Satraukuma paveidi

 

Punctum festivālā Pēc atmiņu motīviem notika amerikāņu rakstniecei Lidijai Deivisai (Lydia Davis) veltīts īsprozas vakars, kurā literāti Andris Kuprišs, Lauris Veips, Krišjānis Zeļģis un Rūdolfs Milliņš lasīja pašu tulkotos Deivisas tekstus, rakstnieces iespaidā rakstītu prozu un dzejprozu, kā arī dalījās savos iespaidos par īsprozas meistari. Piedāvājam Andra Kupriša publikāciju. Pirmie 11 teksti ir viņa proza, bet stāsti Apgaismota; Tas, ko jūtu; Bezmiegs; Cik sarežģīta un Satraukuma paveidi Lidijas Deivisas teksti viņa tulkojumā.

 

Ekstraverts cilvēks

Es apsēdos, lai padomātu un saprastu, kas patiesībā esmu. Apsēdies es sāku domāt. Padomājis es sapratu. Patiesībā esmu ļoti ekstraverts cilvēks, taču man nepatīk to izrādīt.

 

Domātas tiesības

Šorīt uzreiz pēc pamošanās atklāju, ka man ir īpašumtiesības uz zemes gabaliņu, uz kuru, kā agrāk šķita, man bija tikai īres tiesības. Agrāk domāju, ka tas ir kooperatīvs īpašums, bet tagad atklājās, ka tiesības, lai arī vien domātas, pieder tikai man. Vai atceries to pļaviņu aiz bērnu bibliotēkas, kurai vēl kopš bērnības esmu parādā par Ibsena grāmatu? Nu, tur, netālu no ķieģeļu mājas ar dzīvokli, uz kuru mēs skatījāmies no ielas ar asarās spīdošām acīm, sapņodami tur dzīvot, uzskatīdami, ka tieši tur būsim laimīgi? Tad lūk, tur ir tāda pļaviņa, un es esmu tās pilntiesīgs saimnieks. Jā, tas nav dzīvoklis, taču pļaviņa tagad ir mūsu, lai gan uz to mums ir tikai domātas tiesības.

 

Pavisam īss stāsts, kura nosaukums ir par sešiem vārdiem garāks nekā pats stāsts

Jo īsāks stāsts, jo lēnāk tas jālasa.

 

Telefons

Telefons zvana. Telefons atrodas priekšnamā. Priekšnamā ir arī pelēks paklājs. Telefons turpina zvanīt. Zvana skaņa atbalsojas visā dzīvoklī. Telefons zvana, bet puikam ir seši gadi. Kamēr telefons zvana, puika neko nenojauš. Puika pieiet pie telefona, viņš paceļ klausuli. Puika saka: „Hallo!” Klausulē šņāc klusums. „Hallo!” vēlreiz saka puika. Neviens negrib runāt ar puiku. Viņš noliek klausuli un neko nenojauš par šausmām, kas viņu sagaida. Paiet laiks, bet puikam joprojām ir seši gadi. Telefons zvana. Puika atgriežas priekšnamā, nostājas uz pelēkā paklāja, kuram ir septiņpadsmit gadu, pastiepj roku, paceļ klausuli. Viņš saka: „Hallo!” Klausulē šņāc klusums. „Hallo! Runājiet, lūdzu!” Neviens negrib runāt ar puiku. Puika noliek klausuli un sāk kaut ko nojaust. Šoreiz viņš paliek stāvam uz pelēkā paklāja. Paiet laiks, un telefons zvana. Puika uzreiz paceļ klausuli. „Hallo! Hallo!” Puikam aizlūst balss. „Kas tur ir?” puika jautā. Atbildes nav, tikai šņāc klusums. Tas šņāc klausulē, šņāc priekšnamā, tas sāk šņākt visā dzīvoklī. Puikam bail nolikt klausuli. Viņš gaida, bet nekas nenotiek. Puika noliek klausuli, viņš nenojauš – viņš zina, kas notiks tālāk. Telefons zvana. Vienreiz. Divreiz. Daudzreiz. Puikam bail pacelt klausuli. Bet viņš nevar nepacelt, jo telefons zvana, bet, kad telefons zvana, ir jāceļ klausule. Viņš tā arī dara, lai gan viņa roka, kurai ir seši gadi, dreb. Viņš nesaka „Hallo!”, viņš klausās un elso klausulē. „Kas tur ir? Lūdzu, runājiet, lūdzu, lūdzu… es jūs ļoti lūdzu… runājiet ar mani! Kāpēc jūs nerunājat?” Puika raud, asaras satek mutes kaktiņos, viņš sajūt sāļu garšu. „Lūdzu, lūdzu!” Viņš nomet klausuli un izrauj telefona vadu. Viņš dreb. Puika pēkšņi grib čurāt. Paiet laiks, puika joprojām stāv priekšnamā uz pelēkā paklāja. Viņš zina, ka vads ir jāsprauž atpakaļ kontaktā. Viņam nav izvēles. Viņš pieslēdz telefonu. Tas sāk zvanīt. Puika vairs neceļ klausuli, viņš notupjas priekšnama kaktā, saraujas pavisam maziņš. Viņš grib ielīst dziļāk, pazust. Puika raud un lūdz Dievu. Bet Dievs klusē, tikai šņākoņa ausīs, šņākoņa priekšnamā. „Lūdzu, lūdzu!” puika kliedz uz telefonu. Bet telefons zvana. Telefons zvana. Telefons zvana.

 

Ieskatoties pa logu

Dzīvojamā istaba. Istabā ir dīvāns. Uz dīvāna labajā pusē, tuvāk logam, sēž māte. Ienāk dēls un arī apsēžas uz dīvāna, tikai kreisajā pusē. Tad viņš pavirzās tuvāk mātei, pagriežas un, neraugoties uz pirmītējo strīdu, kas abiem bija ārkārtīgi nogurdinošs, neraugoties uz aizvainojumu, kas, viņaprāt, krājies gadiem un ko viņš nav spējis atrisināt, lai kā arī pūlētos, neņemot vērā visus pāridarījumus, ko dēls nodarījis mātei, kurus māte nevar aizmirst un kas ik pa laikam atgriežas pie viņas miegā, par spīti lauztajiem solījumiem, neveiklajiem pārpratumiem, smeldzīgajām atmiņām, rūgtajam klusumam un tukšajiem skatieniem, dēls noguļas un ieliek galvu mātei klēpī. Māte uzliek dēlam roku uz pieres un turpina skatīties ārā pa logu.

 

Aukstās rokas

Pirmais, ko padomāju, – cik tev aukstas rokas! Laikam mums tas iedzimts. Manas rokas bija siltākas, lai gan tikko biju ienācis no ielas. Kā atnācu, tā uzreiz pie tevis. Tu gulēji uz grīdas, jau apmazgāts, ietērpts uzvalkā. Kas tevi paspēja apģērbt?

 

Patoloģisks gadījums

Patoloģiju man netrūkst, taču es noteikti neesmu patoloģisks uzkrājējs. Runā, ka angliski šādus cilvēkus sauc par hoarders. Taču es, lūk, neesmu šis gadījums. Bet ko man darīt ar visiem tiem tūkstošiem vēstuļu, simtiem fotogrāfiju, desmitiem zīmīšu un dažām apsveikuma kartītēm? Ja man būtu kamīns, es varētu uzlikt plati ar Mocarta Rekviēmu, nodzēst gaismu un ar sejas izteiksmi, kas vienlaikus nežēlīga un izmisusi, plēst gabalos gan vēstules un fotogrāfijas, gan zīmītes un kartītes un ar patētisku rokas vēzienu mest tās ugunī. Taču vēstules ir elektroniskas, tāpat arī fotogrāfijas. Ko darīt?

Es varētu paņemt datoru, iznest to pagalmā, aiz šķūņa, un ar sejas izteiksmi, kas vienlaikus nikna un smejoša, sacirst to ar cirvi, sašķaidīt kā sīkstu pagali. Taču dators man vajadzīgs darbam.

Es varētu atlasīt visu saraksti, iezīmēt fotogrāfijas, pārsūtīt visas zīmītes un kartītes uz atsevišķu mapi un nospiest pogu „Dzēst”. Mana sejas izteiksme būtu visai neizteiksmīga un trula, bet man vajadzīga drāma.

 

Blavackis

Viņš bija piecēlies agrāk, nekā parasti būtu piecēlies šādā dienā. Diena nebija ne ar ko īpaša, izņemot to, ka tajā dienā daudz sniga, bet pirms gada šajā dienā sniega nebija. Viņš nolēma saklāt gultu, bet, kad bija piegājis pie tās, viņam prātā atskanēja vārds. Tas bija kāda vīrieša uzvārds, taču viņš uzreiz nesazīmēja, no kurienes nācis šis uzvārds un ar kādu domu pavedienu tas nonācis līdz viņam tieši tajā brīdī, kad viņš grasījās saklāt gultu šajā neparasti sniegotajā dienā. Blavackis. Šāds bija uzvārds. Viņš padomāja, cenzdamies atraisīt atmiņu, lai tā pateiktu viņam priekšā, no kurienes nācis šis uzvārds. Nepaspējis pieķerties gultai, viņš iznāca no savas istabas un iegāja blakus istabā. Tur arī bija cilvēki. „Vai jums kaut ko izsaka uzvārds Blavackis?” viņš jautāja cilvēkiem, kas bija otrā istabā. Neviens nezināja, par ko viņš runā. Tad viņš atgriezās savā istabā, ieslēdza datoru un interneta meklētājā ierakstīja vārdu Blavackis. Pirmais rezultāts aizveda uz kādu rakstu sabiedriskā medijā. Tas sākās ar šādu teikumu: „Opozīcijas deputāts no partijas „Svoboda” un „Maidana deputāts” Mihails Blavackis Latvijas Radio 4 korespondentam pastāstīja, ka piektdien vakarā, atminoties kritušos, Kijevas Neatkarības laukumā aizdedzinās 2000 svešu.” Sākumā viņš padomāja, ka tam noteikti jābūt kaut kā saistītam ar dokumentālo filmu par Ukrainu, ko viņš bija noskatījies iepriekšējā vakarā. Taču nekas par to neliecināja. Tad viņš vēlreiz pārlasīja raksta pirmo paragrāfu un pamanīja, ka vārda „sveču” vietā kļūdaini ierakstīts vārds „svešu”. „Dīvaini,” viņš pie sevis noteica. Todien gultu saklāt viņš aizmirsa.

 

Divas lietas, kas atšķir pašreizējo situāciju

Pirmā lieta, kas atšķir pašreizējo situāciju no citām līdzīga rakstura situācijām, ir tāda, ka es satiku viņu – cilvēku, kuru ļoti cienu un kura viedokli augsti vērtēju, – šeit: te, kur, kā šķita, es nemaz nevarētu viņu satikt.

Otra lieta, kas ne mazāk svarīga šajā situācijā, bet varbūt pat daudz svarīgāka par pirmo lietu, ir tāda, ka, tikko biju piegājis pie viņa sasveicināties un pajautāt, ko viņš šeit dara, šis cilvēks sagrāba mani aiz matiem un ar lielu spēku sāka vilkt lejā. Es nokritu uz ceļiem, mana seja gandrīz skārās pie zemes, bet viņš tajā pašā laikā dusmīgi teica – gandrīz kliedza: „Mācies pazemību!”

 

Šausmu stāsts

Kādā pasaules malā ir valsts. Un šajā valstī ir tumša tumša pilsēta. Un šajā tumšajā tumšajā pilsētā ir tumša tumša iela. Un šajā tumšajā tumšajā ielā ir tumšs tumšs nams. Un šajā tumšajā tumšajā namā ir tumša tumša detoksikācijas klīnika. Un šajā tumšajā tumšajā detoksikācijas klīnikā ir tumša tumša palāta. Un šajā tumšajā tumšajā palātā ir gulta. Un šajā gultā no smaga, lipīga miega tikko pamodies viņš. Pamodies, lai atskārstu, ka jau kuro reizi ir nokļuvis šausmu stāstā.

 

***

Man atrakstīja paziņa, lai pastāstītu, ka jau sen vairs nelasa Rīgas Laiku, bet regulāri to izšķirsta, cerot ieraudzīt kādu manu rakstu. Viņa gribēja zināt, kāpēc es vairs nerakstu. Viņa tā arī jautāja: „Andri, kāpēc tu vairs neraksti?”

Es gribēju atbildēt, lai pastāstītu, ka tā gluži nav, ka nerakstu. Es rakstu, bet varbūt ne to, ko gribu rakstīt, lai gan tā arī nav gluži patiesība. Varbūt pareizāk būtu teikt, ka es negribu to, ko es rakstu, jo patiesībā jau sen nerakstu to, ko negribu rakstīt. Ja es gribētu to, ko rakstu, tad es rakstītu vairāk un varētu teikt, ka rakstu to, ko gribu. Lai gan arī teikt, ka negribu to, ko rakstu, nebūtu gluži godīgi, jo citādi es nemaz nerakstītu, ja negribētu. Neviens jau mani nespriež rakstīt to, ko negribu. Iespējams, pareizāk būtu teikt, ka, lai gan negribu to, ko rakstu, tad, kad esmu kaut ko uzrakstījis, pēc kāda laika sāku to gribēt. Bet, tā kā es gandrīz nekad negribu to, ko rakstu, man rakstīšana sagādā smagas ciešanas, līdz ar to man rodas ievērojamas grūtības sākt gribēt to, ko esmu uzrakstījis.

Man teica, tas tāpēc, ka uztveru rakstīšanu par dzīvības un nāves jautājumu. Ja es neuztvertu rakstīšanu par dzīvības un nāves jautājumu, man nebūtu jāpiedzīvo tik smagas ciešanas un es varētu ne tikai gribēt rakstīt, kā daru jau tagad, bet arī gribēt to, ko esmu uzrakstījis. Bet kā lai es neuztveru rakstīšanu par dzīvības un nāves jautājumu, ja no rakstīšanas ir atkarīga mana dzīvība un mana nāve!

Man teica, lai es neuztveru visu tik burtiski. Varbūt kaut kas mainītos, ja es, piemēram, uztvertu rakstīšanu nevis par savas, bet svešas dzīvības un svešas nāves jautājumu, tātad neuztvertu to burtiski. Piemēram, angliski „burtiski” ir literally, kas ir gandrīz literāri, bet tomēr nav, jo literāri angliski būtu literary, kas patiesībā ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tātad man nevajadzētu uztvert ne dzīvību, ne nāvi, ne arī to pašu rakstīšanu tik literāli, bet literāri, ja ar vārdu „literāri” domā „metaforiski” vai „poētiski”, kas savukārt nav literāli, ar ko domāts „burtiski”.

 

Apgaismota

Nezinu, vai varu palikt ar viņu draugos. Esmu par to tik daudz domājusi – viņa nekad neuzzinās, cik daudz. Es nolēmu mēģināt vēl vienu reizi. Es viņai piezvanīju, pēc gada. Taču man nepatika, kā attīstījās saruna. Problēma ir tajā, ka viņa nav pārāk apgaismota. Vai arī man būtu jāsaka – viņa nav pietiekami apgaismota man. Viņai ir gandrīz piecdesmit gadu, bet viņa nav kļuvusi vairāk apgaismota, kā varu spriest, par to, cik apgaismota bija, kad pirmo reizi iepazinos ar viņu pirms divdesmit gadiem un kad galvenokārt runājām par vīriešiem. Toreiz man netraucēja tas, cik neapgaismota viņa ir, varbūt tāpēc, ka pati nebiju tik apgaismota. Man šķiet, tagad esmu apgaismotāka un noteikti apgaismotāka par viņu, lai gan zinu, ka tā teikt nav pārāk apgaismoti. Bet es gribu tā teikt, tāpēc esmu gatava atlikt pašas turpmāko apgaismošanos, lai joprojām varētu teikt tādas lietas par saviem draugiem.

 

Tas, ko jūtu

Šajās dienās es cenšos sev stāstīt, ka tas, ko jūtu, nav nekas ļoti svarīgs. Šo esmu lasījusi jau vairākās grāmatās: tas, ko jūtu, ir svarīgs, taču nav pats svarīgākais. Varbūt es to spēju saskatīt, taču neticu tam pietiekami spēcīgi, lai pēc tā rīkotos. Es vēlētos tam noticēt spēcīgāk.

Kas par atvieglojumu tas būtu. Man nebūtu jādomā par to, ko visu laiku jūtu, un nebūtu jācenšas to kontrolēt ar visiem sarežģījumiem un visām sekām. Man nebūtu jāmēģina visu laiku justies labāk. Patiesībā, ja neticētu, ka tas, ko jūtu, ir tik svarīgi, es droši vien nemaz nejustos tik slikti un man nebūtu tik grūti justies labāk. Man nebūtu jāsaka: ak, es jūtos tik šausmīgi, šīs ir manas beigas, šeit – šajā tumšajā istabā, vēlajā vakarā, ar tumši izgaismoto ielu aiz loga, esmu tik vientuļa, visi pārējie mājā ir aizmiguši, nekur nav mierinājuma, tikai es viena šeit, es nespēšu sevi nomierināt, lai iemigtu, nekad neiemigšu, nevarēšu izturēt līdz rītam, ir neiespējami izturēt, nevaru izdzīvot, pat ne nākamo minūti.

Ja es ticētu, ka tas, ko jūtu, nav pats svarīgākais, tad tā nebūtu es, bet tikai viena no daudzām citām lietām, un es spētu saskatīt un pievērst uzmanību citām vienlīdz svarīgām lietām un tādējādi sajustu kādu atvieglojumu.

Bet ir tik dīvaini, ka var saskatīt, kā kāda ideja ir pilnīgi patiesa un pareiza, un tomēr neticēt tai pietiekami dziļi, lai pēc tās rīkotos. Tāpēc es joprojām rīkojos, it kā manas jūtas būtu pats svarīgākais, un tās joprojām liek man palikt vienai vēlā vakarā pie istabas loga.

Taču šoreiz kaut kas ir citādi, jo man ir šāda doma: man ir doma, ka drīz pārstāšu ticēt, ka manas jūtas ir pats svarīgākais. Tas mani patiešām mierina, jo, ja tu vairs nespēj izturēt, taču vienlaikus iegalvo sev, ka tavs izmisums varbūt nav tik svarīgs, tad vai nu tu pārtrauc izmist, vai arī turpini izmist, taču vienlaikus sāc saskatīt, ka arī tavs izmisums var paiet malā, kā viena no daudzām citām lietām.

 

Bezmiegs

Mans ķermenis tik ļoti sāp – 

pie vainas noteikti ir šī smagā gulta, kas spiežas pret mani.

 

Cik sarežģīta

Gadiem ilgi mana māte ir apgalvojusi, ka esmu savtīga, nevīžīga, bezatbildīga utt. Tas bieži viņu kaitināja. Ja iebildu, viņa ar rokām aizspieda sev ausis. Viņa darīja visu, ko varēja, lai mainītu mani, bet gadiem ilgi es nemainījos, vai arī, ja mainījos, nebiju pārliecināta, ka esmu mainījusies, jo nekad nepienāca brīdis, lai mana māte teiktu: „Tu vairs neesi savtīga, nevīžīga, bezatbildīga utt.” Tagad es pati esmu tā, kas sev saka: „Kādēļ nevari vispirms padomāt par citiem, kāpēc nepievērs uzmanību tam, ko dari, kāpēc neatceries, kas būtu jādara?” Tas mani kaitina. Es saprotu savu māti. Cik sarežģīta esmu! Taču viņai to pateikt nevaru, jo tobrīd, kad vēlos to teikt, es atrodos šeit, runādama ar viņu pa telefonu, kas mums pa vidu, klausīdamās un būdama gatava aizstāvēties.

 

Satraukuma paveidi

Vairāk nekā četrdesmit gadu esmu klausījusies, ko saka mana māte, un tikai aptuveni piecus gadus esmu klausījusies, ko saka mans vīrs, un bieži esmu domājusi, ka viņai bija taisnība un viņam nebija taisnība, bet tagad biežāk domāju, ka viņam ir taisnība, īpaši tādā dienā kā šodien, kad tikko man bija gara saruna pa tālruni ar manu māti par manu brāli un manu tēvu un tad īsāka saruna pa tālruni ar manu vīru par sarunu, kas man bija ar manu māti.

Mana māte bija norūpējusies, jo bija aizskārusi mana brāļa jūtas, kad viņš bija sacījis viņai pa tālruni, ka gribētu veltīt kādu sava atvaļinājuma laiku, lai ierastos viņiem palīdzēt, ņemot vērā, ka mana māte bija tikko atgriezusies mājās no slimnīcas. Viņa teica (lai gan nestāstīja patiesību), lai viņš nebrauc, jo viņa nevar atļauties nevienu pašlaik uzņemt, jo tad šķistu, ka būtu, piemēram, jāgatavo ēst, lai gan jau tā ir grūti ar kruķiem. Viņš to apstrīdēja, sacīdams: „Runa nav par to!” Un tagad viņš neatbild uz zvaniem. Viņai bail, ka ar viņu kas atgadījies, bet es saku, ka man tā nešķiet. Visdrīzāk, viņš paņēmis atvaļinājumu, ko bija atvēlējis viņiem, un devies vienatnē prom uz pāris dienām. Viņa aizmirst, ka viņš ir gandrīz piecdesmit gadu vecs vīrietis, lai arī man ir žēl, ka viņiem nācās aizskart viņa jūtas tādā veidā. Īsu brīdi pēc tam, kad viņa nolika klausuli, es zvanu savam vīram un šo visu viņam atstāstu.

Mana māte aizskāra mana brāļa jūtas, cenzdamās pasargāt noteiktas mana tēva jūtas, pamatodama to ar kādām citām savām noteiktām jūtām, un, lai gan man bija grūti apstrīdēt noteiktas mana tēva jūtas, kuras man labi pazīstamas, man arī bija grūti nedomāt, vai tomēr nevarēja rīkoties citādi, lai mana brāļa piedāvājums palīdzēt netiktu atraidīts un viņš netiktu aizvainots.

Viņa aizskāra mana brāļa jūtas, aizsargādama manu tēvu no noteiktām satraukuma jūtām, kuras viņš paredzēja piedzīvojam, ja brālis būtu ieradies, pamatojot to brālim ar noteiktām savām, nedaudz atšķirīgām satraukuma jūtām. Tagad mans brālis, neatbildēdams uz zvaniem, ir izraisījis jaunas satraukuma jūtas gan manā mātē, gan tēvā – jūtas, kuras līdzinās vai gandrīz līdzinās, taču atšķiras no tām satraukuma jūtām, kuras mans tēvs paredzēja piedzīvojam un par kurām mana māte nepatiesi apgalvoja manam brālim. Tagad savā satraukumā māte ir piezvanījusi man, lai pastāstītu  par viņas un tēva satraukuma jūtām par brāli, un, to darīdama, izraisījusi satraukuma jūtas arī manī, lai arī vājākas un atšķirīgas no tām jūtām, kuras piedzīvoja viņa un tēvs, un tām, kuras paredzēja tēvs un par kurām nepatiesi apgalvoja māte.

Kad atstāstu šo sarunu vīram, es izraisu satraukuma jūtas arī viņā – stiprākas par manējām un pēc dabas atšķirīgas no tām, kas manā mātē un tēvā un par kurām abi attiecīgi apgalvoja un paredzēja. Mans vīrs ir satraucies par manas mātes atteikumu brāļa piedāvājumam palīdzēt, tādējādi izraisot viņā satraukumu, un par to, ka viņa pastāstīja man par savu satraukumu, tādējādi izraisot satraukumu manī, kas ir lielāks, kā viņš apgalvo, nekā es apzinoties, bet arī vispār par satraukumu, ko viņa vispār izraisījusi ne tikai manā brālī, bet arī manī, kas ir lielāks, nekā es apzinoties, un biežāks, nekā es apzinoties, un, kad viņš uz to norāda, tas manī rada vēl vienu satraukumu, kas atšķiras pēc dabas un pakāpes no tā, ko manī izraisīja mātes teiktais, jo šis satraukums nav tikai par mani un manu brāli vai tikai par manu tēvu ar viņa paredzēto un esošo satraukumu, bet arī – un galvenokārt – par pašu māti, kura šobrīd un vispār izraisījusi tik daudz satraukuma, kā mans vīrs pareizi apgalvo, taču kuru pašu satrauc tikai maza tā daļa. 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri