi partitūrai, jo man likās, ka šādā veidā es mūziku uzsūkšu sevī vēl vairāk. Ja tu mīli mūziku, tu to klausies ar visu sirdi. Bet tagad es mūziku klausos mājās pie vakariņām. Tas izklausās mazliet garlaicīgi, bet ko lai dara…

 

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola

Pirmpublicējums Meridian News 2017. gada 7. februārī

Dalies ar šo rakstu