Hortus

 

Bija jūlijs, bet vispār laiks bija nenosaucams. Teofāna skolotājs bija miris, un laiks bija pārstājis nozīmēt. Viņš bija ceļā jau vairākas stundas, pamodies rēnā gaismā, pēc tam migla viņu ievilka sevī. Segli bija mikli, bet tāds bija viss. Zirgam noņēmis segu, viņš to pievilka pie deguna. Tā bija pazīstama smarža, dažkārt tā spēja viņu itin kā izdziedināt. Ne vella neizdziedinās! Teofāns pārmeta krustu. Kopš viņš bija nonācis pie Atanāzija, kurš lūdzās pa grieķu modei, viņš to vairs nemeta no sirds uz labo pusi, bet pēdējo metienu iemeta sirdī. Lūk, izgriezis savu Dievu no kreisās uz labo pusi kā tādu maisu, kuram viena puse nobružājusies, bet otra svaigum tīra.

Zirgs nolieca galvu, bet Teofāns palūkojās augšup. Saules vēl brīdi nebūs. Viņš pacēla kopā saliktas plaukstas pret nojausmu par gaismu, kas glabājās debesīs, kā ceļinieks paceļ gaismas lukturi pret tumsu.

Siksnas bija pievilgušas un neatraisāmas. Bet Teofāns jau nepaliks siksnu dēļ. Vai viņš vispār varēja palikt – par kaut ko kaut kur kaut reizi? Nomainījis pat Dievu. Varbūt tas bija viņa dabā.

Pilsētas mūros nosēdēt nevarēja. Kā tāds krupis, kuru pakaļkājas spiež uz priekšu. Tomēr sirds sauc atpakaļ, atpakaļ pie Sibillas, itin kā viena veselas sirds daļa būtu palikusi pie viņas. Daudz sieviešu Teofāns bija redzējis savā dzīvē, bet ne uz vienu nebija gribējis skatīties. Lai cik jaunas, vienkāršās meitietes bija izrādījušās kā ziedi pļavā – biškrēsliņi un vīgriezes –, visas skaistas, bet neviena īpaša. Tanacetum vulgare, Filipendula ulmaria.

Vecpuišu un līgavu puķēm pilns mans ceļš. Paldies, Dievs! Vai tā būtu tā zīme, ko es nepratīšu iztulkot?

Vienā no tēva Atanāzija lielajām pergamenta grāmatām, ko Teofāns nezinādams bija uzlūkojis ar bijību, izrādījās sakopotas vien zāles un puķītes. Ar sauli viņš bija pļavā, tur viņš tikās ar savu Kungu, tā viņš teica, bet neviens nekad to Kungu nebija paguvis notvert redzamu, visi palika cisās pārāk ilgi. 

„Mierīgs, mierīgs,” Teofāns vārdoja zirgu, kad pats bija iebakstījis viņam ribās, likdams seglus. „Mierīgs, mierīgs. Mierīgs kā es, mierīgs tā tu.”

Jaunajās kļavās pabēga stirna. Eita, eita, Teofāns nodomāja, mēs ar iesim. Hortus nesīs mani. Jā, kur gan viņš mani nesīs? Teofāns glaudīja zirga kaklu. Ziemai pretī. Neizbēgamā ziema. Hibernare.

Brīdi jājis, Teofāns piepeši nostādināja zirgu. Ilgi lūkojies apkārt, viņš šaubījās, ka virziens ir pareizs. Par to viņš nebija pārliecināts jau kopš izjāšanas aiz savu zemju robežām un pat vēl pirms tam – pirms saņēmās aizdoties. Šaubas viņam uzpūta katra vēja dvesma, tomēr viņš pagrieza Hortu uz dienvidiem. Un arī viņa sirdī kaut kas sagriezās.

Kā norunāts, Sibilla jau gaidīja Teofānu. Viņa ilgi sukāja matus, vērodama jūliju aiz loga, tad spēji piecēlās, lai dotos laukā. Starp cipresēm spulgoja ziedošais vītenis. Māte saausījās un cauri izliektajām rūtīm tvarstīja Sibillas izplūdušo tēlu. Sibilla stāvēja zem kokiem un baroja lapsu.

„Prom no tiem zvēriem!” māte iesaucās. „Mūždien ar tiem netīrajiem radījumiem!”

Sibilla pagriezās. Viņa kaut ko turēja klēpī.

„Māt, tie tikai ziedi. Vai ieliksi tos manos matos?”

„Sapņotāja,” māte nīgri nošņāca. „Sapņi tādas meitenes kā tevi parauj uz sapņu valstību, kur nekas nav īsts, izņemot ciešanas.”

Sibillas tēvs Erimēds bija devies pie sava kunga izlūgties atzīšanu topošajam znotam.

„Kā, tu nezini?!” rakstvedis iesmējās.

Tēvs pārveda nelabu ziņu, bet nevienam vēl neteica.

Kamēr vēl savās domās bija dziļi apjucis, viņš ļāvās savas kundzes izrīkošanai uz meitas svātošanu.

Bet Teofāna taču nebūs, viņš pie sevis nosprauslāja un pameta irbes, kuras Zonānu puisietis bija salicis kurvī apskatīšanai.

„Visām kaklus apgriezt,” bargāk nekā citām reizēm tēvs noducināja. Ne jau nu irbēm, viņš bija domājis. Meitai! Diez ko tā jau paspējusi savīt ar to Teofānu, ne viņš bruņinieks, ne precinieks… – bezgodis! Tēvs lūkojās uz loku, kas bija nevīžīgi pakārts zem jumta līdzās mednieku taurei.

„Erimēd, ko tu tur stāvi kā bluķis aukstas krāsns priekšā!” iesaucās viņa mīļā sieva. Erimēds norāva no tapas loku, savā ceļā apkritinādams atmiekšķēšanai nolikto kublu, nošķendējās un uzvilka loku. „Erimēēēd!” Sibillas māte auroja. „Ko tu tur vīksties ap to šaujamo?!”

„Nenāciet man ceļā!” iesaucās pieviltais sievastēvs, sakoda zobus un ielidināja loku ogu krūmos, tad, vienatnības alkdams, iegāja mežā.

Atkal tā lapsa. Erimēdam netika, ka tā ap māju staigā, vienreiz jāpaņem un jānožmiedz, jāizliek lamatas, bet Sibillai tā bija mīļa. Un lapsa arī nāca pie Sibillas.

Sazin no kurienes pārnācis, visas drānu acis pieķepušas ar dadzīgām pūkām, viņš, ass un nevēlams, sabruka pie sievas krūtīm, kuras atraidījumus viņš neņēma ausīs, un pavēstīja vien sev zināmo – Teofāns esot dabūjis atļauju jāt uz ziemeļiem.

„Ko tadīnās tais ziemeļos?” sieva bija apmulsusi. „Bet kā tad Sibilla?… Viņa taču gaida…”

„Nu, lai negaida,” noteica vīrs, „atļauju par precībām viņš nemaz nav lūdzis ne ar pušplēstu vārdu.”

 

Jo tālāk Teofāns jāja, jo vairāk viņš attālinājās no ziemeļiem un sava mērķa. Un kāds tad, ja tā padomā, bija viņa mērķis?

Viņam par to jāpadomā.

Dažkārt neizzināmi ir ne tikai cilvēka mērķi, bet arī ceļi uz tiem.

Nostāk no ceļa gāja Dieva kalps, rokā viņam kurvis. Teofāns pieturēja zirgu, lai palaistu mūku aiziet un paliktu viņa nemanīts. Rīts bija zeltains, kaut kur virs koku galotnēm izlijis no bagātīgā debesu biķera. Teofāns lūkojās augšup – gabals zilas debess meža vidū, apkārt esošās kļavu un vīksnu lapotnes ieskāva viņa debesu ainavu.

Mērķis varēja arī nebūt priekšā, viņš iedomājās, – bet augšā.

Savādīgi gan, Teofāns vienmēr bija kustējies plakniski, nevis augšupvērsti – arī bultas vienmēr tika šautas uz priekšu, nevis augšup, citādi tās kristu atpakaļ uz pašiem loku šāvējiem un viņi nomedītu paši sevi.

Vēl aizvien Teofāns mēdza pieredzēt bijušo kauju murgus no laika izkritušos brīžos. To viņš dabūja zināt no Sibillas, kā viņa zem lunātiskā rumpja palika mazliet mīkstākas pasviedes, lai viņš nesatriektu savu prātu, kratīdamies aizsapņa labirintā.

Viņš piegāja pie vīra un saņēma viņa augšdelmu, tas bija stiegrains un ciets. Viņš uz to runāja, bet tas plāngalvis neturēja par vajadzīgu atbildēt. Nerunīgais, nedzīvais…, necilvēcīgais koka rumpis, Teofāns murmulēja. Aiz Teofāna muguras bija vesela jauno bērzu audze. Tievie stumbri bija saspiedušies cieši, un Teofāns spraucās tiem cauri, pret plāno tāss ādu noberzdams savu vaigu līdz asinīm, līdz tika ārā no sapņa valstības. Tad viņš atmodās un redzēja Sibillas satraukto skatienu, viņš ļāva tai slaucīt savu pieri, līdz viņa nomierinājās. 

Zirgs sāka mīņāties, debess – līgoties, Teofāns samiedza acis un nolaida galvu, un tūdaļ izbijās. Mūks stāvēja pie Hortus galvas un braucīja tā purnu. Kurvī bija pāraugušas, samelnējušas sēnes. Teofāns bijās viņu uzrunāt. Viņš bijās arī vienkārši tāpat. Mūks tikai glāstīja zirgu, glāstīja, glāstīja, līdz sāka runāt. Teofāns izcēla sevi  seglos staltāk. Brālis Marisols esot mežzinis, vismaz starp mūkiem, kas bijājas atrasties vieni starp tukšajām audzēm bez atgriešanās, lai gan smaili jau nevar neredzēt virs galotnēm, brālis noslaucīja ar savu roku gaisu meža virzienā. 

Kamēr zirgs ļāvās glāstiem, Teofāns izklaidīgi pārlaida acis koku audzei, kuru precīzos atstatumos mērīja saules stari. Gaisma ir viena nepielūdzama padarīšana, tā parādās, pat ja to negaida un neaicina.

„Kāds lopa vārds?” brālis vaicāja.

Teofāns šajos apstākļos negribēja atklāt sava uzticamā četrkājainā biedra vārdu. Varbūt mūks pazina Hortu? Teofāns atrada Hortu ciematam piegulošā meža norā pirms divām vasarām. Zirgam bija pavada, bet tas ganījās savā vaļā. Vairākas dienas pēc kārtas Teofāns gāja pārbaudīt, vai zirgs jau prom, bet tas arvien bija turpat. Teofāns iebēra plaukstā līdzpaņemto, zirgam noraustījās krēpes, tad viņš ar savām rēnajām lūpām sagrābstīja graudus. Zirgs nāca viņam pakaļ, bet Teofāns to aizveda atpakaļ un aizliedza sekot. Viņš nedrīkstēja ņemt svešu zirgu, turklāt tas bija labs zirgs, tādi ir veselas muižas cenā, un Teofāns cienīja likumus un negribēja izaicināt pār sevi negodu. Viņš turpināja nākt, jau devīto dienu zirgs turpināja viņam sekot, ar katru reizi arvien tālāk un tālāk Teofāns ļāva tam nākt sevi pavadīt, līdz viņš paņēma to pie apgrauztās pavadas un ieveda pilsētā. 

Zirgu viņš bija atradis pļavā pie meža un nosauca Hortus vārdā.

Tas bija labs vārds, bija teicis tēvs Atanāzijs, kad Teofāns bija aizvedis parādīt viņam zirgu.  

Atcerējies Atanāziju, Teofāns uzlūkoja brāli Marisolu ar lielāku laipnību un atklāja  zirga vārdu.

„Tāpēc jau viņš tik vēlīgs pret mani,” brālis Marisols smeķīgi nopriecājās, „pa pusei esmu arī dārznieks! Redzēsi, kāda šajā jūlijā man Dieva vaigam izplaucēta roze…” viņš sapņaini novilka, bet tad atguvās: „Nāktum nu azaidā!” To pateicis, viņš lepni pacēla savu kurvi ar guvumu.

Teofāns īsti nesaprata.

„Svēta lieta tā ieturēšanās!” viņš paskaidroja un uzsita pa vēderu, ja nu Teofāns vēl joprojām nebūtu sapratis.

„Jātniekam sava ceļa maize,” Teofāns uzplakšķināja pa seglu tarbu.

„Kad baznīcā aicina, šķīsts cilvēks neliedzas nākt.” Brālis Marisols pamāja ar galvu uz smailes pusi.

Kopš Atanāzija guldīšanas Teofāns baznīcā nebija bijis. Varbūt tikpat neapmeklētas bija arī Atanāzija Bībeles, starp kurām slēpās arī Atanāzija zīmētās augu valstības grāmatas. Viena no tām bija Teofāna seglu somā. 

Hortus ļāvās brāļa Marisola skubināšanai, un Teofāns sekoja, seglos šūpināts. Ejot tuvāk baznīcai pakalnā, Teofāns pamanīja starp krūmiem lingājam vēl dažus mūkus garos paltrakos.

No tempļa raisījās gregoriānisks dziedājums latīniski. Teofāna sirds uz to atbildēja, maigi trīsuļodama, kā zaļa lapa no koka tēva Atanāzija rokās, pirms viņš to padarīja mūžīgu savā pergamenta krājumā. Tomēr Teofāns stādināja savu sirdi, lai tā nedzied līdzi tik pazīstamajai ekleziastiskajai izrunai, viņš Atanāzija priekšā bija devis zvērestu lūgties tikai grieķiski un krustīties pa grieķiskai modei – no labās uz kreiso pusi. Tā viņš bija mainījis virzienus – ne tikai no ziemeļiem novirzoties uz pretējo debespusi, bet ceļā pie Dieva mainot arī krusta zīmes debess puses. Teofāns zināja, ka Dievs tomēr paliek tas pats, tomēr viņš no sevis nekā neizpauda brāļa Marisola un citu klātbūtnē.  

Brālis Marisols šķita patiess. Viņam no garajiem svārkiem izspraucās pātagai līdzīgs zirga astru pušķis, kurā mati bija sakaltuši kopā ar asinīm. Viņš ar to acīmredzot radīja sev svētās paššaustīšanas ciešanas.

Teofānam nebija pašam sevi jānomoka. Lai kurp viņš devās, viņš redzēja vienkāršo ļaužu ciešanas. Tāpēc viņš bija nolēmis doties tālu, tālu, kur to varētu nebūt. Tāpēc viņš nespēja palikt pie Sibillas, ar viņas pārtikušās dzīves svēto naivumu. 

 

Sibillas naivums bija beidzies tajā pašā stundā, kad mātes kundze viņai tomēr atklāja ziņu par Teofānam izdoto atļauju pievienoties ziemeļu karapulka daļai. Sibilla aizbultējās istabā. Aiz mazās loga spraugas tēvs nervoziem soļiem šurpu turpu mērīja lauka malu. Tad satumsa. Māte pie durvīm klusi skrapstināja, ka meitai jānākot laukā. Pār Sibillu no brūnajiem, skabargainajiem griestu šķērskokiem nokarājās umbras krāsas tumsa. Nu skaties, tumsa, manī, es pati esmu tumsa – Sibilla domāja, blenzdama tukšumā, kas bija palicis pēc Teofāna noziedēšanas. Viņa dzirdēja ārā smilkstam lapsu. Tad Sibilla aizvēra acis, un viņa nekad nebūtu gribējusi tās atvērt.

 

Teofāna norīkojums bija derīgs gadu. Varbūt viņš bēga no negribētas līgavas? Sibillai steidzami uzradās gribētāji. Tikai viņa nevienu negribēja. Sibillu aizveda gandrīz ar varu, lorda dēls.

Eremīds rimās.

Tikai Sibilla nekad nerimās. Eremīdam pienāca ziņas, ka, izlavījusies no pils, viņa redzēta klīstam ar suņiem.

Lapsa, nodomāja Eremīds. Nākamajā dienā viņš izlika lamatas.

Sibilla gaidīja, viņas elpa bija klusa un ēteriska kā apse bezvējā. Nekā. Katrs rīts tikpat tukšs kā Eremīda slazdi.

Aiz Sibillas pils loga spraugas – ezers, lapām aizaudzis, zvejnieks iras ar tīklu, laiva atstāj sliedi, kas vēl visu dienu neaizvelkas kā dziļa brūce. Ezera vākā atspīd baltās mākoņu fūgas. Un mākoņi stāv virs ezera kā piesietas avis. Dievs, esmu tava avs, atsien mani no šī likteņa, Sibilla izlūdzas.

 

Lūgšanas, Marisols teica, nevis notur cilvēkus, bet notur Dievu. Tamdēļ mēs te esam, lai uzturētu Dievu pie dzīvības. Teofāns iesmējās, bet mūks viņam nepievienojās, tad Teofāns apmulsis rimās un iegrima domās. Tās bija sapulcējušās jau sen, bet Teofāns nebija  tām ļāvies – kā mākoņi tās šķita tikai debesu zilgmes izmeši, kuros nav satura. Salda liepu smarža, kamenes. Introibo ad altare Dei.

Nākamajā dienā Teofāns bija slims.

„Es pazīstu šo slimību,” Marisols teica, Teofānam pie deguna pielicis savu visskaistāko rozi, ko tikko nocirpis, „visi ticības svētītie tajā šķīstās.” Marisols gandrīz uzsēdās kulei, kurā ievīstīta Atanāzija herbaloģija. „Un viņiem visiem likās, ka viņi gandrīz nomirs.” Viņš vēlreiz piebāza Teofānam pie deguna ziedu. „Tomēr tā izrādījās augšāmcelšana.”

Teofāns nopūtās un dziļi ievilka rozes smaržu. Viņam šķita, ka tā ir patiesi burvīga.

„Vai tu kādreiz esi domājis, cik grūti varētu būt augšāmcelties?” Novicinot rozes ziedu, Marisols aizdzina pa gaisu mušu, kas nelika Teofānam mieru, un berzēja pirkstos nokritušu ziedlapu. „Vai tad cilvēkam no miroņiem piecelties būtu tik vien tāds nieks?!”

Iekārtojies ērtāk un aizmetis saņurcīto ziedlapu aiz Teofāna lāvas, Marisols prātoja: „Vai esi redzējis, kā dzemdētājas sten un kā bērni bļauj, kad dzīvā elpa ieplūst?” 

Nudien, Teofāns nodomāja.

„Grēkošana, ceļiniek, ir maize un medus, bet vēlēšanās ierasties šajā grēka pasaulē nudien ir apbrīnojama drosme.” Marisols piecēlās, atstājis rozes ziedu līdzās Teofānam. „Visas atbildes ir ietvertas šeit.” Teofāns pagrieza galvu pret puķi. „Vai jebkur citur,” Marisols noteica, brīdi lūkojies uz rozi, bet, atbildi, iespējams, neatradis, turpināja: „Tu esi drosmīgs cilvēks, par Teofānu tevi sauc. Tu es šeit ieradies.”

Teofāns blenza, varbūt slimības pārņemts vai varbūt ne tik viennozīmīgi.

„Bet kamdēļ?” Marisols uzdeva jautājumu.

Jā, kamdēļ? Vajadzēja taču jāt uz ziemeļiem.

„Nekas nav vienādīgi pareizs vai nepareizs,” Marisols mīklaini turpināja. „Virzieni mainās no atskaites punkta, gluži kā ziemeļi un dienvidi…” Viņš posās uz aiziešanu. „Bet man laiks dienas lūgsnai, lai noturētu Dievu debesīs, lai viņš nenonāk zemē ar lielu blīkšķi un viņam nav atkal jācieš dzimstot.”

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri