Sirds domu gaita

 

Punctum sadarbībā ar Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2018 turpina eseju sēriju Kaut kur redzēta sajūta, aicinot rakstniekus radīt apceri par kādu paša izvēlētu fotogrāfiju no biennāles izstādēm. Šoreiz rakstnieces Ingas Žoludes eseja pēc Rohīra Ārenta personālizstādes SIRDS ZIEDI, kas līdz 9. jūnijam skatāma RIXC galerijā.

 

Manam krustdēlam palika septiņpadsmit gadu, un tajā dienā mēs abi devāmies uz galeriju RIXC. Lenču iela ir netālu no skolas, kurā viņš mācās un kurā savulaik mācījos arī es. Man šķita, ka būtu jauki savā dzimšanas dienā nodibināt saikni ar savu sirdi, saņemt tās „fotoattēlu”, turklāt jauneklis ir apsēsts ar kompi un Sirds ziedi veidoti, sadarbojoties ar programmētājiem, – domāju, ka tādējādi viņš redzēs, ka datorprogrammēšana ir kas vairāk par ticamu 3D grafiku datorspēlēs.

Krustdēla pirkstam piestiprināja impulsu uztvērēju, un sarkanā tintes pildspalva sāka zīmēt viņa sirdsritma ziedlapas.

Es vienmēr esmu domājusi, ka mūsu sirds ir kā zieds, arī ja tās čaula vienlaikus ir neglīts muskulis ar resnām artēriju un vēnu ieejām un izejām. (Gluži kā datoriem vai jebkurai tehniskai ierīcei.)

Kad biju krustdēla vecumā, katrreiz, kad nopietnāk savainojos, dabūju rentgena uzņēmumu – abi mani vecāki ir ārsti, un to nebija grūti nokārtot. Vairāki iespējami izmežģītu potīšu rentgenattēli, basketbolā satriektas plaukstas uzņēmums, krūškurvja uzņēmumi ar kaklā iekārtu krustu ķēdītē… Man šķita – kad izaugšu liela un man būs savas mājas, pie vienas no sienām būs gaismas kaste ar visiem šiem attēliem.

Taču, kad izaugu liela, mani vairāk bija sākusi interesēt sirds, nevis skelets.

Kad lasīju Annas Auziņas dzejoli Identitāte, mana sirds īpaši rezonēja ar tēzēm Nr. 5, 35, 43, 155.

„ Ir tādi cilvēki, kuriem sirds veras jau bērnībā.” (35)1

 

Es skaidri biju pieredzējusi, ka neesmu viens no viņiem.

Pilnīgi iespējams, ka mana sirds, pirms atvērties, bija ielaidusi tajā interesi par ziediem.

Pēc tam es sajutu, ka zieds un sirds ir viens un tas pats.

Reiz kāds jautāja Krišnamurti, vai drīkst plūkt ziedus (jo tā ir zināma veida iznīcība) un priecāties par tiem vāzē. Krišnamurti atbildēja, ka ziediem vāzē jāizsaka cilvēka būtība2. Okakura Kakuzo filozofiskajā esejā par tējas ceremoniju jautā, kāpēc, neraugoties uz to, ka ziedi – zvaigžņu asaru lāses – ir mūsu draugi priekos un bēdās un pavada mūs maltītēs, dejās, dziesmās, kāzās, kristībās un pat nomirstot, mēs aizvien pret tiem izturamies brutāli. Mēs esam brutāli pret tiem, kas klusējot mums izstaro mīlestību un pakalpo, un mēs, iespējams, piedzīvosim laiku, kad mūsu cietsirdības dēļ mums apkārt vairs nebūs neviena auga. Iespējams, florikultūras pirmsākumos senajā Ķīnā cilvēks apkalpoja augu – mazgāja auga lapas, uzmanīja tā labklājību… Zieds pēc tējas ceremonijas nereti tiek palaists pa upi vai rūpīgi apbedīts zemē, dažkārt ziedam pat tiek uzsliets piemineklis. Var būt, ka pirmās ziedu kompozīcijas radās, kad budistu svētie salasīja vētrā nolauztos ziedus un ievietoja tos ūdenī, lai dzirdinātu. Tomēr ziedi nav tādi gļēvuļi kā cilvēki, daži ziedi piedzīvo savu zvaigžņu stundu tieši nāvē – vismaz japāņu ķirsis, kas brīvi atdodas vējam un nobirst.3 Arī skaistumam nemitīgi uz papēžiem min pārejamība.

 

Pirms nedēļas botāniskajā dārzā Rīgā ziedēja magnolijas – zvaigžņu magnolija (Magnolia stellata), ziemeļu magnolija (Magnolia kobus var. borealis) un citas; dažas apburoši smaržoja. Savukārt palmu mājas gaitenī kaut kur pie griestiem, paslēpta prom no acīm, neredzama karājās Aristolochia gigantea, latviski tas, iespējams, tiek saukts par „pelikānziedu”, savukārt angliski – par „holandieša pīpi”. Zieda smarža atgādinot pūstošas gaļas smaku, kas patiesībā pievilina insektus apputeksnēšanai. Mana sirds nav nedz holandieša pīpe, nedz magnolijas zieds.

Vienu no lielākajiem ziedu pārdzīvojumiem pieredzēju Horvātijas galvaspilsētas botāniskajā dārzā – atsevišķā piramidālā siltumnīca bija uzcelta pār ūdenstilpni, kurā karaliski izplājušās Victoria amazonica lapas.

Varbūt mana sirds ir ūdensroze?

Lotoss?

Vismaz līdz tam, kad tā atvērās „pēc divtūkstoš desmitā”4, tā bija izaugusi cauri ļoti biezai un pretīgai dūņu un sanesumu kārtai, melnai dzelmei un brūnam ūdenim, kurā šurpu turpu peldelējas plēsīgas zivis, kuru milzīgajiem ķermeņiem piesūkušies parazīti.

Viens no nepatīkamākajiem ziedu pārdzīvojumiem mani gaidīja Briselē – apmeklētājiem pieejamais botāniskais dārzs pilsētas centrā bija arhitektoniski ievērojama pastaigu vieta, kas var dižoties ar 16. gadsimta Neptūna strūklakas kopiju un ar nožēlojami tukšām siltumnīcām, kurā kultūras pasākumu bija vairāk nekā augu. Savukārt galvenā ziedu kolekcija mita karaliskajā botāniskajā dārzā, kas atver savas durvis apmeklētājiem tikai pāris nedēļas gadā. Tobrīd tas bija slēgts, tomēr karstā vasaras dienā čāpoju uz to divas stundas cauri visai pilsētai un iekšā, protams, netiku. Es zināju, ka šis dārzs ir daļa no karaliskās mītnes kompleksa, taču manī bija cerība – ja nu tomēr… Oranžēriju jumtus varēja redzēt aiz dzeloņstieplēm. Tā vien šķiet, ka beļģiem botānisko dārzu arhitektūra ir bijusi primārā, augu kolekcijas tikai pēc tam.

Divtik draudzīgāka bija Cīrihe, kurā ir gan botāniskais dārzs ar milzu rabarberiem (Gunnera manicata) jeb „dinozauru ēdienu” un jocīgo Amorphophallus, gan pie Cīrihes ezera novietotais atsevišķais sukulentu dārzs ar vairākām milzīgām siltumnīcām. Viņi saka – kaktusi ir īpaši skaisti to ziedēšanas laikā. Ziedi tos padara īpašus. Citādi tie ir asi un nedraudzīgi, zaļi un garlaicīgi. Milzīga bija mūsu vilšanās, kad Mohaves tuksneša ceļmalās kaktusu ziedēšanas laiks bija mazliet aizkavējies – varbūt es savas dzīves laikā tur otrreiz vairs nenonākšu…

Gandrīz nenonācu arī Berlīnes botāniskajā dārzā – mani centās atrunāt, jo bija jāpaspēj uz lidmašīnu. Tomēr man šķita, ka nokļūt šajā Hortus botanicus ir svarīgāk nekā nokļūt Flughāfenā. Botāniskais dārzs bija otrā pilsētas malā, metro līniju remontēja, nācās pārkāpt autobusā, kas svētceļojumu vēl negaidīti paildzināja, tomēr mēs tur nonācām. Bija novembris, taču Berlīnē tas bija daudz siltāks nekā Rīgā, varēja pat teikt, ka bija vēl gandrīz vasara.

Tagad mani varēja atstāt vienu.

Lai es ienirtu zaļajā foliāžā.

Patiesībā Rohīra Ārenta Sirds ziedu projekts savos pamatos ir sociāls, jo vērš uzmanību uz bērniem, kas sirgst ar sirdsdarbības traucējumiem. Nesen piedalījos eseju konkursa vispārizglītojošo skolu jauniešiem Tilti, kas vieno, sienas, kas šķir apbalvošanā, ko rīkoja fonds Nāc līdzās!, kas atbalsta cilvēkus ar dažāda veida invaliditāti. Dāvanā saņēmu fonda dalībnieku ierunāto Annas Sakses Pasaku par ziediem audioierakstu. Arī tur iekļauta pasaka par magnoliju. Pasaka vēsta par kādu meiteni, kas izgatavoja un pārdeva papīra ziedus, kuri atdzīvojās, iemērkti viņas asiņu pilienā. Līdz atlika viņas asiņu pēdējais piliens…

Tomēr mana sirds aizvien nebija magnolija.

Varbūt mana sirds vairāk līdzinās tādai papīra puķei.

Varbūt ikviena sirds ir tāda papīra puķe, kas, padzirdīta dzīvības pilienā, atplaukst īsta.

 

Ir divtūkstoš astoņpadsmitais. Uzplaucis.

 

  1. Auziņa, Anna. Identitāte, Annas pūra govs. Rīga: Neputns, 2017.  (back)
  2. Krišnamurti. Dzīves jēgu meklējot. Rīga: Zvaigzne ABC.  (back)
  3. Kakuzo, Okakura. Flowers. The Book of Tea. Boston: Tuttle Publishing, 2000, pp. 81–93.  (back)
  4. Auziņa, Anna. Identitāte, Annas pūra govs. Rīga: Neputns, 2017.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri