punctum

Literatūra un kultūra

Trīs balādes

Gaļi-Dana Zingere

24/08/2018

 

Gaļi-Dana Zingere dzimusi 1962. gadā Sanktpēterburgā, mācījusies Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūta Teātra zinātnes fakultātē. No 1985. līdz 1988. gadam dzīvojusi Rīgā, pēc tam pārcēlusies uz Jeruzalemi. Zingere kopumā sarakstījusi deviņus dzejoļu krājumus, trīs no tiem – ivritā. Par dzejoļu krājumiem ivritā ieguvusi Jaira Cabana un Dzejas 2000 prēmiju, kā arī Ministru prezidenta balvu literatūrā. Tulko un atdzejo krievu, angļu, poļu, spāņu un ivrita valodā tapušo literatūru. Zingeres tulkojumu lokā ir J. Brodska, D. Harmsa, H. R. Himenesa, P. Peperšteina, D. A. Prigova, Ļ. Rubinšteina, J. Švarcas un A. Vvedenska darbi. Literatūrai veltīto žurnālu Двоеточие un Каракёй и Кадикёй redaktore. Šogad piedalījusies starptautiskajā dzejas festivālā Dzeja bez robežām.

 

Balāde par neredzamo tinti

– Bet par visu ieraudzīto stāstīt nedrīksti neko, –
teicu dienas mēnesnīcā,
teicu naktī rūsganā.
Vīta vakars – pārveidojās
Rītā baltā vītolā.

– Bet par visu ieraudzīto stāstīt nedrīksti neko, –
daudzpunktē es skandināju,
zeme staigāja zem kāju.
Nāve vilka punktlīniju,
aizvilka no acīm nost.

– Bet par visu ieraudzīto stāstīt nedrīksti neko, –
cieši aizmiegusi acis,
skrejugunī stāvēju,
drūmi, apjukuši zvani
aizmugurē skanēja:

– Bet par visu ieraudzīto stāstīt nedrīksti neko, –
padebeši – mana sega,
palags – baltās debesis,
palicis man gultā salti
un pagalam apnicis.

– Bet par visu ieraudzīto stāstīt nedrīksti neko, –
un, ar kramu uzšķildama
malduguņu dzirksteles,
savu likumu tā pēlu,
ka jau pelnos vārdnīca.

– Bet par visu ieraudzīto stāstīt nedrīksti neko, –
teju uzveikusi kāri,
izpirkumu vilcinot,
neredzamo tinti leju
lapaspušu atlasā.

 

Balāde par kustību rotaļām

Vēl kamēr pasaule šī mīt,
Vēl kamēr pasaule šī dus,
Vēl kamēr laižas, nenokrīt
Un muļķi laiž, un neapklust,
                   Kur mēs bijām, nesacīsim, sadarīto – parādīsim.

Edz, savu plaukstu vaļā sedz
Un uzmanīgi apskaties,
Un tagadiņās guni dedz,
Un neierasti apstājies:

Ne taisni un ne vienlaikus,
Ne šķībi, greiz, ne nepareiz,
Ne kopus un ne aplinkus,
Ne nošķirti un ne uzreiz,

Un ne par vēlu, un ne drīz.
Kurš apradīs, kurš sapratīs?
Kam vajadzēs, tas sapratīs
Gan ūdensmetēju,
Gan akmeņmetēju,
Gan liesmmetēju iepazīs.

Kurš atminēs, tas rādīs pats
Mums žestu  kopumu,
Visdažādākās kustības
I klusumsamumu.

Kurš atminēts, tā kārta ir –
Lai tagad tas mūs vada, ved,
Lai ūdeņus i smiltis šķir
Un tumsā met.

Miedz acis, pirkstus – kulakā,
Tak nesaprotot it nekā
Ne sakāmā, ne sākumā,
Ne veikumā, ne vākumā.

Kurš paskaidros?
Kurš apskaidros?
Uz pārceltuves tumsa lien.
Jau blāvas asteszvaigznes skrien,

Uz daudziem gadiem mēmums vien.

Vēl kamēr pasaule šī jūk,
Vēl kamēr dreb,
Bet nesabrūk,
Vēl kamēr pasaule šī mūk,
                                Kur mēs bijām, nesacīsim, sadarīto – parādīsim.

 

Balāde par nomācošo klusēšanu

Vienu vienīgu vārdu. Vienu.
Vai vēl mazāk. Varbūt divus.
Vai vēl mazāk. Kaut trīs.
Taču neviens nebilda ne vārda.

Zariņš klauvēja rūtī
Ar dūri vai ābola krūti,
                                 Taču neviens nebilda ne vārda.

Krīt galvas smagas.
Baltais dzidrais knapi
Bālāks nekā lapas,
                                 Taču neviens nebilda ne vārda.

Pa logu paveries:
Jauni septembri jaunas ābeces
Ķildām sacerēs,
                                 Taču neviens nebilda ne vārda.

Koka vārpstiņa, skanīga šķiedra,
Lietus drāna smalka, šķidra.
                                Taču neviens nebilda ne vārda.

Ābeles slapjās mežģīnes
Mazliet zaļākas nekā piedurknes.
                                  Taču neviens nebilda ne vārda.

Zemes un ūdens burbuļspulgas.
Gaisa čulgas.
                                 Taču neviens nebilda ne vārda.

Vienu vienīgu vārdu. Vienu.
Vai vēl mazāk. Varbūt divus.
Vai vēl mazāk. Kaut trīs.
Taču neviens nebilda ne vārda.

Saules skauti
Sudraba graudi,
                                 Taču neviens nebilda ne vārda.

Jauns kalendārs
Ķildām jaunu vārdnīcu darinās.
                                 Taču neviens nebilda ne vārda.

Ne meistarības, bet esības apguve.
Koku līķautos – ne šuves.
                                Taču neviens nebilda ne vārda.

Tik vizmots un izgaismots
Debesu jums, ko
Aizmirst nav dots.
                                Taču neviens nebilda ne vārda.

Notīri logu
Un aplūko
Dūjas debesu lokā.
                                Taču neviens nebilda ne vārda.

Tā baumas klīst,
Sākumā grūti saklausīt.
                               Taču neviens nebilda ne vārda.

Vienu vienīgu vārdu. Vienu.
Vai vēl mazāk. Varbūt divus.
Vai vēl mazāk. Kaut trīs.
Taču neviens nebilda ne vārda.

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu