Vecāki, dzimte un ģimene

 

Raksta pamatā ir 2018. gada 8. jūnijā konferencē Kvīru stāstījumi Eiropas kultūrās: subjektivitāte, atmiņa, nācija nolasītais referāts Pēcdzimtes ģimenes: jauns skatījums uz vecākiem, papildus ietverot trīs tematiskus piemērus no Latvijas laikmetīgās mākslas.

 

Tradicionālais ģimenes modelis, kuru tik labprāt savu prioritāšu sarakstā ietver labēji konservatīvie politiskie spēki un kura klasisku ilustrāciju sniedz, piemēram, Asociācijas „Ģimene” logotips, pats par sevi nav nekas nosodāms1. Taču, par nelaimi, šāda modeļa aizstāvji parasti pauž arī nostāju, ka tikai šis kopdzīves formāts ir  pietiekami labs vai vispār tiesīgs pastāvēt, tādējādi diskriminējot ne tikai šķirtas un nereģistrētas ģimenes, bet arī LBGT kopienu un vecākus, kuri bērnus audzina vieni. Dažos gadījumos tradicionālās ģimenes pārākums tiek skaidrots ar argumentiem, kas balstās reliģiskā pārliecībā, un tiem šoreiz nepievērsīšos. Tā vietā piedāvāju aplūkot pieņēmumus un (šķietami) empīriskos novērojumos pamatotus apsvērumus, kas tiek izmantoti šī ģimenes modeļa ekskluzivitātes pamatošanai, proti, tā saukto esenciālās ģimenes paradigmu, saskaņā ar kuru ģimene jāveido precētam heteroseksuālam pārim un viņu bioloģiskajiem bērniem.

Esenciālisma skatījumā dzimumu atšķirības starp vecākiem neizbēgami rada atšķirības viņu sociālajās lomās, tādējādi abi – tēvs un māte – ir neaizstājami un unikāli savos pienākumos un komunikācijas veidā un tikai abi kopā viņi rada „pilnvērtīgu” audzināšanas sistēmu. (Šajā pieņēmumā jaušama katoļu baznīcai raksturīgā ideja par diviem dzimumiem kā savstarpēji viens otru papildinošiem, nevis konkurējošiem lielumiem, proti, māmiņa un tētis ir kā ābola divas pusītes, kuras ir jāsaliek kopā, lai bērniņš varētu droši iekosties augļa sulīgajā miesā. Šāda pozīcija veicina dabisko dzimumu nevienlīdzību, izliekoties neredzam virkni „ābola salikšanas” problēmu.) Izplatīts ir arī uzskats, ka bioloģiskā bērna iznēsāšanas, dzemdību un laktācijas pieredze sievietē iedarbina instinktīvu mātišķības motoru, kas turpmākajos gados (un visu atlikušo mūžu) ļauj pašaizliedzīgi un prasmīgi stūrēt pa mātes pienākumu lielceļu, kuros ietilpst galvenokārt barošana, drošība, emocionāls atbalsts un audzināšana. Tēviem šāda motora vietā ir paternitātes interese, kas skubina viņus rūpēties par savu pēcnācēju, un laulība ir visefektīvākais instruments, lai vīriešus „civilizētu”, proti, „neitralizētu” viņu mūžīgo kāri pēc piedzīvojumiem. Evolucionārās psiholoģijas teorija pauž, ka vīrieša (šajā gadījumā – tēviņa) patiesās intereses ir apaugļot pēc iespējas vairāk mātīšu, tādējādi uzlabojot savu evolucionāro „fitnesu”. Tieši laulība ir vislabākais veids, kā neuzkrītoši veicināt tēva jūtas un atbildības sajūtu2. Šī pati teorija „pamato” arī vīriešu „dabīgo” noslieci uz poligāmiju pretstatā sievietēm „raksturīgajai” monogāmijai.

Lai gan no esenciālisma skatījuma izriet, ka iejusties vecāku lomā tēviem traucē neesošais „mātes instinkts”, šo piesaistes trūkumu kompensē no Zigmunda Freida idejām aizgūts priekšstats par tēvu kā būtisku atskaites punktu bērna identitātes veidošanā. Īpaši svarīga tēva klātbūtne ir zēniem, jo sniedz nepieciešamo paraugu, kas ļauj attīstīt veselīgu (implicējot arī – heteroseksuālu) vīrieša identitāti. Savukārt meitām tēvs vajadzīgs, lai stiprinātu sievišķību un sniegtu piemēru, kā veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Esenciālajā ģimenes paradigmā tēva pienākumos ietilpst arī nodrošināt disciplīnu un kārtību, risināt problēmas un būt par rotaļu biedru. 

Ieva Balode. No sērijas Bez tēva. 2009–2011

 

Ievērojams skaits pētījumu šķiet apstiprinām, ka bērni, kas aug bez tēva, ir pakļauti virknei risku (kā vardarbība, pāragra grūtniecība, antisociāla uzvedība, atkarība no reibinošām vielām, vājas sekmes skolā, nabadzība, dzīvošana no pabalstiem u. tml.). Tomēr zīmīgi, ka šajos pētījumos visbiežāk tiek salīdzinātas laulātas un šķirtas heteroseksuālas ģimenes, gūtos secinājumus vispārinot arī uz tām ģimenes formām, kas pētījumos nemaz netika iekļautas (piemēram, sievietēm, kuru izvēle ir audzināt bērnu vienām, vai lesbiešu un geju pāriem). Vēl zīmīgāka šķiet sistemātiski pieļautā kategoriju kļūda, vecāku dzimti (un atbilstoši tēva lomu kā šīs dzimtes manifestāciju) jaucot ar tādiem parametriem kā atbildīgo aprūpētāju skaits, viņu attiecību statuss un kvalitāte, seksuālā identitāte, kā arī ekonomiskais un sociālais stāvoklis.

Šīs kļūdas apzināšana ļauj pārskatīt iepriekšējos pieņēmumus gan par esenciālo ģimenes modeli, gan par bērna attīstībai un augšanai labvēlīgiem apstākļiem. Svarīga ir nevis bioloģisko vecāku, bet atbildīgu pieaugušo klātbūtne, un attiecības reģistrēt oficiāli ir vēlams nevis kādu ezoterisku apsvērumu dēļ, bet tāpēc, ka šāds kopdzīves formāts sniedz virkni privilēģiju un atbalsta mehānismu. Abu vecāku heteroseksuālā orientācija nodrošina vieglāku piekļuvi reprodukcijai, bet negarantē kvalitatīvas attiecības ar pēcnācējiem. Šķiršanās ģimenē izraisa spriedzi un atstāj negatīvu ietekmi uz bērnu, taču nevis esenciālā tēva vai mātes prombūtnes dēļ, bet tāpēc, ka jebkura ģimenes locekļa aiziešana no ģimenes izraisa pārdzīvojumu. Šķiršanās bieži vien saistīta arī ar mājokļa maiņu, ierastā dzīves ritējuma pārrāvumu un ekonomisko apstākļu pasliktināšanos: saskaņā ar pētījumiem, viena no lielākajām nabadzības riska grupām Eiropā ir tieši vientuļie vecāki3, un, kā liecina 2011. gada tautas skaitīšanas rezultāti, Latvijā mātes, kas audzina bērnus bez tēva, veido 34% no visām ģimenēm ar nepilngadīgiem bērniem („vientuļie tēvi” attiecīgi ir tikai 5%). Tiesa, „vientulības” formas var būt dažādas – saskaņā ar nodibinājuma Tēvi pasūtīto pētījumu, Latvijā šķirtie tēvi savus bērnus redz vidēji 13% no kopējā stundu skaita gadā4.

Rasa Jansone. Skatiens. 2012

 

Spēja atkāpties no esenciālā ģimenes modeļa ir svarīgs solis sabiedrības dažādības atzīšanai. Būtisku ieguldījumu mītu kliedēšanā sniedz Timotija Biblārza (Timothy Biblarz) un Džūditas Steisijas (Judith Stacey) 2010. gada metapētījums Kāda nozīme ir vecāka dzimtei?5, kurā tiek kritiski aplūkotas līdz šim dažādu autoru izstrādātās empīrisko datu vākšanas metodes, interpretācijas paņēmieni un secinājumi, ietverot arī tos dažus pētījumus, kas pieejami par viena vecāka vai seksuālo minoritāšu ģimenēm. Pēc rūpīgas analīzes T. Biblārzs un Dž. Steisija piedāvā iepazīties ar dažādu ģimenes modeļu trūkumiem un priekšrocībām, tostarp uzsverot to saistību ar bērna attīstības rādītājiem, psiholoģisko un sociālo stāvokli, kā arī dzimtes un seksuālo identitāti. Sniegšu nelielu ieskatu viņu atziņās. 

Heteroseksuālajās ģimenēs jaundzimušā aprūpē būtiskas atšķirības starp vecākiem nav novērotas, izņēmums ir laktācijas funkcija, kas pieejama tikai mātei. Taču jau gadu vēlāk mātes ir attīstījušas prasmes daudz lielākā mērā un spēj „instinktīvi” reaģēt uz bērna vajadzībām, apmierinot mītu par īpašu mātes–bērna saikni. Arī mājas sakopšanas darbiem heteroseksuālas sievas velta vairāk laika par saviem vīriem. Gan ekonomiski apsvērumi, gan kultūras īpatnības attur tēvus aktīvi apgūt vecāka prasmes, un pēc gada šīs atšķirības ir acīmredzamas. Precēti heteroseksuāli tēvi galvenokārt atbild par ģimenes finansiālo situāciju. Pētījumi parāda, ka viņi vairāk laika pavada ar dēliem, nevis meitām, un ir lielākā mērā ieinteresēti audzināt bērnus saskaņā ar tradicionālajām dzimtes lomām (kas nav pārsteidzoši, jo liecina par vēlmi nodrošināt vīriešu privilēģijas arī nākamajās paaudzēs). Par spīti priekšstatam, ka tēvi atbild par disciplīnu, pētījumi rāda, ka fiziskus sodus biežāk piemēro mātes (iespējams, tāpēc, ka viņas ar bērniem pavada vairāk laika). Tēvi turpretī biežāk īsteno fizisku vai seksuālu vardarbību.

Vecāku prasmju skala ietver dažādus parametrus, tostarp bērna vajadzību apzināšanos, spēju risināt problēmas, emocionālu un fizisku pieejamību, gatavību veidot kvalitatīvas attiecības, bērna skolasbiedru un viņu vecāku vārdu zināšanu, mācību procesa uzraudzību, kopīgās aktivitātēs un sarunās pavadīto laiku, cieņu pret bērna autonomiju, bērna vešanu pie ārsta un veselības aprūpi un pat tādus lielumus kā vēlme pēc bērna. Šajā prasmju skalā heteroseksuālo precētu vīriešu rādītāji ir viszemākie, salīdzinot ar jebkuru citu aprūpētāju grupu. Taču zīmīgi, ka viņu līmenis uzlabojas pēc šķiršanās vai situācijā, kad bērni jāaudzina bez mātes. Tādā gadījumā vīrieši ne tikai sāk uzkopt māju un gatavot ēst, bet arī attīsta daudz tuvākas attiecības ar saviem bērniem, kļūst „jūtīgāki”. Šķiet, vīriešu tēvišķība spēj atmosties ar nosacījumu, ka tai nav jākonkurē ar māti.

Savukārt ģimenes vienība, ko veido divas sievietes (ar to domājot lesbiešu pāri, nevis mammas un vecmammas tandēmu), šķiet apstiprinām dzimtes stereotipu par sievietes „dabīgo mātes aicinājumu”: šajā ģimenē, pēc pētījumu datiem, vērojama „divkārša mātišķības deva”. Proti, abi vecāki ir izteikti motivēti veidot kvalitatīvas attiecības ar bērnu, izkopj vecāku prasmes un bērna kopšanai un audzināšanai atvēl ievērojamus resursus. Divas mātes rotaļās pavada vairāk laika un ar mazāku varbūtību izmanto miesassodus. Šajās ģimenēs mazāk uzrauga, lai bērns pakļaujas sociālām normām, tostarp pieņemtajai dzimtes lomai. 

Salīdzinot ar heteroseksuāliem pāriem, divu māšu apvienība ir vairāk egalitāra, ar vienlīdzīgāku darba un ģimenes dzīves pienākumu sadali, kā arī augstākiem apmierinātības ar partneri rādītājiem. Tomēr šādam modelim ir arī savas ēnas puses: starp mātēm var būt vērojama greizsirdība vai sāncensība, it īpaši, ja viena no viņām ir bērna bioloģiskā māte, savukārt otrai sievietei leģitīms vecāka statuss tiek liegts. Tāpat dati liecina, ka lesbiešu attiecības ir īslaicīgākas. Viens no iemesliem ir tāds, ka viņām ne tikai trūkst iespējas attiecības reģistrēt oficiāli, bet nav pieejams arī ģimenes, kultūras un institucionāls atbalsts, kas attiecību uzturēšanu padara sarežģītāku. Jāatzīmē arī, ka lesbiešu pāru vidū pastāv augstākas prasības pret savu partneri, kas neizbēgami korelē ar augstākiem šķiršanās rādītājiem (šim riskam pakļauti arī heteroseksuāli pāri ar egalitāru ievirzi).

Var secināt, ka divas sievietes kā bērna aprūpētājas uz vecāku skalas ieņem ievērojami augstāku pozīciju nekā heteroseksuāli bioloģiskie vecāki, neraugoties uz to, ka vairumā gadījumu lesbiešu pāriem ir liegtas laulības priekšrocības. Līdzīgi rādītāji attiecas arī uz mātēm, kuras bērnus audzina bez vīrieša (vēlētos izvairīties saukt viņas par „vientuļajām mātēm”), neatkarīgi no viņu seksuālās orientācijas. 

Pagaidām ziņas par geju pāriem ir samērā skopas, tomēr no pieejamās informācijas var secināt, ka divu tēvu ģimenē nav vērojams „dubultās maskulinitātes” aprūpes stils. Taisni otrādi, arī šajās apvienībās audzināšanas metodes un attieksme pret bērniem ir vairāk „sievišķīga”, proti, vērsta uz lielāku ieguldījumu bērna audzināšanā un siltākām attiecībām, realizējot arī vienlīdzīgāku darba un ģimenes dzīves pienākumu sadali. Arī geji mazākā mērā (salīdzinot ar heteroseksuāliem pāriem) bērnus audzina saskaņā ar tradicionālajiem dzimtes priekšrakstiem un (līdzīgi kā heteroseksuālie tēvi pēc šķiršanās) uzņemas bērna aprūpes pienākumus, veido emocionāli piepildītas attiecības un iesaistās dažādās bērna aktivitātēs. Citiem vārdiem, viņi sāk darīt to, ko ilgu laiku sabiedrība uztvēra kā „dabīgo” mātes lomu. Kāds pētījumā iesaistītais tētis stāsta par sevi: „Kā geju tēvam reizēm man liekas, ka man ir vairāk kopīga ar mātēm, nevis heteroseksuāliem tēviem. Tie tēvi, kurus es pazīstu, ir galvenokārt brīvdienu tēvi, vecāku pienākumus viņi nepilda ar tādu intensitāti kā viņu sievas vai es. Esmu tēvs, bet reizē esmu kā māte.”6

Viens no iemesliem, kāpēc starp homoseksuālu un heteroseksuālu tēvu uzvedības scenārijiem pastāv tik liela plaisa, ir atšķirības motivācijā un ieguldījumā, lai vispār kļūtu par vecāku. Cits iemesls – viņiem nav „sievas”, kas „automātiski” uzņemtos lielāko daļu aprūpes pienākumu. Tāpēc par geju tēviem var secināt, ka šajā ģimenes formātā tradicionālās dzimtes lomas un uzskati par vecāku funkcijām tiek izaicināti daudz lielākā mērā nekā citos gadījumos. Iespējams, taisni tāpēc divu tēvu laulība sabiedrībā izraisa tik asu pretreakciju.

Kaspars Beķeris. No sērijas  F*ck Gender. 2017

 

Tātad vairāki pētījumi apšauba pieņēmumu, ka bērni cieš no tēva trūkuma tā freidiskajā izpratnē – jādomā, „neaizstājamā tēva” ideja ir tikai ideoloģiska konstrukcija7. Zīmīgi, ka tēva lomas analīzē un gaudās par viņa prombūtni gandrīz vienmēr notiek tēva idealizēšana, izvairoties aplūkot iespējamos negatīvos efektus, kas saistīti ar viņa klātbūtni. Vai „neaizstājamā tēva” mītu rada ekonomiskā atkarība no vīrieša ienākumiem vai patriarhālā loģika, kuras mērķis ir nodrošināt vīrieša vadošo lomu ģimenē? Nevis bioloģiskais tēvs un māte, bet emocionāli pieejami un atbildīgi aprūpētāji ir veselīgas bērna attīstības priekšnosacījums, un divi vecāki vienmēr ir labāk par vienu.

Tāpat pieņēmums par to, ka bērniem, kas auguši ar māti vai homoseksuālās ģimenēs, ir grūtības attīstīt heteroseksuālo identitāti, ir izrādījies nepamatots. To var uzskatīt par kārtējo nodevu mizogīnijai (proti, uzskatam, ka sievietes kā audzinātājas nav gana labas) un homofobijai (uzskatam, ka homoseksualitāte ir kaut kas slikts, par ko kāds ir jāvaino). Vienīgais negatīvais efekts, kas pētījumos konstatēts, ir sabiedrības spiediens uz šīm ģimenēm (kas izpaužas, piemēram, kā ķircināšana skolā), bet par savu neiecietību un tās sekām atbildība būtu jāuzņemas pašai sabiedrībai. Savukārt viens no lielākajiem ieguvumiem „netradicionālo” ģimeņu bērniem ir brīvākas dzimtes robežas (gender flexibility) un mazāk izteikts dzimtes šovinisms.

Pašreizējie pētījumi liek domāt, ka dzimtes ietekme uz vecāka lomu ir minimāla vai pat tās nav vispār un efektīva vecāku prasmes apgūšana nav ierakstīta cilvēka hromosomu kombinācijā. Šāds skatījums uz ģimeni, ja tas tiktu pieņemts arī politiskā līmenī, ne tikai ierobežotu pret sievietēm un seksuālām minoritātēm vērsto naida runu, bet arī atrisinātu vairākas ideoloģiskas un praktiskas problēmas, veicinot vienlīdzību un iecietību, ja vien Latvijas sabiedrība tam jelkad būs gatava. 

  1. Ar to es domāju šādas kopdzīves ideju, nevis tās iedzīvināšanas atšķirīgās un gana problemātiskās prakses.  (back)
  2. Silverstein Louis B., Auerbach Carl F. Deconstructing the Essential Father. American Psychologist, 54 (6), 1999, pp. 397–407.  (back)
  3. Pētījums. Nabadzībai Eiropā ir sievietes seja. Latvijas Sabiedriskais medijs, 25.12.2016. Pieejams:   https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/petijums-nabadzibai-eiropa-ir-sievietes-seja.a216156/.  (back)
  4. Pētījums pieejams http://tevi.lv/lv/tetis-uz-13-procentiem/. Jāatzīst, ka vairākas pētījumā paustās atziņas ir nekritiskas attiecībā uz to pamatā esošajiem pieņēmumiem, ignorantas un izteikti tendenciozas (tās pozicionē tēvus kā demonizētu sieviešu patvaļas upurus), tāpēc jautājums par pētījuma leģitimitāti ir atvērts. Iniciatīva par tēvu iesaistīšanu ģimenes dzīvē ir apsveicama, taču vai tiešām tas jādara, nomelnojot mātes?  (back)
  5. Biblarz T., Stacey J. How Does the Gender of Parents Matter? Journal of Marriage and Family, No. 72 (February 2010), pp. 3–22. Pieejams: https://pdfs.semanticscholar.org/69c2/f442c45aaceab209264e35c32e5a71007eee.pdf  (back)
  6. Ibid., p. 12.  (back)
  7. Lai nerodas pārpratumi: konkrēts tēvs var būt neaizstājams kā cilvēks vai ģimenes loceklis, taču ne kā unikālas „tēva lomas” pildītājs.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri