punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Stāsti no krājuma „Manus kaulus atradīsiet lietū”

Tanasis Valtins

13/07/2018

Foto: Ventesikimi Sukuli

1932. gadā dzimušais Tanasis Valtins (Θανάσης Βαλτινός) ir nozīmīgs grieķu rakstnieks, scenāriju autors un Atēnu Akadēmijas priekšsēdētājs. Viņš ir ražīgs un populārs autors, kritika viņu nereti dēvē par jaudīgāko dzīvo klasiķi. Slavenākais T. Valtina darbs ir romāns Leģenda par Andreu Kordopati 2 daļās (1972, 2000), bet kritikas visvairāk slavētais romāns Ortokosta (1994), kas vēstī par Otrā pasaules kara notikumiem Ortokostā – kalna nogāzē, kur savulaik atradās koncentrācijas nometne, ir daudzbalsīgs romāns, kurā savijušies daudzi likteņstāsti.

Piedāvāju latvju publikai trīs īsus stāstus no eksperimentālā, „lietainā” stāstu krājuma Manus kaulus atradīsiet lietū (1992). Pirmais stāsts Puķupods ar papriku (Πιπεριές στη γλάστρα, 1971) vēsta par drūmu laiku Grieķijas 20. gadsimta vēsturē, kad pie varas ir militārā hunta. Šo laiku (1967–1974) Grieķijas vēsturē sauc par septiņgadi. Grieķija, lasītāj, nav tikai Anakreonts, Seferis, vīns, mīla un mandolīna mēnesnīcā, bet arī tumšs iracionāls spēks, kas savās represīvajās izpausmēs daudz smēlies no nacistu un padomju inkvizitoru metodēm. Stāsta gaisotne ir izteikti kafkiska un vēstī par ierindas pilsoņa bezspēcību priekšmetiskojošas varas mašinērijas priekšā. Otrs stāsts Rudens vētra (Φθινοπωρινή καταιγίδα, 1982) ir mistifikācija, anonīmas sievietes vēstule kādas avīzes slejas psiholoģei. Rakstītāja stāsta par savām nedienām pēc asiņainā, Grieķijas vēsturē maz izgaismotā Pilsoņu kara (1946–1949), kad nez kāpēc tika apcietināts vēstītājas vīrs – krustvārdu mīklu sacerētājs, par savu sākotnējo šķīstību un tad ļaušanos restartētām, (it kā) vēlīnām kaislībām (iespējams, tāpēc viņa sev izraugās pseidonīmu Rudens vētra, kas ir arī stāsta nosaukums). Trešais stāsts Panajotis (Ο Παναγιώτης, 1977), kura nosaukumā ir diezgan ikdienišķs grieķu vārds, kas burtiski nozīmē ‘visusvētais’, vēstī par kādu dīvaini, kurš tiek sakropļots bezjēdzīgā un asiņainā, nacionālisma ideoloģijas (Lielās idejas) uzkurinātajā Grieķu-turku karā (1918–1922). Šī avantūra, kurā Grieķija bija cerējusi atkarot turkiem Stambulu, beidzās ar „Mazāzijas katastrofu”, pilnīgu grieķu sagrāvi – pilsētu, iedzīvotāju un kultūras mantojumu zaudējumu senajās hellēņu zemēs, mūsdienu Turcijas teritorijā. Tāpat Grieķija bija spiesta pieņemt pusotru miljonu kristiešu no Mazāzijas, Trāķijas un Ponta, sūtot uz Turciju pusmiljonu musulmaņu. Panajotis ir tāds puteklītis, kaķītis bez dzirnavām, Dieva nabadziņš uz šīs milzu traģēdijas fona, dzimtenei nevajadzīgs upuris. T. Valtins šo neparasti ietilpīgo stāstu raksta ārkārtīgi lietišķā, lakoniskā stilā. Grieķu ideja stāstā ilustrēta ar Sarkanās ābeles metaforu. Leģenda vēstī, ka Sarkanā ābele aug mītiskā vietā, kuru sasniedzot būs iespējams padzīt turkus no Konstantinopoles. Pēc Bizantijas atsvabināšanas pirmo reizi no miega modīsies „marmora ķēniņš” (pēdējais autokrators) un dosies krist ceļos Svētās Sofijas priekšā. Šī leģenda ir aktualizējusies dažādos laikos (Konstantinopoles vietā ir bijusi Roma, Maskava, Vīne), kas varbūt apliecina, cik īsa ir vēsturiskā atmiņa un cik maz mēs mācāmies no pagātnes kļūdām.

Tulkotājs

 

Puķupods ar papriku1

Kāds stāvēja man aiz muguras un kaut ko lasīja. Domājams – manas sievas liecību. Man pat nebija dūšas paust sašutumu. Prasīju viņiem, kur ir sieva. Viņi atbildēja, ka sieva esot drošās rokās. Pēcāk atkal prašņāja par trešdienas vakaru. Man viņu metodes bija zināmas. Pateicu, ka uz šo jautājumu esmu jau atbildējis. Kāds uzblieza ar roku pa galdu un pielēca kājās. Gaisma mani apžilbināja, neko nespēju saskatīt. Kājās pielēkušais runāja tesāliešu izloksnē.

– Tu satiki Arjiropulu Omonijas laukumā. Tad jūs gājāt dzert kafiju. Gribu dzirdēt, kas notika pēc tam.

– Nekas nenotika. Mēs izšķīrāmies pie Nikoluža arkādēm. Akadēmijas ielā iekāpu trolejbusā un aizbraucu uz mājām.

– Arjiropuls liecina ko citu.

– Ļoti iespējams.

– Es nesaprotu.

– Skaidrāk es vairs nevaru izteikties.

– Cik ilgi jūs sabijāt Petrogradā?

– Varbūt trīs stundas ceturkšņus. Varbūt ilgāk. Pēc kafijas Mihalis vēl gribēja konjaku.

– Aizkustinoša detaļa.

– Es viņu nebiju redzējis četrpadsmit gadus. Kopš viņa otrās tiesas dienas.

– Labāk pastāsti, par ko jūs runājāt.

– Runājām par sievietēm.

– Izbeidz tēlot baigo gudrinieku.

– Es netēloju gudrinieku.

– Cik gadu ir tavai meitai?

– Nedomāju, ka tam ir kāds sakars ar šo lietu. Bet nu labi, septiņi.

– Arjiropuls apgalvo, ka jūs esot kādu gaidījuši.

– Tad prasiet Arjiropulam.

– Tu atvieglotu savu stāvokli, ja runātu no brīva prāta. Tavā blociņā ierakstītā Ingeborga tika atrasta Rodā.

– Man nav ko jums teikt. Ja vien izmeklēšanu neinteresē piedauzīgi stāstiņi.

– Izmeklēšanu interesē fakti. Divpadsmit dienās ir nogranduši četri sprādzieni. Tu nudien krietni atvieglotu savu stāvokli.

Vai nu viņš mani uzskatīja par idiotu, vai pats tāds bija.

– Man nav ko jums teikt.

Tad iejaucās kāds cits. Viņa balsi dzirdēju pirmoreiz.

– Tevi ārā gaida kā ērgli. Negribēsi taču izskatīties pēc gaiļa.

Šis komentārs bija divdomīgs un ne bez humora. Iedomājos, ka to vajadzētu pateikt, bet aprobežojos tikai ar „pareizi”.

Viņš manu atbildi droši vien uztvēra kā ņirgāšanos. Brīdi neko neteica. Tad viņa balss atskanēja no jauna – klusa un griezīga kā asmens.

– Es varu tev aizbāzt muti uz visiem laikiem vai arī tā atvērt, ka ciet vairs nedabūsi.

Sapratu, ka viņš vārās dusmās. Līdz šim viņi nebija mani aiztikuši. Tas padarīja viņa draudus vēl bīstamākus.

– Es tev saku skaidri un gaiši: spļauj laukā pats.

Es uz to neko nespēju atbildēt, tikai atkārtoju „pareizi”. Kad viņš pacēla roku, es sajutu gaisa plūsmu uz pieres. Viņš nepaspēja to nolaist. Atvērās durvis, un gaisma kļuva blāvāka.

Manā priekšā nostājās kāds cits. Kaklasaitē un kreklā ar uzrotītām piedurknēm. Nāsīs iesitās šampūna smarža. Vīrietis bija gludi skūts un pētīja mani kā tādu priekšmetu. Arī pārējie stāvēja kājās. Nojautu, ka viņi saprotas bez vārdiem.

Viņš tiem pateica, lai savāc mani.

Divi sagrāba mani zem padusēm un izstiepa laukā. Kaut kur gaiteņa galā klabēja rakstāmmašīna. Mani aizveda uz mīnus otro stāvu. Kamerā valdīja tumsa. Kad mani iegrūda iekšā, durvis aiz manis noklikstēja kā krāsns aizbīdnis. Stāvēju plāna vidū, izstiepu rokas sev priekšā kā posmkājis antenas, man gribējās pieskarties sienām. Sienas bija vēsas, gludas, tās sedza plāns putekļu slānītis, tie ieķērās pirkstu rievās. Iegāju stūrī, atbalstījos ar muguru pret sienu un tad ļāvu ķermenim lēnām noslīdēt zemē.

Tumsā jutu – manas acis ir nogurušas no starmešiem, kaut kur aiz plakstiem manīju nervus, tie bija nokaitēti kā stieples. Es zināju, ka viņi grib mani salauzt. No bezmiega un pratināšanas mocībām biju bezspēkā, nolikos uz sāna, pievilku sev klāt ceļus, saliecos kā kabatnazis. Un virs galvas šī smagā četrstāvu ēka spieda mani ar desmitiem atmosfēru smagumu.

Mani pamodināja un uzveda citā telpā, kas atgādināja skolas klasi. Tajā bija vairāki soli, stūrī melna tāfele uz trijkāja. Klusēdami viņi mani atstāja un devās prom. No vienīgā loga vēl nāca gaisma, īsta dienasgaisma. Logs bija augstu un droši vien izgāja uz gaismas šahtu. Gaidot, kamēr viņi atgriezīsies, centos saprast, ko nozīmē šī scenogrāfija. Tad man uznāca kārdinājums paskatīties pa logu. Piespiedu ausi pie durvīm, ieklausījos, bet nekas nebija dzirdams. Piebīdīju divus solus pie sienas, uzkāpu un palēcos, cik spēju, lai pieķertos pie palodzes. Šī manevra dēļ soli izslīdēja no vietas, un manas rokas nespēja noturēt visu ķermeņa svaru.

Pirms nogāzos zemē, paspēju saskatīt debess strēķīti, ko izroboja kārniņu jumta līnija.

Atskanēja pamatīgs blīkšķis, sacēlās putekļu mākonis. Uztrausos kājās bažīgs, vai neesmu sasities, un nenolaidu acis no durvīm. Atslēga čerkstoši pagriezās slēdzenē, un durvju ailā parādījās garš stāvs formā ar uzšuvēm. Kādu brīdi viņš tā stāvēja un naidīgi blenza. Tad pienāca man klāt.

– Maita! – viņš nikni nosēcās.

Sapratu, ka man draud briesmas, un centos saglabāt mieru. Bet vīrietis to uztvēra kā provokāciju. Viņš veikli pacēla kāju un ar visu spēku trieca papēdi man uz kāju pirkstiem. Kad mani saņēma ciet, biju apāvis vieglas audekla kedas. Sajutu sāpes līdz pat sirdij. Lai nekliegtu, saliecos uz priekšu un redzēju, kā viņš saliec celi, lai zveltu man pa pautiem. Aizsargājoties nevilšus pieliku priekšā rokas. Tas viņu satracināja. Viņš pamīdījās uz vietas, atkāpās pāris soļus atpakaļ un ar visu savu raženo svaru ietrieca man sejā dūri.

Manas brilles aizlidoja, un sāka plūst asinis. Biju teju akls, bet sapratu, ka viņš turpina mani vālēt. Vīrietis sagrāba mani aiz čupra kā kaķi, divas reizes sapurināja, notupināja uz ceļiem un iegrūda manu seju izsmēķiem un spļaudekļiem pilnā pelnutraukā. Tas bija neaprakstāmi pretīgi, un es vispār jau gaidīju, kad mani ar belzieniem pataisīs aukstu.

Tad viņš pēkšņi palaida mani vaļā. Brīdi dzirdēju viņa aizelsušos sēkoņu. Tad viņš vēlreiz nosauca mani par maitu un aizgāja. Dzirdēju, kā slēdzenē pagriežas atslēga.

Mirkli paliku uz vietas, nebija spēka kustēties. Dīvaini, bet jutos apmierināts, ka ar to viss ir beidzies, atradu brilles un uzliku tās uz deguna. Piecēlos un noslaucīju rokas pret biksēm. Prātoju, vai šis atgadījums ietilpst pratināšanas procedūrā vai gluži vienkārši ir sods par manu nepaklausību. Nostājos melnās tāfeles priekšā. Varbūt šeit bija telpa drošībnieku – analfabētu apmācībai? Uz gludās virsmas vēl bija redzami pusizdzisuši burti. Sajutu krīta smaržu, lai arī deguns aizvien asiņoja. Aizgāju un apsēdos kādā solā un atgāzu galvu atpakaļ, lai pārtrauktu asiņošanu. Man deguns nebija „tecējis” kopš bērnības. Stutēdams atgāzto galvu pret sienu, raudzījos uz gaišo loga četrstūri telpas otrā pusē.

Piepeši sadzirdēju balsis, kas nāca kaut kur no augšas. Dzīva saruna augstos toņos. Iedomājos, ka tur kādu pratina. Ienāca prātā Arjiropuls. Mazliet ieklausījos. Līdz manām ausīm nonāca juceklīgi vārdi. Galvenokārt izcēlās pratinātāja balss. Satraukts piegāju pie loga, bet necik gudrāks netiku. Atgriezos solā. Tad augšā izcēlās mežonīga jezga. Uzreiz tuvumā kāds steidzīgi sāka pacelt un nolaist žalūzijas. Tas turpinājās ilgi. Ar žalūziju žvadzoņu nepietika, lai noslāpētu sitienu būkšķus. Tad pēkšņi atskanēja sievietes kliedziens. Tas aizsākās itin kā dzīvnieka brēciens un pavisam īsu mirkli atbalsojās pret gaismas šahtas sienām vientuļš un neaizsargāts. Vēl nepiepildījis visu sāpju gammu, tas pēkšņi apklusa; varbūt kāda roka bija aizbāzusi upurim muti. Viņi tur mocīja kādu sievieti. Atskanēja vēl viens kliedziens – šoreiz no vīrieša mutes. Daudz īsāks, itin kā pārsteiguma izsauciens. Dzirdēju kādu lamājamies „kuce” un sapratu, ka tā, ko viņi tur mocīja, bija viņam iekodusi. Tad plīsa stikli. Kāds kliedza „viņa ir jukusi, turiet ciet”, un kāds cits, gandrīz nobijies, „D. kundze, D. kundze”. Tas bija manas sievas vārds. Pirms vispār sapratu, kas notiek, man acu priekšā uzausa notikumu aina: tas, kuru viņa bija sakodusi, metās viņai virsū kā traks un zvēla pēdējo sitienu. Iestājās mulss klusuma brīdis. Tad kāds piesteidzās pie telefona un izsauca ātros. Sieviete bija nogalināta.

Es gribēju valdīties, bet nespēju. Sāku skriet, riņķot ap soliem. Apstājos zem loga. Negribēju sniegt viņiem iepriecinājumu, bet nespēju. Saliku rokas taurītē un kliedzu, cik vien plaušās gaisa.

– Slepkavas!

Manu kliedzienu it kā atbalsoja ātro sirēna. Dzirdēju, kā mašīna nobremzē pie ieejas. Kāpnēs augšup lejup skanēja soļi. Tie pasteidzās garām – augšup. Mani jutekļi bija ieguvuši nedabisku asumu. Dzirdēju šos sazvērnieciski sačukstamies. Saklausīju vārdu „apstāšanās”. Dzirdēju citu balsi kādu rājam. „Stulbeni, tā nedrīkst sist.” Tad atkal soļi, lejupkāpiens likās smagāks. Metos pie durvīm un dauzījos gar tām. Kāds pieskrēja un pavēra. Viņš atspiedās pret tām ar gurnu un nelaida mani ārā. Situ pa tām līdz spēku izsīkumam. Tad apraudājos. Kauns par paša nespēcību. Šņukstēdams prasīju durvju turētājam, lai paskatās, vai sieviete, kuru nes lejā, vēl ir dzīva. Es viņam teicu, ka tā ir mana sieva. Viņš atbildēja, ka neviens lejā nav nests.

Viņš noteikti ņirgājās par mani. Atgriezos un apsēdos tai pašā solā. Nekas cits man neatlika. Tagad raudāju klusu, gandrīz maigi. Uzraugs satraucās. Pienāca klāt un līdzjūtīgi pateica, ka saprot mani un ka man nevajag raizēties. Pacēlu acis un vienaldzīgi viņā noskatījos. Domāju, ka biju ticis visam pāri. Viņš devās prom un atstāja durvis vaļā. Pēc neilga laika atgriezās ar kādu vīru civilajā. Tas bija nodaļas vadītājs, kurš mēģināja mani pārliecināt, ka neviens nav ticis spīdzināts. Es mierīgi pateicu, ka viņi visi ir necilvēki. Viņš uzklausīja šos vārdus un nesadusmojās. Aizveda mani uz savu biroju un teica, ka piezvanīs un liks atvest manu sievu. Pasaucis rakstvedi, viņš tam lika aizgādāt mani līdz izlietnei.

Ūdens skaņa bija neaizmirstama. Atgriezu krānu un brīdi patecināju. Pēc tam nomazgāju no sejas asinis. Mani atveda atpakaļ uz biroju, un vadītājs, gribēdams atstāt laipna cilvēka iespaidu, norādīja uz krēslu, aicinot piesēst.

 – Jūsu sieva drīz ieradīsies, – viņš teica. – Jūs uz viņu tikai paskatīsieties. Neko vairāk gan es jums nevarēšu līdzēt.

Es klusēju, un tas viņam sagādāja diezgan lielas grūtības. Viņš nostājās pie loga un raudzījās laukā. Uz palodzes bija divi nelieli māla puķupodiņi ar papriku. Jutu, kā ūdens nožūst no mana skausta. Tad pie durvīm kāds pieklauvēja un pa tām pabāzās tas pats rakstveža ģīmis.

– Kundze ir šeit, – viņš teica.

Priekšnieks deva viņam zīmi pavirzīties sānis. Viņš to izdarīja bez trokšņa, un tālāk gaitenī cauri divām atvērtām durvīm redzēju savu sievu. Viņai līdzās stāvēja divi tipi, it kā viņa jau labu laiku būtu sagatavota šim priekšnesumam.

Viņa man uzsmaidīja un lēni pacēla roku sveicienam. Tad viņu aizveda. Es nejutu pilnīgi nekādas emocijas. Manas smadzenes tikai reģistrēja visu notiekošo. Vadītājs pagājās uz priekšu un pats aizvēra durvis. Viņš negribēja nekādi komentēt to, ka esmu maldināts. Tikai noteica: „Man ļoti žēl.”

Savā ziņā viņš bija ļoti gudrs. Viņš piegāja pie loga, noknieba divas lapas no auga un saberza pirkstos. Tad pasmaržoja tos. Manas acis sekoja šai kustībai. Viņš to pamanīja. Viņš it kā bija pilnīgi prom no sava kabineta. Padzīvojis, rezignēts vīrietis, šķiet, ar nelielu lieko svaru. Viņš vēlreiz mēģināja pasmaidīt.

– Paprika, – viņš teica. – Es pats sadomāju to audzēt. Tā man atgādina plašās āres.

Vienubrīd man likās – vajag atbildēt uz viņa laipnību. Piemēram, pateikt, ka, ticis laukā no šejienes, es audzēšu dadžus. Bet šī līdzība man likās mazliet pārspīlēta. Lai arī viņa zināšanas mitoloģijā, šķiet, nebija no knapākajām. Bet vai gan vajadzēja maitāt cilvēkam omu? Galu galā sirds dziļumos viņā bija kaut kas jauks – šai paradumā. Ilgās pēc dzimtās vietas. Viņš neteica „manu ciemu”, viņš teica „plašās āres”.

Aprobežojos ar to, ka atsmaidīju pretim.

Viņš brīdi palika apjucis un tad pakratīja zvaniņu, lai atnāk man pakaļ. Divi jauni puiši ar kokainām sejām atnāca un savāca mani. Aizveda pa taisno uz pratināšanas telpu. Pratinātāji jau bija priekšā un gaidīja mani.

 

 

Rudens vētra2

Marusi, 1968. gada 12. novembrī

Manu vīru saņēma ciet pirmajā „revolūcijas” dienā – pareizāk sakot, pirmajā naktī, un no tā laika viņš ir nometināts Leras salā. Jau trešais viņa arests pēc kārtas, tīri preventīvs un tieši šī iemesla dēļ pilnīgi bezjēdzīgs. Līdz tam laikam viņš dažādiem preses izdevumiem sacerēja krustvārdu mīklas un nekādā veidā nevarēja būt bīstams. Par sacerētāju viņu dēvēju vienīgi es – un ne jau tāpēc, ka tas būtu kāds joks. Viņam pašam patīk apzīmējums „sastādītājs”, kas it kā vairāk atbilst viņa izpratnei par to, kas ir radošums, – bet varbūt arī spēcīgākai sajūtai par lietu kārtību, kam viņš ir uzticīgs no jaunības dienām. Šo nodarbi viņš iemācījās ilgo gadu gaitā, kurus sabija dažādos cietumos, – lai nesajuktu prātā. Tā viņš saka. Manuprāt, šis apstāklis, ka viņš izraudzījās šādu nodarbi, sargājot sevi no prāta zaudēšanas, kad ir zināms, cik lielu pašdisciplīnu politieslodzītie izrādīja ieslodzījumā, tomēr liecina vēl par ko citu – viņš pats to nekad neatzītu – par šaubām, kas viņam no tā laika bija piezagušās. Abus iepriekšējos ieslodzījumus es nebiju piedzīvojusi. Mēs iepazināmies jau pēc tiem, 1963. gada septembrī, Dafni vīna svētku atklāšanā. Viņš tikko bija atbrīvots saskaņā ar Amnestijas likumu, kad jau bija atsēdējis četrus brīvības atņemšanas soda gadus – viņam bija piespriests mūža ieslodzījums pēc 509. panta.

Par spīti viņa mocekļa oreolam un bālajai ādai es, šķiet, tā arī viņā nekad neiemīlējos. Kāzas bija pārdomātu lēmumu sekas, un mūsu laulāto dzīve lielākoties balstījās cieņā vienam pret otru. Vīram jau pasen bija apritējuši četrdesmit, un viņš meklēja šādas tādas praktiskas ērtībiņas, kuru viņam bija pietrūcis, piemēram, iepriecinājumu, ko var sniegt svaigi izgludināts krekls, – tiesa, viņš tā arī to neatzina –, bet es, drusku tāda svilpaste, biju sasniegusi trīsdesmit divu gadu vecumu. Mūsu laulībā nebija runas par kompromisiem spaidu kārtā, tā ka dažas reizes mēs pat tuvojāmies sajūsmas robežām.

Tagad esmu viena jau vairāk nekā pusotru gadu. Man ir četrdesmit viens gads, strādāju par valodas un literatūras skolotāju privātā mācību iestādē. Pirms pāris dienām pavisam nejauši satiku kādu savu izbijušu mīļāko. Rakstu „pavisam nejauši”, nebūdama droša, ka neapzināti nevēlējos, lai šī tikšanās notiktu.

Man ir divas pamatskolas vecuma meitas, un, neraugoties uz to, ka audzinu viņas samērā stingri, bieži vien naktīs, kad viņu miegu iztraucē kaut kādas bailes, viņas nāk gulēt manā gultā. It īpaši vecākā, kam ir deviņi gadi, bet šad tad seko arī jaunākā, sešgadniecīte. Mirkļos, kad dzirdu viņu elpu un jūtu ādas pieskārienus, pusotrs gads bez vīra iegūst svaru un apjomu.

Man ir tāds raksturs, kas necieš pašapmānu, tā ka es lieliski zinu, ka maigā tirpoņa, kas tik saldi un liegi izlīst manās gūžās, atbalsos manā dvēselē dziļu un spiedīgu vajadzību pēc kārtīga, bezpersoniska un nevaldāma kniebiena.

Manas atrunas par šīs īslaicīgās tikšanās nejaušību ir cieši saistītas ar jautājumu: kāpēc ar viņu, nevis ar kādu svešinieku, ko es varētu dabūt bez jebkādām problēmām. Pačukstēšu jums, ka studiju gados biju veiksmīgi piekopusi šo taktiku, protams, allaž ievērojot pienācīgu diskrētumu. Tas bija viens vilnis sieviešu emancipācijas kustībā, kas ar zināmu aizkavēšanos tuvojās arī mūsu zemei – vismaz pēdējā desmitgadē.

Man jums tāpat jāpastāsta dažas lietas par šo bijušo mīļāko. Viņš bija straujas dabas un neuzticīgs. Mūsu sakars ilga apmēram divus gadus. „Apmēram” ietilpina kādus trīs mēnešus, kad es teicu vienu, bet darīju citu, īsi sakot, svārstījos, kamēr vienpusīgi nolēmu tomēr šķirties. Mans pacietības mērs bija pilns, un es vairs nespēju paciest viņa seklības. Biju nonākusi pie secinājuma, ka viņa tieksme būt neuzticīgam nav nekas cits kā baiļu izpausme – tās bija viņa neracionālās bailes no atbildības, proti, sava veida vistīrākais brieduma trūkums. Tad, varbūt juzdams briesmas, šis sāka uzstājīgi runāt par precēšanās iespēju. Skaidrs, ka man galīgi nerūpēja tas, kā es „tikšu pie vietas”. Viņš to zināja, bet domāju, ka viņa priekšlikums bija tikai un vienīgi aizsargmanevrs, centieni radīt kaut kādas saistības. Protams, arī laika vilcināšana.

Kad es viņam teicu, ka mani vecāki manis dēļ saglabāja laulību un ka es galu galā negribu atkārtot viņu kļūdas ar kaut kādu sīci, ko viņš pa to laiku man uztaisītu, viņš nezināja, ko teikt. Viņš bija vēl vairāk apjucis, kad pārliecinājās, ka mans lēmums ir galīgs. Un tad viņš sabruka. Viņš pat necentās pretoties. Vai drīzāk – pretojās tai vienīgajā veidā, ar kuru varēja kaut ko panākt, proti, mēģināja mani iežēlināt. Bet sajūta, ka beidzot varu atriebties, darīja mani nelokāmu.

Beidzot izšķīrāmies. Mierīgi, bez pārmērībām, bez raudulīgas ņerkstēšanas. No viņa puses, es gribu teikt. Un varbūt tāpēc es gribu būt taisnīga. Ir pavisam maz lietu, kas būtu vēl sirdi plosošākas nekā vīriešu izmisums, ja tam nepievērš uzmanību.

Tātad pēc mūsu pirmās nejaušās tikšanās sekoja nākamā, kas bija jau sarunāta. Es viņu nebiju redzējusi kopš piecdesmit ceturtā. Viņš nebija daudz mainījies – galvenais, kas krita acīs, bija pieņemšanās svarā, tā izplūšana miesās, kas piemeklē vīriešus pēc četrdesmit.

Apsēdāmies Zapija Glamūrā. Vieta bija neuzkrītoša, klusa. To bija izvēlējies viņš. Tomēr dīvaini. Mēs bijām dalījušies tik daudzās lietās, pavadījuši kopā tik daudzas naktis, bet tagad viņa klātbūtnē jutos mulsi un neveikli. Varbūt arī nedaudz sveša. Domāju, ka viņš arī nebija labākā stāvoklī. Teica, ka aizvien dzīvojot viens. Negribējās prasīt, kāpēc, tālab pacentos nomainīt sarunas tēmu. Bet viņš uzstāja. Es jau zināju, kāda ir viņa uzstājība, man bija zināmas aizdomas, uz kādu pusi viņš mērķē. Tāpat es zināju, ko viņš vienmēr cenšas noslēpt ar ironiju, kura it bieži bija saklausāma viņa balsī. Viņš teica, ka vienīgā sieviete, ko gribējis precēt, esot viņu pametusi. Tā biju es. Viņš ņirgājās par mani vai pats sevi, tam nebija nozīmes. Par sāpēm gan nevajag ņirgāties. Es viņam teicu, lai izbeidz. Biju saniknojusies, negribēju, lai mūsu saruna iegūst šādu pavērsienu. Tieši šeit slēpās briesmas tikt notvertai nostalģijas slazdā. No savas puses es ļoti labi zināju, ko man vajag, un es viņam to pateicu tiešā tekstā. Būtībā piedāvāju viņam brīvu atkārtotu sakaru bez saistībām un pienākumiem. Viņš klusēdams manī noraudzījās, it kā nebūtu sapratis. Pēc tam pavaicāja, vai esmu droša, ka nemēģinu pagriezt pulksteņrādītājus atpakaļ. Viņa jautājums mani pārsteidza. Vienu brīdi domāju – kā sieviete esmu viņam vienaldzīga, un uzreiz pēc tam jutos dziļi aizvainota. Daudz dziļāk nekā viņa sānsoļu laikmetā. Bet viņš bija domājis ko citu. Četrpadsmit gadi bija pārāk ilgs laiks, lai to iespiestu mūsu bijušā sakara parodijā. Turklāt pulksteņrādītājus pagriezt atpakaļ nebija iespējams, jo tie nebija pakustējušies uz priekšu. Pulkstenis bija apstājies noteiktā punktā, un vienīgā iespēja tam bija atsākt jaunu kustību no šīs vietas.

Viņš noteikti nebija paranoiķis, tāpat arī mani pēdējie četrpadsmit laulības gadi viņam bijuši nebijuši. Es biju tā, kam tos vajadzēja izdzēst no atmiņas. Apklusu un izbrīnīta viņā noskatījos. Nē, viņš nemaz nebija mainījies – tikpat nevaldāms, un, ja mums atkal gadītos saiet kopā, viņš noteikti turpinātu arī laist pa kreisi.

Mani pārņēma mirklīgs reibonis, kad iedomājos par jaunu sākumu.

Laiks izplešas, kad tu to izdzīvo pilnībā, bet tad vienmēr sarec nelielos atmiņas sabiezējumos.

Mūsu vienīgās kopīgās brīvdienas pavadījām kādā no Kiklādu salām. Mums abiem patika kopoties klajā laukā. Šī padarīšana man vēl aizvien patīk, un tolaik Egejas jūras akmeņu krasti vēl nemudžēja no vasarnieku bariem. Bijām iezīmējuši visu salu ar savām mīlēšanās vietām, es vēl glabāju sevī atmiņas par šīm saules un vēju ārdētajām vietām. Bet tas arī viss. Man ir vīrs izsūtījumā, tomēr tas mani neatturēja. Ne arī tas, ka man ir divas meitas. Neesmu puritāne un domāju, ka drosmes man netrūkst. Tomēr mīlestībai ir savs ilgums, un viens ir šis ilgums, bet pavisam kas cits – mīlestības notēli, kas mūs vajā. Es zinu savu vientulību un to, kas ir vajadzīgs, lai to pamatīgi atvieglotu. Tā vietā es tagad esmu satikusi kādu, kas ir gatavs man sniegt to, no kā vakar atteicos. Ceru, ka es šeit sevi nemānu. Jo arī to man vajag pateikt. Dažkārt visādas pārdomas rada plaisas manā pārliecībā. Ja es meklēju vienkāršu drāzienu, kāpēc es to nemeklēju ar kādu pilnīgu svešinieku? Varbūt aiz bailēm, ka tagad manu četrdesmit gadu dēļ agrākā studiju laika taktika var izrādīties neiedarbīga? Un ja nu es nemeklēju tikai drāzienu? Mēs sevi maldinām tik daudzos veidos. Bet kāpēc tad es neatsaucos viņa priekšlikumam? Kas mani atturēja? Viņa uzkrātā kaisle, kas, visticamāk, bija nekas cits kā slimīga un ieilgusi viņa ievainotā ego reakcija? Vai kāda dziļāka svārstīšanās, pārliecība, ka šīm lietām ir vajadzīga cita laika perspektīva? Šī pēdējā doma pati par sevi, ar ko es atzīstos, ka esmu padevusies, mani burtiski sasaldē.

Protams, varētu piedāvāt vēl vienu skaidrojumu – šī uzkrātā kaisle man neizsakāmi glaimo. Atkārtots sakars ar viņa noteikumiem viņam sniegtu, tiesa, neilgu, bet gandarījumu. Mana nežēlība, kas šoreiz galvenokārt atspēlējusies man pašai, ir vēlme, lai viņa kaislība nekad nebeidzas.

Cienītā kundze!

Kā redzat, es neesmu norādījusi Jūsu vārdu, kas gan tā vai citādi ir tikai maska. Bieži vien vēlos, kaut jel es būtu viena no Jūsu daudzajām lasītājām – naivulēm, kuru vēstules Jūsu slejā es lasu ar milzīgu interesi. Šai gadījumā es lūgtu Jums padomu, protams, slēpjoties aiz piemērota pseidonīma. Piemēram, Rudens vētra. Varu iedomāties, cik atbrīvojošs ir vienkāršu sajūtu spēks. Diemžēl esmu ārkārtīgi tālu no šīs nevainības fāzes. Par spīti visam es jums rakstu. Kāpēc? Varbūt Jūs esat vai arī eventuāli varat kļūt starpniece mana stāsta, sauksim to tā, publiskošanai. Es izmantoju šo iespēju.

Ar sirsnīgiem sveicieniem,

            Rudens vētra, beidzot pienākusī

 

 

Panajotis3

Viņš piedzima Kinurijā, Karatulas ciemā. Pēc papīriem, viņu vajadzēja iesaukt armijā 1919., bet iesauca vēlāk, 1920. gada rudenī – tad viņš saņēma norīkojumu uz mācībām.

Ieradies Nafplijā uzreiz pēc novembra vēlēšanām – tām pašām, kurās Venizels zaudēja –, viņš nonāca 8. kājnieku bataljona mācību rotā. Sabijis tur trīs mēnešus, viņš kļuva par ložmetējnieku, un tad caur Pirejas ostu viņu nosūtīja karot uz Mazāziju.

No 1921. gada marta līdz jūlijam viņš piedalījās visās operācijās pie Eskišehiras un tika apbalvots.

(Pats pulkvedis Konstantins, „Ērgļa dēls”, nostājās viņa priekšā senajā Dorilajā un piesprauda viņam pie krūts Atzinības zīmi.)

Divas nedēļas vēlāk, būdams divdesmit trīs gadus vecs, lielajos armijas manevros, ar kuriem tā gatavojās izšķirošajam triecienam, viņš devās pāri Sāls tuksnesim; gāja dienu un nakti putekļu grīstēs un sviedros, bez ūdens, toties lieliskā noskaņojumā, līdz pat pašai Gordijai. Viņi devās Sarkanās ābeles meklējumos.

Kad 1922. gadā fronte sabruka, neskaitāmas jūdzes aiz Sangarijas upes Aliverānā viņu saņēma gūstā līdz ar karavadoni Trikupi un 3. korpusa atliekām.

Tā bija viņu pēdējā kauja.

Usakas nometnē izdzīvoja tikai katrs trešais, un, astoņpadsmit mēnešus noskaldījis klints bluķus smalkās šķembās, viņš drīkstēja doties uz Kilikiju.

1924. gada iedzīvotāju apmaiņā līdz ar vēl kādiem trim simtiem viņu pavisam necerēti aizveda uz Smirnu.

Basmahanes stacijā viņus gaidīja Sarkanā Krusta komiteja, kolektīvi savāca un salādēja uz tvaikoņa Marika Toja klāja – kuģis pacēla enkuru pie Puntas Dzelzs kāpnēm un ieslīdēja ūdeņos, bet Panajotis stāvēja uz augšējā klāja un skatījās, kā zeme aizvien attālinās.

Par spīti visiem piedzīvotajiem pazemojumiem un netīrajām lupatām, kas sedza viņa augumu, viņa aprisēm aizvien piemita kaut kas erceņģelisks.

Slimība viņu piemeklēja daudz vēlāk, divdesmit septītā gada beigās. Viņam sāka drebēt labā roka, un tas atgādināja Parkinsona kaiti. Viņš tagad arī stostījās. Ārsti, kas viņu izmeklēja, nonāca pie slēdziena, ka vainojamas ciešanas, kas viņam nodarītas gūsta laikā.

Kāds partijas vadonis, bijušais cīņubiedrs, mudināja viņu pieteikties uz pensiju. Palīdzēja viņam aizpildīt dokumentus, viņi tos aizsūtīja uz ministriju un gaidīja atbildi. Pēc deviņiem mēnešiem pienāca atteikums.

Pa to laiku nomira viņa mamma un arī vecākais brālis, kurš abus bija uzturējis.

Kādu laiku Panajotis centās savilkt galus kā izsūtāmais. Pēc tam bija spiests ubagot. Dīvaina ubagošana: viņš vāca un tirgoja dažādas zālītes, raudeni, salviju, pavisam niecīgas šķipsniņas, lai saglabātu to drusciņu lepnuma, kas viņam vēl bija atlicis.

Kaimiņiene, kas bija šuvēja, viņa bērnības dienu mīlestība, iežēlojās un sadiedza kopā vairākas vienādas brezenta tarbas ar nošūtu malu augšpusē. Viņš tās pacietīgi piepildīja, uzkrāva kamiešos un devās ceļā. Viņu pazina puse Peloponēsas – re, kur Panajotis!

Šad tad uz ceļiem vasaras karstumā baigie asprāši – kravas auto šoferi – paņēma viņu blakus, lai, dzenot jokus, braucienā īsinātu laiku, un runāja drausmīgas jēlības.

Pat ielas puikas mazpilsētās, kur viņš pārlaida nakti, viņam visādi darīja pāri. Dažkārt piekāra konservu kārbas, citreiz – lupatas un papīrus un pielaida uguni.

Viņš ar to visu samierinājās – ne jau kā ar liktenīgu triecienu, bet no labas sirds. Varbūt sirds dziļumos arī viņu šīs izdarības uzjautrināja.

1957. gadā es dienēju armijā un braucu no Maķedonijas uz dienvidiem, kad nejauši satiku viņu Argā, kādā mauku mājā. Viņš tur mēģināja pārdot auglības zālīti, kas ļauj radīt vīriešu kārtas pēcnācējus. Mēs bijām attāli radinieki, un, mani ieraudzījis, viņš piesarka. Viņam tolaik jau bija pie sešdesmit. 1973. gadā viņš uz visiem laikiem atgriezās savā ciemā. Jau vecs vīrs, sācis zaudēt acu gaišumu, arī kājas viņam vairs īsti neklausīja, vairs neļāva pieveikt lielus gabalus kā sendienās. Kaut kādas trešās pakāpes māsīcas viņu savāca pie sevis. Deva viņam ēst, viena no māsīcām ik pārnedēļas novārīja viņa vienīgo apakšveļas pāri. Pateicībā par to viņš ganīja dažas kazas, ko māsīcas turēja pagrabā.

Viņš nomira tā paša gada augustā. Bija izgājis pastaigāties ar lopiņiem, izslāpis noliecās pie kādas peļķes padzerties, paslīdēja – ūdens bija vien pāris sprīžu dziļš – un noslīka.

 

No grieķu valodas tulkojis Dens Dimiņš

  1. Βαλτινός Θανάσης. Πιπεριές στη γλάστρα. Θα βρείτε τα οστά μου υπό βροχήν. Αθήνα: Εκδόσεις Άγρα, 1992. 47–57.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Βαλτινός Θανάσης. Φθινοπωρινή καταιγίδα. Θα βρείτε τα οστά μου υπό βροχήν. Αθήνα: Εκδόσεις Άγρα, 1992. 73–81.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Βαλτινός Θανάσης. Ο Παναγιώτης. Θα βρείτε τα οστά μου υπό βροχήν, Αθήνα: Εκδόσεις Άγρα, 1992. 59–64.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu