punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Varēt un nedarīt

Frena Lebovica

23/07/2018

 

Var iztikt bez pieņēmumiem. Par to, kā tas ir, Frena Lebovica (Fran Lebowitz, 1950) pati ir daudzkārt stāstījusi. Un turpina stāstīt katrā publiskas uzstāšanās reizē, lai gan pēdējo 25 gadu laikā viņa vairs nav publicējusi neko jaunu. Kopš 1994. gada atkal un atkal vienā sējumā atkārtoti izdoti, apritē joprojām ir abi vienīgie Frenas Lebovicas 1978. un 1981. gada eseju krājumi. Lai gan daudzās esejās aprakstītās Endija Vorhola laika Ņujorkas parafernālijas šobrīd šķiet zaudējušas aktualitāti, savus slavenos uzskatus par lietu kārtību Frena Lebovica bija noformulējusi jau toreiz. Ja tu zini, ka cilvēkiem, kas vēro, kā tu strādā, ir tie ārkārtīgi augstie standarti,” rakstniece stāsta kādā intervijā, arī tu ar laiku kļūsi labāks. Ja tu kaut ko raksti un zini, ka publika uztvers katru sīkāko detaļu, tu strādāsi tā, lai katra sīkākā detaļa tur būtu kārtībā. Es uz to skatos kā uz kopdarbu. Un viņi to novērtē. Viņi saprot, ko tu vēlies panākt. Manuprāt, tāda tipa publika – un ir vienalga, kādu mākslas žanru tu pārstāvi, – māksliniekam ir milzu svētība. Bet man šķiet, ka tāda publika vairs nepastāv.” 2010. gadā klajā nāca Martina Skorsēzes dokumentālā filma Publiskā runa (Public Speaking), kas balstīta viņa sarunās ar Frenu Lebovicu vairāku gadu garumā. Tajā viņa stāsta par savu zudušo publiku: Kad es vēl biju jauna – septiņdesmito un astoņdesmito sākumā – mana pirmā īstā publika bija tie, kas lasīja žurnālu Interview. Un toreiz 99,9% šīs publikas bija homoseksuāli vīrieši. Un tā man bija ļoti svarīga publika. Tie bija viņi, kas izveidoja manu balsi. Visi kādreiz runāja par to, kā AIDS ir ietekmējis kultūru, kādi mākslinieki ir zaudēti, bet neviens nekad nerunāja par to, kāda publika ir zaudēta. Man pat grūti atrast vārdus, lai pateiktu, cik augsts lietpratības līmenis tas bija. It visā, kas viņus interesēja. Un tas darīja kultūru bagātāku. Augsti lietpratīga publika kultūrai ir tikpat svarīga kā mākslinieki. Un, kad šī pirmklasīgā publika izmira – tas notika piecās minūtēs, cilvēki karos tik ātri nemirst –, priekšplānā nāca otrā, trešā un ceturtā šķira. Tās publikas bojāeja atstāja briesmīgu iespaidu. Uz mani arī.” Tā Frena Lebovica runā par laiku, pēc kura viņa vairs nav rakstījusi. Lai gan vēl arvien tiek runāts par diviem iesāktajiem romāniem, kuru izdošanas termiņi tiek pagarināti gadu no gada. Nogurdinātajiem izdevējiem Frena Lebovica sakot, ka var taču abus puspabeigtos darbus apvienot vienā gatavā. Jēgpilnu kopumu tie gan neveidošot, bet tā nav problēma, jo mūsdienās pēc jēgas tāpat neesot pieprasījuma. Tomēr topošā romāna Process izdošana šobrīd ir nolikta uz šāgada oktobra sākumu.

Žurnāla Rīgas Laiks 2014. gada augusta numurā tika publicēta Arņa Rītupa saruna ar Frenu Lebovicu, ko pavadīja divu viņas eseju publikācija Svena Kuzmina tulkojumā. Šeit publicētā eseja ir pēdējā krājuma pēdējais teksts.

Tulkotājs

 

Pirms neilga laika mana tuvas paziņas literārais aģents vienojās par grāmatas darījumu kāda ļoti veiksmīgu komercromānu rakstnieka labā. Apspriežamā grāmata vēl nebija uzrakstīta. Nemaz. Ne lappuse. Tomēr, ņemot vērā autora reputāciju un aģenta kompetenci, varbūtējā grāmata tika pārdota par ļoti iepriecinošu summu – vienu miljonu dolāru. Nākamajā nedēļā tas pats aģents pārdeva to pašu neesošo grāmatu par precīzi tādu pašu summu, kā mēdz teikt, ekranizēšanai.

Drīz pēc tam gadījās tā, ka es kādās vakariņās tiku nosēdināta blakus kungam, kurš bija nopircis varbūtējās grāmatas ekranizēšanas tiesības. Es viņam laipni uzsmaidīju. Viņš arī uzsmaidīja. Es pievērsos šai tēmai.

„Es saprotu,” teicu, „ka jūs esat nopircis Ļoti Veiksmīgo Komercromānu Rakstnieka nākamo grāmatu par vienu miljonu dolāru…”

„Jā,” viņš teica. „Kāpēc gan lai arī jūs neuzrakstītu mums kādu scenāriju?”

Es paskaidroju, ka manā grafikā šobrīd nav vietas tādam uzdevumam, apzinoties to, cik ļoti esmu līdz ausīm iekšā ilgā gulēšanā, nepārbaudītās klačās un virspusējās draudzībās. Mēs kādu brīdi klusējām. Mēs ēdām. Mēs dzērām. Man radās doma.

„Jūs tikko nopirkāt Ļoti Veiksmīgo Komercromānu Rakstnieka neuzrakstīto grāmatu par vienu miljonu dolāru, vai ne?”

Viņa atbilde bija apstiprinoša.

„Labi,” es teicu, „lūk, ko es jums teikšu. Arī mana nākamā grāmata ir neuzrakstīta. Un mana neuzrakstītā grāmata ir tieši tāda pati kā Ļoti Veiksmīgo Komercromānu Rakstnieka neuzrakstītā grāmata. Es zinu, ka man ir aģente un ka man pašai nevajadzētu apspriest darījumus, bet es vēlētos jums pārdot savu neuzrakstīto grāmatu par precīzi tādu pašu summu, kādu jūs samaksājāt par Ļoti Veiksmīgo Komercromānu Rakstnieka neuzrakstīto grāmatu.”

Mans vakariņu partneris delikāti atteicās, bet tad piedāvāja par manu neuzrakstīto grāmatu summu ar sešiem cipariem.

„Piezvaniet manai aģentei,” es atbildēju un pagriezos uz otru pusi.

Nākamajā rītā mani pamodināja telefona zvans no minētās aģentes ar ziņu, ka viņa tikko esot saņēmusi un noraidījusi sešciparu summas piedāvājumu par manas neuzrakstītās grāmatas ekranizēšanas tiesībām.

„Man šķiet, mēs varam dabūt vairāk,” viņa teica. „Es ar tevi parunāšu vēlāk.”

Es visu nopietni apsvēru un zvanīju viņai atkal.

„Paklau,” es teicu, „pagājušogad es nopelnīju četrus tūkstošus dolāru par to, ko biju uzrakstījusi. Šajā gadā man ir piedāvātas divas summas ar sešiem cipariem par to, ko es neesmu uzrakstījusi. Acīmredzot es esmu visu šo biznesu darījusi pilnīgi nepareizi. Nerakstīšana, kā izrādās, ir ne tikai patīkama, bet – varbūt izrādīsies – arī pamatīgi ienesīga. Piezvani tam filmu kungam un saki, ka man ir vairākas neuzrakstītas grāmatas – varbūt pat kādas divdesmit.” Es aizdedzu nākamo cigareti, dziļi ieklepojos un atzinu īstenību: „Nu labi – vismaz desmit ir noteikti. Mēs labi uzvārīsimies.”

Mēs vēl mazliet papļāpājām un es negribīgi noliku klausuli, ļoti labi apzinādamās to, cik sarunas pa telefonu ir svarīgas manai jaunajai, ienesīgajai nerakstīšanas karjerai. Tomēr es ķēros pie darba un nu esmu priecīga ziņot, ka, rūpīgi liekot lietā visu savu gribasspēku, es pavadīju veselu dienu, neuzrakstot nevienu pašu vārdu.

Tajā vakarā es apmeklēju kāda labi zināma mākslinieka darbu izstādi. Es noskaidroju, ka glīti izkārtoto bilžu cenas, kā jau bija gaidāms, pārsteidza pavisam nedaudz, un vakara atlikušo daļu es pavadīju pilna ar kņudošu mantkārību.

Nākamajā dienā uzreiz pēc pamošanās es zvanīju savai aģentei un paziņoju, ka vēlos būt daudzveidīga un kļūšu daudz vizuālāka. Nerakstīšana labi der neliela kapitāla iegūšanai, bet īstā nauda, tā, man šķita, nāk no negleznošanas. Turpmāk es vairs neļautu sev būt iesprostotai tikai vienā formā. Es nolēmu nestrādāt nu jau divos medijos.

Dažas turpmākās dienas es pavadīju, priecīgi apcerot savu gaidāmo bagātību. Un, lai gan tā bija tiesa, ka nekādi faktiski čeki vēl nebira manā īpašumā, es tomēr nebiju dzimusi vakardien un zināju, ka šīs lietas prasa laiku. Sava atklājuma iedvesmota, es sāku uz lietām skatīties pilnīgi citā gaismā. Kādā nedēļas nogalē, braucot cauri lauku apvidum, mani pēkšņi ķēra doma, ka starp visām tām lietām, ko es kopju, nav zemes.

Pirmais pienākums pirmdienas rītā – zvanīt savai aģentei. „Klausies,” teicu, „es zinu, ka tas ir mazliet ārpus tavas jomas, bet es būtu ļoti pateicīga, ja tu varētu sazināties ar Lauksaimniecības ministriju un darītu viņiem zināmu, ka es šobrīd, un vispār jau krietnu laiku, neaudzēju kviešus. Es zinu, ka mana dzīvokļa hektārība ir maza, bet palūkosim, ko mēs par to varam dabūt. Un vēl – vai tu nepamēģinātu arī Labklājības ministriju? Jo man nav arī pastāvīgas darbavietas. Arī tam taču ir vismaz dažu dolāru vērtība.”

Viņa teica, ka skatīšoties, ko varot darīt, un nolika klausuli, liekot man pašai tikt ar sevi galā.

Es negleznoju – mierīgi! Es neaudzēju kviešus – lūdzu! Es joprojām esmu nenodarbinātā – katrā laikā! Bet, runājot par nerakstīšanu, tas ir – kad lietas nonāk līdz nerakstīšanai, es esmu īsta manta, patiess atradums, rūdīts profs. Izņemot gadījumus – tas man ir jāatzīst –, kad runa ir par termiņiem. Termiņi tiešām man nav pa spēkam. Tad ir citi, ar kuriem ir jārēķinās, ir pienākumi, kas jāpilda. Termiņa gadījumā es gandrīz vienmēr paklūpu, un, kā jau jūs redzat, šī reize nav izņēmums. Šim tekstam bija pienācis termiņš. Es to uzrakstīju. Bet vērīgākie no jums droši vien pamanīs, ka vismaz kripatu paškontroles es saglabāju. Šis teksts ir īss – daudz par īsu. Piedodiet, bet man vajadzēja naudu. Ja jūs kaut ko darāt, dariet to pa pusei. Bizness ir bizness.

 

No angļu valodas tulkojis Vents Vīnbergs

Dalies ar šo rakstu