Makšķerēšana

 

Foto: Gints Ivuškāns

 

Amerikāņu dzejnieks un prozaiķis Ostins Smits (Austin Smith, 1982) uzauga piena fermā Ilinoisas ziemeļrietumos. Viņš ir mācījies Viskonsinas–Medisonas Universitātē, Kalifornijas–Deivisas Universitātē un Virdžīnijas Universitātē. Pašlaik ir literatūras lektors Stenforda Universitātē. Ostins Smits ir četru dzejas krājumu autors, dzejoļi publicēti arī daudzos žurnālos, to skaitā The New Yorker, Poetry Magazine, Yale Review, Sewanee Review, Ploughshares, New England Review, Poetry East, ZYZZYVA un citos. Viņa īsproza lasāma Harper’s, Glimmer Train, Kenyon Review, EPOCH, Narrative Magazine un citos izdevumos. Rakstnieks saņēmis vairākas literārās balvas un šobrīd dzīvo Sanfrancisko, Kalifornijā. 2018. gada maijā Smits piedalījās Punctum festivāla. Pēc atmiņu motīviem prozas vakarā Atmiņas zem ābelēm, kur nolasīja savu stāstu Makšķerēšana.

 

Tobrīd viņš baroja teļus, kad brālēns, kurš krāva lietas savā kraviniecē, viņam uzsauca. „Kā būtu, ja es šovakar aizvestu tevi pamakšķerēt?” Zēns pamāja, taču, uzskatīdams, ka brālēnam, kā jau vienmēr, aizmirsīsies, izmeta to no galvas, lai nebūtu jāpiedzīvo vilšanās. Taču pēcpusdienā, kad viņš atkal baroja teļus, Kolbijs atnāca no piena mājas ar Folger’s kafijas kārbu un teica, lai viņš salasot tārpus. Pēc stundas būšot viņam pakaļ. Zēns bikli ielūkojās kārbā un nopētīja uzacij līdzīgo kafijas loku tās dibenā. Kad Kolbijs bija prom, viņš nolaizīja pirkstu, lai nogaršotu. Kā zeme, viegli rūgtena – tāda bija šī garša, kuru viņš līdz ar riteņa ragiem uzkārto kārbu aizveda sev līdzi uz otru māju.

Māte bija uz lieveņa un runāja pa bezvadnieku. Māsa šūpuļkrēslā šūpojās un lasīja. Kad māte redzēja viņu nākam ar kārbu, viņa ar plecu piespieda telefonu pie auss un ar rokām rādīja spolēšanas kustību. Viņš nezināja, ka iepriekšējā dienā māte bija zvanījusi brālēnam, lai palūgtu aizvest zēnu makšķerēt, pirms atkal sākas skola. Nekad agrāk viņš nebija makšķerējis. Tēvs gan bija solījies paņemt viņu līdzi, taču vienmēr kaut kas gadījās: govis ārpus žoga vai jāpabeidz darbs uz lauka, vai viņš vienkārši bija pārāk noguris, lai mācītu dēlam to, ko arī pats nemaz tik labi nemācēja. Cik vien zēns spēja atcerēties, makšķerkāti bija saslieti cits citam blakus mašīnu šķūņa kaktā līdz ar aprūsējušām spolēm un bāliem svina atsvariņiem visā auklas garumā. Āķi bija mazi, taču izskatījās vardarbīgi. Tie bija pazinuši neskaitāmu tārpu iekšas, kā arī zivju maigās mutes, iekams to spirinošos ķermeņus iemest atpakaļ Pekatonikas ūdeņos, kur tās pamazām kļūs vecas un rūgtas. Kādā jūnija dienā, kad zēns tīri vai nezināja, ko sadarīt ar daudzajām piepeši brīvajām stundām, viņš bija paņēmis vienu no makšķerkātiem, vairāk gan vēlēdamies pieskarties tam, ko bija aizticis brālēns, nekā aiz kādas intereses par makšķerēšanu, un devies uz dīķi kalna pakājē, kur brālēns dzīvoja kopā ar vecākiem un piecām noslēpumainām māsām, lai pamēģinātu makšķerēt ar pliku āķi. Un tad Kolbijs bija iznācis uz lieveņa un izteicis solījumu, kuru beidzot grasījās pildīt šovakar: aizvest viņu pamakšķerēt Pekatonikā, kur dzīvo lielās zivis.

Viņš apgāja apkārt mājai un devās uz dārziņu. Bija augusts, un dobes jau pamestas savā vaļā. Viņš iegāja dārzā un nometās zemē starp garšaugiem. To smarža bija tik spēcīga, ka gandrīz izraisīja nelabumu. Viņš norāva pētersīli un pakošļāja – it kā tā varētu būt kāda pretinde. Viņam patika, kā lapiņas kņudina aukslējas. Augsne bija mīksta, un vietām to gaišāku vērta vermikulīts no stādu podiņiem, ar kuriem viņš mātei bija palīdzējis pavasarī. Bija brīdi jāparok, iekams viņš uzgāja pirmo, bet pēc tam, it kā no augšas būtu dota kāda atļauja, viņi uzradās visur. Bālus un ņudzošus viņš tos izcēla no tumšās noslēpumainās zemes un maigi klāja citu citam virsū dzīvsudrabkrāsas kārbā, kura vairs nežilbināja acis, kad viņš tajā ielūkojās. Ik pa laikam viņš iemeta iekšā sauju zemes – pārliecinoši, nomērītā daudzumā, kā māte bēra zupā sāli. Kad kārba bija pilna, viņš apstājās. No lieveņa apakšas izlīda suns, apsveicinājās, apostīja kārbu un, nesaprazdamas, kā varētu piedalīties, laiski nolaizīja tās sānu.      

Vēl jau bija iespējams, ka brālēns neparādīsies. Sēdēdams uz lieveņa pakāpiena starp liesmojošajām ģerānijām, viņš jau sāka vēlēties, lai tā būtu. Taču tad uz pakalna pieres parādījās kraviniece un drīz jau, ļodzīdamās un lēkādama, tuvojās pa lauku ceļu, atstājot aiz sevis garu putekļu asti, kurai, lai nosēstos, būs vajadzīgs viss vakars. Labu brīdi pirms straujās nobremzēšanas pie ceriņiem zēns varēja dzirdēt dziesmas aurošanu: Brīvais kritiens, šābrīža hits. Kolbijs nāca uz lieveni, vienā rokā turēdams abus makšķerkātus, otrā – netīru piederumu kasti. Auklas bija aprīkotas ar spožām, jaunām spolēm. Māte iznesa obligāto krūzi ar limonādi un piedāvāja brālēnam apsēsties vienā no krēsliem, kuri laulības omulībā bija pavērsti viens pret otru. Zēns palika sēžam uz pakāpieniem. Viens no tārpiem bija izspraucies no zemes un klanīja savu bezvaibstu galvu uz priekšu un atpakaļ, nožēlojami – kā kaut ko meklēdams vai lūgdams piedošanu. Lai nebūtu jāskatās uz tārpu, viņš skatījās uz brālēnu. Zēnu fascinēja viss, ko viņš darīja, veids, kā viņš tur tik nevērīgi sēdēja – viena roka nokarājās klēpī, otrā bija glāze ar čuru krāsas limonādi – un kā, norijot malku, noraustījās viņa ādamābols.  Zēns bija to vērojis piektdienas vakaru futbola spēlēs, ar māņu manevriem izvairoties no bloķētājiem, bija dzirdējis viņa vārdu atskanam no skaļruņa, ļaudamies lepnumam, ka ir viņa radinieks, un te nu viņš bija uz viņu lieveņa, smīdinādams māti tā, kā tas nekad neizdevās tēvam. Smejoties viņa aizsedza muti ar plaukstu, jo kautrējās no zobiem. Gadu gadiem dzertais ar dzelzi bagātais ūdens bija tos iekrāsojis, turpretim Kolbija zobi bija nevainojami balti, gluži kā smaganās iesēdināti košļenes gabaliņi. 

Gaisma sāka dzist. Drīz vien uz kalna parādīsies tēva kraviniece. Tieši tajā mirklī, kad viņš sāka šaubīties, vai viņi jebkad kaut kur dosies, Kolbijs piecēlās kājās. Mašīnā brālēns no zilibaltās starp viņiem novietotās aukstumkastes izvilka Old Milwaukee alus skārdeni. Lēkādams sēdeklī, viņiem traucoties lejup pa izdangāto zemes ceļu, zēns ar zābakiem cieši saspieda tārpu kārbu, lai tā neapgāztos. Kolbijs iedeva viņam nogaršot alu. Tas garšoja tā, kā oda tēva elpa, kad viņš ienāca zēna guļamistabā, lai atvainotos. Viņi tik ātri nodragāja lejā pa kalnu, ka vēders šķita apmetam kūleni, un tad aizbrāzās garām tiltam. Tikai tad, kad bija zaudēta inerce, brālēns meta riņķī, un viņi brauca atpakaļ. No elektrības vada karājās vairākas makšķerauklas ar āķiem – kā pierādījums kļūmīgiem iemetieniem no aizgājušām vasarām.

Viņi stāvēja un lūkojās, kā ūdens burzguļo ap pāļiem, un tad brālēns atvilka rāvējslēdzi un izvilka savu daiktu. Tas smagnēji izvēlās no viņa džīnām, un urīna strūklas zeltainā birga it nemaz neizmainīja ūdens virsmas dubļu brūno krāsu. Pamanījis, ka zēns skatās, brālēns pagriezās pret viņu, viegli šūpodamies gurnos un likdams šūpoties arī daiktam. Zēns sajuta ko līdzīgu kā tobrīd, kad viņi vālēja lejup pa kalnu, tikai šoreiz citā ķermeņa vietā. Iebāzis to atkal biksēs, brālēns nometās ceļos un iegrūda roku kārbā. Pielicis āķi tuvu zēna acīm, viņš veikli pārdūra tārpa ķermeni, un tas saliecās dubults – sārtens sāpju ganglijs. Brālēns pamāja. Zēns no zemes izvilka vēl vienu tārpu un neveikli izpildīja tam nāvessodu uz āķa. Kolbijs pasmīnēja.

 

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri