aizbraukt nevar palikt

 

Par Raibīs dzejoļu krājumu Pistacejis (Kukuži, 2017).

 

Latgaliešu dzeju lasīt ir interesanti, jo līdzās tradicionālajos kritērijos izsakāmajām vērtībām tajā vienmēr ir mazliet provokatīvas divdabības. Primāri orientējoties uz šauru lasītāju (principā „savējo”) loku, tā tomēr mērķē uz plašāku sabiedrību, tādējādi, tiesa, riskējot zaudēt daļu no dzejnieka ieliktajām nozīmēm, kad latviskais lasītājs latgaliski saprot tikai daļēji un tikai nosacīti zina kultūrvides reālijas, kas tomēr vairumā gadījumu kā jauno, tā ne tik jauno Latgales dzejnieku darbos veido īpašu kolorītu un uztur savdabīgu nepieciešamības dzenuli. Vērtējot latviešu literatūras kontekstā, latgaliešu teksti vispār, un dzeja jo vairāk, iegūst it kā vēl vienu papildu dimensiju. No poētiskā vēstījuma viedokļa, tā izpaužas kā uztvertās valodiskās formas (skaniskās, leksiskās, dažbrīd gramatiskās) negaidītība/oriģinalitāte, kā arī nozīmes neskaidrība/izplūšana. No lasītāja viedokļa, tā saistās ar īpašu uzmanību un lēnu (dziļu?) lasīšanu. No autora viedokļa (varētu domāt – kas tad autoram, viņš vienkārši izsakās savā valodā!), tā ir sava veida koķetērija ar lasītāju, jo atšķirībā no literārās valodas stingri fiksētajām normām viņa izmantotais kods ir atvērtāks un brīvāks (nedomāju, ka, neraugoties uz visiem centieniem standartizēt latgalisko literaritāti, sociāli pieņemtās runāšanas robežas būtu pavisam striktas). Tādēļ latgaliešu dzejnieks var izmantot daudz plašāku resursu – visu reģiona izlokšņu un dažādu paaudžu lietotā slenga bagātību – tā, it kā nozīme nebūtu saistīta ar vārdu strikti reglamentētās monogāmās attiecībās, bet veidotos tieši no nepabeigtas sinonīmu rindas. Dzejā vienmēr izmantota šī iespēja. Tā veidojas kā šāda nebeidzamas asociatīvas transformācijas iespēja. Dzejas lasītājam vajadzētu izjust nedrošību, lai nezaudētu modrību un pamanītu negaidītas nozīmes pārbīdes un straujas pārejas no vienas jomas citā. Tātad latgaliešu dzejā ir kaut kas, ko varētu dēvēt par paaugstinātu dzejiskās informācijas līmeni. Vismaz ar nosacījumu, ka lasītāja dzimtā valoda ir latviešu. Un Raibuo (attiecīgajam kolorītam arī turpmāk lietošu pseidonīma latgaliskās formas) pagājušā gada nogalē iznākušais dzejoļu krājums ir tieši šādai auditorijai domāts – par to liecina dizainiski iestrādātie atsevišķu vārdu tulkojumi latviski, kas kā satelīti garās trajektorijās izvietojas ap pašu grafisko vienību – dzejoļa tekstu. Kaut arī skaidrojamo vārdu izvēle nereti šķiet drīzāk nejauša (vai arī – apzināta koķetērija, tāda kā noguruša cilvēka atbilde apnicīgām tirgus prasībām), tulkot iespējami nesaprotamo latviski ir apzināta un pārdomāta krājuma iezīme. Savukārt šī vēlme noturēties starp vismaz diviem relatīvi neatkarīgiem kodiem, iegūstot papildinājumu (vai vienkārši nevarot izšķirties), varētu būt raksturīga shēma autora domāšanai. Šāda izteiksmes struktūra krājumā parādās visdažādākajās vietās un veidos. Ne velti krājuma ievadā liktais Valentīna Lukaševiča lieliskais dzejolis ir par nespēju izšķirties – iet tālāk vai atgriezties. Veidi, kā radīt sajūtu, ka tekstam, tāpat kā individuālajai un sociālajai dzīvei un pasaulei visapkārt, ir vienmēr vienlaikus vismaz divi kodi, ir dažādi. Turklāt ne vienmēr šī sajūta radīta tikai un vienīgi valodiskiem līdzekļiem.

Vispirms tieši Reiņa Pētersona vāka zīmējums liek ieraudzīt abus variantus krājuma nosaukuma lasījumā. Vāka mākslinieciskais risinājums nesaraujami savieno tekstu un attēlu. Vienkāršā zīmējumā attēlots parasts koka soliņš, kas semantiski „ierāmē” krājuma nosaukumu Pistacejis ‘pistācijas’ tā, ka saprotams kļūst arī krāsu lietojums nosaukumā – tas atdala „pi” ‘pie’ no „stacejis” ‘stacijas’. Šis ir zīmīgs un autoram raksturīgs multimodālas metaforas/metonīmijas lietojuma piemērs (šeit varbūt vietā atcerēties, ka Raibīs pazīstams arī kā multimediju mākslinieks): fokusā vienlaikus ir gan bravurīgā, nevērīgā un ne ar ko īpaši neaizņemtā pilsoņa (varbūt provinces flâneur variants) atribūtika – pistācijas, kas minimāliem līdzekļiem un lieliski ieskicē vidi un noskaņu  (kā dzejas tēls tās ievieš disonansi kopīgajā plānā, ietverot tādas nozīmes  kā ‘tukšums’, ‘laika izniekošana’, ‘netīrība’ augstās kultūras kontekstā). Taču krājumā lasāma arī satraukuma un zaudējuma sajūta, kas rodas pie stacijas, gaidot kādu vai pavadot. Vai varbūt aizbraucot pašam?

Aizbraukšanas motīvs Raibuo dzejā ir visai bieži sastopams – te ir gan gadījuma mašīnas ar savādiem šoferiem, gan krēslaini autobusi ar neskaidriem pasažieriem, gan otrās personas formā uzrunātas būtnes, kas pamet lirisko varoni vienu pašu (ciešam), lai dotos savās nevienam īsti nevajadzīgajās aktivitātēs. Pretstatā šai vitālajai, bet triviālajai, virspusējai darboties kārei, ko virza tā pati patērēšanas un varaskāres mentalitāte, ko kā daudzas citas sabiedrībā kritiski vērtētas tendences autors tekstā nereti noved līdz groteskai, gandrīz izmisīgie būtiskā meklējumi ir drīzāk papildu tēma – negaidītu skumju motīvi vai neskaidras jutekliskajās asociācijās balstītas ainiņas, kas jēgu savā ziņā saista ar absurdu vai vismaz – ar ierastās diskursa kārtības laušanu, piemēram: „Nazkod / i munys acs spiedēja / kai kača pauti / nazkod / beju mazohists / i skraideju plyks / pa nuotru pļovu / daži cilvēki dastouja / pļovis molā i sauce / kū tu duraks tī dori”. Tipiski, ka pēc tam “reitā kolna golā / stouv vīntuļš samurajs / saule lāc / i pļovys baltū uobuļeņu / ružovuoku nūkruosoj dzeisna” (60.–61. lpp.). Savos maigākajos brīžos Raibīs smalki balansē uz vēl vienas robežas – starp drusku smagnēju sentimentu un smalku, skumju, jutekliski piesātinātu toni (kas nereti panākts tieši ar krāsu asociāciju izmantojumu). Tas jo īpaši sakāms par intīmiem momentiem veltītajiem tekstiem, kuru gan nav daudz, jo līdzās tiem sociālā pasaule ir vienkārši sekla vai brutāla („bet tys naatsvar tū faktu / ka atpizdzeit tevi vajadzātu gon” (62. lpp.)), politiskā ziņā neperspektīva („Bejušī komunisti / niu maršej zam cytu karūgu” (68. lpp.)), bet arī maģiski reāla („Vagona centrā / siež babeņa izvirpuotom rūkom / siež teirej sieņs / saņurceitā skaliņu skalinē” (44. lpp.)). Dzejoļi lielākoties ir pagari, attīstās strauji, nereti polemiskā diskursā, būvējot katru nākamo scēnu kā argumentu uz kādas nejauši notvertas asociācijas un tādējādi transformējot visai reālistiskos tēlus plūstošā groteskā, kas tuva dažādu postvirzienu estētikai – postmodernajai, postindustriālajai, pat zināmā mērā postapokaliptiskajai. Tā ir estētika, kas rodas, sastatot modernās pasaules stresu, sabrukušās industriālās varenības paliekas un mūsdienu sintētisko plaša patēriņa produktu paraugus ar to ieskaujošo lauku ainavu, dabu un tradicionālā zemnieka dzīves kārtību. Pārfrāzējot krājuma sākumā citēto Valentīnu Lukaševiču, ir skaidrs, ka tas nav pareizais ceļš, bet nav skaidrs, kā ir pareizi un vai patiešām jādodas atpakaļ. Lai arī dažādu postvirzienu estētika attīstās bez stilistiskas konsekvences un tās klātbūtne latgaliskajā Latvijas literatūras telpas daļā jau kopš Valentīna Lukaševiča un Oskara Seiksta romāna Valerjana dzeive i redzīni (1996) varētu būt īpaša pētījuma vērta, postmodernisma elementi ir arī Raibuo (Suņa) prozas darbos1. Iespējams, šāds iespaids rodas tādēļ, ka modernais un tradicionālais te ir līdzās vai pat kopā kā pasaules redzējuma sistēma, un skaidrs, ka tapušais hibrīds ir pavisam cita sistēma, lai arī tai redzami pietrūkst esences, tā ir drīzāk tāda kā iluzora valodspēle ar racionāliem noteikumiem un bezjēdzīgu sižetu („partū ka myusu dīnuos reši kur / var nūlaseit pyrmū klasi / pastateits golds / centrā uz četru krāslu / apsasēst var viņ divi” (59. lpp.)), turklāt bezgalīgā garumā (Raibuo konsekventā atteikšanās no interpunkcijas paver iespēju dažādam lasījumam). Dominē vientulības, pamestības, arī raupjas, elementāras dzīvošanas noskaņa, pat ja autors nereti mums uzsmaida, miksējot tradicionālās kultūras simbolus ar masu mediju tiražētajām zīmēm un ikdienas dzīves triviālā ainiņas – ar negaidīti notvertām sajūtu kompozīcijām: „Latgolys nav / viņ sorkonys / pamalē nūkrousys / ar pavadūsuo cyrka atbluozmi/kur nūpakaļ spīdz svātku aizlyugumi / lauzeitūs / naizteiksmeigūs / ītekmis špagatūs” (17. lpp.).

Latgales nav, tomēr tās kartē dzejnieks ieskicē kolorītas ainas un raksturīgus tēlus – Rogovkas blūzu, Rēzeknes sarkano ķieģeļu namus, Kārsavas smaržu, krievu no Audriņiem, Maltas nezināmo dzejnieku… Daļa (paš)ironijas šajā pēdējo un vienīgo palikušo ainavā (tieši tā tomēr gribētos raksturot priekšstatu, ko dzejnieks rada, bieži lietojot tieši šos vārdus, lai gan viņa tēlotā dzīve ņudz un kustas) sakņota arī tajā divdabīgajā nozīmē, kāda Latgalei ir Latvijā (teritorijā, valodā, kultūrā): „Vīņeigais dzimtinē /palykušais safari /šudiņ ir cīt / hmm / taitod ciuli / cyuku bēris / brauks filmēt pi myusu / ot ta beidzot byus prīca / ot ta beidzūt rodeisim jūkus / symt vīntuleibys gody atpakaļ / viņ atguodoju kai smejūs” (29. lpp.). Un tomēr te ir daudz temperamenta un lepnuma. Daudz dabiskā, kas nosaka cilvēka virzības trajektoriju no zemapziņas dzīlēm uz daudz, atvainojiet, svaiga gaisa un vienkārša un sātīga ēdiena. Daudz dzīvesprieka un varbūt arī kāda tiesa tās paļāvības un garīgās dinamikas, ko ikdienā ienes kultūrā ieaugušais, lai arī pārveidojies, tāds kā sadzīviskais katolicisms. Tas izpaužas ne tikai ainavās un aprakstītajā, bet arī valodā, kas nereti aizņemas no ierastajām lūgšanu un liturģijas fragmentu formulām. Protams, nav tā, ka sekulārās varas diskrētība pati par sevi liek izšķirties par sakrālo. Tomēr relatīvi sastingušais simboliskais vai asemantiskais valodas lietojums liturģijā slēpj otro plānu – spēka un varas avotu. Franču sociologs Pjērs Burdjē, kas analizējis liturģijas valodu, salīdzina to ar fotogrāfijas negatīvu2 – autoritatīvās formulas izmantojums, lai producētu un reproducētu savu vēstījumu, saistās ar cerību tikt pestītam. Šajā sakarā Raibīs saka: „Draugs es tev pasaceišu gūdeigai / tev ir juonūmierst / kab tu palyktu par cylvāku / es tev / pat varu paleidzēt / asu nūuovs / na vīnu viņ cyuku / tu tyk pasoki vuordu / i tova sirds byus vasala” (75. lpp.).

  1. Raibīs Suņs. Pyrma syltī. Rēzekne: Kukuži, 2011; Raibīs. Zalta tesmini. Rēzekne: Kukuži, 2015.  (back)
  2. Bourdieu, Pierre. Language and Symbolic Power. Translated by G. Raymond and M. Adamson. Cambridge Polity Press, 1991, p. 115.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri