punctum

Literatūra un kultūra

Būt tur un tajā brīdī

Aleksandra Fominaite

05/09/2018

 

Aleksandra Fominaite (Aleksandra Fominaitėdz. 1980. g. Kauņā), beigusi angļu filoloģijas, mākslas zinātnes un tulkošanas studijas, strādā par tulkotāju un mākslas kritiķi, sadarbojas ar mākslas un kultūras institūcijām, Lietuvas kultūras izdevumos publicē rakstus par mākslas izstādēm, teātri, kino, vizuālo mākslu un literatūru, piedalās pasākumu organizēšanā un raksta prozu. 2004. gadā uzvarēja Lietuvas Rakstnieku savienības organizētajā pirmās grāmatas konkursā, izdeva stāstu krājumu Ārkārtas stāvoklis. Atdzejojusi Druskininku rudens un Dzejas pavasara festivāliem, 2007.–2009. gadā, strādājot Lietuvas Rakstnieku savienības nedēļrakstā Literatūra un Māksla par grāmatu apskatu slejas redaktori, ieguvusi Lietuvas Republikas Kultūras ministrijas prēmiju par aktuālām un interesantām publikācijām. 2011. gadā izdevniecība Kitos Knygos izdevusi otro grāmatu – gandrīz 600 lapaspušu biezu romānu Mēs vakar bijām uz salas par lietuviešu „zudušās paaudzes” jauniešu dzīvi Londonas skvotos, 2012. gadā par to ieguvusi Kazimira Batēna apbalvojumu. Romānu uzrakstījusi, iegūstot Lietuvas Republikas Kultūras ministrijas stipendiju, kuru saņēmusi arī 2016. gadā, lai izdotu trešo grāmatu – stāstu krājumu Simts aksolotli, kuru joprojām raksta.

Tulkotāja

 

Skaties tur, lūk, televīzijas tornis!

Mēs abi ilgi gājām pa piedrazotu un putekļainu taciņu gar upes krastu, tad aizelsušies uzrāpāmies pakalnā, ko ieskāva neskaitāmas kļavas un priedes, un neapstādamies vēl pārgājām pāri milzīgam laukumam skolas stadiona lielumā. Tad pagriezāmies pa asfaltētu celiņu starp daudzstāvu bunkuriem un nonācām tieši torņa piekājē.

Šeit parasti bija noliktas aizdegtas sveces, bet šodien te redzu vien izdegušas. Šeit ir arī krusts un milzīgs piemiņas akmens, kuru pienācīgi vēl neesmu aplūkojusi, jo, atnākot uz šejieni, man vienmēr tek deguns uz svētajiem akmeņiem, tāpēc sajūtos īpaši neomulīgi. Akmeņi nepamet šīs zemes mežus, par to esmu tiem pateicīga. Viņi tur klusītēm, neviena netraucēti, sargā visas seno laiku ziņas. Akmeņi ir redzējuši visu, kas uz šīs zemes ir noticis – to atceroties, nomierinos, ka ir saglabājies vismaz kaut kas, kas ir redzējis visu, kā bija.

Šis milzīgais, padomju laika interjera detaļās mirgojošais kosmosa kuģis, kas lēni griežas ap savu asi, arī ir televīzijas tornis. Mirdzošajā, metāliskajā, ar spoguļiem iztapsētajā kapsulā, ar muguras nerviem sajūtot aiz tiem atveramies neaptveramu tukšu un aukstu telpu, ar liftu pamazām ceļamies augšup.

Skatoties no torņa vasaras dienā, kad laiks ir tveicīgs un apmācies, trešdaļu šīs pilsētas veido brūnas, rasi, apsvilušas prērijas. Otra trešdaļa iegrimusi fabrikas dūmos, kas mutuļiem iestrēguši starp mazītiņām bālganām kastītēm. Vēl viena trešdaļa – rūsganu pils torņu vīzija tālajā horizontā.

Nudien, ja man vajadzētu citplanētiešiem kosmosā aprakstīt šos rajonus – Lazdīnus un Karolinišķes –, tas nebūtu pārāk sarežģīti. Man būtu viegli pastāstīt, viņiem – viegli saprast. Šeit starp daudzstāvu ēkām ir izvietojušies objekti, kuru nosaukumi saistās ar kosmosu: veikals Komēta, kafejnīca Merkūrijs, autobusu pietura Putnu ceļš… Tāpat tur atrodas atklāti laukumi, kur lieliski var nolaisties kosmosa kuģi. Tornis kā varena kosmosa stacija izlīdis starp minimālistiskajām Dogvilas stila ielām, ko visi iedzīvotāji izmanto, kā norunājuši. Tas šeit ir vienīgais arhitektūras ziņā interesantākais objekts, kas priecē aci. Kaut kur šeit, kā runā, vēl pirms dažiem gadiem bija arī kosmiska dizaina bērnudārzs, kura spēļlaukumā parastu mašīnu vietā bija dažādu modeļu raķetes, labirinti un pavisam negaidītas konstrukcijas, kas domātas topošo kosmonautu skološanai. Tikai tagad tas ir nojaukts, jo vairs nebija kam to apmeklēt, kad guļamrajonu iedzīvotāji sāka masveidā emigrēt uz Rietumeiropu.

Viltīgais triks, kas novērsa padomju cilvēku uzmanību no tagadnes un izraisīja arvien biežāku nepatiku, tomēr neattaisnojās: dziedošā revolūcija, kas vispirms sapurināja trīs Baltijas valstis, bet vēlāk arī visu salīdzinoši milzīgo, uz vardarbību balstīto savienību, sākās tieši šeit. Tomēr izrādās, ka nekādi vides noformēšanas triki un solījumi par gaišu nākotni nevar ilgi noturēt cilvēku betona būrī, barojot viņu ar kartona desām un liekot strādāt gandrīz par velti. Paldies partijai, tēvzemei par talonu gultasveļai! Lielie modernisma arhitekti šo optisko mānu bija veidojuši ļoti rūpīgi: domājiet par kosmosu, pēc iespējas vairāk skatieties debesīs, lai nav jāpievērš tik daudz uzmanības tam, kas notiek uz zemes!

Rau, soļojam gar neskaitāmiem augstceltņu dvīņiem, trīnīšiem, četrīšiem – gar veselu tās pašas celtnes klonu plejādi. Rūpīgi ieskatoties, uz raupjajām, netīrajām klonu sienām redzami dažādi grafiti, uzraksti un tagi, durvis un logi, kuru formas un nokrāsas īpaši neatšķiras, pavisam niecīgas fasāžu atšķirības, izkārtnes, kurām nav nekā kopīga: piemēram, pavisam blakus publiskajai rajona bibliotēkai veiksmīgi iekārtojusies spēļu automātu zāle. Visas planētas griežas ap savu asi, un, lūk, manas planētas ass rēgojas starp debesīm un zemi kā adata, kas ar laika nogriežņiem neatgriezeniski sadiedz tos savā starpā. Rau, tā noslēpumaini iemirdzas mijkrēšļiem, kas nolaižas uz zemes – „laikam starp vilku un suni”, kā to mēdza dēvēt senie romieši. Šie miegainie mijkrēšļi šeit, Lazdīnos, šķiet tik organiski iedzimti, it kā guļamrajonos cilvēki patiešām to vien darītu kā gulētu. Vakars šajos pelēkā betona plašumos mēdz uzkavēties sevišķi ilgi – mijkrēslī viss izskatās omulīgi un pat noslēpumaini, patiešām skaistāk nekā dienas gaismā. Vilks, kas visbeidzot pārtop no mijkrēšļa tumsas izaugušā sunī, ir ļoti nozīmīgs: pēc leģendas, vilks ir šīs pilsētas iesācējs, bez viņa šeit nekā nebūtu bijis.

Nonākusi šajā apburto princešu un neglīteņu teritorijā, uzreiz sāku grozīt galvu, lai ar acīm sameklētu torni: to ieraugot, vienmēr instinktīvi nomierinos. Viss ir labi, viņi vairs neatgriezīsies, mēs viņus uzvarējām, un kara nebūs. Kādu laiku vairs nenāksies vēlu vakarā zvanīt psiholoģei, lai pasūdzētos, ka, stipram negaisam un pilnmēnesim saplūstot vienā sāpīgi bezgalīgā naktī, no istabas kaktiem cits pēc cita lien ārā staipīgi un baisi pelēki radījumi, kas atgādina kamuflāžas uniformas plankumus, kas atdalījušies no apģērba. Tās tik tikko saskatāmās amēbas ir staipīgas, šaušalīgas un nežēlīgas: mirguļo un lēkā manu acu priekšā tik reibinošā ātrumā, ka nākas tās aizvērt. Bet, aizvērusi acis, es tādā naktī visbiežāk redzu tos pašus skatus: ar noplukušām tapetēm aplīmētas piecstāvu mājas sienas, uz tām plūstošas pelēkas ēnas un noberztu tabureti, zem kuras es, vienpadsmit gadus veca meitenīte, jau kādu stundu sēžu, saritinājusies čokurā, apkampusi ceļgalus, viegli drebēdama starp šaha figūriņām, kas izmētātas uz grīdas.

Tajā skarbajā janvāra vakarā šaha dēlīti izmantoju kā nožogojumu – nezinu, no kā, bet mīļā miera labad man vajadzēja norobežoties. Ar māsu savā istabā visu vakaru būvējām sarežģītas konstrukcijas no klubkrēsliem, taburetēm un bieziem tēva vārdnīcu sējumiem, kas bija apklāti ar mammas tamborētajiem trīsstūra formas lakatiem. Kaut ko līdzīgu bijām redzējušas bezkrāsainā televizora ekrānā, dzirdējām, ka to visu sauc par barikādēm, un nojautām, ka mums arī tādas vajag – mums jābūt gatavām. Kam – neviens nevarēja atbildēt, tikai, vērojot briesmīgi sasprindzinātās vecāku mīmikas un žestus, nojautu, ka to divu auksto nedēļu laikā ir noticis kaut kas neparedzēts, gandrīz nevaldāms.

Mūs toreiz nebāra par bardaku, bijām atstātas vienā mierā: abi vecāki bija norūpējušies kā nekad agrāk, dežūrēja pie televizora. Tur rādīja velns viņu zina ko. Tēvs, visu dienu pavadījis ar tādu sejas izteiksmi, it kā viņam sāpētu zobs, bija uzgriezis skaņu, bet tik un tā no blakusistabas atskanēja spriedzes pilnas balsis, smagu apkaltu apavu soļi pa slapju ieplaisājušu asfaltu un šaušalīgs troksnis – sirēnu kaukšanas, satrauktu kliedzienu un smagu priekšmetu dauzīšanās atbalss. Gandrīz līdz fosfora mirdzumam iekarsušais ekrāns, šķiet, pat kūpēja no sakāpinātās spriedzes, istabas gaiss dūca un šņāca, to reizēm pārtrauca nervoza mammas balss. Kas gan šeit, pie velna, notiek, Pran, kas tagad būs? Jau otro nedēļu stundu stundām pēc darba jāstāv rindās, kolēģes runā, ka pārtikas produktu piegāde speciāli samazināta. Cik gan ilgi Maskava ar mums tā spēlēsies?

Saritinājusies desā, zem taburetes klusībā niknojos: lai arī cik neatlaidīgi centos tikt pie viņiem istabā, mani tūlīt pamanīja un aizdzina uz savu istabu spēlēties ar figūriņām, kuras, protams, iemiesoja kareivjus, kaut arī pašai nācās palauzīt galvu – kas pret ko karoja?

Tāpēc, pieminot šos svētkus, sev par lielu kaunu, nevaru padalīties feisbukā ar satricinošiem atmiņu stāstiem: kas un kur atradās 13. janvārī, kas ar ko brauca uz galvaspilsētu atbalstīt mūsējos, kā ar savām mazajām bērnu rociņām piedalījās šajos neparasti svarīgajos notikumos – gatavoja torņa aizstāvjiem sviestmaizes vai vēroja pa rajona daudzstāvu māju pagalmu Narbuta kalna virzienā braucošus dārdošos un žvadzošos tankus. Feisbukā atrodami tikai skaisti un cēli notikumu apraksti – piemēram, nofotografēta zīmīte, kuru astoņgadīgais Mīkols no Kauņas bija uzrakstījis Landsberģim, nožēlodams, ka ir pārāk mazs, lai aizstāvētu Lietuvu, tāpēc viņš piedāvā savu iekrāto naudu, lai „nopirktu visu, ko vajag”. Man nav un vairs nekad nebūs tāda stāsta: gan tajā laikā, gan arī dažus gadus pēc tam dzīvoju slēgtā, piesmakušā pasaulītē, ienirusi grāmatās, bērnu rotaļās un sapņos par to, ko darīšu, kad būšu pieaugusi.

Skaties tur, lūk, televīzijas tornis – saku ik reizes, labi pazīstamās, staipīgās panikas pārņemta, jūtot planētu un atkal vieglītēm ļaujot izslīdēt tai caur kājām. Tu pacietīgi pasmaidi: jau kuro reizi tu to atkārto. Nujā, tas tur ir, izskatās kā  visi televīzijas torņi, es jau redzēju, kāpēc atkal uz to jāskatās? Vai tad tu nesaproti, ka mūsu televīzijas tornis ir īpašs: to vari ieraudzīt, pat nostājoties noteiktā Katedrāles laukuma punktā vai Sereikišķu parkā, kas ieskauj citu, arī ļoti nozīmīgu vietu – Ģedimina torni. Nu, var jau būt, kas tur liels. Saproti, tas tagad ir mūsu – bet varēja arī nebūt. Tu nekad nesapratīsi, ko var nozīmēt televīzijas tornis, ja neesi šeit piedzimis un audzis drūmajos Neatkarības atjaunošanas gados. Ja mēs nebūtu uzvarējuši to dažu auksto un briesmīgo nakšu laikā, tagad tu šeit nesēdētu un neskatītos uz mani tik iecietīgi, kā uz bērnu, kas izdomājis bubuļus. Tev mūsu televīzijas tornis ir tikai viena no neskaitāmajām pasaules dzelzsbetona konstrukcijām. Man – viena no tām lietām, uz kurām turas mūsu pasaule.

Varbūt ievērojāt – jūs piemeklē panikas lēkmes, jūs neguļat tieši tajās naktīs, kad pūš stiprs vējš, saka psiholoģe, aprasojušā plaukstā turot klausuli. Jā, viņai ir taisnība, es atceros lielu vēju, es jūtu to neprātīgo aukstumu, es atceros atklātu telpu, es redzu, kā mēs lidojām ar putniem1.  Koki, kas šūpojas vējā, vairo manī nemieru, ka tie nogāzīsies, bet bezmiega naktīs – kad, šķiet, esmu bez ādas, tik sāpoši atkailināta ir visa mana esība – ikviena skaļāka skrapstoņa liek asinīm sastingt: jau sākas… Un pat tavs siltais apskāviens manī izraisa tikai dusmas: tu guli, bet es – nevaru… Laižos kaut kur aukstās, vienaldzīgi mirguļojošās debesīs apkārt betona smailei, kuras dēļ mūsu notikušo sarunu nespēju aizmirst. Un atkal nevienam uz visas šīs pasaules nespēju uzticēties – jo pilnīgi viss, ko man no mazotnes mācīja, galu galā apgriezās kājām gaisā un izrādījās kardināli pretēji. Neviens neko šeit nesaprot, jebkurā laikā var notikt jebkas, un pat fiziski man vistuvākais cilvēks, kā izrādās, var būt attālinājies kā Saturns no Zemes, neņemot vērā to, ka arī izaudzis padomju laikā celtā daudzstāvu mājā – kaut arī tālāk no šejienes, Austrumberlīnē.

Televizors bija ieslēgts visu nakti, un caur atvērtu durvju spraudziņu no izgulēta dīvāna es ar acs kaktiņu vēroju gaismas svītriņas, kas lēkāja uz paklāja. Pāris reižu viņi kaut kur pazuda – tad dzirdēju, kā tēvs gaitenī pieklusinātā balsī pa telefonu strīdas ar kolēģi, mudina viņu visu pamest un ar vecu kolēģa žigulīti divatā nekavējoties braukt uz Viļņu. Reiz man nācās steigšus aizskriet no durvīm, iemukt gultā, saritināties segā un tēlot, ka esmu aizmigusi, jo mamma nāca pārbaudīt, vai guļam.

Tieši tonakt pirmoreiz mūžā piedzīvoju, ko nozīmē bezmiegs. Muļķīgie pieaugušie nekad nesaprata, ka tik un tā ar visām ādas porām jūtu, kas notiek man apkārt – un tās sajūtas nekur neizkūp, lai arī neko neredzu un nedzirdu. Viņi ticēja, ka, bērna iekšpusē nospiežot brīnumainu podziņu, viņu vārdi liks darīt, kas pavēlēts. Šī, no pasaules nošķirtā paaudze, kura lasīja nopietnas grāmatas un kurai patika garas morāles, bija svēti pārliecināta, ka arī okupantu armijas karavīrus var pārliecināt skaisti lūgumi pārstāt darīt to, ko tie darījuši. Cilvēki, kas bija ielenkuši preses namu – kā redzēju dokumentālajā filmā, kuru šonakt skatījos, grasīdamās tev visu rūpīgi izstāstīt, – naivi un pilnīgi neprātīgi ticēja, ka karavīrus ir iespējams apturēt, vienkārši runājot, ar vārdu spēku. Viņiem arī nekā cita nebija, tikai vārdi – un citam cits. Ne naudu, ne mantu, ne kādu senu sakrālu objektu viņi neaizstāvēja: tikai vienu, vissakrālāko lietu – tiesības dzīvot citādi.

Skaties tur, lūk, televīzijas tornis.

Klusi izlīdusi no gultas, uzvelku pirmo džemperi, kas pagadās pa rokai, treniņbikses un izlavos no istabas, tavos apkampienos atstājot spilvenu. Ja jau debesis brūk, gribu to visu redzēt savām acīm, zināt, kas tieši notiek, būt tur un tajā brīdī – esmu nogurusi neredzēt taisnību. Bailes manī izaug tik melnas un bezcerīgas varbūt tikai tāpēc, ka nesaprotu, no kā tieši baidos. Psiholoģe to sauc par nedrošību, kas raksturīga visai manai paaudzei – kura paspējusi būt gan par pionieriem, gan pirmajiem neformāļiem, gan kapitālisma izmēģinājuma trusīšiem, kas dzirdējusi tik daudz melu, ka aptvert un pieņemt taisnību, tagadnes mirkli, sevis paša savdabību dažam labam kļūst par visa mūža uzdevumu.

Mans uzdevums šobrīd – par katru cenu ieraudzīt televīzijas torni. Pa lietus noskalotu ietvi, lēkādama pa peļķēm, kurās peldēja vētrā notraukti liepu ziedi, vēsā klusumā, kuru pārtrauca tikai vēja pūtiens, steidzos pa vecpilsētas ielām tik ātri, ka, tikai nonākot Sereikišķu parka nomalē, sajutu dīvainu vēsumu pēdās. Tikai tad ievēroju, ka man kājās ir čības.

Šī nakts man beidzās pēc trim diennaktīm, kurās netiku izlaista no mājām, jo izplatījās baumas, ka arī Kauņā ieviesta komandanta stunda. No rīta, pēc bezmiega nakts mamma, atvērusi durvis, atnesa manu mīļāko zilzaļsvītraino džemperi, kuru parasti man atļāva uzvilkt tikai īpašos gadījumos. Caur plaši atvērtajām bērnistabas durvīm uz galda blakusistabā ieraudzīju degam sveci vecmāmiņas smagajā sudraba svečturī. Māsa, mierīgi izgulējusies, pieglaudās mammai, bet tētis vairs neizskatījās tik norūpējies kā naktī – viņa pirksti trīsēja ievērojami mazāk, kad viņš palīdzēja man uzvilkt džemperi. Šodien, bērni, Lietuvai ir ļoti svarīga diena, viņš pateica aizsmakušā, vijīgā balsī kā sapnī. Šodien visu dienu dedzināsim sveces, jo vakar pie televīzijas torņa, cīnoties par Lietuvas brīvību, gāja bojā daudzi cilvēki. Starp viņiem arī viena meitene, kuru sauc Loreta…

No šī brīža visu atceros kā pa miglu. Drēgnu aukstumu, kas līda iekšā pa visām spraugām. Sveces liesmu, kas raustījās no balsīm. Telefonu, kas nerimās zvanīt. Smagus soļus un durvju klaudzoņu, kas neapklusa kāpņu telpā līdz vēlam vakaram. Māsas zīmējumus, kas bija pārpildīti ar salauztām figūriņām izspūrušiem matiem uz tumša, aizmālēta fona. Un rūtainu papīra lapu, kuru vakarā atnesu tētim ar lūgumu nosūtīt vēstuli uz Maskavu. Biju bērns, kas visur meklēja taisnību, – Samantas Smitas mantiniece. Vēstulē, satriekta par Loretas nāvi, ļāvu vaļu emocijām: sīki paskaidroju tiem onkuļiem uzvalkos no televīzijas ekrāna, kā vajadzētu visu sakārtot, lai Lietuvas cilvēki uz viņiem nedusmotos. Jau biju uzrakstījusi dažas tādas vēstules agrāk tajā rudenī, tāpēc tētis nebija galīgi izbrīnīts – arī šo vēstuli ielika atvilktnē starp citām un apsolīja nosūtīt. Teica, ka adresi uzzināšot centrālajā pastā – tur it kā zinot visu cilvēku adreses…

Ja koks nolūzt vētras laikā – tas nozīmē, ka tas jau sen ir bijis satrunējis no iekšpuses, un vētras laikā tikai pienāca tā laiks. Tātad tam ir lemts kaut ko arī neatcerēties. Visu atceras tikai laukakmeņi, kas iznirst no zemes dzīlēm, tie neaizaudzē gadskārtas, tie spītīgi klusē, lai ko ar tiem darītu. Bet arī kokiem šajā visstindzinošākajā un vistumšākajā brīdī pirms saullēkta esmu neizsakāmi pateicīga, ka tik daudzus gadus tie turējās nenokrituši, ka tagad ir man blakus un ka caur to galotnēm, kas viegli šūpojas vējā, nostājusies noteiktā parka taciņas punktā, es varu ieraudzīt abus mūsu lielos torņus.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Indra Brūvere

 

  1. Grupas Foje dziesma Vėjas (Vējš). Leģendārā lietuviešu grupa popularitāti ieguva atmodas laikos. – Tulkotājas piezīme.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu