Starp Rietumiem un Austrumiem: Latvijas piederība un atmiņu politika

 

Eseja sākotnēji nolasīta Punctum festivāla pasākumā Atmiņu politika kultūrā (28.05.2018).

 

Starptautiskās politikas pētniece Aiše Zarakola (Ayşe Zarakol) savā grāmatā par Austrumu un Rietumu attiecībām1 raksta par attieksmi, ko viņa novērojusi turku sabiedrībā, tostarp arī sevī pašā.  Tā attiecas uz noteiktu vietējās dzīves īpatnību raksturošanu kā ‘kā kaut ko, kas iespējams tikai Turcijā’, ar to domājot kaut ko apkaunojošu – necivilizētu, atpalikušu jeb, citiem vārdiem, nerietumniecisku. Tajā pašā laikā, kā norāda A. Zarakola, tikpat vispārēja ir arī doma par Turcijas unikalitāti – to vēsturisko, sociālo un politisko pieredzi, ko ārēji novērotāji nav spējīgi saprast un kas piešķir Turcijai tās īpašo misiju un izredzētību. Šie naratīvi atklāj piederības konfliktu, atspoguļojot noteiktas sabiedrības vēlmi tikt galā ar to, ko var raksturot kā stigmatizāciju: atšķirības apzināšanos un slēpšanu starp vēlamo jeb „normālo” un esošo identitāti.

Ar normālumu šajā gadījumā domāta piederība Rietumnieciskajai pasaulei. A. Zarakola izvirza interesantu un, kā es gribu apgalvot šajā esejā, – arī Latvijas kontekstam nozīmīgu domu: sabiedrības, kas ir iekļāvušās Rietumu ekonomiskajā un politiskajā modelī nepiespiestā kārtā, tomēr izjūt spēcīgu savas nepilnības apziņu. Šī nepilnības apziņa nerodas no tiešas kulturālās izslēgšanas, kā tas notika gadījumā ar kolonizēto zemju iedzīvotājiem, bet pašu sabiedrību iekšienē, savas identitātes apzināšanas un definēšanas procesos, to skaitā un, iespējams, visnozīmīgāk – kultūrā. A. Zarakola šo nepilnīguma apziņu uzlūko no vēsturiski socioloģiskas perspektīvas, tās cēloņus attiecinot uz veidu, kā atšķirīgas sabiedrības un valstis adaptēja dzīves modeli, ko nebija radījušas pašas un kas bija attīstījies noteiktā vēsturiskā un sociālā kontekstā. Tādējādi, lai arī rietumnieciskie ideāli ir formulēti kā universālas vērtības, tie tomēr ir rezultāts konkrētu Rietumu sabiedrību priekšstatiem par to, kas ir „laba dzīve” vai „labas institūcijas”. Neprasmes un nepilnīguma apziņa, iekļaujoties šajā dzīves modelī, ir radījusi pašstigmatizācijas elementus daudzās sabiedrībās, kas tiekušās pievienoties plaukstošajai Rietumu pasaulei.

Šī perspektīva ir simpātiska ar tās empātiju pret sabiedrībām, kas ir pretrunu plosītas attiecībās ar savu Rietumniecisko identitāti un ko var raksturot kā vēsturisko apstākļu upurus. Taču, kā mēs zinām ārpus un iekšpus Eiropas Savienības robežām, šie identitātes konflikti var attīstīties dažādos virzienos, tostarp arī straujā nacionālisma uzplaukumā, sevis viktimizācijā un citu vainošanā, novedot pie lielākiem vai mazākiem starptautiskajiem konfliktiem.

Tomēr cik lielā mērā mēs varam salīdzināt Latviju ar Turciju vai Japānu un Krieviju – izbijušām impērijām ar ciešu, taču sarežģītu un konfliktiem pilnu attiecību vēsturi – ar Rietumiem? Mūsu ārpolitikas un, kā daudzi norādītu, arī iekšpolitikas galvenais mērķis un saturs gadiem ilgi ir bijusi „atgriešanās Eiropā”. Latvijas piederība Eiropai un Rietumiem ir fakti, ko mēs esam bijuši spiesti skaidrot apkārtējai pasaulei, ne mocījušies iekšējās pretrunās par savu piederību. Lai arī politiski mūsu pūliņus var vērtēt kā sasniegtus, ir brīži, kas izgaismo spraugas mūsu monolīti rietumnieciskajā identitātē. Šie mirkļi no dziļākiem apziņas stūriem iznes divus būtiskus un savstarpēji saistītus jautājumus: vai mēs esam pārliecināti, ka Eiropa un Rietumi mūs uztver kā „īstu” to daļu? Un vai mēs paši jūtamies līdz galam piederīgi rietumnieciskajai pasaulei? Es teiktu, ka šie jautājumi saistās ar tiem pašiem identitātes un atmiņas konfliktiem, ko turku sabiedrībā identificē Aiše Zarakola: no vienas puses, tā ir savas nepilnības apziņa iepretim „normālajam” un „civilizētajam”, no otras puses, tā ir savas pieredzes netulkojamības izjūta, izteikta triviālajā, bet joprojām aktuālajā „Eiropa mūs nesapratīs” diskursā.

Šos jautājumus var aplūkot kā daļu no diskusijas par eiropeiskās identitātes konstruēšanu – proti, Austrumeiropas un Rietumeiropas pretstatījumu.  Vēsturnieks Lerijs Volfs (Larry Wolff) Austrumeiropas idejas ģenēzi saista ar Apgaismības laikā konstruēto Rietumeiropas kā civilizētās un izglītotās Eiropas tēlu,  kamēr Austrumeiropa simbolizē tās ne līdz galam iniciēto, starpposmā esošo daļu. Šī ideja par Austrumeiropu kā ‘Eiropu, bet ne gluži Eiropu’ ir izrādījusies noturīga un raisījusi pretējas austrumeiropiešu  reakcijas. No vienas puses, Rietumeiropa tiek atzīta kā ideāls, atzīšana no kuras liek Austrumeiropai sevi pieņemt kā īstu Eiropu. No otras puses, Austrumeiropa, atšķirībā no Rietumeiropas, tiek attēlota kā saglabājusi ticību īstajam Eiropas garam.  Šim diskursam ir vairākas šķautnes: no ticības vienotam Eiropas garam līdz tādu valstu kā Krievijas, kā arī Ungārijas un Polijas izteikumiem, attēlojot sevi kā tradicionālo Eiropas vērtību sargātājus iepretim pagrimušajai Rietumeiropai. Kā raksta politikas pētniece Marija Malkso (Maria Mälksoo), šīm pretrunīgajam izpausmēm pamatā ir joprojām aktuālās austrumeiropiešu alkas būt atzītiem kā „īstiem” eiropiešiem. Viņa, piemēram, raksturojusi Baltijas valstu un Polijas centienus iekļaut Padomju Savienības totalitāros noziegumus Eiropas Savienības atmiņu politikā kā vienu no izpausmēm šai konstantajai Austrumeiropas nedrošībai par savu eiropiešu statusu.  

Šīs šaubas par pieņemšanu „īstajā” Eiropā Latvijā var periodiski novērot. Pagājušā gada sākumā Latvijas publisko telpu saviļņoja ANO atzinums par Latviju, Lietuvu un Igauniju kā Ziemeļeiropas, ne Austrumeiropas valstīm. Vienkārša kategorizācija, kas, kā beigās izrādījās, eksistē jau no 2000. gadu sākuma un principā tiek lietota statistiskām vajadzībām, izraisīja tik dedzīgas reakcijas, ka tās drīzāk iederētos periodā drīz pēc neatkarības atgūšanas. „Tas ir tas, kur mēs piederam,” savā Twitter profilā norādīja politiķis Artis Pabriks2. Protams, šis jūtīgums pret mūsu eiropeiskās piederības definēšanu nav nekas pārsteidzošs. Žurnālists Andis Sedlenieks visnotaļ precīzi šo reakciju attiecina uz kontrastu starp atpalikušās, noziedzīgās Austrumeiropas tēlu iepretim pārtikušajai, attīstītajai Ziemeļeiropai3. Tomēr, līdzīgi kā uztraukums par atšķirīgo produktu kvalitāti Rietumeiropas un Austrumeiropas tirgos, kā rezultātā Pārtikas un veterinārais dienests nesen veica pārbaudes arī Latvijas veikalos, šādi brīži, manuprāt, ilustrē fundamentālāku neticību savai eiropeiskajai identitātei. Tā ir neticība sev kā Eiropai, jo  Eiropa turpina kalpot kā mērķis, kā ideāls, pret ko definēt savu liminālo – pusceļā esošo – identitāti.

Tomēr Latvijas publiskajā telpā ir diskursi, kas noraida Eiropu kā ideālu, ar to visbiežāk saprotot Rietumeiropas dominanti pār pārējām valstīm. Ir tādi, kuri šādu Eiropu neatzīst kā „īsto” Eiropu, un ir tādi, kas Eiropu vienkārši saredz kā nepārvaramu draudu nacionālajai identitātei. Daudzas no šīm idejām ir atspoguļojusi diskusija par Stambulas konvenciju. Tajās parādās vairāki zīmīgi motīvi. Pirmkārt, Rietumeiropas kā modeļa noraidījums, piemēram, katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča vārdos:  „Agrāk „lielais brālis” no Austrumiem mācīja, kā mums jādzīvo, bet tagad iznāk, ka mācīs no Rietumiem un uzspiedīs kaut kādas turienes ideoloģizētās „vērtības”.”4 Otrkārt, Latvijas identificēšana ar civilizētām un principā eiropeiskām vērtībām, kamēr Rietumeiropa tās ir nodevusi vai nav spējīga tās aizstāvēt. Un, treškārt, latviskās (visbiežāk ar tautiskām atsaucēm) identitātes pretnostatīšana rietumnieciskajai identitātei. Citējot mācītāju Ingmaru Zemzari: „…ja kāds latvietis vēl šaubās, vai mums der džendera ideoloģija, tas lai pamēģina savam bērnam nodziedāt dziesmiņu par to, kā bārenīte piestājas pie ābeles kā pie sava vecāka Nr. 1 un kā vecāks Nr. 2 dara pastaliņas, bet Nr. 3 šuj svārkus.”5

Kā, iespējams, var nojaust, neviens no šeit raksturotajiem procesiem nav unikāls Latvijai. Ziņa par iekļaušanu Ziemeļeiropā izraisīja tikpat lielu rezonansi arī Igaunijā un Lietuvā. Jautājumam par produktu atšķirībām austrumu, centrālajā un rietumu Eiropā pirmās uzmanību pievērsa Slovākija un Lietuva. Un „džendera ideoloģija” kā iemesls Stambulas konvencijas nepieņemšanai ir pausts arī Bulgārijā, Slovākijā un Horvātijā, atspoguļojot zināmu kopīgas opozīcijas tendenci bijušajās padomju valstīs.

Latvijas stāvokli var uzlūkot no plašākas strukturālas perspektīvas, kur austrumeiropiešu pastāvīgā pozīcija kā iekšējam citādajam Rietumeiropas acīs rada identitātes konfliktus, kas var izpausties gan visa eiropeiskā pielūgsmē, gan tā atraidīšanā un pat nīšanā. Kā demonstrējusi M. Malkso, šī „Eiropas, bet ne gluži Eiropas” pozīcija atstāj iespaidu uz mūsu atmiņu politiku – tā fokusējas uz mūsu vēsturiskās pieredzes projicēšanu kopējā eiropeiskās identitātes kanonā. Latvijas kultūra – kino, literatūra, māksla – bieži  par vienu no saviem uzdevumiem min Rietumu skatītāju iepazīstināšanu ar Latvijas specifisko vēsturisko pieredzi – izsūtīšanām, padomju laiku, neatkarības atgūšanu. Mūsu atmiņu politika kultūrā lielā mērā atspoguļo mūsu vēlmi saņemt apstiprinājumu savam „īsto” eiropiešu statusam. Tas droši vien nav nekas slikts, iespējams, no tā būtu gandrīz neiespējami izbēgt. Taču, kā tas ir attiecībā uz identitāšu politiku kopumā, dažkārt vienīgais veids, kā izjaukt esošu attiecību dinamiku, ir to subvertēt – manierē, kas nav balstīta uz citu vainošanu vai izslēgšanu, bet kas atļaujas spēlēties ar šķietami pieņemtajām patiesībām. 

  1. Zarakol A. After Defeat: How the East Learned to Live with the West. Cambridge University Press, 2011.  (back)
  2. A. Pabrika ieraksts citēts publikācijā: Latvija IR Ziemeļeiropā! Jaunajā ANO iedalījumā mainīta Baltijas valstu reģionālā piederība. Skaties.lv, 2017, 9. janv. Pieejams: https://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/latvija-ir-ziemeleiropa-jaunaja-ano-iedalijuma-mainita-baltijas-valstu-regionala-piederiba/.  (back)
  3. Sedlenieks A. Latvija. Nedz ziemeļos, nedz austrumos. Diena, 2017, 14. janv. Pieejams tiešsaistē: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/tema/latvija.-nedz-ziemelos-nedz-austrumos-14163831.  (back)
  4. Tomsone D. Stambulas konvencija – grūti sagremojama lieta ar ideoloģizētu pildījumu, saka Vanags un Stankevičs. Delfi, 2018, 25. feb. Pieejams tiešsaistē: http://www.delfi.lv/news/national/politics/stambulas-konvencija-gruti-sagremojama-lieta-ar-ideologizetu-pildijumu-saka-vanags-un-stankevics.d?id=49780019.  (back)
  5. Beinerte V. Stambulas konvencija: glābiņš vai Trojas zirgs? Latvijas Avīze, 2018, 13. apr. Pieejams tiešsaistē: http://www.la.lv/stambulas-konvencija-glabins-vai-trojas-zirgs/7/.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri