punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Sešas tēzes par Latvijas vēsturisko kino

Toms Ķencis

18/07/2018

 

Eseja sākotnēji nolasīta Punctum festivāla pasākumā Atmiņu politika kultūrā (28.05.2018).

 

Šāgada maijā Punctum festivālam sagatavotā eseja ir pētījums par to, kā Latvijā uzņemtais kino piedalās dziļās sociālās atmiņas veidošanā. Ar dziļo sociālo atmiņu es saprotu plašākām sabiedrības grupām kopīgus priekšstatus par vairāk nekā simts gadus senu pagātni. Simts gadus pētniecībā parasti pieņemts uzskatīt par robežšķirtni, pēc kuras beidzas no paaudzes paaudzē tieši nodotās liecības par pagātni un tālāk darbojas tikai pastarpināti vēstījumi. Ar to es nedomāju arī tā saukto kultūras atmiņu jeb reālas seno laiku liecības ēkās, ainavās, artefaktos un dokumentos. Dziļo sociālo atmiņu veido diahronās atcerēšanās process – tie ir tagadnē (viens laiks) veidoti priekšstati par pagātni (otrs laiks), kam bieži vien vēl vienu līmeni pievieno distance starp tagadni un „atcerēšanās brīdi”. Tas būtu jāņem vērā, piemēram, divdesmit pirmajā gadsimtā runājot par divdesmitā gadsimta vidū tapušu vēstījumu par sešpadsmitā gadsimta notikumiem.

Ja vēsture ir zināšanas, sociālā atmiņa pilnīgi noteikti ir plašāks jēdziens – ietverot gan priekšstatus, gan tēlus un emocionālus vērtējumus, attieksmes un aizspriedumus. Dziļās sociālās atmiņas priekšstatus par vēsturi veido milzīgs daudzums dažādu mediju, sākot no profesionālu vēsturnieku zinātniskajām publikācijām un beidzot ar pastmarku dizainu un piemiņas zīmēm pie ēku sienām. Starp tādiem medijiem jeb priekšstatu avotiem viens no ietekmīgākajiem mūsdienās neapšaubāmi ir kino, šī sintētiskā māksla, kas iesaista dažādas maņas un ar spēcīgu līdzpārdzīvojumu, žanra radītu priekšspriedumu vai citiem līdzekļiem samazina kritiskas distances iespējamību. Turpmākās kultūras loģikas tēzes ir mēģinājums ilustrēt šo procesu ar vēsturiskām Latvijas kinofilmām.

 

I Laikmetīgums nosaka vēstures reprezentācijas potenciālu kļūt par atmiņu.

Paradoksāli, bet filmas mūsdienīgums – atbilstība mūsdienu kinovalodai, tēlainībai un stāstīšanas paradumiem – dara tās vēstījumu par pagātni ticamāku. Ticamība savukārt ir svarīgs faktors, lai kāds vēstījums (neatkarīgi no patiesības) kļūtu par daļu no sociālās atmiņas. Pašas jaunākās latviešu senākās vēstures filmas – 2018. gada Nameja gredzens un Baltu ciltis: Eiropas pēdējie pagāni – formāli atšķiras kā spēlfilma un dokumentālā drāma, taču abas attēlo viena perioda – vēlā dzelzs laikmeta – notikumus Baltijā. Abas filmas atbilst mūsdienu globālajai kinovalodai, ko lielā mērā nosaka dažus gadsimtus agrākiem notikumiem veltītais vēsturiskais seriāls Vikingi (Vikings; History channel, kopš 2013. gada). Seriāls, starp citu, sākas kaut kur Baltijas krastos.

 

II Vēstures reprezentāciju laikmetīgums ir globāls un pārsniedz žanru robežas. Ja arī sociālās atmiņas priekšmets ir lokāls, tās tēlainība ir jādomā daudz plašākā mērogā.

Baltu ciltis ar mākslinieciskiem mājieniem liecina arī par to, ka filmas veidotāji brāļi Ābeles ir labi pazīstami ar tādiem pasaulē slaveniem ziemeļu viduslaiku kino attēlojumiem kā Valhallas ausma (Valhalla rising, 2009) un Makbets (Macbeth,2015). Filmas atšķirības no Nameja gredzena liek domāt arī par mūsdienu kino konkrētumu: informācijas laikmetā arvien lielāka nozīme ir vēsturiskām detaļām. Jo vieglāk tām noticēt, jo vieglāk noticēt visam stāstam.

Minētajiem piemēriem nav jāliecina par tiešiem aizguvumiem filmas veidošanas procesā, bet gan par skatīšanās pieredzes pielīdzināšanu. Latviešu filma Baltu ciltis ir dokumentālā drāma – dokumentālā filma ar spēlfilmas elementiem. Abi pārējie kinodarbi ir spēlfilmas, turklāt Makbets – arī Viljama Šekspīra 1623. gadā (vēl viens laika slānis!) sarakstītas lugas ekranizācija.

Tāda skatīšanās pāri žanru un „nacionālo kinoskolu” robežām ir arī aicinājums kultūras pētītājiem no lokālajām ražošanas likumsakarībām pievērsties kino patēriņa likumsakarībām, vismaz tik mazos tirgos kā Baltija. Tikai ņemot vērā kino kā globāla fenomena pieredzi, mēs varam ieraudzīt vietējā skatītāja sapratnes horizontu.

Vienlaikus, atskatoties uz latviešu kino vēsturi, jāatceras tās totalitārā pagātne. Lai gan Elpojiet dziļi (1967) šogad prestižajā Kannu kino festivālā apliecināja, ka Rolands Kalniņš var lepni stāvēt līdzās Žanam Likam Godāram. Daudzas padomju Latvijā uzņemtās filmas drīzāk atspoguļo specifiskos vietējos (Padomju Savienības) kultūras ražošanas modeļus un ir samērojamas ar tādu pašu – PSRS un daļēji sociālistiskā bloka pārstāvju kino skatīšanās pieredzi. Lieliski piemēri šeit varētu būt tik atšķirīgas kinolentes kā mūzikls Pūt vējiņi (1973) un drūmā drāma Vilkatis Toms (1983), pirmajai sabalsojoties ar lielo estrādes „prievīšu” tautiskuma uzplaukumu, savukārt otrajai – ar to pašu brīžiem kritisko savas desmitgades padomju kino.

 

III Kino kā komplekss, sintētisks vēstījums attēlo laikmetu vairāk nekā vēsturiskos notikumus.

Tāpat kā operā, notikumi veido tikai proporcionāli nelielu daļu no kino skatītāja pieredzes. Atgriezeniskā saite no šīs disproporcijas ir kino spēja sociālajā atmiņā legalizēt pavisam aptuvenus priekšstatus par vēsturi: tie tiek vienkārši nomaskēti jeb, kā raksta kino zinātniece Sanita Grīna, – jo dziļāk mežā, jo vairāk Lāčplēšu1.

Paturot to prātā, pavisam citādi izskatās tādi 20. gadsimta 70. gadu latviešu kino grāvēji kā Vella kalpi (1970), Melnā vēža spīlēs (1975) un Zobena ēnā (1976). Pēdējais gan ir sava laikmeta interpretācija slavenajam multimediju vēstījumam par Turaidas Rozi. Pārējās abas, 17. gadsimta notikumiem veltītas muzikālās kostīmfilmas, atgādina, ka vēsturiskais kino telpā starp laikmeta atribūtiem un sižetu spēj iekļaut labi daudz ideoloģijas un veikt propagandas darbu. Marksisma-ļeņinisma doktrīna un Padomju Savienības plānveida ekonomika ar savu partejisko privilēģiju sistēmu tā vien atbalsojas Melnā vēža spīlēs it kā pa jokam teiktajā „Kungu labumi maitā zemnieka vēderu!”.

 

IV Kino ir ideāls mītrades instruments nevis ar to, ko pasaka tieši, bet ar to, kas paliek fonā.

Tikko minētajās filmās mēs redzam padomju antireliģiskos, šķiru cīņas un vēl arī nacionālos vēstījumus. Pēdējos uzsver arī pilsētas un lauku pretstatījums (latvieši – zemnieku tauta), kas tiek veidots par spīti filmas iekšējai vienas valodas videi. Latviešu valoda tajās tiek tonēta ar kariķētu „vācisko” akcentu, ko savukārt pieļauj teatrālā latviešu kino tradīcija.

Latviešu vēsturiskais kino kā ideoloģiskas mītrades instruments savu augstāko virsotni tomēr piedzīvo vēl pirms padomju okupācijas. Vēsture sabrūk mītā jau 1930. gada latviešu kino grāvējā Lāčplēsis, kas burtiski savieno tāda paša nosaukuma eposa senatni ar vēl nesenajiem Neatkarības kara notikumiem vienotā veselumā.

 

V Mīts kino atceļ atmiņas un vēstures nošķīrumu, padarot vēsturi klātesošu un aktuālu.

Atmiņa no vēstures atšķiras kā aktuāla pagātne no vēstītas, fiksētas pagātnes. Vēsture ir kaut kas noticis, bet atmiņa – pagātne, ko atceramies šodien. Kino ar savu ilgstamību, burtisko laika pieredzi padara vēsturi par atmiņu skatīšanās brīdī – iepretim ekrānam mēs to pārdzīvojam, tāpat kā atceroties. Jebkuras vēsturiskas filmas skatīšanās ir sava veida mītiska pieredze, („mūžīgā”) atgriešanās laikā.

 

VI Kad vēsture ir izšķīdusi mītā, attēlojuma laikam vairs nav nozīmes.

Viena no latviešu starpkaru perioda kino pērlēm ir līdz mūsdienām tikai daļēji saglabājusies etnogrāfiskā melodrāma Dzimtene sauc (1935), kas pazīstama arī ar nosaukumu Kāzas Alsungā Aleksandra Rusteiķa režijā. Pēc vizītes Romā filmas ideju izlolo un etnogrāfisko īpatnību ievērošanu nodrošina Latviešu folkloras krātuves pārzinis Kārlis Straubergs. Ar viņa līdzdalību tapusī filma reizē notiek un nenotiek savā laikā, reizē ir aktuāla un vēsturiska, dokumentāla un pārlaicīga. Tajā ir atspoguļota laikmetīga pārticība, bet pat laikmetīgums tiek slēpts, rādot to pašu idealizēto latvju sētas pasauli, kas redzama Jēkaba Strazdiņa un Jēkaba Bīnes gleznās. Iespējams, ka tā ir arī skatīšanās pieredze, kas mūsu vecvecākiem ļauj vieglāk uztvert citu pārlaicīgo vēstures produktu – padomju jaunceltnes un propagandas kino.

Pagaidām – patīkamu skatīšanos!

  1. Tāda paša nosaukuma raksts: https://www.satori.lv/article/jo–dzilak–meza–jo–vairak–lacplesu  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu