punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Tā putna diena

Andris Ogriņš

20/07/2018

 

Foto: Jānis Indāns

 

***

atkal viena diena kaulu kaklarotai jauns posms
sniegbalts
acumirkļa skābajā vidē izbalējis

uz piekaramās slēdzenes loka uzvilktas atslēgas
kura ir īstā
vienalga
tik un tā nekad neaizsniegsies

pēdu pirksti izslauc pirmās pienenes
jumta skārda akvalangists lēnām slīkst debesīs
ar kājām gaisā
vai ar galvu pret zemi

parasti un nepieradināmi
sevi patērē
pilsētas produkti

 

***

atpestī mani no ledusaukstajiem ēku dūmiem
skrūvju dravām
uzgriežņu šūnām
un piepilsētas autobusu izsalkuma

zīmē zem manas kreisās lāpstiņas
neatkārtojamus ornamentus
segvārdus piesaulē trīsošajam personvārdam

kur slēpties
kad mājas slepkavot dodas vienaldzība

 

***

mākoņi ir tavas visskaidrākās dienas
rokas satumst
ekonomiskās spuldzes vēsajā gaismā
kāpņutelpas ciklā
tavs vistuvākais cilvēks
no pagraba
uz bēniņiem
un atpakaļ
ikreiz ejot garām tavām ārdurvīm
kožu tīklam netveramu mirkli
piestāj
ar acīm viegli pieklaudzina
tu tikpat ilgi celies no gultas vēloties
atvērt

 

***

pļavas saviļņojošas vēja brāzmas
paceļ debesīs
mākoņu elastīgā plēve met atpakaļ
nakts rīta un dienas sardzes
uzticīga stāviem virs savas miklās gļotādas
koncentriski izplestos pagrabus
nicinādama

tev nesāp
atsitiens pret zemes garozu ir kā silts glāsts
mazliet atdzisusi no krāsns izvilkta maize
uz mātes izgludināta galdauta
linu režģa kristāliskās matricas

sevi ganībās izdzinušie cilvēki
paredzami plūc zaļo saules atšķaidīto zālīti
nojaušami izkārtojoties
lauvu mātīšu pinkainajā trijstūrī

tu guli uz atspārnotās muguras
tavu acu migla
koncentrējas nākamās dzīves tenisa raketei
iespējams (beidzot)
smilšu putekļu krāsā

 

***

nakts nemanāmās driskās saplēš dienu
viņš pastaigājas bez mērķa
ja kāds saka ir neveltot skatienu nosaka

pati iešana

tumsa sabiezē violetā masā
notecēdama pa viņa cieši piegulošo
debesu ķermeni
kā lietus lāses rada peļķes kur teicējam
noslīkt

viņš aptur balsis
lai papildus klusums līdzsvaro izmesto
atbildi

 

***

neizberžami iesērējušie priekšstati un idejas
metropoles marmora plaušās
digitālie revolveri notēmēti uz ziemeļiem
putni un netīrie dvieļi kampj svaigu gaisu
tava pasaule vienaldzīgi slīd uz galu
pa tik tikko saredzamām sliedēm
paralēlēm tumsas emitētajai švīkai

ieraduma vadīts
tu atkal un atkal pielādē notēmē un netrāpi
uzlēkušajai saulei

laika mezociklons sakārtojas bezjēdzīgam
uzbrukumam
lēni ievilcis zibeņos izklepo savu enerģiju
rīstās šķauda mēģinot ieelpot vēlreiz

tavas kailās potītes spodrina nezāļu stiebrus

 

***

dievkalpojums neredzamā baznīcā
vaigiem piešūtas pērles
smilšu graudu virves sasien tavas rokas

kalpot uzkalpojoties līdz dziestošām kontūrām
uz aizvakar sabrukušās romas
krusteniski sakārtotās kabeļu optikas

pēdējā līnija kā zibens pārcirstas sliekas detaļa
atrod pirmo
top jauns dzīves tunelis
metro uz nāves ilūziju

ikdienišķa vientulība baložu ciklopa epicentrā
melnie mākoņi uzšuj baltas drānas

tava netīrā seja
debesu spogulī
pasmaida

 

***

bēguļojot no dzīves šaurās šķērsieliņās
viņš izmet pierādījumus
savai līdzdalībai dzimšanas noziegumā
ko katru gadu piemin
kā aizgājēju
starp diviem kokiem un divām svecēm
ar krustnagliņām plaukstās

ceļavējš nospriego
no biežās pārmazgāšanas vīlēs birstošo
debesu palagu

viņš apstājas
atslābst
it kā nekas un nekad nebūtu noticis

 

***

1

tev nebūs no melnas sēru dzijas
adīt viegli nomedījamus putniņus
bez spārniem

2

tev nebūs izgriezt
no sliktas sabiedrības kartona
vispārināmus šablonus

3

tev nebūs pārmērīgi aizrauties
ar gaistošām vielām
un dzīves desertiem

4

tev nebūs nokrāsot lillā
un palaist garus nagus

5

tev nebūs turēt stallī vienradžus
jo pats labi zini
ar ko tas var beigties

6

tev nebūs dzīvot līdzi
katrai sakaltušai kļavu lapai

7

tev nebūs aizmirst nezināmo

8

tev nebūs atkārtoties
un nosvilināt tiltus sev priekšā

9

tev nebūs zīmēt miesā drakonus
ar lidmašīnu katastrofās cietušo asinīm

 

10

tev nebūs dziedāt korī
jo tu neproti nostāvēt mierā

 

***

es vēlos izgriezt savas aknas
apkaisīt ar sāli
izcept uz pannas ar marmora pārklājumu
gluži kā uz kapa pieminekļa
un apēst
jo jūtu izsalkumu pret neatindētu dzīvi
kāda vārga rociņa
iesit pa manu gliemežnīcu
un es skaidri sadzirdu ka nevēlos atbildēt
jo nav nekādas vēlmes nogalināt šo cilvēciņu
kurš naktīs paradis tēlot pilsētas varoni
bet dienās nespēj ielūkoties pat spogulī lai
nedod dievs ieraudzītu savas aukstās karpas acis
tikai strinkšķina aizkaru stīgas
un no segas veido sev neizmazgātu pieminekli
es vēlos izoperēt arī viņa aknas
lai nekad vairs nedzirdētu nesastaptu un neredzētu
un nespiestu viņa tizlo
tintes izraibināto plaukstas virspusi
zini tik ļoti mēs dažreiz „iemīlam” tuvāko

 

***

es sēžu uz dīvāna mežmalas
līdzās nomirušai sievietei
izvadītāji
uzšuvuši ziedus
uz viņas zeķbiksēm vēl vakar viņa dzīvoja
precīzāk uzdzīvoja
dejoja līdz agram rītam
dzēra visu ko ielēja nakts devīgā roka bet nē
es tomēr maldos šajā dīvāna piesaulē
sievietei ik pa brīdim sakustoties notrīc pēda
tātad ziedlapas uz kājām
tikai akcentē viņas iesnaudušos dzīvotprieku
un man gribētos dalīties tajā
bet taktiskums neļauj viņu modināt arī bailes
no dusmām
kas neizbēgami sekos
necel augšā pārgurušos neuzrunā sapņotājus
neplūc krāsas
viņu kāju dobēs
labāk klusē un gaidi
ko nesagaidīsi

Dalies ar šo rakstu