Rahmaņinovs

 

Foto: Svens Arbets

 

Man bija nazis.

Taču tas bija sen. Nazis, ko es pats uztaisīju. Tas notika toreiz, kad cilvēka prātam neaptverami absurdo, lai gan pēc teritorijas milzīgo lielvalsti, vārdā Padomju Savienība, vadīja kukurūzas vīrs Ņikita.

Tieši tad, kad Tallinā, skolas pagrabtelpā, darbmācības klasē, es meistaroju nazi, otrpus okeāna, Ņujorkā, viņš ar noautu kurpi dauzīja pa ANO lielās zāles tribīni. Tā bija viņa uzruna pasaules tautām. Es labi atceros, kā smirdēja viņa zeķes un kurpes iekšpuse.

Dažreiz es cenšos domāt par senajiem laikiem. Tas ir vienkārši, jo man nav nekāda pienākuma atminēties citu ļaužu patiesību. Es atceros to, ko atceros. Man šķiet, ka ar līdzvērtīgu skaidrību atceros gan Atlantīdu, Diogēna mājvietu, gan savas bērnības skolas starpstāvu pelēko akmens kāpņu nodilušos pakāpienus. Atšķirības nav. Atlantīdā dzīvoja politmehāniķi jeb ciniķi mūsdienu izpratnē. Diogēns, starp citu, nedzīvoja mucā, kā to parasti mēdz apgalvot, bet gan lielā keramiskā burkā uz salmiem. Lielā olīvkoka podā, ja kādam labpatīk tā sacīt. Pods smirdēja, kā parasti smird salmi, kad cilvēks uz tiem ir pārāk ilgi gulējis. Bet Diogēns kā ciniķis bija citāds nekā atlantīdi.

Skolas kāpnes bija slidenas. Vispirms slidenas, tikai pēc tam kāpnes. Skolā dzīvoja arī zvirbuļi un peles, vieni zem augšējās jumta pārkares, otri lejā, pagrabā.

Smaržas bija dažādas, tās visas es nemaz neatminos, pat tad, kad apzinos sevi pirms ilga laika. Jo atcerēties ir citādi, piemēram, no koka taisītu un pēc darvas smaržojošu slēpi un dzīves laikā sastaptus nodevējus.

Maskavā, tajā, kas palika pēc Ņikitas nomešanas, atmiņā saglabājās tādas smaržas kā Быть может un Может быть. Tulkojumā „Var būt” un „Varbūt”. Abus šķidrumus jauca Polijā, un no Tallinas brauca tos dzīt rokā pa Maskavas veikaliem. Es atceros, ka šīs smaržas bija modē, un to sadabūšana un dāvināšana arī bija modē. Esmu pārliecināts, ka nevis smaržu, bet gan to noslēpumaino nosaukumu dēļ. Nosaukumi, kas atgādināja visu, ko gribējās sagaidīt no dzīves.

Toreiz nekādi nespēju saprast, kāda atšķirība ir starp šīm divām frāzēm. Tikai tagad, kad lasu uz marcipāna kaķa iepakojuma skaidrojumu „Kaķis, aste gaisā, 115 g”, saprotu, ka atšķirības nav. Tie, kuri lietām, pirms tās nonāk pārdošanā, dod vārdus, ir cilvēki. Cilvēki grib radīt vārdus, nevis tikai saliet šķidrumus pudelēs vai ar pindzeli marcipāna kaķiem uzmālēt acis.

Es atceros, ka nezinu, vai uz pudelītēm bija etiķete „128,5 miligrami šķidruma stikla iepakojumā ārējai lietošanai”. Var būt, ka bija. Es atceros, ka varbūt.

Es atceros, ka es nojautu, kāds laiks pienāks nākotnē.

Tallinas pilsētas nomalē Hīu bija zema, no pelēkiem ķieģeļiem būvēta dzelzceļa stacijas ēka un aiz tās pāri ielai vēl zemāka koka bodīte, kurā pārdeva drūmi tumšas, sarkanas vārītas bietes, zemjainus kāļus, zaļas kāpostgalvas, stikla burkās iespiestus zupas konservus un Peltsamā ražotu marmelādi, kas bija iepildīta metāla tūbiņās, uz pusi lielākās nekā parastā zobupastas tūbiņa. Sarkanā marmelāde bija saldeni skāba, tā maksāja ļoti maz, un tās izspiešana no tūbiņas līdz beidzamajam gramam, līdz beidzamajam pilienam sagādāja prieku, kas manu ķermeni pildīja ar baudu un lika darboties prātiem, mana prāta apgādātājreceptoriem un smadzenēm. Kad tāda agrīna rudens tūbiņa bija izspiesta tukša (pēc matemātikas stundas, kurā es, kā parasti, par rēķināšanu galvā dabūju pirmo vietu klasē), sapratu, ka nākotnē visas tās parādības, ko uztver ar ausi (kā senāk mūziku un runu), ar aci (kā tekstu, filmu un gleznas), ar degunu (kā smaržas) un ar ādu (kā cilvēka pirkstu gali sajūt sienu vai cita cilvēka ādu), sajuks kopā. Un tad radīsies jauna parādība. Es šaubījos, ka to sāks dēvēt par mākslu.

Mājās rūtiņu kladē es zīmēju shēmu, kas ilustrēja manu atklājumu. Atceros, ka klades vāki bija smilškrāsā.

Man bija taisnība. Tas viss šodien ir spēkā. Īpaši klubos, uz skatuvēm un bankās. To sauc par jauno mākslu.

Es atceros, ka man parasti bija taisnība.

Cilvēku atmiņas bieži ir bēdīgas. Vai vismaz skumjas. Manas atmiņas ir uzvarošas. Es priecājos, ka esmu ticis laukā no pagātnes un esmu uzvarošs, ka esmu nokļuvis tagadnē. Par to es priecājos katru dienu, atkal un atkal.

Vecvecmāte gulēja savā istabā, zārkā. Man atmiņā palikusi viņas seja, kad viņa vēl bija dzīva un cepa no lielām pīnēm kliņģeri ar rozīnēm. Viņai tolaik bija jau deviņdesmit pieci gadi, un parasti savā dzimšanas dienā viņa pati cepa kliņģeri: samīcīja rauga mīklu, sapina pīnes, tad no brangajām pīnēm uz cepešpannas izveidoja bezgalības zīmi. Bet, kad kliņģeris bija gatavs, caur smalku sietu tam pārkaisīja pūdercukuru. Ja izcepto bezgalību noliktu stāvus uz grīdas kā astoņnieku, tad mazajai, trauslajai vecvecmātei tas sniegtos līdz jostasvietai.

Atceros to pārdabisko smaržu, kad viņa pēdējā reizē savas istabas vidū gulēja zārkā, tieši tad, kad mani tur ielaida, mazu zēnu, kam iepriekš nebija rādīts neviens mironis. Parasti smaržas prātā paliek īpaši spilgti, tāpat kā Diogēna izgulēto salmu smarža. Arī vecvecmātes aiziešanas smarža.

Kad tēva vecais, no neatkarīgās republikas mantotais bārdas nazis krievu laikā salūza, man uznāca naža taisīšanas kāre. Bakelīta gals bija noslīdējis, bet ar pliku asmeni bārdu skrāpēt bija neērti un bīstami. Asmeni es dabūju. Uz skolas darbnīcu gāju tāpēc, lai atcerētos, kā izskatās duncis, kad tā gals ir ass kā adata. No tecīlas pacēlās dzirksteles, un kļuva sajūtama ugunīga tērauda smarža. Asmens otru galu es noslīpēju kantainu, līdzīgu skārda naglai. Nazim rokturi izgatavoju no biezas skārda plāksnes, tas ir mīksts materiāls un ar tecīlas palīdzību ātri bija gatavs, no tā neizšāvās dzirksteles, taču izplatījās pliekans smārds. Pēc tam asmens otru galu uz sveces liesmas sakarsēju līdz baltkvēlei un iespiedu skārda plāksnē. Tur tas arī palika, sacietēja. Un gatavs. Kā iecementēts.

Atceros aukstās ziemas, piecdesmito gadu ziemas, ziemas pirms bārdas naža salūšanas un jauna naža taisīšanas, zilu sniegu dzelzceļa malā pretī skolas vārtiņiem, klusumu. Tajā pasaulē mašīnu vēl bija maz un elektriskais vilciens kursēja pēc grafika, reti. Tas vienā mirklī padrāzās garām. Atceros klusumu.

Arī sevi atceros. Sniegā un klusumā.

Sevi es vienmēr atceros.

Leonardo da Vinči māju atceros. Uz pakalna, no pelēkiem akmeņiem un dzeltena labības lauka malā. Apenīnu pussalā. Gandrīz tāda pati kā vecā, īstā māja, kurā viņš piedzima. Jauna ir jauna, tomēr pēc vecās modes. Ainava ir sena, taču sabojāta ar jaunmodīgām mājām. Mājas tik un tā izzūd, arī pašas jaunākās, satrūd, pārvēršas par niecības niecību. Ainava paliek. Es atceros, ka tā vienmēr ir un visur ir palikusi, kaut arī ir izmainījusies.

Nazi es taisīju vēlā pavasarī un pirmoreiz to paņēmu līdzi garākā braucienā vasaras sākumā uz kāda Ziemeļigaunijas ezera krastu jūras tuvumā. Visu klasi veda ekskursijā – kāpēc, es atceros, lai gan negribu atcerēties. Nakšņoja teltīs, un, kad visi pārējie jau gulēja, es, pilsētas zēns, kuram laukos nebija ne vecāsmātes, ne vecātēva, ne arī atmiņu, vasaras sākuma īso nakti nosēdēju viens pats pie nožēlojama, bet neatlaidīgi dūmojoša ugunskura. Man apkārt vibrēja visa pasaule, klusi, tomēr droši. Es tupēju uz celma arī klusi, tomēr droši un vibrēju kopā ar pasauli.

Viss bija saglabājies.

Sajutu parādības, un pēc parādību izgaišanas es tās atcerējos un paliku atceramies. Atceros tā saukto Lielo sprādzienu jeb pasaules radīšanu un atceros arī visas parādības kopš laika gala.

Viens blāvs mākonis slīdēja gandrīz neredzami spilgtāks nakts arvien gaišākajās debesīs, tur, virs manas galvas, un reti lietus pilieni krita manos matos.

Leonards Koens, nelielu, melnu platmali pavilcis uz pieres, tumši zilā uzvalkā un pelēkā pletkreklā ar aizpogātu augšējo podziņu, dziedāja trešajam, jaunajam spēcīgas miesasbūves apustulim, kurš atgādināja zvejnieku un kura vārdu tagad neatceros: „And Jesus was a sailor / When He walked upon the water / And He spent a long time watching / From His lonely wooden tower / And when He knew for certain / Only drowning men could see Him / He said all men will be sailors then / Until the sea shall free them / But He himself was broken / Long before the sky would open / Forsaken / Almost human / He sank beneath your wisdom like a stone / And you want to travel with Him / And you travel blind / And you think maybe you´ll trust Him / For He´s touched your perfect body with His mind.

Dziedāja cilvēkiem par cilvēkbērnu Jēzu, par vīru virs ūdens. Un tie ļaudis, kam viņš dziedāja pie ūdens malā iekurtā ugunskura, tajā pašā laikā arī bija kā bērni, un tāds pats bija Leonards dziedot. Vecs bērns.

Nazis gulēja somas dibenā, mazas, zaļas, skumjas un tukšas mugursomas dibenā, tas tur bija ievīstīts drēbes gabalā, jo man nebija naža maksts un es negribēju, ka asais, uz tecīlas uzasinātais bārdas naža asmens, kas agrāk bija spējis stiprus sarus noskūt no vīrieša sejas ādas, – es nekādā ziņā negribēju, ka šis nazis pārgrieztu manai vienīgajai mugursomai dibenu, jo bija vēl jāiet tāls ceļa gabals.

Jaunas mugursomas iegādei naudas man nebija.

Tomēr viss bija saglabājies: ugunskurs, Leonards, es un smiltis starp kāju pirkstiem. Jā, nakts bija tik silta, ka kailie kāju pirksti bija iespiedušies krasta smiltīs. Ugunskurs dega liedagā, un celms, uz kura es tupēju, bija izskalots no jūras kā veca sieksta, sasūcies sāļo ūdeni, smags kā akmens. Taču celmam nebija smaržas, ne sāls, ne kādas citas smaržas. Smaržas bija gaisā.

Mugursoma varēja būt izbijusies. Mugursoma baidījās no naža.

Bet es biju uzvarošs, jo visu atcerējos. Arī tagad esmu uzvarošs, jo no ugunskura esmu nonācis šeit.

Nazis ir pazudis, nazis jau sen pazudis.

Kad naža asmens otrs gals iespiedās skārda rokturī un sacietēja, es nazim devu vārdu – Rahmaņinovs. Kad vēlāk man prasīja, kāpēc, es vienmēr teicu taisnību. Teicu, ka tas ir Rahmaņinova tipa nazis.

 

No igauņu valodas tulkojis Guntars Godiņš

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri