punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kosmosa prospekta skarbums

Anna Auziņa

21/08/2018

 

Par Gaļinas Rimbu dzejas izlasi Kosmiskais prospekts (atdzejojuši Dainis Deigelis, Einārs Pelšs un Arvis Viguls, Literature Without Borders, 2018)

 

Biju klāt, kad Gaļina Rimbu 2017. gadā Rīgā uzstājās festivālā Dzeja bez robežām. Tajā piedalījās vairāki spēcīgi un labi zināmi dzejnieki no dažādām valstīm, tomēr Gaļinas Rimbu sniegums atstāja satricinošu iespaidu – kā vēlāk izrādījās, ne tikai uz mani vien. Festivāla dalībnieki gandrīz vienbalsīgi izvēlējās Gaļinu Rimbu par festivāla laureāti, kas nozīmēja, ka tieši viņas teksti tiks atdzejoti papildus un pēcāk izdoti grāmatā. Tagad, pēc gada, varam to lasīt bilingvālā izdevumā Kosmiskais prospekts, kur līdzās oriģināltekstiem lasāmi Eināra Pelša, Arvja Vigula un Daiņa Deigeļa atdzejojumi latviešu valodā.

Rimbu raksta sociālo dzeju, proti, reālistiskās detaļās atspoguļo trūcīgāko sabiedrības slāņu dzīvi un tādējādi kritizē varu, kas padara viņu dzīvi tik grūtu. Šāda tendence Rietumu dzejā novērojama kopš 19. gs., tomēr mūsdienu latviešu dzejā var runāt drīzāk par sociālās dzejas iezīmēm vairāku autoru tekstos, turklāt ar tieksmi poetizēt, ironizēt vai fantazēt. Tiešums, reālistiskas detaļas un zemākiem sabiedrības slāņiem raksturīga valoda joprojām izraisa diskusijas latviešu un arī krievu valodas kultūras telpā – uzdrošināšanās nosaukt kādu lietu vai parādību automātiski negarantē mākslas darba rašanos. Taču Rimbu dzeja lasījumā izraisīja katarsisku efektu, kāds dažkārt rodas, nepretenciozi, bet vienlaikus talantīgi „sakot patiesību”. Festivāla lasījumā laikam gan nevienu klausītāju neatstāja vienaldzīgu garie teksti „runā, baltmaizi pilsētās ēdot, kad nav ko ēsti…” un „vien mūsu rajonā bija tik daudz rūpnīcu…”1. Šķiet, tie pieder pie reprezentatīvākajiem Rimbu dzejoļiem – arī Ņujorkā izdotās grāmatas nosaukums ir Baltmaize.

Izprast un novērtēt tekstu ārpus nepastarpinātā pārdzīvojuma lasījumā palīdz konteksta aktualizēšana. Rimbu gadījumā būtiska nozīme ir faktam, ka viņa dzīvo un raksta Krievijā. Turot priekšā bilingvālā izdevuma paralēlos tekstus, trešais noderīgais atvērums, lasot Kosmisko prospektu, varētu būt, piemēram, Jeļenas Glazovas intervija ar Gaļinu Rimbu.2 Rimbu ir dzimusi Omskā 1990. gadā un uzaugusi laikā pēc PSRS sabrukuma, studēt devusies uz M. Gorkija Literatūras institūtu Maskavā un pieder pie tiem autoriem (kuru vidū ir arī Latvijas rakstnieki), uz kuriem paliekošu iespaidu atstājusi brīvdomīgā vide, kas institūtā pastāv jau gandrīz gadsimtu par spīti tam, ka pats institūts ir oficiālās varas struktūra. Intervijā Rimbu labi formulē šī institūta fenomena neviennozīmību: „Tas (ar visām mūsu simpātijām pret šāda institūta ideju) ir ne tikai padomju sistēmas rudiments, paliekas, kur jaunu cilvēku galvās efektīvi transportē novecojušas ideologēmas un modeļus, bet arī pašreizējā Putina laikmeta, kultūras nomenklatūras, patriotiskās propagandas daļa, lai arī kādi atsevišķi labi cilvēki tur strādātu un pasniegtu.” Vienlaikus viņa uzsver, ka arī 21. gs. otrajā desmitgadē studijas institūtā ir sekmējušas viņas domubiedru grupas rašanos un izaugsmi, šo autoru centienus radīt tādu mākslu, kas nebūtu sociāli un kulturāli noslēgta. Rimbu dzejā ir klātesoša postpadomju Krievijas realitāte, skarba un pat traģiska ne vien 20. gs. 90. gados, bet arī turpmāk – un šobrīd tā ir pašas piedzīvota totalitāras valsts realitāte. Rimbu intervijā teiktais, ka „[š]odien esam nonākuši tādā situācijā, kurā pat elementāras privātās prakses, kas spētu kaut cik atvieglot cilvēku stāvokli, kļūst nepieejamas, piesavinātas, pārpārdotas”, sabalsojas ar skaudrām detaļām vai epizodēm tajos dzejoļos, kas pozicionēti kā autobiogrāfiski – sulas dzeršana pie slimnīcas, kurā ārstējas rūpnīcā sakropļots tēvs; tēva algas gaidīšana; vēlme paēst, ko gribas; par metaforu un arī laikmeta metonīmiju izmantotā lētā un dīvainā rotaļlieta.

Izdevums Kosmiskais prospekts ir sakārtots trijās daļās pēc atdzejotājiem. Tā kā manā rīcībā nav Rimbu oriģinālkrājumu un, apskatot viņas publikāciju vēsturi krievu valodā, iespējams tikai aptuveni noteikt darbu sarakstīšanas hronoloģiju, jāatzīst, ka mans apgalvojums būs spekulatīvs: manuprāt, šīs izlases secība parāda dzejnieces izaugsmi. Jebkurā gadījumā izdevuma kompozīcija veidota, kāpinot konkrētības līmeni: daudzvārdīgus, dažkārt pat liekvārdīgus darbus ar lielu intelektuālās bagāžas demonstrējuma proporciju un bieži ārpusē palikušu runātāju (kolēģi, es nekādā gadījumā negribu teikt, ka tāda pieeja pati par sevi būtu slikta!) nomaina tikpat gari, taču tīrāki, vienkāršāki teksti, kuros runātāja un varone saplūst ar implicīto autori. Lai gan šīs iezīmes automātiski nenodrošina māksliniecisku augstvērtīgumu, Rimbu gadījumā tāda sakritība pastāv.

Lai neizskatītos, ka Rimbu raksta tikai tiešas un vienkāršas liecības, jāatzīmē, ka autores tēls daudzviet izmantots vairākos līmeņos. Paralēli it kā naivajam situācijas fiksējumam tiek uzdoti provokatīvi jautājumi, risināti dialogi – runātājai ar sevi, kā arī ar lasītājiem, klausītājiem un pat tiem, kas ar Rimbu dzeju nekad nesaskarsies. Arī vienkāršāku paņēmienu gadījumos tā ir izglītota un zinoša cilvēka dzeja, kas ne vien reflektē par konkrētu pieredzējumu lokālā ainavā, bet arī apzinās problematizētās parādības, piemēram, konkrētā totalitārā režīma saistību ar visu pārējo pasauli.

Nosaukums Kosmiskais prospekts krievu valodā (Космический проспект) ietver divas nozīmes. To iespējams uztvert gan kā ielas nosaukumu daudzdzīvokļu namu masīvā – Kosmosa prospekts (krieviski arī tas būs kосмический), gan vienlaikus kā plašāku norādi uz kaut ko kosmisku. Līdz ar to krieviski šāds nosaukums konceptuāli demonstrē reāliju metaforisko vispārinājumu, šeit turklāt ironiskā veidā. Latviski nav iespējams saglabāt abas nozīmes, tomēr nosaukuma tulkojums man šķiet diskutējams jautājums, kur es iestātos par vienkāršāko variantu – „kosmosa”.

Arī pašu dzejoļu latviskās versijas tuvplānā diemžēl daudzviet nav tik pārliecinošas kā grāmatas kompozīcija vai oriģinālteksti autores lasījumā. Tas nav pārmetums atdzejotājiem (kuri varētu man pateikt „tulko pati”), taču apbēdina fakts, ka, izdevumu sagatavojot, ticis ietaupīts uz latviešu tekstu redaktora rēķina. Tas, ka Arvja Vigula atdzejojumiem tas nepieciešams mazāk, bet Daina Deigeļa – vairāk, nemaina pašu prasību pēc redaktora iesaistīšanās. Jācer, ka paviršība nekļūs par tradīciju Latvijā izdoto bilingvālo grāmatu jomā. Jo īpaši tāpēc, ka  šādi izdevumi bieži pirmoreiz iepazīstina ar Krievijas mūsdienu dzejnieku darbiem un tāpēc tie nav greznība, bet gan būtiska informācija, kuru gribas saņemt precīzu.

  1. Rimbu G. Vien mūsu rajonā bija tik daudz rūpnīcu. Atdz. A. Viguls. Punctum, 14.06.2017. Pieejams tiešsaistē: http://www.punctummagazine.lv/2017/06/14/vien-musu-rajona-bija-tik-daudz-rupnicu-publ-14-06/.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Rimbu G. Apvērsuma telpā. Intervējusi J. Glazova, tulk. A. Viguls. Punctum, 11.04.2017. Pieejams tiešsaistē:  http://www.punctummagazine.lv/2017/04/11/apversuma-telpa/.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu