punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Aiztek ūdeņi

Elīna Vendija Rībena

15/06/2018

 

Foto: no personīgā arhīva

 

***

es reducējos līdz šim vienam ar skaitli divdesmit trīs iezīmētajam autobusam
mazliet kustos it sevišķi kad tas piebremzē
pietura daugava gribētos izkāpt bet aukstumā nav tik romantiski
un tas ziemeļu distantais raupjais šarms izbeidzas brīdī kad aukstumā apsalst pirksti
nostādot mani neveiklā situācijā kur mana griba grib to ko es nemaz negribu
t. i. atrasties siltumā mājās kaut kādā konvencionālā vietā
iestādē punktā kur uzbaroties sasildīties padzerties pagulēt
bet es taču gribēju būt prom – gājējs atradējs aizgājējs 
brīvais cilvēks
un nevaru vairs saprast vai dienišķais ritms mani nomāc vai mierina
vai alkas pēc izraušanās ir apmierināmas tikai ja pastāv solījums atkal atgriezties mājās
vai mans spīts ir pavērsts pret citiem vai sevi pašu
kožu kaulā karotē zupas šķīvī skatos sienā siena ņirb
laiks nekur neiet
paliek tepat ar mani lai kur es ietu nevaru aizmukt
es mēģinu viņu izspiest no sevis bet man šķiet ka šī
pretēji visu teiktajam patiesībā ir simbioziska savienība
(vai mēs esam divi? istaba pilna ar papīra kuģīšiem)
es skatos uz sevi no malas uz sevi ar kapteiņa cepuri
un māju ar piešņauktu kabatas lakatiņu
es aizpeldu aizpeldu aizpeldu aizpeldu
operators skatās un operē ar leņķiem (lai iegūtu dramatiskāku
efektu viņš visu filmē no apakšas tā, ka mana galva izskatās
kaut kur augstu un tālu un nav nolasāma ne mana sejasizteiksme
ne ātrums ar kādu es reaģēju uz ziņām (ziņas nav labas))
galu galā filmai nepiešķirs budžetu bet es dabūšu kaseti
kuru man nebūs kur atskaņot un būs slinkums iet pārrakstīt diskā
kādu dienu mēs piedzersimies
un kasešu lentēs izdekorēsim viesistabu

 

***

noliegumā nolaideni nolaiž plecus lauskas
no manas mēles nekūst
    atspoguļojas
šķirotavas kravas vilcienu sodrēji

sievietes balss krieviski atbalsojas 
nezinu ko viņa saka

palien zem mēteļa lauska plauksta
no liesas velk lāstekas 
baltas piramīdas izvietotas skrimšļos
pēc fibonači ievijas skalpā un daiviņas sēkliņas kaltušas
izspļauj uz ietves

ielas šalles siltas mīkstas smirdīgas
pilnas cigarešu dūmu kvēpu
gramstās ap maniem logiem
redzu
dzelteni dzelteni jumtu gali

kā pirksti vienīgā kaisme
iztek iztek pa renstelēm

bango krūškurvis vēders dziļās elpās
pēc vārda pēc taustes
atrod mezglus un pieķeras
nesolās atsvabināt tikai kā pulksteņa
pendeli pietur lai 
netramda cīruļputeņus viņi
mierīgi pārlaižas mājās galvu zem spārna

gurkst gurkst
tavs ceļš uz mājām
gurdi aizveras dienas un durvis
atkal un atkal 
mēs piestājam dienvidu oāzes
smaida

 

***

dzīsla kas pulsē pie deniņiem
noskaita man vienu un to pašu monētu
atkal un atkal

par ko man tiek maksāts?
vienas nakts haltūra
pārdevējas pusē viss ir silts un tukšs

viņa mirst
izirst viņas mati medus cirtās

viņa nemaz nebija tik veca
kā vienmēr bija licies
padomju filmās un bilžu grāmatās

viņa ar matu maisiņu viņa
nenosakāma vecuma vaibstiem

trīc kā televizora ekrāns bez antenas
rūc kā radio starp stacijām
sprakšķ kā zibens ieskrējis jūrā
pussabrūkoša līdz ar mani
zaudējusi savu stāju
viņa gaida mani

mani

es nekad nevarēju paspēt
nekad neesmu sācis iet bet viņa

mani gaida

manā pasē

uz mana galda

manai mātei uz pleciem

uz mana topošā vīra kauliem

siltumā starp kaķa ķepām

ir tikai gaidas

un jautājums kurš gaida
no kuras puses
saņemt atbildi
atļauju
balsi

vilki rej

ir agrs
uz galda zied akācijas

 

***

tēli
nenāk pie manis kā sejas
nāk pie manis kā bezdelīgas
nositušās aukstas bēniņos uz betona grīdas
vectēvs saka man – nebīsties
viņas guļ ilgu miegu

tēli
nenāk pie manis kā vīzija
kā iedvesma nenāk ar nektarizētu smaku
bet atnāk kā jošua
ziedoņa dārzā zem ābeles vārnas pārcirstu galvu

vārdi – mednieku suņi – astēm iežņaugtām kājstarpē sāpīgi kauc 
aizsērējušām nāsīm
leduspuķu kristāla dūjas smejas un kūst
atplestiem spārniem pret vēju pret vilni pret vēju pret vilni pret vēju ar vilni

tām nepietiek gala

un bezgalīgs horizonts smagi iegraužas dūnās
un smagums ir briestošs un augošs un rūgstošs kā mīkla kā raugs
ar vienu vienīgu lūgumu
stāties

 

***

miglai bija taisnība
pārdaugavas dvīņu torņi
nekad nemaz nebija bijuši
tā bija kārtējā fikcija
ko bija izdomājis kāds apsēsts piemineklis
un iegravējis zemē kā bausli
kas adataina žoga formā
pacēlās pāri sviedrainai gaismai

un nodeva raķeti
rokās viņas neredzīgajai gaismai
viņa bezgala mūžīgā elpa
izdzēšot atmiņas
palika tikai
peļķes un nomīti apavi

nekad iepriekš vēl vanšu tilts
nebija licies tik mūžīgs
kā tajā dienā

tajā dienā
miglai bija taisnība

nekas nemaz iepriekš
nebija bijis

Dalies ar šo rakstu