punctum

Literatūra un kultūra

Runas brīvības vai pašapziņas krīze

Markuss Mekls

20/08/2018

 

Markuss Mekls (Markus Hermann Meckl) ikdienā pasniedz Agireiri Universitātē Islandē, bet ir biežs viesis arī Latvijā, regulāri lasot lekcijas komunikācijas studentiem Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). Pēc izglītības vēsturnieks, savulaik pievērsies holokausta pētījumiem un citām smagām tēmām, viņš analizē vēstures situāciju neviennozīmīgumu un pievēršas nosacījumiem, uz kuru pamata sabiedrība veido savu kopdzīvi, saskaņo un iegūst normatīvo rāmi savām darbībām. Viena no tēmām, kurai profesors Mekls pievērsies pēdējo gadu laikā, ir izteiksmes brīvība. Tieši par to viņš lasīja lekciju arī šāgada RSU un Latvijas Kultūras akadēmijas kultūras žurnālistikas vasaras skolā.

Normunds Kozlovs

 

Izteiksmes vai runas brīvība nav gluži jauns koncepts. Kādēļ tev šķiet, ka svarīgi par to runāt šeit un tagad? Vai ir kādi īpaši iemesli, kas saistās ar Latvijas situāciju vai situāciju pasaulē, vai varbūt pats koncepts šobrīd mainās?

Domāju, ka ir vērts par to runāt. Kaut vai tādēļ vien, lai dziļāk saprastu pašu jēdzienu. Jo citādi tas draud kļūt par vienkāršu, tukšu lozungu.

 

Vai tas, tavuprāt, bija kaut kas kardināli atšķirīgs, piemēram, dziedošās revolūcijas laikā, kad miers likās svarīga vērtība salīdzinājumā ar mūsdienās atjaunojušos bruņošanās sacensības diskursu?

Padomju laikos jums bija drīzāk viegli uzturēt prasību pēc šāda veida brīvības, jo bija skaidrs, ka izteiksmes brīvības nav.  Nevarēja paust visu, ko gribējās, nevarēja iziet ielās un izteikt visu, ar ko sabiedrībā nebijāt apmierināti.

 

Man liekas – un šeit jāvelk paralēles ar Lukašenko Baltkrieviju – cilvēkiem toreiz vispār bija ideāli, nebija tādas cenšanās pēc materiālajām vērtībām kā tagad. Neesmu piedzīvojis tik idejām bagātu laiku kā perestroika, kad parādījās tik daudz jaunu domu, stilu, arī preses izdevumu un citu mediju… Un cilvēki tad sekoja idejām, nevis vajadzībām.

Jā. Es gan nezinu par Baltkrieviju. Bet atgriezīsimies pie paša jēdziena! Perestroika bija laiks, kad daudz kas kļuva iespējams. Tas bija arī laiks, kad modās pilsoniskā apziņa un runas brīvība kļuva svarīga.

 

Un tagad tā vairs nav svarīga, jo cilvēku galvenais mērķis ir izdzīvošana skarbā kapitālisma tirgū? Vai arī mums parādās jaunas postmateriālās vērtības, kuru vidū izteiksmes brīvībai ir jauna vieta?

Tādēļ mums par to būtu jārunā. Man liekas, ka šobrīd izteiksmes brīvības jēdzienam ir jādefinē jaunas robežas.

 

Tas jāierobežo?

Jā. Ir jauni izaicinājumi, piemēram, naida runa. Tas ir jautājums par to, vai izteikšanās mūsdienu izpratnē dažbrīd nenonāk pretrunā ar pašu (brīvības) principu un vai to tādēļ nevajadzētu aizliegt. Šis, manuprāt, ir jautājums, uz kuru vajadzētu atbildēt jebkurai Rietumu sabiedrībai.

 

Vai šis jautājums ir jauns?

Šis jautājums ir jauns vienmēr, kad kāds iegūst izteiksmes brīvību.

 

Kādēļ šī problēma parādījās?

Šī problēma parādās, tikko cilvēkam ir šāda brīvība – tas ir jautājums par to, cik tālu var iet, vai drīkst kādu aizskart, vai var jaukties privātajā dzīvē utt.

 

Kas nosaka, vai kāds ir aizskarts vai ne?

Tas ir liels jautājums. Tas ir jautājums par to, kur sākas un beidzas kāda cilvēka privātums un sākas publiskums. Savulaik Veimāras Republikā bija aktuāls jautājums par homoseksuālu politiķu tiesībām uz privātumu, un tas tika pieteikts tieši tā – vai seksualitāte ir privāta lieta vai tomēr publikai ir tiesības zināt.

 

Atgriezīsimies pie aizskāruma jēdziena. Eirovīzijā šogad uzvarēja Izraēlas dziedātāja – korpulenta dāma, tērpta kimono. Tagad runā, ka viņa aizskārusi Japānas kultūru…

Neesmu tiesnesis. Esmu tikai ieinteresējies par problēmām.

 

Bet kā uzzināt, kur sākas aizvainojums? Kādu var aizvainot jebkas.

Tāda nu ir sabiedrība. Tai ir jāvienojas par to.

 

Kā tas varētu notikt?

Akceptējot kaut ko vienu un kaut ko citu uzskatot par neakceptējamu.

 

Tātad vilkt kimono Eirovīzijā –  tas ir akceptējami mūsu sabiedrībā vai ne?

Man šķiet, ka attiecībā uz izteiksmes brīvību un mākslinieka radošo brīvību ir jābūt ļoti uzmanīgam, lai nelietotu šo argumentu, ierobežojot jebkura veida izteiksmi. Tomēr ir arī citi aspekti – ja kāds kliedz: „Nogalināsim melnos!” un pamato savu izrunāšanos ar runas brīvību, man būtu pilnībā saprotams, ka šāda veida publiskā runa būtu jāierobežo tās radīto izjūtu dēļ. Tumšādaini cilvēki šajā situācijā nejustos droši, bet viņiem ir tiesības tādiem būt.

 

Bet, ja mākslinieks to dara savā mākslinieciskajā darbā un novieto šo uzsaukumu galerijā, tad te darbojas mākslinieka brīvība un viņš to var atļauties? Savulaik Liepājā bija eksponēta strīdīga izstāde, kas veltīta Herbertam Cukuram. Vai māksliniekiem bija tiesības izteikties par Cukuru pozitīvi?

Nezinu – ja jūs gribat dzīvot sabiedrībā, kas akceptē masu slepkavības, protams.

 

Vai tas nozīmē, ka mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir kaut kādā veidā lielāka vai svarīgāka nekā publiska kliegšana?

Varbūt, bet arī tad tā ir vienošanās. Vācijā savulaik tika nosodīta Klausa Manna novele Mephisto, jo kādam māksliniekam šķita, ka viņš ir portretēts šajā grāmatā un tas aizskar viņa jūtas. Tiesa sprieda tā: viena cilvēka cieņa ir svarīgāka nekā cita izteikšanās brīvība. Jā, tā vienmēr ir dilemma, kas kaut kā jāatrisina, bet tieši to par izteiksmes brīvību es arī gribu pateikt – vienmēr, tikko jums ir šāda brīvība, jums ir arī problēmas.

 

Bet kā runāt pret pieņemto diskursu? Vai nav tā, ka publiskajā diskursā izstrādājas diezgan cieša pārliecība par akceptējamo un neakceptējamo, balstoties uz to, kas mums ir un nav svarīgi? Turklāt izrādās, ka tas, kas reiz bijis svarīgi un saistīts ar jaunu runas brīvības akceptu, vēlāk var nebūt svarīgi un varbūt pat liktos nepieņemami. Tu esi arī parādījis, ka šajā pašā sabiedrībā, kurā cilvēki, piemēram, atgriežas un reabilitē Cukuru, tikpat vienkārši var aizmirst Mavriku Vulfsonu, kurš savulaik būtībā pirmais publiskā izteikumā atzina okupācijas faktu.

Jā, Mavriks Vulfsons no atmiņas ir principā izdzēsts. Bet atkal – ja jūs kā sabiedrība vienojaties, ka gribat netaisnīgu un neprecīzu vēsturi, jums ir tādas tiesības. Bet tad ar to ir jādzīvo. Tieši tik vienkārši.

 

Tas ir kaut kādā veidā saistīts ar ideju par nacionālu valsti. Tā var balstīties divos principos – viens ir ASV piemērs, kur valsts balstās uz likumu visur un visiem, otrs ir, piemēram, Izraēlas princips, kas balstās uz ideju par svētu tautu svētā vietā. Vai nav tā, ka nacionālais varonisms vienmēr ir saistīts ar šo ideju par izredzēto (tautu, vietu utt.)?

Domāju, ka Latvijā tā drīzāk ir ideja, kas pārņemta no vācu romantisma. Un tāpat arī cionisti pārņēma šo Herdera un vācu romantiķu ideju par kopīgu kultūru, valodu un valsti. Interesantākais ir tas, ka abos šajos gadījumos idejas, kas noveda pie valsts formēšanās, izplatījās tik vēlu.

 

Vai tas vienmēr saistīts ar ķermeņa metaforu, kur tīru nācijas ķermeni indē ar kosmopolītismu?

Jā, tas ir raksturīgs tieši šeit, Latvijā. Nedomāju, ka citur pasaulē atradīsiet daudz ko tādu, kas pārstāvētu autentisku latviešu kultūru. Jums vienmēr ir sapnis par kādu autentisku kultūru, kas ir tīra, bet ko saindē svešzemju ienācēji. Tam nav jēgas, jo kaut kas rodas, tikai apmainoties ar citiem cilvēkiem. Kas ir autentiski latviešu tērpi vai ēdiens? Viss autentiskais ir kaut kad izdomāts. Tomēr šī nepieciešamība pēc autentiskā ir interesanta. Kādēļ cilvēkiem gribas pastāvīgi pieredzēt autentisko? Vai nepietiek ar pieredzēšanu kā tādu? Man ir sajūta, ka cilvēki mūsu juku laikos meklē kaut ko, kas, kā viņiem liekas, bija viņu sākotnējais liktenis. Bet tā varbūt ir vairāk tāda kā modernitātes slimība.

 

Tu dzīvo Islandē. Ko mēs no tās varam mācīties? Islandieši, piemēram, krīzes laikā parādījuši spēju kārtot lietas neatkarīgi un domāt atšķirīgi.

Atšķirība ir tāda, ka vidusmēra islandietim ir daudz vairāk pašapziņas.

 

Varbūt tādēļ, ka tur nav bēgļu?

Tur ir bēgļi. Viņi laipni uzņem bēgļus. Proporcionāli Islandē to ir vairāk nekā Latvijā. Protams, tikai tad, ja tu nejūties droši, tev šķiet, ka tevi kāds pastāvīgi apdraud. Tas ir kā reflekss. Manuprāt, stiprs nacionālisms vienmēr ir vājas pašapziņas zīme. Ja esi laimīgs savā dzīvē, tev nevajag pastāvīgi eksternalizēt savas bailes.

 

Tieši šādas bailes Latvijā tiek izmantotas nācijas vienošanai. Tādēļ nevar veikt nepieciešamās sociālās izmaiņas – valsts, lai arī ko tā darītu, ir svēta. Nedrīkst, izmantojot runas brīvības principu, šūpot laivu”, jo neatkarība vienmēr ir apdraudēta no krieviem un Krievijas… un tad jebkura kritika kļūst par laivas šūpošanu”.

Problēma ir faktā, ka cilvēki šķiet tik atvērti lozungiem. Cik cilvēku Latvijā iesaistītos latviešu un krievu draudzības organizācijā?  Te jums, iespējams, vispār nav nevienas organizācijas, kas stimulētu sociālu iekļaušanu.

 

Nav jau vajadzības. Ja tavs kaimiņš nerunā latviski, tu vari balsot par nacionālistiem un būt laipns pret savu kaimiņu – nebūs pat konfliktu. Starp citu, padomju laikā šādu konfliktu patiesībā bija vairāk.

Taču politiķi šeit redz izdevību – publiski piedāvāt mītu, ka „krievi nāk”. Man šķiet, ka lielākā daļa Latvijas krievu ir labi pilsoņi vai iedzīvotāji, bet nav jau risinājuma meklējumu. Jūs vienkārši nevarat pārkāpt savam upura stāvoklim. Upura stāvokli var uzturēt, tikai izvēršot domu, ka svešais ir ļauns un apdraudošs. Laikam tādēļ Latvijā nevar pamanīt vēlmi veidot sabiedrību, iekļaujot visus.

 

Vai tad Rietumos nav līdzīgi ar Āfrikas vai Tuvo Austrumu imigrantiem?

Manuprāt, tur ir daudz vairāk iespēju. Latvijā vienmēr esmu pārsteigts, cik lielā mērā segregācija ir sociāli akceptēta. Islandē viss ir ļoti vienkārši. Ja atbrauc kā imigrants, vislabāk sāc ar kori, tad tu jau esi pieņemts, jau piedalies. Šādas nevalstiskas institūcijas ļauj svešiniekam iejusties, izmantojot māksliniecisko izpausmi, bet Latvijā nejūt šādu tendenci. Tomēr problēma visdrīzāk ir medijos. Mediju veidotā publiskā telpa ir dalīta – latvieši lieto vienus medijus, krievi – citus, tādēļ principā var teikt, ka nav tādas publiskas vietas, kur vienoties par akceptējamā robežām…

Dalies ar šo rakstu