Gūtenmorgens un atmiņa

 

Foto: Gints Ivuškāns

 

Stāsts nolasīts Punctum festivāla Pēc atmiņu motīviem prozas vakarā Atmiņas zem ābelēm 2018. gada maijā.

 

Reiz Gūtenmorgens sēdēja parkā uz soliņa un domāja par nākotni. Viņš centās būt saprātīgs un racionāls, nākotnes ainas veidot pragmatiski, taču diez ko labi nevedās. Godīgi sakot, uz priekšu negāja vispār. Tikai no vakara līdz rītam bilde rādījās samērā skaidra, bet tālāk – pilnīga migla. Kurš tad līdz rītam nākotni nezina, Gūtenmorgens pie sevis īgņojās, tik tālu izdomāt jau var katrs bērns. Gribējās kaut ko vairāk, un Gūtenmorgens pārslēdzās no konvencionālās domāšanas uz nereglamentēto iztēli. Varbūt ar to veiksies labāk. Jā, iztēlē uzplauka daudzkrāsaina un visnotaļ skaista ņirba, tā pacilāja un sniedza estētisku baudījumu, bija forši, taču nekādu praktisku informāciju par rītdienu un parītdienu Gūtenmorgens izlobīt nespēja. Kas notiek, viņš sapīka, galvā viena vienīga māksla, vairāk nekā. A ja nu rīt sākas karš? Vai, vēl ļaunāk, cigaretēm atkal paaugstina akcīzi? Es taču neesmu tam gatavs… Nē, stop! – Gūtenmorgens piebremzēja iztēli un ieslēdza loģiku. Karš tomēr ir sliktāk, var sanākt, ka cigaretes vispār nevarēs dabūt. Johaidī, kā lai nabaga cilvēks ar to visu tiek galā? Gūtenmorgens skumīgi palūkojās uz zvirbuļiem, kuri ne sēja, ne pļāva, tikai lidinājās un čivināja, tad nolaida acis uz puķēm, kuras vispār neko nedarīja un, šķiet, nemaz par to neuztraucās, un kārtējo reizi nonāca pie sērīgās atziņas, ka cilvēkam ir visgrūtāk. It sevišķi, ja zini, ka nelaime nekad nenāk brēkdama. Par laimi, nelaime vēl nenāca, toties pienāca Kalniņš un vaicāja:

– Ko tu tik drūms?

– Es neesmu drūms, – Gūtenmorgens iebilda. – Vienkārši nekādi nevar saprast, kas ar to nākotni būs.

– Nu gan problēma, – iesmējās Kalniņš. – Tavai zināšanai, nākotne sen jau ir notikusi, tāpēc nav te ko lieki uztraukties.

– Hm… nujā, zinu… – noburkšķēja Gūtenmorgens, kaut patiesībā neko tādu nezināja. – Bet vienalga, – viņš teica Kalniņam. – Ir diezgan nepatīkami, ka no visa, kas nākotnē ir noticis, es neko nevaru atcerēties.

– Beidz, neuztver to personīgi. Neviens taču nevar, – mierināja Kalniņš. – Ai, vispār, ko tur tā nākotne, aizmirsti. Īstā manta ir pagātne. Kā tur viss notikās, un tā… Lūk, tas ir riktīgi interesanti.

– Nu, protams, – Gūtenmorgens teju novaidējās. – Laika mašīna tikai atpakaļgaitā, es atceros… Jā, jā, tu esi izteikts pagātnes pārstāvis, Kalniņ. Bet toties es…, es sevi vairāk izjūtu kā nākotnes cilvēku.

– Oh, oh, nākotnes cilvēks! Kur tad ir tā tava nākotne? – Kalniņš vīpsnāja. – Starp citu, arī tagadne ir tikai šķietamība, realitātē tās nemaz nav. Vienīgais, kas mums patiesi pieder, ir atmiņas, turklāt, esmu pārliecināts, mēs sastāvam tikai no atmiņām. Simtprocentīgi. Pulkstenis notikšķ, un tās jau ir atmiņas. Vai tu man vari parādīt nākotni? Nevari. Bet es tev pagātni varu. Tāpēc klausi mani, un tā vietā, lai raizētos par neesošu nākotni, labāk iegremdēsimies atmiņās. Saprotams, tikai pozitīvajās, – teica Kalniņš un strauji iegrima.

Pēc dažām sekundēm viņš jau bija līdz krūtīm savu atmiņu ezerā vai pat jūrā un slīdēja arvien dziļāk. Gūtenmorgenu pārņēma gandrīz vai skaudība par Kalniņa apjomiem, un mirkļa iespaidā arī viņš sasparojās. Diemžēl neko vairāk par seklu peļķīti uzburt neizdevās. Kopš tās nelaimīgās dienas, kad Gūtenmorgens trolejbusā aplipinājās ar amnēziju, viņa atmiņa bija stipri cietusi. Formāli slimība it kā pārgāja, tomēr sekas palika uz visu mūžu. Iespējams, tādēļ Gūtenmorgenam labāk patika neskaidrā nākotne, nevis miglainā pagātne. Toties Kalniņam bija pavisam citādi.

– Atceries skolas laikus? – Viņš spēji uzsita Gūtenmorgenam pa plecu. – Kā mēs toreiz laidām, atceries?

– Hm, laikam jau laidām. – Gūtenmorgens vērās tālumā. – Ko tad citu tajā vecumā lai dara. Vai tik tevi par stipru laišanu neizmeta no skolas?

– Nu beidz! – Kalniņš saviebās. – Mēs taču sarunājām – atcerēsimies pa smuko.

Kalniņš žigli nogrūda Gūtenmorgena sliktās atmiņas zemē, drošības pēc vēl piemina ar kāju un ātri izvilka savas, pozitīvās.

– Atceries, kā mēs cīnījāmies, lai nodibinātu savu valsti. Un mēs taču to paveicām! – Kalniņš līksmi iesaucās.

Gūtenmorgens īsti nespēja atminēties, ka būtu ko tamlīdzīgu paveicis, taču, negribēdams bojāt Kalniņa pacilāto noskaņojumu, klusēja. Vēl Gūtenmorgenam likās, ka tajā laikā viņš vēl nebija dzimis.

– Re, simts gadi jau pagājuši. Jubileja! Forši, vai ne? – Kalniņš atkal ieblieza Gūtenmorgenam pa plecu.

– Laikam jau forši, – Gūtenmorgens piekrita un pēkšņi iedomājās, ka valsts dibināšanu viņš neatceras, tomēr kaut ko par to zina. – Klau! – Viņš pagriezās pret Kalniņu. – Vai tu gadījumā nejauc atmiņas ar zināšanām?

– Nē, jo visas zināšanas ir atmiņas. Tikko tu kaut ko uzzini un ielādē galvā, tā tas uzreiz pārvēršas par atmiņām. Piemēram, naudas atlikums tavā bankas kontā. Tu teiksi, ka tu zini, cik tur ir, tomēr tu maldies. Jo tu nezini, bet atceries, cik bija, kad pēdējo reizi paskatījies. Visticamāk, tagad tur jau ir daudz mazāk. Tās ir tavas atmiņas par naudu, nevis zināšanas. Un tas attiecas arī uz visām citām tā sauktajām „zināšanām”.

– Vai nu tā gluži ir? – Gūtenmorgens šaubījās. – Varbūt zināšanas un atmiņas ir sinonīmi?

– Es skatījos vārdnīcā. Vienīgais, ko puslīdz var nosaukt par zināšanām, ir zināšanas par to, ko tu nemaz nezini. Jo tās pie atmiņām grūti ierindot. Saprati?

– …nē, pagaidi, nesapratu… – Gūtenmorgens samulsa.

Kalniņš jau vēra vaļā muti, lai izskaidrotu, taču te pienāca Krūmiņš. Krūmiņš bija gudrinieks, viņš uzreiz noprata, ar ko Gūtenmorgens un Kalniņš nodarbojas.

– Nevienam no jums nav taisnība, – sākumā viņš cieti noteica, taču jau pēc mirkļa viņa balss atmaiga un kļuva līdzjūtīga. – Mīļie draugi, kas ar jums abiem notiek? Kamēr viens neauglīgi fantazē par nākotni, kura ir tikai ilūzija, otrs melnu muti rakņājas pa pagātni, kuras arī sen vairs nav.

– Kā ilūzija!? Nākotne gāžas virsū ar lielām masām. Ik mirkli! Akls esi? – Gūtenmorgens sašuta.

– Un es nekur nerakņājos, bet gan daiļi peldu un izbaudu, – iebilda Kalniņš. – Pagātne ir mums visapkārt. Paskaties pats.

– Kur ir, kur ir? Neko neredzu. – Krūmiņš izsmējīgi grozīja galvu. – Veči, reāli ir tikai tagadne. Ja gribat būt laimīgi, vajag koncentrēties uz šo mirkli, dzīvot šeit un tagad. Dieva dēļ, nekrītiet pagātnē vai nākotnē, bet turieties, visiem spēkiem turieties uz tagadnes smalkās ass, un jūs būsiet laimīgi.

Gūtenmorgens un Kalniņš saskatījās. Lai arī viņu domas par nākotnes un pagātnes nozīmību dalījās, tagadni viņi necieta abi vienādi. Krūmiņš turpināja smīnēt un vēl nenojauta, ka tagad atrasties šeit ir diezgan bīstami. Gūtenmorgens bija krietni nokaitināts, bet Kalniņš vispār pār sevi vairs nevaldīja. Kā sarunājuši, viņi abi pielēca no soliņa un sāka Krūmiņu klapēt.

– Še tev šeit, – sauca Gūtenmorgens.

– Še tev tagad, – caur zobiem izgrūda Kalniņš.

– Šeit taču naudu tev nevajag, – sprieda Gūtenmorgens un atņēma Krūmiņam maku.

– Tagad tev neviens nezvana. – Kalniņš izvilka no Krūmiņa kabatas aifonu un ielika savējā.

Kad Gūtenmorgens un Kalniņš piekusa vicināt rokas, viņi uzdzina Krūmiņu tuvējās liepas galotnē, bet paši atslīga uz soliņa.

Kalniņš drīz vien atkal iegrima savā atmiņu ezerā un svētlaimē pievēra acis. Krūmiņš šeit un tagad tupēja koka pašā augstākajā zarā, cenzdamies nenokrist pagātnē vai nākotnē, taču, neraugoties uz neērto pozu, izskatījās diezgan apmierināts. Gūtenmorgens raudzījās uz abiem draugiem un apjauta, ka vispār jau viņš arī grib būt mierīgs un laimīgs. Tomēr katram savs ceļš, viņš klusu pie sevis noteica un, pagriezis galvu pa kreisi, ielūkojās nākamībā. Diemžēl nekas nebija mainījies – nākotne joprojām nenormālā ātrumā skrēja tagadnē, lai zibenīgi pārvērstos par pagātni. Cik nemierīgi, Gūtenmorgens smagi nopūtās un netīšām ieslēdza nereglamentēto iztēli un eidētisko atmiņu vienlaikus. Iepriekš tā nebija gadījies, un Gūtenmorgenam sareiba galva. Viņš centās aptvert, kas te īsti notiek, bet ausīs jau ieskanējās aizkustinoša dziesma ar priekšlikumu: aizver actiņas un smaidi. Hm, Gūtenmorgens nobrīnījās, taču paklausīja Dārziņa un Poruka muzikālajam ieteikumam. Aiztaisījis acis cieši jo cieši, viņš bikli pasmaidīja. Burtiski pēc sekundes zem plakstiņiem spēji parādījās balti bērzi rāmas upītes krastā. Jaukā ainava atslābināja nervu galus, un dzīve pamazām sāka šķist pat samērā pievilcīga. Ā, tas tak Purvītis, cik forši tomēr, nopriecājās Gūtenmorgens un absolūtā bezrūpībā atlaidās zem mākslinieka gleznotajiem bērziņiem. Gulēt mīkstajā zālienā bija tik jauki un mierpilni, ka gluži neviļus uznāca snaudiens. Slīgstot miegā, viņam prātā ieskrēja ērmīga doma: varbūt mana atmiņa ir pie vainas, ka tik švaki redzu nākotni?

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri