punctum

Literatūra un kultūra

Ladodznieki

Vija Laganovska

30/08/2018

 

2017. gadā izdots Vijas Laganovskas pirmais dzejas krājums 2 soļi pirms Pleskavas divīzijas, viņa ir vairāku dzejas, atdzejas, recenziju un prozas tekstu publikāciju autore. Šobrīd strādā pie stāstu cikla Ladodznieki, kurā cenšas atspoguļot ne tikai cilvēku likteņus dažādos laikposmos, bet arī dažādu tautību cilvēku mijiedarbību un bezspēcību varas krustugunīs, ņemot par pamatu vispārējus vēsturiskus notikumus.

 

Iebāzta ar veciem iejūga grožiem sajoztās biksēs, tukšā piedurkne plandās kā bura ikreiz, kad tēvs pagriežas uz manu pusi, lai atvēzētos jaunam cirtienam biezā rasainā zālē. Izkapts atsitas pret akmeni. Viņa tumsnējā, bārdas rugājiem apaugusī seja saviebjas. Atbrīvojis padusē iespiesto kātu, viņš atstutē to pret zemi un no bikšu kabatas izvelk galodu.

– Trīsi?

Kopš protu trīt izkapti, rītos, kad pļauj, nevajag iet ganos.

Tēvs brokasto. Iztrinusi izkapti, skrienu lejā uz ezeru. Viss krasts vienos akmeņos. Lielos, mazos. Es vairs neklūpu, kaut pagarajos mammas svārkos kājas pinas joprojām. Tālumā vien zvejnieki mazajās laivās. Vakarrīt no akmentiņiem saliku vārdu. Pērnvasar Armo iemācīja. Kad viņa pārbrauks, zinās, ka mēs tagad dzīvojam te.

 

Šoziem viņu nesagaidījām.

Naktī kaut kur šāva. Turēju mugursomu. Tēvs lika ēdamo, teica, mātei bijusi taisnība, nevajadzēja atgriezties. Jāiet atkal projām.

– Bet Asja? – Satvēru viņa aiz bikšu jostas neaizbāzto piedurkni.

Kūts durvis tēvs pameta pusvērtas.

– Ēdamo atradīs pati. Ejam, – viņš čukstēja. Pēkšņi atcerējos ap roku liekamo virteni, ko mamma gatavojusi no dažādiem akmentiņiem, kuriem izveidojies caurumiņš. Apstājos un skatījos uz tēvu, kurš, pārkāpis žogam, gaidīja. – Olga, nu nāc taču. – Viņš izstiepa roku pār cieši savītajām žoga maikstēm.

– Mammas akmentiņi palika… – čukstēju pretī. Tēva roka spītīgi iekrampējās padusē. Pakāpos uz šķērsām pārsistās žoga kārts, un viņš pārvilka mani pie sevis. Gāju nopakaļ. Sniega gandrīz vairs nebija. Ik pa laikam pagriezu galvu Asjas blējiena virzienā – tā, izbāzusi ragaino galvu pa kūts durvju spraugu, īsti nezināja, ko darīt. Aiz muguras kļuva gaišāks.

 

Armo droši vien guļ. Senāk mēs esot dzīvojuši Salmi. Viņš atceras manu mammu. Es zinu tikai Asju. Viņa jau te bijusi, kad pārbraucām. Vietējie mūs sauc par bēgļiem, kas atgriezušies.

Armo māju vairs nevar saskatīt. Tikai suns visu laiku rej. Ieejam mežā.

 

Armo kārto līdzņemamās mantas. Kartupeļu maišelis un graudu kulīte jau priekšnamā. Māte citā maisā liek segas, pāris bikšu, kreklu un silto apakšveļu. Tēvu formās tērptie vīri savāca jau vakar no rīta. Teicās pēc mantām iebraukt vakarā. Neiebrauca. Kopš atgriešanās Armo ar tēvu un māti vēl nebija paspējuši iedzīvoties, knapinājās. Govi, teliņu un cūku ar pārpalikušajiem kartupeļiem un graudiem Armo šorīt nogādāja otrpus upei kaimiņiem.

Istabu šodien nekurina. Uz galda stāv no rīta slauktais piens un pusritulis siera. Ik pa laikam dzird, kā Armo uzdzer pienu sakošļātajam sieram un pret galda kāju dauzās suņa aste, kad tas izprasa mātei nākamo siera kumosu.

 

Mēs ar tēvu vairākas dienas dzīvojām mežā. Izraktajā alā, kur sienas un griesti klāti ar rokas resnuma kokiem un egļu skujām, ož pēc dubļiem, mazliet pēc sveķiem. Ēdam kaltētas zivis un kazas sieru. Bet vakarrīt tēvs aizgāja pakaļ ūdenim.

 

Atkal satumst. Neredz pat rokas. Iemiegu.

Pamostos. Tēva joprojām nav. Nolemju aiziet pie Asjas. Varbūt tēvs arī turp devies. Sadalu ēdamo uz pusēm. Vienu daļu atstāju alā, otru sametu mugursomā, uzlieku plecos un izlienu ārā.

Mežmala. Kļuvis gaišāks. Aiz grāvī saaugušajiem krūmiem dun vilciens. Brienu pa biezi noaugušo jaunaudzi dunoņas virzienā. Aiz meža stūra ir klajš lauks, tālumā ugunis un vilcienu vagoni. Iekrampējos kārklu puduru zaros, kāpju pa grāvmali lejā. Tur kāds guļ. Tālāk – vēl divi. Nolieku mugursomu un lienu tuvāk. Vīrietis. Ar seju grāvja muklājā. Neelpo. Viens no tālāk gulošajiem vīriešiem šķiet pazīstams. Sirds lec pa muti laukā. Viņam nav acu, vaigi sakapāti ar kaut ko asu tik ļoti, ka grūti atpazīt, taču tas ir Armo. Līdzās esošais, tāpat kā pirmais vīrietis, guļ ar seju pret dubļaino grāvja gultni. Aizspiežu muti ar plaukstu un kliedzu, tad metos atpakaļ mežā.

Vairs nevaru atrast alu. Izmirkušajos apavos salst kājas, un gribas dzert. Notupstos uz sūnaina celma, rokas iebāžu padusēs, bet galvu – dziļāk aitādas kažokā. Siltas, neaizturētu čuru tērcītes līst šņorzābakos, un uz brīdi kājām kļūst siltāk. Sēžu, un vienu brīdi šķiet, ka saklausu vilcienu. Minstinos, tad dodos skaņas virzienā.

 

Viņi domā, ka esmu mēma. Vakar mūs izšķiroja. Lielākie bērni mēļoja, ka mūs vedīšot uz citu bērnunamu. Mani pievienoja tiem, kas runā gluži tāpat kā Armo ar savu tēvu. Es viņus nesaprotu. Armo toreiz teica, ka mana mamma gan esot sapratusi. Es saprotu vien dažus vārdus, kas man pazīstami no kādiem seniem laikiem, kad bijām kopā – es, mamma un tētis.

Ap pusdienlaiku mūs izsēdina stacijā. Formās tērpto vairs nav tik daudz kā tad, pirms diviem gadiem, kad mani te atrada pēc notikuma mežmalā ar Armo.

Toreiz aizveda pie vīra, kurš nebija formas tērpā, bet visi viņu sauca par „товарищч  начальник”1 – vārdu aizmirsu. Uzdeva man visādus jautājumus. Uz viņa galda no krūzes kūpēja tēja, bet blakus šķīvītī stāvēja mazas baranciņas. Toreiz saodu rūgtenu tējas smaržu un sava urīna smārdu, ko varēja sajust no telpā sasilušiem slapjajiem šņorzābaciņiem. Viņš satvēra šķīvīti un pastiepa to manā virzienā. Paņēmu vienu. Viņš joprojām turēja šķīvīti. Ar otru roku satvēru otru baranciņu.

Oна наверное из Ладожских2, kāds noteica.

 

Sēžam uz vagonā izklātiem matračiem. Dažiem mugursomas, citiem tāpat kā man – nekā. Ne mammas akmentiņu, ne Asjas. Viņa jau divas vasaras viena ganās. Varbūt tēvs atgriezās, meklēja. Vilciens vienmērīgi klab. Meitene, kurai mati nogriezti līdz pašai ādai, visu laiku raud. Brīžiem aizspiežu ausis. Nu jau pavisam tumšs. Atvēzējos un bliežu plikgalves sānā ar elkoni. Viņa iespiedzas, bet pārstāj raudāt.

 

Tinos dziļāk vecās Zojas lielajā lakatā. Viņa nomira šajā pavasarī, un mums vairs neviens nenesa siltu pienu. Zoja mēdza lamāties. Reizēm kādu iekaustīja, bet citreiz cauru vakaru, kamēr mēs iemigām, stāstīja par savu jaunību. Ar mani nesarunājās, jo arī viņa domāja, ka esmu mēma, bet es sapratu, ko viņa saka. Kad pēdējoreiz Zoju satiku, viņa iedeva savu lielo lakatu.

 

Visi pieklusuši, lielākā daļa guļ. Pa dēļu spraugām vagonā zogas oktobra rīta drēgnais vēsums.

Beidzot mums ļauj izkāpt. Vieni skrien čurāt, citi to izdarījuši vagonā, tagad stāv un lūkojas apkārt. Vienā pusē sliedēm dažas kokos ieaugušas mājas, otrā – puskaili krūmāji un mežs. Stacijā gandrīz neviena nav. Mašīna ar piekabi, daži cilvēki un pāris zirgu pajūgi.

Joness nepārtraukti klepoja. Tagad guļ, negrib kāpt ārā no vagona. Viņu izceļ. Kādu laiciņu Joness sēž, pret koku atspiedies, tad noslīd zemē. Lielākajiem bērniem liek viņu aiznest uz mežmalas grāvi. Citi iet līdzi. Uzraugi dzen atpakaļ.

No pēdējā vagona mašīnā krauj maisus. Viens apgāžas. Pa sliedēm birst kartupeļi. Kāda sieviete sāk tos lasīt. Mašīnas šoferis māj ar roku, skatās uz mani un rāda kaut ko zem vagoniem. Lienu apakšā un pusguļus lasu tur paripojošos kartupeļus, tad lieku viņiem pie kājām. Otrpus sliedēm nokust kaut kas balts. Pazīstama skaņa liek mirkli sastingt, un es pieploku zemei.

– Lūdzu, lūdzu… – uz mirkli aizžmiedzu acis un čukstu. Tā nav Asja. Kāda kaza grauž starp krūmājiem palikušus zaļākos zāles stiebrus. Tālāk vēl pāris kazu. Asjai bija tumšas ausis. Pēkšņi noklaudz vilciens, svilpieni, kņada. Ar plaukstām aizspiežu ausis un atkal aizžmiedzu acis. Pakrūtē ieurbjas spazmiskas sāpes. Tūlīt šis milzīgais dzelzs blāķis izšķaidīs miesu, atraus locekļus, es nekad vairs neredzēšu Asju… un tēti. – Mammu, palīdzi! – cenšos kliegt, bet neskan. Kad atveru acis, visapkārt gaišs. Vīrietis ar sievieti joprojām ņemas ap kartupeļu maisiem. Pieceļos. Sieviete pagriežas pret mani un pamāj. Salasu pēdējos kartupeļus abās saujās, sniedzu sievietei. Viņa smaida.

Kiitos!3

Vīrietis ņem kartupeļus, sviež maisā, aizsien, tad iedarbina mašīnu.

Vilcienu vairs nevar saredzēt, bet skaņu vēl dzird. Smidzina. Kazas pārlec pāri sliedēm, ošņā vietu, kur bija izbiruši kartupeļi. Aizmugurē kāds skubina zirgu. Pagriežos. Sarkanmatains puisis līdzās pajūgam, grožus pār plecu pārsviedis, virzās uz manu pusi. Vienā mutes kaktiņā kaut kāds stiebrs, brīžiem viņš to pārliek uz otru mutes kaktiņu. Nāk klāt, smaida, kaut ko runā. Uz brīdi šķiet – Armo, pakrūtē atkal iemetas savādās spazmas, bet es pasmaidu. Svešais kaut ko saka, rāda ar roku uz ceļu, kas kādu gabalu iet blakus sliedēm, tad ievijas mežā. Varbūt viņš par vilcienu? Māju ar galvu. Puisis smaida, lūkojas manī, tad ņem aiz padusēm un sēdina uz maisiem, kas ratos. Brīdi gājis līdzās, uzlec arī pats. Viņš visu laiku runā, tad svilpo, atkal runā, paraugās uz mani, iesmejas. Man joprojām sāp ne tikai pakrūtē, bet arī viss vēders līdz lejasdaļai. Vecā Zoja teica – tās esot jaunu sieviešu lietas.

Kādu brīdi līdzi nāk arī kazas, bet, kad ceļš iegriežas gar mežmalu, apstājas un stāv, kamēr mēs pazūdam aiz pirmajām biezajām eglēm. Sarkanmatis uzsedz man segu. Aizveru acis. Mitrais gaiss smaržo pēc kazām un zirga, kura kuplā aste ik pa laikam sitas pret paša brūno gurnu. Tā skan tēva plandošā piedurkne, kad viņš pļauj Asjai zāli. Sarkanmatis svilpo un ik pa laikam kaut ko uzsauc zirgam, izjaucot vienmērīgo astes vicināšanas ritmu. Aiz meža parādās pāris māju. Tālumā vīd kaut kas līdzīgs ezeram. Izslejos pavisam taisna. Pakrūtē sāk savādi kņudēt.

– Laatokalla…4 – pamanījis manu skatienu ezera virzienā, sarkanmatis iesaucas.

  1. „Biedrs priekšnieks” (krievu val.).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. „Viņa droši vien no ladodzniekiem” (krievu val.).  (atpakaļ uz rakstu)
  3. „Paldies!” (somu val.).  (atpakaļ uz rakstu)
  4. „Lādogas ezers…” (somu val.).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu