Valoda un matērija

 

Par Sergeja Timofejeva dzejoļu krājumu Replika (atdzejojuši Andris Akmentiņš, Toms Treibergs un Arvis Viguls; Orbīta, 2018)

 

Vietniekvārdi ir dīvaina vārdšķira – paši par sevi nenozīmēdami neko, tie ne vien aizstāj precīzus apzīmējumus, bet arī izveido telpu, kurā valodā pateiktajam attīstīties, izvērsties, izteikt realitāti. Tie izbūvē sakaru un attiecību sistēmu, kurā dzīvas būtnes un nedzīvus objektus var domāt vienu pret otru vai arī attiecībās vienam ar otru. Tā ir iztēles pasaule, kurā valodas secīgo, lineāro izziņas rezultātu kopsavilkumu var iedomāties krietni reālistiskāk – daudzdimensionālu, telpisku, variablu, turklāt nereti tikai uzsverot subjektīvā skatījuma preambulu. Varbūt tādēļ dzejnieki ar vietniekvārdiem spēlējas labprāt (personu vietniekvārdi, piemēram, dzejā ir bieži izmantots sajūtu un emociju darbināšanas instruments ar salīdzinoši skaidru intīmā–publiskā skalu). Izņēmums nav arī Sergejs Timofejevs, kura jaunākajā dzejoļu krājumā tas noteikti ir viens no tiem neuzkrītošajiem valodas resursiem, kā ierastās sadzīves ainiņas, ko viņš izvēlējies tēlot, padarīt zīmīgākas. Es, tu, viņš, viņa, tas, kaut kas, viss – vietniekvārdu semantiskais režģis izvērš, maina, krusto un sakrusto perspektīvas, kuras tekstu autors izliec virs realitātes. Tomēr, kustoties šajā paša (pašu? – Timofejeva diskursā patība arī drīzāk ir sociāli veidojusies) konstruētajā vidē, laikam tomēr nevar sasniegt apmierinājumu. Galvenā – velkošā, lai arī īpaši neizrādītā, – tēma krājumā ir plaisa starp rūpīgi aprakstīto, itin kā kristalizēto realitāti un esamību. Ne velti krājumam dots nosaukums Replika – pavirši izlasot vai izsakot, tas ir kaut kas nejaušs, ko runātājs varbūt pat gadījuma dēļ vai arī, atsaucoties uz iepriekš pateikto, izmet sarunā, bet tādā nozīmīgā pozīcijā kā krājuma nosaukums šis vārds liek meklēt papildnozīmes. Svešvārds „replika” apzīmē arī kopiju, it sevišķi muzeoloģijā, kur replikas tiek lietotas, lai aizstātu īpaši vērtīgus un saglabājamus priekšmetus – mākslas darbus ar kultūrvēsturisku nozīmi. Pateicoties replikām, to vēstījums tiek nodots publikai. Zināmā mērā replikām šajā komunikācijā ir līdzīga funkcija kā vietniekvārdiem. Un tomēr 20. gadsimta beigu filozofiskais diskurss liek mums izturēties pret šādu tukšo un attiecību zīmju komunikāciju ar nostalģiskām skumjām (ja ne šausmām, ko zinātniskajā fantastikā audzinātajam radīs asociācijas ar leksēmas atvasinājumu hrestomātiskajiem apzīmētājiem, piemēram, Ridlija Skota filmā Blade Runner).

Zīmīgi, ka

1) šīs skumjas ir komunikācijas rezultāts; standartizēti vārdi un frāzes, arī standarta tēli Timofejeva dzejā izrādās nesaistīti ne ar kādu referenci ārpus teiktā, tos var saprast tikai situācijā un saistībā ar pašu komunikatīvo darbību, ko tie palīdz realizēt, proti, komunikācijā dominē fātiskā funkcija (autors to skaidri uzsver, piemēram, dzejolī Postkomunikācija, virknējot frāzes no ikdienas valodiskajiem rituāliem: „Sazinieties ar mums, / apmaksājiet pakalpojumus, / pieņemiet mūsu apsveikumus” utt. (31. lpp., Arvja Vigula atdzejojums));

2) skumjām ir zemādas avots, to rašanās vieta ķermenī var būt lokalizēta dažādi, bet visdrīzāk vainīga ir pati apspiestā psihe, ja atļauts vilkt paralēles starp mokošo melno šķidrumu, ko ievērojuši jau senie grieķi, un tekstu Viņas nafta: „No viņas ceļu bļodiņām tek nafta, / Ceļgali mirkst naftā. / Labā dienā var savākt / Puslitra burku, / Ja to velk ar maliņu pār ādu, / Aizķerot eļļainās lāsītes. / Un ko ar to iesākt?” (11. lpp., Arvja Vigula atdzejojums);

3) tās ir skumjas, kas ir teju vieliskas – vērstas atpakaļ uz īstumu, realitāti, esamību, matēriju, lai gan nojaušamas arī kultūrā, kolektīvajā apziņā, taču izteikti saistītas ar kaut ko ārpus tās. Ir taču vienmēr iespēja basām kājām pieskarties grīdai, kā meitene reklāmas kantorī uz tūristu bildētas ielas (Basām kājām, 27. lpp., Andra Akmentiņa atdzejojums), atbildēt kaķim, kas izlokās cauri dzīvoklim, slaukot ar asti grīdu un nemitīgi pieprasot atbildi uz absurdāko jautājumu, aiz kura slēpjas patiesais vēstījums (Kaut kas līdzīgs ziņojumam, 32.–33. lpp., Arvja Vigula atdzejojums), vai doties pilnīgā nekurienē, lai izdzertu „labāko espreso” (Piedāvājums, 75. lpp., Toma Treiberga atdzejojums). Realitāte kaitina ar savu tuvumu, ir fiziski sajūtams, kā tajā dzīvojam, bet valodas zīmju slānis, tikpat reāls savā materialitātē, līdzīgi plānam ķīmijas slānim pasargā moderno cilvēku no pārliecināšanās par to, vai realitāte ir reāla (īsta, patiesa, loģiski iespējama un fiziski pastāvoša) vai tikai izrunāta (replika).

Sergejs Timofejevs savos formulējumos nepieļauj salkanību, tādēļ šīs skumjas ir slēptas, aizklātas ar metaforu nepielūdzamo konkrētību, bet tekstā valda drīzāk pārsteigta un atvērta (pat ja dažbrīd ironiska) noskaņa. Dzejolis Es lasīju (21. lpp.), kas starp citiem izceļas ar perpendikulāru grafisko novietojumu, piemēram, izloka „lasīju smieklīgu tekstu par … literatūru” formulu cauri dažādu kultūru paradigmām. Šis dzejolis demonstrantīvi ekspluatē atkārtojumu kā dzejas formas elementu, lai gan leksiskā, morfoloģiskā un sintaktiskā ziņā dažādas atkārtojuma figūras ir iemīļota Timofejeva izteiksmes forma. Atkārtojumiem ir divējāda funkcija – no vienas puses, tie sabiezina kādu elementu vēstījuma nozīmes plānā, no otras – tie tikai izceļ valodas matēriju, tās daudzlīmeņu sarežģīto iesaistītību materiālās dabas pasaulē – skaņu, leksēmu, formu un sintaktisko formulu lietojums nekalpo tikai dzejolim kopumā, tam ir arī savs mērķis, kam nav obligāti jāsakrīt ar dzejoļa virsmērķi, tieši otrādi – apzinoties to, lasītājs vai klausītājs nonāk pie labu dzeju raksturojošās daudznozīmības, katra elementa nozīmes niansētības. Dzeja ir teksts, kas tiecas uz šādu „nokrāsu bagātību” (Kukaiņi, zariņi, 23. lpp., Arvja Vigula atdzejojums) arī tad, kad stāstījuma lēnīgais, pat stieptais plūdums tiek mākslīgi pārlauzts rindu galos un teksts iegūst otru ritmu un pretelpu.

Nokrāsu bagātība nav tikai valodas spēļu rezultāts. Timofejeva stils, kas izkopts, strādājot gan atsevišķi, gan kopā ar citiem kolēģiem no tekstgrupas Orbīta, liek ievērot arī spožumu, ko skatupunktu daudzveidība piešķir jebkurai ikdienišķai lietai un situācijai, kā dzejolī No Ignataviča skatpunkta to formulē kāds lietuviešu tēju un sauso brokastu pārdošanas menedžeris: „Var skatīties negaidīti / un var ieraudzīt cita acumirkļa / spārnu no citas istabas / aizslīdam citā 2014. gadā” (47. lpp., Arvja Vigula atdzejojums). Dzejnieks te ir ne tikai ikdienas ainu detalizēta tēlojuma meistars, bet arī likuma un gadījuma mednieks. Skaistais un vērtīgais dzejolī slēpjas aiz ārēji neinteresantās sadzīvisko notikumu čaulas, līdz kāds to izceļ kā īpašu kristālu – skaidru, labi strukturētu, nepārvērtējamu, daudzšķautņainu un daudzdimensionālu, apbrīnas vērtu. Varbūt tieši šādi definējama Sergeja Timofejeva dzejas galvenā īpatnība – pārliecinoša skaidrība, ar kādu vienlaikus tēlota nenozīmīga realitāte un mainīta uztveres sistēmas dimensija, tādējādi piešķirot tai vairākas nozīmes uzreiz. Ja vienā valodā nepietiek vietas, telpu papildina otras valodas klātbūtne (arī šis Orbītas izdevums ir bilingvāls). Salīdzinājumā ar iepriekš rakstīto šajā krājumā publicētie dzejoļi bez trauksmes, ar mierīgu pašcieņu vēsta par dzīvi aiz mediācijas, matēriju aiz valodas.

Vienu no garākajiem dzejoļiem krājumā sauc Mīlestība (59. lpp., Arvja Vigula atdzejojums), tas veltīts pāra attiecību aprakstam, ko neiedomājami sarežģī slimība – alerģija. Dzejoļa formālā struktūra, tāpat kā skrupulozi aprakstītās darbības, ir izteikti vienkārša, autors rūpīgi pieraksta katru soli un vārdu konkrētā situācijā, un tieši šajā rūpīgajā pētnieciskajā secībā atklājas ne tikai varoņu – divu cilvēku mīlestība, bet arī mīlestība kā tāda. Te vārdu un lietu sarežģīto sakaru sistēmu šķērso vairākas citas sakaru sistēmas – slimība, kas izpaužas kā reakcija uz kādām noteiktām vielām, jūtas, kas vērstas pret otru. Kopā ņemtas, šīs sistēmas veido to dzejas sakaru režģi, kas, veiksmīgi noslēpts aiz valodas simboliskā slāņa, dziļi un pamatīgi sakņojas matērijā.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri