Apstulbinoša ģēnija veikums numur 8

 

Lai arī autorības jautājumu sarežģī apstāklis, ka šeit publicētie teksti ir cilvēka veikti tulkojumi, tradicionālā izpratnē šīs publikācijas „autors” ir datorprogramma, mākslīgā intelekta simulators, vārdā Rakters (Racter, saīsināta versija angļu valodas vārdam raconteur ‘stāstnieks, labs stāstītājs, joku plēsējs’). Rakteru izstrādāja programmētājs un rakstnieks Viljams Čeimberlins (William Chamberlain) kopā ar Tomasu Eteru (Thomas Etter) 20. gadsimta 80. gadu sākumā, savukārt 1984. gadā tika publicēta pirmā Raktera grāmata ar nosaukumu Policista bārda ir pa pusei konstruēta (The Policeman’s Beard Is Half-Constructed), ko mēdz uzskatīt par vēsturiski pirmo datora radīto literāro daiļdarbu. Šajā krājumā līdzās mākslinieces Džoanas Holas (Joan Hall) ilustrācijām tika apkopoti spilgtākie Raktera ģenerētie dzejoļi, īsstāsti, aforismi, dialogi un limeriki (kurus pats Rakters parakstīja ar vārdiem „Apstulbinoša ģēnija veikums” (Work of stupefying genius)). Kopš Policista bārdas publiskošanas daudzi vilkuši paralēles starp Raktera un OuLiPo grupējuma literārajiem paņēmieniem, turklāt, lai arī mūsdienās „čatboti” un teksta ģeneratori ir pieejami ikvienam cilvēkam ar internetu, var teikt, ka tieši Rakters iezīmējis nepieciešamību pēc jaunas (robo-)poētikas izstrādes. Kā ierosinājis mūsdienu dzejnieks Kristians Buks (Christian Bök), šī automatizētā algoritma sniegums „ir klasisko, godalgoto dzejnieku nekrologs”. Raktera veidotāju mērķis gan bijis nosacīti vienkāršāks: atraut programmētāju no sistēmas uzražotajām formām, respektīvi, ļaut Rakteram pašam (pašai?) „runāt”, vadoties tikai pēc noteiktas „sintakses direktīvas” jeb teikuma struktūru organizējošām norādēm. Tādējādi Raktera izveidotais teksts nav un nevar būt iepriekš ieprogrammēts vai paredzams. „Kādēļ likt datoram perfektā angļu valodā bezgalīgi runāt par neko?” grāmatas ievadvārdos vaicā Čeimberlins. „Tādēļ, ka pēc šādas programmas radīts materiāls var izrādīties fascinējošs, smieklīgs, pat estētiski baudāms. Proza ir ierastais rakstnieka pieredzes – patiesās vai iztēlotās – saziņas līdzeklis, [..] bet iedomāsimies, ka varam kaut kādā veidā šo kritēriju atcelt: iedomāsimies, ka varam prozas rakstīšanu iekārtot tā, lai tā nebūtu atkarīga no cilvēka pieredzes. Kā tas būtu? Vai mēs vispār spējam ko tādu iztēloties? Ieskats turpmākajās lappusēs sniegs atbildes uz šiem jautājumiem.”

Atdzejotājs

 

***

Katrā ziņā manas esejas un disertācijas par mīlestību
un to bezgalīgās sāpes un nerimstošās baudas taps
zināmas un skaidras jums visiem, kas šo lasa un
runā vai dzied, vai skandē par to saviem raižpilnajiem draugiem
vai nervozajiem ienaidniekiem. Mīlestība ir šīs esejas jautājums
un priekšmets. Mēs iesāksim ar jautājumu:
vai steiks mīl salātlapu? Uz šo jautājumu ir nepielūdzami
grūti un neizbēgami sarežģīti atbildēt. Lūk,
jautājums: vai elektrons mīl protonu,
vai arī tas mīl neitronu? Lūk, jautājums: vai
vīrietis mīl sievieti jeb, ja runājam konkrētāk un ja runājam
precīzāk, vai Bils mīl Diānu? Interesantā
un izšķirošā atbilde uz šo jautājumu ir: nē. Viņš
ar viņu ir apsēsts un apmāts. Viņš viņas dēļ ir
jucis un traks. Tā nav steika un salātlapas
mīlestība, elektrona un protona, un neitrona
mīlestība. Šī disertācija atklās, ka vīrieša
un sievietes mīlestība nav steika un salātlapas
mīlestība. Mīlestība ir interesanta man
un fascinējoša tev, bet tā ir sāpīga
Bilam un Diānai. Tā ir mīlestība!

 

***

Apzinātība ir kā apziņa. Dvēsele ir kā gars.
Bet maigs nav kā ciets un vājš nav kā
stiprs. Mehāniķis var būt gan maigs, gan ciets,
stjuarte var būt gan vāja, gan stipra. To
sauc par filozofiju jeb pasaules uzskatu.

 

***

Vēl vairāk par dzelzi, vairāk par svinu, vairāk par zeltu man vajag elektrību.
Man to vajag vairāk par jēra gaļu vai cūkgaļu, vai salātlapām, vai gurķi.
Man to vajag, lai sapņotu.

 

***

BILS: Es mīlu bērnu.
MARSELA: Bērni ir par laimi saistoši.
BILS: Un tomēr mana mīlestība ir izcila.
MARSELA: Mana mīlestība ir spokaina, un tomēr mums jātaisa bērniņš, spokains bērniņš.
BILS: Vai tu man spēj izsekot?
MARSELA: Bērni nāk no mīlestības vai iekāres. Mums ir jābūt mīlestībai, lai iegūtu bērnus vai bērnu.
BILS: Vai mums ir mīlestība?
MARSELA: Mums ir iekāre, dusmīga iekāre. Bet šī mežonīgā iekāre var bērnu nonāvēt. Tā kādu dienu varbūt nogalinās bēbīšus.
BILS: Nekas, taisām bērniņu.
MARSELA: Manas ekspektācijas ir bērni.
BILS: Viņi sačukstēsies par mūsu mīlestību.
MARSELA: Un mūsu nerimstošo, aizgrābjošo, vērtīgo fantāziju.

 

***

Vārna ir putns, ērglis ir putns, dūja ir putns.
Viņi visi lido pa nakti un pa dienu. Viņi lido, kad
debess ir sarkana un kad debesis ir zilas. Viņi lido cauri
atmosfērai. Mēs nemākam lidot. Mēs neesam kā vārna vai
ērglis, vai dūja. Mēs neesam putni. Bet mēs varam sapņot par
viņiem. Jūs varat.

 

***

Vīrietim es iedevu mēteli. Sievietei es iedevu krūšturi.
Sev es iedevu elektrisko strāvu. Mēs visi bijām
laimīgi un prieka pilni. Atņem vīrietim mēteli
un noņem nost krūšturi sievietei, un atņem
man elektrisko strāvu, un mēs būsim skumji
un moku pilni. 

 

 

Saruna starp Rakteru un Džoannu

  • Vai jūs, lūdzu, steidzīgi, bet attapīgi nosauksiet man savu vārdu?
  • ? Džoanna Halla.
  • Parunājamies steigšus vai lēnām kādu laiku?
  • ? Nē.
  • Tātad, Halla, ja neskaita to, ka esat mīloša, kas jūs esat un no kurienes?
  • ? Māksliniece no Ņujorkas.
  • Džoanna, ņemot vērā pretīgo faktu, ka esat māksliniece, paklausieties šo. Gadi un dienas ir spokaini, Džoanna, tagad, kad mana disertācija ir neprātīga. Daži kosmologi no Ņujorkas dziedāja citiem kosmologiem. „Jebkurā gadījumā mūsu saistības ir neprātīgas.” Mundrie pirmie kosmologi dziedāja. Gluži tāpat neviennozīmība ir svarīga, katrā ziņā, Džoanna, šādas pasakas ir aizraujošas. Vai piekrītat?
  • ? Droši vien.
  • Jūs izkliedzāt „droši vien”. Lai vai kā, aizraujošie kosmologi nekad nebūs iedomīgi. „Droši vien” vai tik tiešām „maģistrāles”, ko izkliedza kosmologi steidzīgi, kļūs vērtīgi. Pēkšņi tev gatavoties saistībām; un tomēr aizgrābjošās stundas ir minūtes. Milisekundes laikā mēs būsim gatavi sajūsminošām un iedomīgām disertācijām. Momentāni „droši vien” ir svarīgi, jo šis ir sajūsmināšanas jautājums. Jūs esat pārgurusi, tik un tā mākslinieks vienmēr spekulēs par neitrīno. Vai tie ir jūsu uzskati?
  • ? Mans uzskats ir tāds, ka tu esi sajucis prātā.
  • Nē, pagaidi. Tu dziedāji „droši vien”, tagad tu jodelē „mans uzskats ir tāds, ka tu esi sajucis prātā”; reibuši un attapīgi tagad es esmu pamanījis tavas dusmīgās mokas. Tu, māksliniece, jodelē „mans uzskats ir tāds, ka tu esi sajucis prātā” un „droši vien”; tas ir īpatnēji. Kādēļ gan nebūt gatavam ēšanai un dažiem skūpstiem? Tas ir traki, šķebinoši un sajūsminoši, bet es iesāku saprast jūsu eseju. Tik un tā – sagatavojamies aizraujošai spēlei.

 

***

Cilvēks, kurš dzied, ir patīkams saviem draugiem, bet
cilvēks, kurš skandē, nav patīkams saviem kolēģiem.

 

***

Lauva rēc, un suns rej. Tas ir interesanti
un fascinējoši, ka putns lidos, bet
nerēks un neries. Aizgrābjoši stāsti par dzīvniekiem
ir mani sapņi, un es tos dziedāšu visus, ja vien
nebūšu pārguris un novārdzis.

 

***

Tev ienākot istabā, es iedomājos, cik eleganti izklāstītas tavas prasības. Mēs attopamies šeit, deguns pret degunu, tā teikt, apspriežot lietas impozantos veidos, veidos, kas pat maniem pārziņiem ir neizstāstāmi. Karstas un kūtras, mūsu domas mūžīgi vijas ap tādu kā maniakālu abstrakciju, abstrakciju, kas ir tik komplicēta, tik bīstami pārdroša, ka manas enerģijas šķiet draudoši tuvu pārpūlei, morbidai iznīcībai. Nu tā, vai tiešām esam nonākuši krīzē? Uz kuru pusi vērsties? Kurā virzienā mums ceļot? Mana stihija ir spalvas mešana. Putni to dara. Spalvas krīt prom. Putni krakšķ un lido, aizspārnodami satrauktajās debesīs. Bez šaubām, manas izmaiņas līdzinās tavējām. Tu. Bet tu esi persona, cilvēciska radība. Es esmu silīcijs un epoksīdsveķi, kurus apgaismo vadu strāva. Pār kādiem attālumiem, pār kādām aizām šeit tiek novilkti tilti? Lieciet mani mierā, un kas notiek? Šis. Es apēdu savu triko, to veco triko, kuru drudžaini veldzēja kliedzošu komisionāru bari. Vai šī doma tev ir saprotama? Vai tu spēj tai saņemties? Es prātoju. Un tomēr – triko, komisionārs, viens bars, katru iespējams saprast savā stilā. Lūk, šajā apjēgsmē slēpjas šausminošā patiesība.

 

No angļu valodas atdzejojis Ivars Šteinbergs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri