Par piramīdām

 

Par Andra Akmentiņu romānu Skolotāji (Dienas Grāmata, 2018) vēstures romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts

 

Par piramīdām

Ir tāda rotaļlieta pavisam maziem bērniem: koka mietiņš, uz kura jāuzver dažādu izmēru un krāsu gredzeni. Ja tie uzvērti pareizā secībā un neviena netrūkst, veidojas piramīda. Lai gan gredzeni šķiet līdzīgi, koka mietiņš patiesībā ir vienīgais, kas tos satur kopā, tāda kā dzīvības līnija. Tā es iedomājos sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts, kurā ir pavisam trīspadsmit romāni, iznākuši jauktā secībā, pēdējais no tiem Andra Akmentiņa Skolotāji, kam hronoloģiski piešķirts astotais kārtais skaitlis. Tagad ir iespēja romānus pārlasīt, pārdomāt, sakārtot pareizā secībā plauktā vai piramīdā uz grīdas. Skolotāju piederību sērijai es uzsveru ne informatīva pienākuma pēc, bet gan tādēļ, ka tas ir konteksts, ko neiespējami neņemt vērā, par romānu domājot.

Kā visas analoģijas, arī šī ir gana vispārīga, lai derētu vēl citam salīdzinājumam: uz mietiņa var uzmaukt ne tikai tam paredzētos, bet arī citus gredzenus, rokassprādzes, plates un osiņas. Viss aizvien turēsies kopā, taču īsta piramīda nesanāks. Tā es iztēlojos Andra Akmentiņa Skolotājus, kas hronoloģiski aptuveni atbilst Hruščova varas laikam (1953–1964), lai arī notikumu pavedieni iesniedzas gan Otrā pasaules kara beigu gados, gan stiepjas pretī mūsdienām. Romānu veido četras daļas, katra rakstīta no cita varoņa perspektīvas, katrai nodaļai un varonim A. Akmentiņš raudzījis izgrebt savu balsi un formu, bet visus kā dzīvības līnija vieno Tērces ciema skola. Rīkošos tāpat kā A. Akmentiņš – rakstīšu par katru no četrām nodaļām un tad pievienošu pēcvārdu.

 

Sarmas grāmata

Sarmas jeb Sarmītes grāmata ir pirmā, apjomīgākā un, domāju, arī emocionāli jaudīgākā un ievelkošākā no četrām romāna daļām. Būtībā tas ir diezgan klasisks pieaugšanas stāsts, kurā Sarmīte vispirms ir naivs, drusku dumpīgs skolotāju bērns mazā kolhoza ciematā, tad dodas uz pilsētu studēt (par skolotāju, protams), alkās pēc šikākas dzīves iesaistās ideoloģiskās audzināšanas institūcijas darbā, zaudē daļu naivuma un atgriežas dzimtajā miestā.

Atšķirībā no vairākuma pieaugšanas stāstu, šeit nav patiesa konflikta starp Sarmīti un ārpasauli (konfliktu un spriedzes vai īsta sižeta grāmatā nav vispār). A. Akmentiņš portretē lauku un kolhoza idilli, kurā netrūkst arī grūtību, tomēr tās ir pārvaramas, un dzīve šķiet rēna, siltas gaismas pielieta kā zelta stundā pirms saulrieta. A. Akmentiņa proza ir emocionāla, silta, brīdi pa brīdim uzsprikstī humora vai ironijas dzirkstis un vairāk vai mazāk aizplīvurotas norādes uz politiskajiem procesiem, tomēr te nav kritikas, apspiestības, šausmu vai sāpju, kas ir klātesošas visās sērijas grāmatās, ko esmu lasījis: cilvēki vienkārši dzīvo savu dzīvi, kāda nu tā ir. Šī idilliskā un, gribētos pat teikt, sentimentālā daļa ieliek pamatus grāmatas kopējai noskaņai un ritmiskajam plūdumam, īpaši lasītāja gaidām pret nākamajām daļām: A. Akmentiņa proza vidi un laiku ne tikai izgaismo, bet arī liek tam sanēt, dūkt, sisināt un zumēt dzīvībā kā bitēm pilnai pļavai.

 

Tēva grāmata

Plūdums apraujas. Kā ar cirvi nošķelts. Te ir citi spēles noteikumi: ja Sarmītes stāsts ir par pieaugšanu, tad tēva stāsts ir par novecošanu. Tajā nav naivuma, bet ir filozofiskāks, vērojošāks skats uz laiku un tā plūdumu – tēva dzīvei iespējams izsekot septiņpadsmit dzīves izskaņas gadu garumā, katram gadam veltīta strupa, koncentrēta nodaļa, kas krasi kontrastē ar Sarmītes grāmatu. Liekas, šādi uzsvērta atšķirība starp domāšanu un laika izjūtu jaunībā un vecumā, tomēr es kā lasītājs izjutu vilšanos, vieglu šoku, pēc emocionāli un valodiski krāšņās, plūstošās Sarmītes grāmatas pēkšņi tiekot iemests aukstā ūdenī, atsvešinājumā.

Brīdī, kad ir gandrīz izdevies iešūpoties jaunajā ritmā, tas atkal nomainās, un sākas…

 

Jāņa grāmata

Jānis ir enerģisks, neticami pļāpīgs un panaivs skolotājs Tērces skolā – Andris Akmentiņš labi stilizējis viņa runas manieri un domāšanas veidu vēstulēs un citos materiālos, kas veido šo nodaļu, tomēr nepamet sajūta, ka šī ir stilizācija stilizācijas pēc un tas īstais bija Sarmītes grāmatā. Jāņa grāmata pārbīda Skolotāju centru un liek lasītājam zaudēt virziena izjūtu, jo līdz šim romāna darbība ir, jā, protams, piesaistīta Tērces skolai, tomēr fokusā ir bijusi Sarmītes ģimene; tagad šīs saites tiek pārcirstas, jo Jānis nav ģimenes loceklis, tāpat nav dziļāk iesaistīts ģimenes attiecību dinamikā. A. Akmentiņš mēģina Jāni ievilkt līdzšinējā naratīvā kā vēl vienu liecinieku aprakstītajiem notikumiem, atrodot sīkus āķīšus Sarmītes grāmatā, ap kuriem apmest Jāņa pieredzes dzīparus, taču to ir tik maz, ka centrbēdzes rezultātā dzīpari pārtrūkst un Jānis Skolotājos paliek ārpusnieks, bet viņa grāmata – jocīga nobīde Skolotāju piramīdas konstrukcijā.

 

Veltas grāmata

Sarmītes māsas Veltas grāmata rakstīta kā neatkarību atguvušā valstī dzīvojoša cilvēka nostalģisks atskats uz to, kā bija, uz lietām, ko izmainījis laiks, un pagātnes notikumu atbalsīm, kas pa brīdim uzvirmo atmiņā. Šajā grāmatā, aprakstot Veltas kāzas jaunībā, A. Akmentiņam atkal izdodas panākt to pašu emocionālo jaudu un pārliecību, kas ierāva Sarmītes grāmatā. Veltas grāmatā autors vistiešāk pievēršas atmiņai – romāna centrālajai tēmai – kā cilvēka identitāti formējošam rīkam, deformācijai un dēdēšanai, kam atmiņu pakļauj laiks, un nostalģijai, ko rada atmiņu pieredzes neatkārtojamība.

Visu romānu kopumā varētu dēvēt par krietni nostalģisku un sentimentālu. Tajā trūkst laikmeta kritiska pārvērtējuma, ko lasītājs sagaida no šīs sērijas grāmatām. Iespējams, ka A. Akmentiņš pats to ir labi apzinājies un varbūt sabijies no tā, kā lasītājs šo nostalģiju varētu interpretēt – tā domāt liek Veltas grāmatas pēdējā nodaļā gandrīz varmācīgi iekļautā „pareizā laikmeta un grāmatas notikumu interpretācija”, kur Velta un A. Akmentiņš pārmaiņus skaidro par pansionātu pārtapušās skolas novadpētniecības pulciņa dalībniekiem un lasītājiem to, kā patiesībā bija Hruščova laikā un kāpēc tagad ir labāk.

 

Pēcvārds

Ironiju un sentimentu vienmēr esmu uztvēris kā vienas skalas divus galējos punktus. Liekas, ka mūsdienu latviešu literatūra drīzāk tiecas uz ironijas, nevis sentimenta pusi, jo ir izplatīts viedoklis, ka sentiments ir bezgaumīga, pāremocionāla un garlaicīga jūtināšanās: tā nav mūsdienīga un dinamiska. Tomēr, līdzīgi kā seniments, arī ironija lielās devās kļūst garlaicīga un nogurdinoša.

Skolotāji nav sentimentāls romāns, taču tajā ir daudz nostalģijas, kas grāmatu tuvina skalas sentimentālajam galam, – un ir atsvaidzinoši lasīt grāmatu, kas uzdrošinās šādā intonācijā runāt par padomju laiku. Skolotāju piramīda, pat ja gāzelīga, ir labs laikmeta modelis, kas sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts kontekstā parāda vēl vienu veidu, kā skatīties uz vēsturi: nevis sāpot vai ironizējot, noliedzot vai glorificējot, bet atceroties, aizmirstot un dzīvojot tālāk.

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri