punctum

Literatūra un kultūra

Eiropeiskuma skolas liecība

Mārtiņš Kaprāns

25/07/2018

 

Par Daces Dzenovskas grāmatu School of Europeanness: Tolerance and Other Lessons in Political Liberalism in Latvia (Cornell University Press, 2018)

 

Liberāldemokrātisko režīmu eksistenciālie vaidi, kas pašlaik ik uz soļa sadzirdami, Latvijā un citviet ir raisījuši dažādu nokrāsu diskusijas par Rietumu civilizācijas norietu un vērtīborientācijas maiņu. Ignorējot konkrētas kultūras vēsturiskumu un nekritiski pieņemot specifiskās attiecības starp lokāli iesakņotām sabiedrībām un globālu liberālo ideoloģiju, nav grūti iekrist špengleriska determinisma slazdos, kuros rēgojas Rietumu iznīcība. Tieši šādu domāšanas slazdu izvērtējums veido pamatu sociālantropoloģes Daces Dzenovskas grāmatai Eiropeiskuma skola: iecietība un citas politiskā liberālisma mācības Latvijā (School of Europeanness: Tolerance and Other Lessons in Political Liberalism in Latvia), kuru šogad publicējusi Kornela Universitātes izdevniecība.

Grāmata skaidro, cik veiksmīgi Latvijā pēc neatkarības atgūšanas ir izdevies ieviest politisko liberālismu, ko Dace Dzenovska uzskata par normatīvu un civilizējošu projektu, kura mērķis bija iemācīt Latvijas sabiedrībai vērtībās balstītu piederību Eiropai. Piederība šai politiskajai un kultūras telpai nozīmē arī morāli ietekmīgu runas figūru, kas tiek izmantota plašā politisko diskursu spektrā. Eiropu raksturo „eiropeiskuma paradokss” – saspēle starp cilvēku un grupu izslēgšanu kā fundamentālu Eiropas valstu pazīmi un iekļaušanas, atvērtības un iecietības morāli kā eiropeiskuma mērauklu. Dace Dzenovska cenšas konsekventi atgriezties pie šī paradoksa, kas atsedz Latvijas sabiedrības šķietami lokālās grūtības saprast politisko liberālismu un tādējādi kļūt par „pilnvērtīgiem eiropiešiem”.

Grāmatu caurauž sociālantropoloģes analītiskais stāsts par savu lauka darbu pagājušās desmitgades otrajā pusē, kas aptver gan līdzdalību daudzveidīgos tolerances veicināšanas pasākumos, gan palīdzības sniegšanu somāliešu patvēruma meklētājiem Latvijā, gan ieniršanu latviešu nacionālisma diskursa dzīlēs. Īpaša uzmanība tiek pievērsta cilvēkiem, kurus D. Dzenovska dēvē par „tolerances darbiniekiem” – NVO, zinātnisko institūciju un pārvaldes iestāžu pārstāvjiem, kas Latvijā ir iesaistījušies iecietības politikas un kultūras veidošanā. Jāuzsver, ka autorei piemīt apskaužama un Latvijas sociālo zinātņu diskursā reti sastopama prasme veidot abduktīvu argumentāciju, kuras aprises bija manāmas jau viņas iepriekšējā monogrāfijā Aizbraukšana un tukšums Latvijas laukos: starp zudušām un iespējamām nākotnēm. Abdukcija it kā apiet induktīvo un deduktīvo spriedumu nosacīto shematiskumu, piedāvājot zinātniski smalku stāstījumu, kurā organiski savijas ikdienišķi novērojumi, vispārinoši secinājumi, jaunu pierādījumu izvērtēšana, kas rekontekstualizē šos secinājumus, un vairāk vai mazāk piesardzīgas konceptuālas pārdomas. To papildina mērķtiecīga zināšanu arheoloģija, kurā atbalsojas D. Dzenovskas dziļā cieņa pret Mišela Fuko (Michel Foucault) uzskatiem par varas attiecībām un sociālo lietu kārtību. Tādējādi grāmatā izvirzītajiem argumentiem ir izteikti dinamisks raksturs, kas, atklāti sakot, recenzentam nav pats parocīgākais materiāls, jo nereti kopbildes vārdā nākas upurēt situatīvi interesantas idejas un idiosinkrātiskas, kontekstuāli jutīgas nianses.

Dace Dzenovska savu analītisko stāstu izklāsta sešās nodaļās, kurās parāda gan pret noteiktām grupām vērsta izslēdzoša diskursa vēsturisko ģenēzi, gan mūsdienu neiecietības izpausmes un tās strukturālos nosacījumus. Grāmatas pirmajā nodaļā uzmanība ir pievērsta Kurzemes un Zemgales hercogistes koloniālajai vēsturei, ar kuru Latvijas iedzīvotāji mēdz lepoties, bet kas nekad nav kļuvusi par morālu refleksiju objektu. Respektīvi, lepnums par Gambijas un Tobāgo kolonijām, kuras 17. gadsimtā iegādājās hercogs Jēkabs, latviešu apziņā netiek asociēts ar tālaika koloniālo lielvaru iesaistīšanos vergu tirdzniecībā un dabas resursu ekspluatēšanā, kam politiskā liberālisma gaismā, jo īpaši postkoloniālisma diskursā, tiek piešķirta izteikti negatīva nokrāsa.

No vienas puses, kā norāda D. Dzenovska, šādas kritiskās apziņas neesamība izgaismo postsociālisma realitāti, kurā latvieši cenšas savā vēsturē atrast nacionālā lepnuma atsauces, kas ierakstītu viņus varenajā Eiropas vēsturē. Ņemot vērā, ka latvieši paši sevi vēsturiskā perspektīvā mēdz uzlūkot kā citu valstu (Vācijas, Krievijas, PSRS) agresijas objektu, viņu upura identitāte samazina iespējas būt paškritiskiem un atzīt, ka Latvijas publiskajā telpā mitoloģizētais hercogs Jēkabs atbalstīja citu zemju un cilvēku kolonizēšanu. Izceļot Latvijas pirmajā neatkarības periodā un pēckara trimdā izplatītos mītus, D. Dzenovska gan necenšas izvērtēt arī padomju perioda populāro kultūru, kas, iespējams, palīdzēja saglabāt pozitīvu attieksmi pret hercogu Jēkabu. Šāds vērtējums ļautu skaidrāk ieskicēt sociālisma un postsociālisma nošķīruma analītisko vērtību, interpretējot latviešu paštēlu un vēsturisko apziņu. No otras puses, latviešu duālā apziņa par savu progresīvo un traumatisko identitāti iekļaujas plašākā eiropeiskās domāšanas rāmī. Lai gan nacionālais lepnums pretnostatās politiskā liberālisma idejās balstītajai koloniālisma kritikai, D. Dzenovska tomēr secina, ka „latviešu koloniālais lepnums nav vis nacionāla patoloģija, bet gan rezultāts vēsturiski veidotai līdzdalībai eiropeiskajā modernitātē” (29. lpp.).

Grāmatas otrā nodaļa fokusējas uz latviešu un etnisko minoritāšu attiecībām, kas daļēji izriet no padomju laika etnopolitikas un tās atstātajām sekām, īpaši attiecībā uz Latvijas pilsonības politiku. D. Dzenovska norāda, ka Latvijas kā nacionālas valsts būtību nevar saprast tikai ar etnicitātes režīma jēdzienu, kas definē valstī eksistējošās attiecības starp etnicitāti un pilsonību. Analītiski vienlīdz svarīgs ir arī vērtību režīms jeb veidi, kādos tiek izmantotas konkrētas vērtības, piešķirot uzturēšanās atļauju vai pilsonību.  Šādā perspektīvā latviešu etnokulturālo vērtību režīms paredz noteiktu uzvedību, kas, piemēram, krievvalodīgos tiecas pārveidot tādos subjektos, kas augstu vērtē kulturālo piederību un saprot latviešu nacionālo ideju. Taču prolatviskais vērtību režīms, apgalvo D. Dzenovska, veicina apziņu, ka mazākumtautības dzīvo „valstī, kas pieder latviešu kultūras nācijai. Viņi var dzīvot šajā valstī, bet tā nekad nevar būt viņu valsts.” (50. lpp.)

Tiesa, runājot par nemainīgi saspringtajām etniskajām attiecībām Latvijā, grāmatas autore atkal uzsver strukturālos apstākļus, kuros faktiski jebkuras liberālas valsts iekļaušanas politika zināmā mērā ir nolemta neveiksmei. Šāda politika nespēj novērtēt, ka nācijas koncepcijas paplašināšana, kamēr tā kategorizē cilvēkus un sadala tajos, kas paliek iekšpusē, un tajos, kas ārpusē, nav tikai iekļaušanas akts, bet tas vienmēr nozīmē arī izslēgšanu (79. lpp.). Jāatzīmē, ka otrās nodaļas ievadā gan tiek nekritiski atkārtota tēze, ka Atmodas laikā daudzi krievvalodīgie atbalstīja Latvijas neatkarību, neminot nedz salīdzinoši lielo atbalstu Interfrontei, nedz 1991. gada 3. marta aptaujas par Latvijas neatkarību neviennozīmīgi interpretējamos rezultātus.

Grāmatas trešajā nodaļā D. Dzenovska pievēršas padziļinātākai mūsdienās pastāvošo neiecietības prakšu analīzei. Nodaļu caurvij atziņa, ka Latvijas sabiedrība ir ieslodzīta savā padomju laika domāšanas modelī un nespēj atpazīt un problematizēt neiecietību pret etniskajām, rasu vai seksuālajām minoritātēm. Šajā nodaļā autore ievieš nošķīrumu starp zinošajiem un nezinošajiem subjektiem. Proti, tolerances darbinieki, no kuriem daudzi ir bijušie trimdas latvieši, dažādās starptautiskās programmās un projektos sevi uztver kā politiskā liberālisma ekspertus, kuru uzdevums ir palīdzēt nezinošajam vairākumam diagnosticēt neiecietību. Diemžēl nedz šajā, nedz citās nodaļās grāmatas autore nav izmantojusi savas bagātīgās zināšanas par jaunajiem Latvijas emigrantiem kā tolerances un/vai nacionālisma aģentiem, kas līdzās citiem aspektiem ļautu skaidrāk akcentēt Latvijas nezinošo subjektu un neiecietības neatpazīšanas nosacītību. Tāpat tas ļautu ieskicēt neiecietības deteritorializēšanas mehānismus, proti, kas notiek ar Latvijas neiecietības neatpazīšanas praksēm, kad iedzīvotāju migrācijas rezultātā tās sastopas ar kultūru, kurā līdzīgās sociālajās situācijās parasti iedarbojas neiecietības atpazīšana un atzīšana.

Izceļot tolerances darbinieku lomu politiskā liberālisma iedzīvināšanā, D. Dzenovska pauž ārkārtīgi svarīgu un Latvijas sociālajās zinātnēs maz apspriestu domu, ka šie darbinieki, t. sk. sociālie zinātnieki, kopš neatkarības atgūšanas ir centušies salīdzināties ar Rietumu konceptuālajiem etaloniem, izmantojot konvencionālas datu vākšanas un interpretācijas pieejas, kas ne vienmēr spēj aptvert neiecietības prakses loģiku, politiku, kas orientēta uz Latvijas sabiedrības iekšējām atšķirībām, un iekļaujošo citādiskošanu starp latviešiem un krievvalodīgajiem. Lai gan šāda konverģence ļāva paaugstināt Latvijas sociālo zinātņu kvalitāti atbilstoši Rietumu politikas pētniecības standartiem, tā vienlaikus „apgrūtināja padziļinātas izpratnes veidošanos par varas darbības principiem postpadomju tagadnē” (90. lpp.). Rezultātā no padomju laika mantoto ideoloģisko zināšanu pretnostatīšana patiesajām vai brīvajām Rietumu zināšanām, kas ietekmēja postsociālisma transformāciju, aizēnoja varas laukus, kuri bija iesaistīti jaunās izpratnes un zināšanu radīšanā (93. lpp.).

Citiem vārdiem, grāmata ne tikai ieskicē Latvijas tolerances darbinieku dienas kārtību, bet arī viņu ierobežotās pašrefleksijas (ie)spējas, izstrādājot priekšlikumus iecietības veicināšanā. Šādus apstākļus, protams, nostiprināja arī starptautisko donoru prasības pēc izmantojamu diagnosticējošu, nevis reflektējošu un faktiskajā Latvijas praksē iesakņotu konceptuālu zināšanu radīšanas. Tāpat jāņem vērā asimetriskā attiecība starp Rietumu un postsociālisma pieredžu laukiem kā konceptuālas domāšanas pamats. Respektīvi, Rietumu intelektuālās domas veidotāji postsociālismu neuztvēra kā avotu jauniem konceptuāliem pašizpratnes apvāršņiem, un tas, kā norāda D. Dzenovska, postsociālismu būtiski atšķir no postkoloniālisma studijām, kurās Eiropas politiskajam liberālismam bija vieglāk un ērtāk sevi ieraudzīt un kuras tādējādi kļuva par galveno impulsu liberālisma paškritikai. Šādas strukturāli nosacītas hierarhiskas domāšanas sekas šodien joprojām ir pamanāmas gan akadēmiskajā, gan mediju telpā, kur postsociālisma valstu eksperti tiek dažkārt nošķirti no Rietumu ekspertiem, pēdējiem piedēvējot augstāku autoritāti. Starp citu, balstoties Latvijas gadījumā, D. Dzenovska garāmejot trešajā nodaļā izsaka arī interesantu pieļāvumu, ka pašreizējo liberālisma krīzi vispirms var uzlūkot kā sapratnes krīzi, kura izgaismo politiskā liberālisma nespēju radīt izpratni par varas konfigurācijām pēc Aukstā kara un to ietekmi uz daudzu cilvēku dzīvēm, kas tādējādi „sekmēja [liberālisma] krīzi tikpat lielā mērā, ja ne pat vairāk, kā populistu politika” (111. lpp.).

Grāmatas ceturtā nodaļa fokusējas uz neiecietības problēmu risinājumiem, īpaši izceļot kritisko domāšanu. Autore lauka darbā bieži ir sastapusies ar tolerances darbinieku pausto nepieciešamību mācīt Latvijas sabiedrību kritiski vērtēt savus un citu izteikumus un rīcību. Pēc Krimas aneksijas kritiskā domāšana ir kļuvusi arī par vienu no Latvijas drošības un mediju ekspertu atslēgvārdiem. Grāmatas autore gan izturas skeptiski pret pieņēmumu, ka kritiskās domāšanas vai kritiskas publiskās telpas trūkums ir padomju laika mantojums. Padomju laikā, īpaši vēlīnajā padomju periodā, kritiskā attieksme patiešām bija visnotaļ kontekstuāla un diskrēta parādība, taču nebūtu pareizi apgalvot, ka tā neeksistēja. Savukārt pēcpadomju periodā kritiskā domāšana nereti kļuva par pašpietiekamu normu. „Ja sociālisma sistēma aizsargāja varu no kritikas, atsevišķi liberālisma projekti, šķiet, vienkārši apvērsa šīs attiecības, iedrošinot nepārtrauktu varas un sevis kritiku kā kritiskās domāšanas izpausmi. Abos gadījumos rodas iespaids, ka kritika aizēnoja pašu kritisko domu,” raksta D. Dzenovska (117. lpp.). Turklāt oponenti vēsturiski un sociāli pamatotu liberālisma kritiku mēdz skaidrot kā neiecietības problēmas noliegumu, kas šādu kritiku pašu padara par problēmu. D. Dzenovska pauž arī Latvijas sabiedrības vairākumam ļoti būtisku domu par tradīcijas vietu liberālajā pasaulē. Viņas argumenti sakņojas refleksijā gan par ķekatās iešanas rituāla atdzimšanu postsociālisma Bulgārijā, gan par laikrakstā publicētu rakstnieka Paula Bankovska sleju. D. Dzenovska nepaskaidro, ko viņa īsti saprot ar tradīciju un tradicionālismu, tomēr Bulgārijas un Bankovska gadījums rosina autores antropoloģiskajā iztēlē sapludināt liberālisma subjektu ar tradicionālisma subjektu, t. i., postsociālisma realitātē šāds subjekts var nebūt nedz radikāli distancējies no tradīcijas, nedz arī pilnībā identificējies ar to – viņš kritiski apzinās savu objektīvo ievietojumu kultūrā un mijiedarbību ar noteiktām tradīcijām.

Kritiskās domas strukturālos ierobežojumus D. Dzenovska saista ar viensētas metaforu, kas Latvijā tiek bieži izmantota, lai latviešus ne tikai atsvešinātu no publiskas kritiskās telpas, bet arī no atbildības par neiecietības praksēm un tādējādi pasargātu viņus no liberālismam raksturīgās fragmentācijas. Līdzās atsvešinātības diskursam viņa kritizē arī liberālās abstrahēšanas diskursu. Lai gan tas izmaina indivīda attiecības ar nāciju un uzsver personības spēju uzturēt kritiskas attiecības ar savu kopienu un pagātni, abstrahēšanās tomēr „saglabā ticību valstiskai politikai un liberālai politiskai kultūrai” (132. lpp.). Īsāk sakot, abstrahēšanās, tāpat kā atsvešināšanās, izceļ it kā kaut kur objektīvi pastāvošu telpu vai personību, kuru nav sabojājušas neiecietības izpausmes. Taču arī liberālā abstrahēšanās ir nevērīga pret to, kā neiecietīga domāšana var mainīt pašu nācijas koncepciju vai liberālas valsts struktūru, uz kuru tā nekritiski paļaujas. Šādā skatījumā D. Dzenovska izaicina vispārpieņemto tēzi, ka latviešu kultūras nācijas liberalizēšana var novērst rasisma, ksenofobijas vai citu neiecietības formu pastāvēšanu.

Grāmatas piektajā nodaļā D. Dzenovska padziļināti analizē latviešu valodas politiku un latviešu valodas diferencējošo un neiecietību uzturošo potenciālu. Lai ilustrētu latviešu valodas spēju ievainot kādu sabiedrības grupu un tādējādi konfrontēties ar liberālisma pamatprincipiem, autore iztirzā diskusijas par vārdu žīds un nēģeris lietošanu mūsdienu Latvijā. Abu vārdu lietojumā, skaidro D. Dzenovska, svarīgu lomu spēlē translokālās vēstures, kas, no vienas puses, atsedz šo vārdu agrāko nevainīgo lietojumu, bet, no otras puses, arī atgādina par traumatiskajiem nozīmju uzslāņojumiem, kas laika gaitā no vienas kultūras un varas attiecību telpas ir pārceļojuši uz latviešu valodu. Tas mudina apzināties citu grupu – ebreju vai melnādaino – morālo un politisko pretenziju atšķirīgo vēsturi attiecībā uz latviešiem. D. Dzenovska uzsver, ka tieši translokālā vēsture piespiež latviešus mācīties savstarpējo saikņu ētiku. Šī ētika, kura savā valodā ir jāintegrē ne tikai latviešiem, bet arī citām Eiropas tautām, izaicina tradicionālo institucionalizēto politisko liberālismu, kurā lielā mērā balstās latviešu tolerances darbinieki un kas uzsver minoritāšu cīņu par savām tiesībām nacionāli norobežotā politiskajā telpā un paškritiskus nacionālos subjektus, nevis savstarpēju transnacionālu saikņu ceļā veidotos eiropiešus (160. lpp.).

Pēdējā nodaļā autore atgriežas pie grāmatas ievadā pieminētajiem Somālijas patvēruma meklētājiem, kas rosina domas par kulturālajām un politiskajām dalījuma līnijām, kuras nosaka Latvijas iedzīvotāju priekšstatus par imigrantiem. Analīzes fokusā ir Latvijas robežsargu izteikumi par patvēruma meklētājiem un imigrantiem, kā arī par savu lomu robežu sargāšanā. D. Dzenovska pretnostata Latvijas robežkontroles politiku mūsdienu izpratnei par cilvēktiesībām, tomēr viņa uzsver, ka striktā robežkontrole nav skaidrojama tikai ar latviešu nacionālismu, bet arī ar robežkontroles pieredzi, kas savulaik tika pārņemta no Eiropas liberāldemokrātiju paraugvalstīm (183. lpp.).

Šī atziņa par cilvēktiesību principu pakļaušanu robežu drošībai, kas akcentē zināšanu un prakšu pārvietošanos no Rietumeiropas uz Eiropas Savienības jaunpienācējām, iegūst svaigu aktualitāti saistībā ar Eiropas bēgļu krīzi, tās nepārejošajām politiskajām sekām, kā arī ar Brexit balsojumu un ASV prezidenta Donalda Trampa dzēlīgo pretimigrācijas retoriku. Lauka darbā gūtie secinājumi D. Dzenovskai gan liek domāt, ka Latvijas cilvēktiesību organizācijas un tolerances darbinieki pagājušajā desmitgadē gāja politiskā liberālisma ideoloģiskajā pavadā, kas eiropeiskumu asociēja tikai ar iekļaujošām praksēm attiecībā uz robežu sargāšanu vispārīgi un patvēruma meklētājiem konkrēti. Turpretī diskriminējošās un izslēdzošās prakses tika piedēvētas nepilnīgi civilizētajām tautām un vietām, t. sk. Latvijai. Nespējot radīt diskursīvo telpu kritiskai attieksmei pret Eiropas valstu migrācijas politikas ēnas pusēm – tādējādi nespējot būt kritiskiem pret pašu paveikto darbu un tā ideoloģiskajiem orientieriem – un riskējot šo neglaimojošo tēmu apspriedējiem tikt apsūdzētiem vai nu nacionālismā, vai padomju domāšanā, Latvijas tolerances darbinieki faktiski novērsa uzmanību no „varas attiecībām, kas saista Eiropas politisko ainavu pēc sociālisma” (203. lpp.).

Grāmatas nobeigumā tiek vilktas provokatīvas paralēles starp politiskā liberālisma iedzīvināšanu Latvijā un antropologa Alekseja Jurčaka ideju par dominējošā jeb hegemoniskā diskursa performatīvu atražošanu vēlīnajā padomju periodā, kad sociālisma mantras kļuva par piesegu, kam daudzi vairs neticēja un kam bija niecīgs sakars ar cilvēku praktisko rīcību. D. Dzenovska uzskata (un es sliecos viņai piekrist), ka Latvijā politiskā liberālisma ieviešana iecietības veicināšanas kontekstā kļuva par līdzīgu standartizētu diskursu, taču atšķirībā no padomju sociālistiem tolerances darbinieki ticēja institūcijām un diskursiem, kurus viņi reproducēja, vienlaikus nespējot sasniegt kritisku izpratni par postsociālisma varas attiecībām. Līdz ar to „liberālie diskursi kļuva pašatražojoši, nepārtraukti apkarojot nevis ārējo ienaidnieku, kā tas bija Aukstā kara laikā, bet iekšējā ienaidnieka atstātās pēdas, kā, piemēram, sociālisma mentalitāti starp latviešiem” (213. lpp.). Tieši nobeiguma nodaļā D. Dzenovska ļoti klajā veidā atkailina Latvijas politiskā liberālisma klupienus, padarot šo grāmatu par līdz šim intelektuāli asāko Latvijas politiskā liberālisma proponentu kritiku.

Ņemot vērā, ka D. Dzenovska savu lauka darbu veica pirms desmit gadiem, var, protams, rasties šaubas par viņas secinājumu atbilstību mūsdienu realitātei. Piemēram, attieksme pret Rīgas praidu ir būtiski mainījusies lielākas iecietības virzienā, ko tolerances darbinieki šodien izceļ kā sasniegumu. Tāpat arī starpetniskās spriedzes potenciāls Latvijas sabiedrībā nepieaug vai visdrīzāk pat samazinās, kā liecina vairāki sociologu pētījumi.1 Taču bēgļu krīze pirms dažiem gadiem parādīja, ka neiecietība spēj transformēties un saasināties citos kontekstos, kuros turpinās politiskā liberālisma un nacionālisma diskursu konfrontācija. Šādā gaismā D. Dzenovskas aizraujošais un Latvijas mērogā drosmīgais pētījums ir smalki darināta liecība par to iecietības ideoloģisko un prakses stāvokli, kādā Latvijas sabiedrība dzīvoja aptuveni pirms desmit gadiem. Tāpēc tā noteikti ir realitāti dokumentējoša grāmata, pie kuras būs vērts ik pa laikam atgriezties, lai novērtētu un saprastu mūsdienu Latvijas sabiedrību. Taču konceptuālā līmenī D. Dzenovskas pētījums pārvar t. s. perioda efektu, ko rada lauka darba laiktelpa, un tā iznākšana prestižas starptautiskas izdevniecības paspārnē dod cerības, ka grāmata varētu dot svarīgu ieguldījumu postsociālisma pieredzes lauka konceptuālās slodzes palielināšanai Rietumu intelektuālajā domā. Šis lauks, kā apliecina D. Dzenovskas grāmata, var patiešām bagātināt politiskā liberālisma un citu fenomenu konceptualizāciju, piemēram, precīzāk definējot dažādās eiropeiskuma šķautnes.

Līdzās dokumentālai liecībai šī grāmata ir arī liecība pedagoģiskā izpratnē. Tā kā grāmatas nosaukumu veido pedagoģiskas metaforas, šo pētījumu var uztvert arī kā mācību gada beigās izsniegtu liecību, kas satur visnotaļ konkrētu vērtējumu. Tiesa, atzīme ir ielikta ne tikai Latvijas sabiedrībai, bet galu galā arī Eiropai. Liecības ir saņemtas, tagad visi skolēni nepacietībā gaida jauno mācību gadu.

  1. Salīdzinājumam sk.: Ekmanis I. D. Host Land or Homeland? Civic-cultural Identity and Banal Integration in Latvia. University of Washington, 2017. Pieejams: https://digital.lib.washington.edu/researchworks/handle/1773/39884; Mazākumtautību līdzdalība demokrātiskajos procesos Latvijā. Rīga: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, 2017. Pieejams: https://www.km.gov.lv/uploads/ckeditor/files/Sabiedribas_integracija/Petijumi/Mazakumtautibu%20lidzdaliba%20petijuma%20zinojums%202017(1).pdf; Kaprāns M., Mieriņa I. Minority Reconsidered: Challenging the Standard Model of Latvia’s Russophone Identity. Europe-Asia Studies. (Nodots publicēšanai.)   (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu