Nepārbaudāmā patiesība

 

Par Jana Ņemeca romānu Gaismas vēsture (tulkojis Jānis Krastiņš, Lasītava, 2018).

 

Jana Ņemeca (Jan Němec) romāns ar diezgan pretenciozo un metaforiski ietilpīgo nosaukumu Gaismas vēsture strauji un negaidīti ierauj lasītāju svešādajā 19. gadsimta beigu Čehijas kalnraču ciemā Pršībramā ar visiem tā dievticīgo iedzīvotāju šņācoši skanīgajiem slāvu uzvārdiem, kokgriezumu interjeriem, kalnu ainavām, senlaicīgajiem amatiem, cilvēku dīvainajiem likteņiem, vaļsirdību, sirsnību un spītu. Tu tiec uzrunāts kā savējais, kurš dala sentimentālas jūtas un kolektīvo atmiņu ar šiem senatnes notikumiem, un nokļūsti burtiski notikumu degpunktā – deg Svētās Marijas vārdā nosauktās sudraba raktuves, ir viena no baisākajām raktuvju katastrofām, kurā iet bojā vairāk nekā 300 strādnieki. Tu vēro paniku ar jauna zēna ziņkārīgo un asi jūtīgo skatienu, redzi, kā kaimiņi, klasesbiedru tēvi un paziņas pārogļojušies tiek vilkti laukā no raktuves tuneļiem un sagulst tev apkārt, taču šai traģiskajai ainai piemīt arī kāds dzīvi raksturojošs vispārīgums – tu saskati tās gleznieciskumu, gaismas un tumsas kontrastus, dūmu aizklāto augstākās patiesības daļu, kas pamazām noskaidrojas un iegūst asumu, un kā caur degošo raktuvju metaforu pasaule sevi izverd no iekšas uz āru, jo tikai uguns spēj atklāt un izgaismot iekšējo pasauli. Tu to visu pamani un saproti, jo skaties nevis ar vienkārša lauku zēna skatienu, bet topošā leģendārā čehu modernās fotogrāfijas tēva un mistiķa Františeka Drtikola acīm.

Es apzināti lietoju uzrunu „tu”, jo tā dara arī grāmatas autors, atzinību un apbalvojumus ieguvušais, bet gados jaunais čehu rakstnieks Jans Ņemecs. Viņš romānam izvēlējies otrās personas stāstījuma formu, kas ir ļoti tieša, pat mazliet uzbrūkoša, mulsinoša un kaitinoša kā reizēm fotoaparāta radītais iekšējais konflikts, kur pats tiec konfrontēts ar savu attēlu, – kā bezgala garajās ekspozīcijas sekundēs, kas nekustīgi jānosēž kameras priekšā, tēlojot pašam sevi, savu labāko „tu”, kamēr gaisma dara savu darbu. Un kurš „tu” ir īsti redzams portretā vai aktā – modeļa, fotogrāfa vai cilvēka vispārīgi?

Kā vienu no grāmatas moto Jans Ņemecs izvēlējies Semjuela Beketa citātu „Pie velna ar pirmo personu”. Tas nolasās dažādi – gan tā, ka autors vēlējies atkāpties no pieņemtā vienkārši atkāpšanās pēc, lai izmainītu spēles noteikumus, gan tā, ka viņam apnicis runāt par sevi, lai arī zina, ka neizbēgami tas notiks un „tu” stāstījumā par Drtikolu atklāsies viņa paša iekšējā pasaule, gan rēķinoties ar to, ka lasītājs šo stāstu par Drtikolu tik un tā skatīs caur savu prizmu un attiecinās uz savu pieredzi.

Uzruna „tu” nevienā lappusē neļauj lasītājam zaudēt vērotāja fokusu, katrā notikumā saskatot aprakstītā simboliku un nozīmību ceļā pretī atklāsmei, kas manai mentalitātei varbūt reizēm ir pārāk intensīvi. Visi tēlainie vides apraksti ir ārkārtīgi, pat pārlieku fotogrāfiski. Jaunais zēns, kurš vēl nav fotoaparātam pat pieskāries, redz pasauli tikai klasiskos kadrējumos – kā atspulgu teļa acī, melnbaltos kontrastos vai miglā, kam pakāpeniski noregulējas asums. Viņa pirmais instruments ir zīmulis, un zēns atkal un atkal uzdod jautājumu: „Tēti, vai zīmuļa sirdī jau ir viss, kas ar to uzzīmēts?” Tas var šķist patētisks, bet, visticamāk, atbilst filozofiski noskaņota pusaudža refleksijas līmenim, kā arī atsaucas uz fotogrāfijas pirmtēva Viljamsa H. F. Talbota grāmatu Dabas zīmulis (Pencil of Nature, 1844), tādējādi atgādinot, ka fotogrāfija ir pieraksta instruments, kuru vada cilvēks.

Pēc pastorālajiem Drtikola zēnības gadiem Pršībramas ciemā un fotoateljē mācekļa pieredzes, kurā viņš līdz kaulam izjūt ķīmisko plates attīstīšanas procesu, romānā seko izglītības un fotomākslinieka tapšanas posms progresīvajā Minhenes augstskolā. Detalizētajos lekciju atstāstos un iedvesmojošajās pasniedzēju uzrunās jaušas romāna autora paša daudzveidīgā humanitārās izglītības pieredze. No mūsdienu skatpunkta šo lekciju tonis var šķist naivs un fotogrāfiju par daudz idealizējošs: „Es vēlētos, kaut vienu vienīgu reizi varētu turēt rokā staru un rakstīt ar to – vienu vienīgu reizi! [..] Fotogrāfijai ir pašai savs patoss, daļa no tā atspoguļojas tieši etimoloģijā – termins „fotogrāfija” cēlies no grieķu vārdiem, kas apzīmē gaismu un rakstīšanu.” Taču varbūt tieši tā uz savu misiju raudzījās pirmās fotogrāfu paaudzes, kas uzskatīja, ka pirmo reizi mākslas vēsturē atklās, kā patiesība „nāk gaismā”. Jau Minhenes lektoru uzrunās parādās agrīni kubisma un konstruktīvisma ideju aizmetņi – „formām piemīt sava nozīme, tās pauž darbību, taču vienlaikus tajās izpaužas lietas būtība”, tomēr šīs idejas Drtikols īstenos tikai vēlākā daiļrades posmā, jo sākotnēji un primāri viņš tomēr ir simbolists, kuru interesē augstāku spēku, kaislību, mistiskā pasaules izziņa, kā arī pašizziņa. „Un kā ar tiešu skatienu objektīvā? – tu vaicā. Emerihs paceļ pirkstu augšup: – Tas ir kas sevišķs. Tas virzās laukā no attēla, tieši uz skatītāju un piespiež viņu – vismaz man tāda sajūta –, lai pats paraugās uz sevi ar tā cilvēka acīm, uz kuru viņš skatās,” – šis citāts, šķiet, rezumē ne tikai jaunā fotogrāfa Drtikola dzīvē izvirzīto uzdevumu, bet arī Jana Ņemeca romāna mērķi.

Tomēr kaut kas man neļauj noticēt autora tēlotajai Minhenes studentu dzīvei, tā šķiet romantizēta un idealizēta. Manuprāt, studentos nevar būt tik ievērojama misijas apziņas, jo viņi neredz sevi vēstures attīstības skalā. Fotogrāfa Drtikola mākslinieciskie meklējumi vairāk šķiet intuīcijas, instinkta un spēcīgas radošās enerģijas dzīti, ne tik daudz ar priekšzīmīgu apdomu un konceptuāli izsvērti virzīti. Gaismas vēsture ir biogrāfisks romāns, kas patur noslēpumā izdomātās un faktiskās informācijas proporciju, taču šķiet, ka grāmatā ietvertās Drtikola rakstītās vēstules no kara zonas mīļotajai Eliškai varētu būt autentiskas, un tajās atklājas it kā gluži cita personība – vārdos daudz strupāka, ciniskāka, arī nesavaldīgāka, kaislīgāka un cilvēciski ticamāka – nekā Jana Ņemeca radītais varonis, kurš vienmēr saglabā distanci no paša dzīves notikumiem, pārdzīvojumiem un zaudējumiem, piemēram, apzināti iemīloties pusaudzē Eliškā, tikai lai pieredzētu salauztu sirdi, vai ar skepsi piekrītot sievas dejotājas Ervinas Kupferovas ārišķīgajiem uznācieniem sabiedrībā un nēsājot pilsētas dendija masku. Jans Ņemecs ļoti konkrēti definē modernā divdesmitā gadsimta sākumposma mākslinieka paštēlu, kuram idejas ir pirmajā vietā un valda pār dziņām: „Tu negrasies aplidot sievieti tikai tāpēc, lai viņa tev sagādātu bērnu. [..] Tu nēsā galvā pārāk daudz ideālu priekšstatu, tik smalku mežģīņu tīklu, kas varētu nolaisties uz sejas mirušam eņģelim, taču dzīva sieviete no miesas un kauliem zem tāda pēc dažiem mirkļiem sāks justies ne savā ādā. Viņa aizbēgs, iekams būs konstatējusi, ka arī tevī ir pilnīgs pretmets – tumsa, kas laužas gaismā.”

Dritikola attiecības ar sievietēm un vispār citiem dzīvē svarīgiem cilvēkiem man šķita romāna aizraujošākā daļa, kurā parādās intrigas un sarežģījumi. Mākslinieka reakcijas vai izdarītās izvēles ļauj viņa personību iepazīt vispusīgāk nekā Jana Ņemeca tēlotajā kontemplācijā, kas reizēm izklausās pārāk pareiza un paštaisna. Drtikols ir portretu un aktu fotogrāfs, simbolists, kurš no savu modeļu emocijām cenšas izvilināt augstāku jēgu. Cilvēki, kas ienāk viņa dzīvē, ienāk arī daiļrades pasaulē, un reizēm fotogrāfs atļaujas abas šīs pasaules neatšķetināt. Ļoti interesantas un ticamas šķiet romānā ietvertās nianses no fotoateljē ikdienas un aktu fotografēšanas laika, kas bija daudz puritāniskāks par mūsdienām, bet kurā tāpat daudzi un daudzas vēlējās atklāties kameras priekšā. Šķiet, fotogrāfijas studijas noteikumos nekas daudz nav mainījies – akta attēls ir fotogrāfa un modeļa mijiedarbības rezultāts, akts nav statisks, tas savā pamatā ir darbība, reakcija, performance.

Gaismas vēsture nav tikai Františeka Drtikola dzīvesstāsts, tas ir arī stāsts par fotogrāfijas vēsturi un kultūras klimatu Austroungārijā tās pastāvēšanas beigu periodā, ārkārtīgi interesantā un sarežģītā vēstures posmā, tas ietver Pirmo pasaules karu, pēckara un krīzes gadus. Romānā atklājas daudz vēsturiski sadzīvisku detaļu, spilgts ir dažādo pilsētu un ciematu gaisotnes tēlojums, kā arī ļoti ticams cilvēka iekšējo stāvokļu atveidojums: nospiestība, atbrīvotība, neapmierinātība, alkas nomaina cita citu, radot gan radoša procesa attīstības, gan dzīves dzīvošanas sajūtu. Tomēr galvenokārt Gaismas vēsture ir stāsts par jauna mākslas veida un modernā mediju mākslinieka tapšanu, par cilvēka augšanu kopā ar tehnoloģiju – procesu, kas joprojām turpinās un ir aktuāls. Daudzkārt Františeka Drtikola personība radīja asociācijas ar citu mūsdienās dzīvojošu mistiķi – videomākslas pirmtēvu amerikāņu mākslinieku Bilu Violu, kurš līdzīgi Drtikolam ar teju reliģisku dedzību pielūdz gaismu kā dzīvību un tumsu kā nāves metaforu.

Romāns ir garš, tajā aptverti vairāki cilvēka dzīves posmi un mainās arī autora izteiksme un stāstīšanas veids. Brīžiem tas šķiet kā kolāža vai bilžu albums – romāns, kas sastāv no Drtikola zināmo fotogrāfiju un biogrāfijas datu aprakstiem, bet citreiz tas iegulst lineārā izrietošu notikumu stāstījumā. Simboliskie tēli ienāk romānā un šķērso reālisma robežu kā vecā, salīkusī grūtniece, kas Drtikolam gadās ceļā ikreiz, kad tuvojas nāve. Jans Ņemecs mūs neved pretī galvenā varoņa fiziskajam galam, bet gan rāda „gaismas ceļu” – no gaismas pamanīšanas līdz apgaismotībai. Darbam ir konceptuāla uzbūve, kas attaisno fikciju, izdomāto, mītu brīvu iepīšanu biogrāfijā. Tas ir „pieaugšanas romāns”, kas bieži balansē uz sevis un mākslas apšaubīšanas un pašpārliecības nostiprināšanās līnijas. Es domāju, ka šis darbs uzrunās fotogrāfus, māksliniekus un visus, kas sevī risina jautājumus par mākslas darba tapšanu un sevis pilnveidošanu. Varbūt daudz kur negribēsies piekrist vai šķitīs, ka autoram nav taisnība, ka es kā fotogrāfs vai mākslinieks, piemēram, zinu labāk, ko Drtikols patiesībā juta vai domāja konkrētajā brīdī, taču caur šīm pārdomām un pieredzes salīdzināšanu Jans Ņemecs mūs pakāpeniski sīkiem soļiem ieved cilvēka introspekcijā, izgaismojot iekšējo pasauli kā kalnraktuvju blīvi sazaroto tīklojumu, izvēršot to uz āru un noliekot apskatei. Viņš aizved Drtikola „es” un „tu” vienu otram pretī, ļaujot vienoties gaismā. Un kaut kādā mistiskā veidā viņam izdodas savest kopā arī vēsturi ar mūsdienām.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri