Par neievērojamām vietām (un cilvēkiem)

 

Foto: Līsa Treimane (Liis Treimann)

 

Baltijas praida pasākuma laikā, 7. un 8. jūnijā, Rīgā notika starptautiska zinātniska konference Kvīru stāstījumi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija, kurā piedalījās piecpadsmit pētnieki no dažādām valstīm, tostarp arī mākslinieks Jānuss Samma (Jaanus Samma, 1982) no Igaunijas. Viņš ir viens no starptautiski atzītākajiem Baltijas jaunās paaudzes māksliniekiem, kurš savos darbos pievēršas ar vīriešu seksualitāti, dzimtes studijām un seksuālo minoritāšu dzīves apstākļiem saistītām tēmām. J. Samma pārstāvēja Igauniju 56. Venēcijas mākslas biennālē ar pētniecisku projektu Darbam nederīgs. Priekšsēdētāja stāsts (2015), kurā caur homoseksuāla padomju kolhoza vadītāja dzīvesstāstu un tiesas procesu pētījis Igaunijas seksuālo minoritāšu ikdienas realitāti totalitārisma apstākļos.

Jau daudzus gadus J. Samma arhīvos un antikvariātos meklē fotogrāfijas ar publisko tualeti, kas 20. gadsimta 20.–80. gados atradās Tallinas Brīvības laukumā un bija leģendāra homoseksuālu vīriešu tikšanās vieta. Lai arī šī ēka bijusi visiem zināma un tautā populāra, fotogrāfijās tā gandrīz nekad neparādās. Mākslinieks ir atradis dažas foto liecības, bet vairāk par tām viņš ir atradis metaforu, kuru pēc Kvīru stāstījumu konferences noklausīšanās viegli attiecināt uz seksuālo minoritāšu vēsturi un statusu kopumā: pašā centrā, bet margināls. Visi par to zina, bet izliekas, ka tā nav, un ar šo izlikšanos pietiek, lai lieta pazustu no arhīviem, no vēstures, no tradīcijas un kolektīvās apziņas un turpinātu daļai cilvēku likt turēties tumsā, atvēlot viņiem šaubīgu un nevērtīgu vietu sabiedrībā.

Santa Remere

 

Vai šī ir pirmā reize, kad jūs kā mākslinieks piedalījāties LGBT+ tēmām veltītā zinātniskā konferencē?

Patiesībā šī ir jau trešā reize, kad piedalos šādā konferencē. Arī Tallinas konferencē1 uzstājās gan zinātnieki, gan mākslinieki. Tas ir jauki, ka viņi mūs aicina, jo mākslinieki mēdz aplūkot tās pašas tēmas no atšķirīga skatpunkta. Īstajiem vēsturniekiem ir konkrēts darba stils, dažādi noteikumi, ierobežojumi, bet mākslinieki atļaujas brīvāk interpretēt informāciju un pieejamo materiālu. Es nesaku, ka mākslinieki to dara labāk, taču ir derīgi paraudzīties no dažādiem skatpunktiem, jo, saliekot dažādu jomu pētnieku darbus kopā, veidojas krāšņāks un, iespējams, pilnīgāks attēls.

Tallinas konferencē piedalījās arī Ņujorkā dzīvojošais krievu konceptuālais mākslinieks Jevgeņijs Fikss un poļu mākslinieks Karols Radziševskis. Arī Parīzes akadēmiskajā konferencē uzstājās vairāki mākslinieki. Mani ielūdza, pateicoties Priekšsēdētāja stāstam, ar kuru pārstāvēju Igauniju Venēcijas biennālē un kura pamatā ir arhīvu un vēstures materiālu pētījumi apvienojumā ar paša personisko māksliniecisko ieguldījumu un subjektīvo interpretāciju.

 

Rīgas konferencē uzstājās dažādu jomu pētnieki – vēsturnieki, antropologi, literatūrzinātnieki. Vairāki no viņiem pētniecībā izmantojuši diezgan subjektīvu pieeju, turpretim jūsu mākslas projektiem ir ļoti nopietna pētnieciskā bāze. Kāda ir jūsu darba metode? Kā strādājāt pie projekta Priekšsēdētāja stāsts?

Ap 2011. gadu es sāku vākt vēstures materiālus par homoseksualitāti padomju periodā. Intervēju cilvēkus, apkopoju nostāstus. Mēs runājām gan par pagātni, gan tagadni, un šajos stāstos bieži tika pieminēts cilvēks ar iesauku Priekšsēdētājs. Es izvēlējos veidot darbu par viņu, jo gribēju pastāstīt vēsturi caur viena cilvēka perspektīvu un viņš bija tam ļoti piemērots vairāku iemeslu dēļ. Viņam bija ļoti interesants un raibs dzīves gājums, daudz notikumu, kurus gribējās sīkāk aplūkot: viņš bija precējies, kā sabiedrība to pieprasīja, viņš tika notiesāts pēc 118. panta par homoseksuālām darbībām un pavadīja cietumā pusotru gadu. Viņa dzīvesstāstā parādās daudz košu un nežēlīgu notikumu – gan vardarbība pret minoritātēm (viņu nogalināja 1990. gadā), gan prostitūcija un aktīva sociālā dzīve pēc soda izciešanas. Interesants pavērsiens bija arī viņa spožā karjera kā slavena Igaunijas kolhoza priekšsēdētājam četrdesmitajos gados. Kad sešdesmitajos gados Priekšsēdētājs to pazaudēja, viņš savā ziņā kļuva brīvs, varēja rīkoties, kā vēlas, jo viņam nebija vairs nekā, ko zaudēt. Nokļūšanu cietumā var uzlūkot kā atbrīvošanos – pēc tam viņš pārcēlās uz Tartu, kļuva sociāli aktīvs un atklāti homoseksuāls. Esmu saticis un runājis ar daudziem viņa draugiem, kas pastāstīja man šos stāstus. Priekšsēdētāja gadījums rosina arī padomāt par to, kas patiesībā ir cilvēka ģimene – vai tā ir bioloģiskā ģimene vai draugi un komūna, kura ar mani dalījās šajos stāstos.

Es izvēlējos gatavot šo biennāles projektu par Priekšsēdētāju ne tikai tāpēc, ka tas ir viens piemērs, bet arī tāpēc, ka tad, kad mēs zinām, ka notikums ir noticis ar īstu cilvēku, mēs to uztveram ar daudz lielāku empātiju. Tā kā viņš nomira 1990. gadā, sanāk, ka viņa pieredze ir caur un cauri padomju pieredze.

 

Kā biennālē tika prezentēti savāktie vēstures materiāli?

Venēcijas izstādei bija divas galvenās daļas. Viena no tām bija arhīva materiāls ar Priekšsēdētāja tiesas dokumentiem – aptuveni 400 lappušu bieza lieta, viena desmitā daļa no tās ir izdrukāta un iekļauta izstādes katalogā. Man likās būtiski parādīt sistēmas absurdu, šo pamatīgo dokumentu apjomu, ar kuru tiek pierādīts, ka vienam cilvēkam bija sekss ar citu cilvēku. Tur ir, par ko padomāt. Jau no paša sākuma zināju, ka gribēšu to parādīt, tāpēc mainījām vietu un cilvēku vārdus, lai nosargātu cilvēku personisko informāciju, jo Igaunija ir maza valsts.

Otra izstādes daļa tika veidota, sadarbojoties ar citiem māksliniekiem, un tā bija vērienīga – tur bija videodarbi, ko veidoju sadarbībā ar igauņu režisoru Marko Rātu, operas librets, Johannas Kivimagi mūzika un Mārjas Kargo teksti, tāda plaša kolektīva sadarbība.

 

Vai Priekšsēdētāja stāsts rezumē un simboliski atspoguļo Igaunijas kvīru vēsturi?

Jā, bet mēs centāmies, it sevišķi videodarbos, izvēlēties tādus stāstus, kas būtu saprotami plašākai publikai. Šie stāsti visur ir diezgan līdzīgi – Igaunijā,  Baltijā, Eiropā, Krievijā, arī citur pasaulē. Publiskā tualete kā svarīga geju tikšanās vieta nav kaut kas specifiski igaunisks, tā ir universāla parādība, tāpat arī šantāžas gadījumi, kādus redzam Priekšsēdētāja lietā, – tādus sastopam, piemēram, arī Anglijā, kur homoseksuālas attiecības tika krimināli sodītas līdz sešdesmito gadu beigām.

 

Un kā Priekšsēdētāja stāstu uztvēra Venēcijas publika?

Varbūt nav taisnīgi tā teikt, taču lielākoties biennāles apmeklētājiem padomju Igaunija nav nekāda Igaunija vai Baltija, bet gan PSRS jeb – vēl precīzāk – Krievija. Un dzīve padomju Krievijā visiem šķiet ļoti eksotiska, cilvēki grib zināt, kā gan tur dzīvoja. Tā vismaz es to pieredzēju – PSRS tiek romantizēta un uzlūkota kā eksotiska vieta, tāpēc man bija jāpaskaidro, ka katrā padomju republikā dzīve atšķīrās. Bet kopumā visi izstādi uztvēra ļoti pozitīvi – geju dzīve Padomju Savienībā ir viegli ejoša tēma.

 

Publisko tualeti kā geju klišeju, kas parādās Rietumu populārajā kultūrā, seriālos vai teātrī, tomēr šķiet grūti salīdzināt ar izdemolētajām padomju publiskajām tualetēm, kas saistās ar bailēm un izvarošanas gadījumiem, kā uz to norādīja arī kāda konferences klausītāja…

Manuprāt, arī Rietumos publiskās tualetes ir noplukušas un neglītas. Arī noziegumi varēja notikt gan te, gan tur. Tiesa gan, es tās aplūkoju no savas perspektīvas, kā vietu, kam ir simboliska nozīme geju kultūrā, taču pati par sevi tā ir ļoti neglīta telpa. Tāpēc vēl jo vairāk mums būtu jāuzdod sev jautājums – kāpēc šīs vietas bija tik populāras seksuālo minoritāšu vidū? Publiskās tualetes burtiski parāda, kur tika izstumta noteikta sabiedrības daļa. Neviens jau tur negāja tāpēc, ka viņiem tur patika. Viņiem vienkārši nebija citu variantu. Tas prasīja lielu drosmi – doties uz šīm publiskajām vietām, kur blakus dežurēja policija, varēja uzrauties uz kādu, un tas varēja visādi beigties. Taču jautājums par vardarbību tualetēs noteikti arī ir svarīgs, un es gribētu vairāk par to padomāt.

 

Tualetes nav vienīgā vieta, kas saistās ar homoseksuālu cilvēku iepazīšanos. Reizēm neordināri apstākļi, piemēram, karadienestā vai jūrā, izrādījušies labvēlīga vide, kur minoritātēm iepazīties. Vai esat pētījis arī citas šādas vietas vai simbolus?

Šādā veidā esmu studējis tikai tualetes, taču man ir arī Džemperu projekts, pie kura joprojām strādāju. Es gatavoju džemperus ar dažādiem uzrakstiem un grafiti, ko esmu pamanījis ielās un kam bieži ir seksuāla nozīme. Tie ir dažādi attēli un frāzes, kas bijuši rakstīti tualetēs vai citviet pilsētvidē. Man šķiet, ka kvīru vietas var atrast daudz kur, – tas ir interpretācijas jautājums. Drīzāk jāsaka tā, ka es raugos uz pilsētu caur savu kvīra filtru.

 

Jums bija arī projekts par baseiniem.

Jā, Peldbaseinu sērija. Tas bija viens no maniem pirmajiem projektiem, ko gatavoju 2005. gadā. Toreiz mani fascinēja kiča elements – es piešķīru vecajiem baseiniem krāsas un zaigojumu, tas bija ļoti paskaidrojošs darbs. Bet vispār tualetes un baseini ir laba kombinācija.

 

Kā jūs nonācāt pie izvēles strādāt galvenokārt ar kvīru tēmām?

Es ceru, ka neesmu tikai kvīru mākslinieks. Kad man prasa, kas esmu vai ko daru, es saku, ka esmu mākslinieks. Es nenosaucu mediju, kādā strādāju, es nesaku, ka esmu videomākslinieks. Tāpat es  nesaku, ka esmu geju vai kvīru mākslinieks, lai arī mani darbi ir kaut kā saistīti. Pēdējais projekts Mazmājiņa pie baznīcas nav nemaz īsti par kvīru tēmu. Lai arī tā izejas punkts ir mazliet kvīrs, šim darbam ir daudz dažādu slāņu.

 

Pētījums par Tallina Brīvības laukuma tualeti bija jūsu pirmais tualešu tēmai veltītais darbs?

Tā drīzāk ir fotogrāfiju kolekcija, nevis mākslas projekts. Es apkopoju Brīvības laukuma fotogrāfijas speciāli šai konferencei. Brīvības laukuma tualetes meklēšana arhīvos vienkārši ir kļuvusi par manu hobiju. Projekts, kurš saistīts tieši ar tualetes fenomena pētīšanu, ir Nodalītājs (2017). Es biju dzirdējis ļoti daudz stāstu par publiskajām tualetēm un, pašam neapzinoties, daudz ierosmes guvu Romā, kur gatavoju izstādi. Nodalītāja projektā es aplūkoju tualeti kā sabiedrības skatuvi un tikšanās vietu. Izstādes telpa veidota pēc tualetes arhitektūras parauga, lai panāktu to pašu gaisotni, un liela nozīme ir nodalošajām sienām. Mani iedvesmoja Romas Flamīnio stacija, kas joprojām ir aktīva geju iepazīšanās vieta, es mēģināju imitēt šīs tualetes sienu flīzes ar tiem pašiem uzrakstiem, kas ir ļoti brīvi interpretējami.

Bija ļoti jautri strādāt pie šī projekta – veidot aizkarus no ūdens tvertņu rokturiem, izstādīt tos kā retas kolekcijas objektus – herbārija kastes vai tauriņu kolekcijas estētikā. Eksponēt, skaitīt un analizēt tos kā nopietnā pētījumā. Es radīju arī zīmējumu sēriju ironiskā bibliotēkas estētikā. Ir diezgan absurdi un uzjautrinoši izstādīt šos ikdienišķos priekšmetus tādā pompozā manierē, jaucot kopā tualetes papīru un baroka estētiku. Protams, tas ir kičs un pārspīlējums, bet mēģināju to kompensēt ar melnbaltām, pelēkām krāsām. Mani darbi bieži ir kičīgi, tāpēc cenšos kaut kā balansēt. Tajos ir konflikts starp minimālismu un maksimālismu.

Foto no Tallinas Brīvības laukuma tualetes fotogrāfiju kolekcijas

 

Jūs teicāt, ka tualete ir vieta, kur satiekas publiskais ar personisko…

Satiekas, jā, bet vienlaikus arī konfliktē. Pat ja esi tualetē viens pats, tu zini, ka pēc minūtes kāds cits jau ienāks tavā telpā. Bet ar sienas uzrakstu starpniecību jums veidojas dialogs: tu atstāj kādu vēstījumu nākamajam, viņš to papildina, un tā tas turpinās.

 

Cik daudz sienas uzrakstu ir jūsu kolekcijā?

Grūti pateikt, cik daudz. Man svarīgāks ir nevis skaits, bet konteksts – daudz pastāsta vieta, kur uzraksts ir nofotografēts. Tie nav tikai tualetes uzraksti, bet arī ielu grafiti, dažādi attēli, ko man cilvēki reizēm atsūta. Es vienmēr cenšos noskaidrot maksimāli precīzu atrašanās vietu, jo tas piešķir uzrakstam jaunus nozīmes slāņus. Piemēram, man ir džemperis ar uzrakstu Future is so queer2. Manas mākslas kontekstā tas var šķist kā pozitīvs seksuāls vēstījums, taču vārdam queer ir arī citas nozīmes – tas var nozīmēt, ka nākotne būs ļoti savāda, ka tā ir nezināma. Šis grafiti parādījās Kijevā 2014. gadā, kad sākās spraigie Ukrainas notikumi, un tajā kontekstā šo vārdu nozīme šķiet pavisam cita. Varbūt ne pilnīgi pretēja, bet tiem ir cits skanējums. Tāpēc man šķiet, ka tekstus nedrīkst atraut no konteksta, jo tad tie daudz ko zaudē.

 

Vai jūs mēdzat salīdzināt un analizēt šos uzrakstus? Ar ko atšķiras uzraksti uz sienām pirms simt gadiem celtajā Kodaveres baznīcas tualetē, kuru esat restaurējis kā svarīgu vēstures liecību un kas ir kļuvusi par jūsu mākslas projektu Mazmājiņa pie baznīcas (2018)?

Es neesmu eksperts un nezinu, kad, piemēram, cilvēki sāka uz sienām zīmēt peņa bildītes, kādas bieži sastopam mūsdienās. Es nezinu, kad aizsākusies šī tradīcija, – varbūt pirmās bija jau Pompejos, bet Kodaveres baznīcas tualetē tādu nav. Tur vispār nav zīmējumu, ir tikai divi attēli pašā baznīcas tornī: viena trīsdesmito gadu mašīna un kāds portrets. Tualetē lielākoties ir rakstīti iniciāļi un dzejoļi vai dziesmu vārdi. Ir skaidrs, ka iegravēt savu vārdu un datumu nav nekas jauns. Bet kas ir mainījies? Varbūt agrāk bija mazāk rupjību. Tomēr dzejoļi par kakāšanu ir tikpat rupji kā mūsdienās. Mani vairāk interesē pētīt, kāpēc, piemēram, pēdējais uzraksts ir 1947. gadā. Tualete bija funkcionējošā stāvoklī vēl līdz deviņdesmitajiem gadiem, bet uzraksti vairs neparādās – varbūt tāpēc, ka padomju gados baznīca zaudēja nozīmi, pionieri uz to vairs negāja, un sešdesmitajos jau arī pati pilsētiņa bija praktiski pamesta.

Foto no Jānusa Sammas projekta Mazmājiņa pie baznīcas (Outhouse by the Church)

 

Bet kas ir atšķirīgs šajā darbā, par kuru sakāt, ka tas vairs nav kvīru projekts?

Es nedomāju tādās kategorijās, vai taisu kvīru vai heteronormatīvu mākslu.  Mani darbi vienkārši attīstās cits no cits. Es cenšos būt atvērts dažādiem nozīmes uzslāņojumiem un interpretācijām, lai arī mani darbi biežāk ir saistīti ar homoseksualitātes tēmu. Pētot tualetes, mani neinteresē vieta pati par sevi. Džemperos vai Priekšsēdētāja projektā var nolasīt daudz ko, ne tikai geju kultūras vēsturi. Strādājot pie Priekšsēdētāja projekta, man bija ļoti interesanti sekot tam, kā cilvēki agrāk dzīvojuši. Intervijās ir daudz liecību par to, cik daudz viņi dzēruši, kāda bija ikdiena mazos lauku ciematos un pilsētās, kā dzīvoja „vienkāršais cilvēks” – lai kā man nepatīk šis apzīmējums. Kolhozu dzīves detaļas man bija tikpat interesantas kā geju vēsture.

Džemperu projektu es nosaucu Hair sucks3. Man šķiet, ka tas ir viens no labākajiem sienu uzrakstiem, ko esmu atradis, jo kaut kādā veidā var attiekties uz mums visiem. Piemēram, man atkāpjas mati vai nestāv tā, kā es gribētu, un es dusmojos uz tiem. Šajos darbos vairāk ir runa par to, kā mēs cits citam piekarinām birkas. Es, piemēram, kaut kur uzrakstu „Kaspars ir gejs”, vai arī mani kāds nosauc vārdā, kurš man nepatīk, – šajā darbā es runāju par to, kā mēs varam šo birku nozīmi izvērst uz otru pusi. Ja mani nosauc kādā stulbā, absurdā vārdā, ir jājautā, kurš ir stulbāks – tas, kurš tiek nosaukts, vai tas, kurš to uzrakstīja. Reiz man bija izstāde Somijas ziemeļos, kur bija paredzēta arī bērnu programma, un mēs diskutējām ar desmitgadīgiem bērniem par šiem seksuālajiem darbiem un jautājumiem. Viņi bija tajā vecumā, kad cits citu grūsta un apsaukā. Bet, piemēram, ja tevi nosauc par stulbu vai resnu un tu akceptē „jā, es esmu resns”, pats neuzskatot to par problēmu, tevi vairs nav iespējams aizskart ar šo apzīmējumu.

 

Arī apzīmējums „kvīrs”, ja tu to nēsā ar lepnumu, vairs nav lamuvārds?

Es ceru. Es gan labi saprotu, kāpēc rodas šāda kategorizēšana. Arī pats mēdzu visādi izteikties, teiksim, par feministu vai kādu citu mākslu. Ir tik daudz informācijas, ka mēs esam spiesti to ievietot grupās, lai varētu ar to darboties. Tajā pašā laikā es cenšos uz lietām skatīties ar atvērtu prātu, arī uz feministu mākslu – cenšos pamanīt tajā arī citas tēmas un sižeta līnijas.

 

  1. Baltijas praidā 2017 rīkota starptautiskā konference Tallinā LGBT+ kopiena: vienoti pagātnē, tagadnē un nākotnē.  (back)
  2. Nākotne ir tik kvīra (angļu val.).  (back)
  3. Stulbie mati (angļu val.).  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri