punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Septiņi dzejoļi

Toms Venclova

07/09/2018

 

Toms Venclova (Tomas Venclova, 1937), starptautiski pazīstamākais lietuviešu dzejnieks (arī literatūrpētnieks un publicists), sāka rakstīt dzeju 1956. gadā un uzreiz sadūrās ar publicēšanās grūtībām. Pirmais krājums Valodas zīme (Kalbos ženklas) iznāca vien 1972. gadā. Pēc emigrācijas uz ASV (1977. gadā) Čikāgā tika izdoti divi krājumi: 98 dzejoļi (98 eilėraščiai, 1977), kur ietilpa pirmā krājuma pārpublicējums, un Arvien blīvāka gaisma (Tankėjanti šviesa, 1990). Kopš 1991. gada Venclova lietuviski rakstītos darbus publicē vienīgi Lietuvā. Iznākusi lieltirāžas izlase Saruna ziemā (Pašnekesys žiema, 1991), krājumi Skats no alejas (Reginys iš alėjos, 1998), Krustošanās (Sankirta, 2005), Eimenīdu birzs (Eumenidžių giraitė, 2016) un vēl pāris izlases.

Venclova bija viens no tiem 12 autoriem, kuru krājumus gribēja izdot Pēters Brūveris (1957–2011), un lielu daļu šo manuskriptu viņš arī paspēja sagatavot. Šeit – viņa atdzejojumu pirmpublicējumi.

Toms Venclova ir šāgada Dzejas dienu viesis. Viņu varēs dzirdēt Baltijas dzejas vakarā 13. septembrī pulksten 18.00 Nacionālajā mākslas muzejā, kā arī autorvakarā – Tikšanās ar Tomu Venclovu – 14. septembrī pulksten 17.30 Raiņa un Aspazijas mājā Baznīcas ielā 30.

Jānis Elsbergs

 

Instrukcija

Lidojums mazāk par stundu. Robežsargs
izlaiž bez grūtībām: nesteigdamies pārlūko pasi
(šo vienīgo spēļu kārti nebeidzamajā spēlē)
un pamāj ar roku. Protams, daudz kas var
mainīties pēc gada, mēneša vai pat pēc minūtes:
risks pastāv, kaut arī neliels. Rūsganu ķieģeļu nameļi
no Maierlingas laikiem. Svētki. Logos portreti,
kuŗus neesi redzējis jau gadus desmit. Karogi, lozungi.
Tas ir labākais laiks šajā pusē: valdība izbraukusi ārpus pilsētas,
ierosinātās lietas aiz atslēgas, dežurantam slinkums ar pirkstu
pieskarties tālruņa diskam; cietumos, visticamāk,
palikuši vien daži, darbam visuzticamākie,
uzraugi. Šādā dienā lidotājs
nenotriekts šķērso zemi, kuŗā urāna un tērauda
daudz vairāk nekā graudu; šādā dienā viņš nolaižas tajā pilsētā,
kuŗā tu droši vien neatgriezīsies nekad. Tiesa, viņam drosmes ir vairāk.
Novembris, tumši bulvāri, tur, aiz arkām, kāds noteikti
slēpjas, viss šķiet kā sapnī.

Kalns ietinies miglā, bet kalnā kāpt nevajag.
Šeit tas, šķiet, ir vienīgais kalns. Līdzenumi un līdzenumi
līdz Dņeprai, līdz Urāliem un tālāk līdz Gobi. Aiz tilta jānogriežas pa labi.
Tevi pavadīs aklu stiklu lepnīgums, nodzisušas laternas,
jūgenda iežogojumi, vecas mečetes. Daži gaŗāmgājēji,
kuŗiem tu paliec nepamanīts. Jau vairākas dienas līņā.
Ieleja, milzīga ieleja, kā lagūnas dibens.
Virs durvīm akmens gliemežnīcas; karnīzēs astoņkāji
un jūŗas lilijas; un pat upe pelēka
kā no čaulas izlīdis molusks.

Nav beidzies un nebeigsies. Sieviete laucinieces seju
tirgojas ar puķēm. Pietiek ar vienu neļķi.
No šejienes nav tālu. Parasti pie pieminekļa dežūrē
tie, kuŗu uzdevums – konfiscēt ziedus. Bet šodien ir svētki.
Un viņiem ir tiesības uz atpūtu. Tātad: pirms trīsdesmit gadiem
laukumā sapulcējās (tūkstotis? divi? pieci diez vai satilptu);
daži ar neļķēm, citi, jādomā, tāpat, bez nekā.
Kas notika tālāk, aprakstīts grāmatās.
Lai varētu tās grāmatas lasīt, tev vajadzēja pamest dzimteni.
Dažviet trāpās pa ieplīsušam akmenim,
sašaudīta granīta plāksne, nošķelts ēkas stūris,
tomēr pēc tik daudz gadiem būs grūti iztikt bez gida.

Par cilvēku laukumā, patiesību sakot, tu zini maz:
„rokas salicis uz krūtīm”, „sagrūs Jērikas mūŗi”,
„tālāk – tālāk –”. Varbūt labākās pasaulē rindas.
Masons, artilērists. Klibiķis apsvilinātu seju.
Labguva, Ostrolenka, Vola, Timišoara.
Zaudētu kauju daudz vairāk nekā uzvarētu.
Nomira ar drudzi Alepo pilsētā, pieņēmis islāmu.

Neviena gaŗāmgājēja. Noliec neļķi pie kājām,
lai pasaule sakņūp kā zvaigzne pati no savas gravitācijas.
Kontinents uzgrūst ielejai, ieleja – pilsētas miglai,
pilsētas migla – laukumam, laukums – piemineklim.
Bet visa centrā – neļķe. Smaga, no vieniem vienīgiem neitroniem.
Pēc pāris stundām, kad iesi gaŗām,
tā vēl gulēs uz akmens. Vai vismaz tā šķitīs.

Bezjēdzīgs žests. Tu gaidīji to trīsdesmit gadus.
Apmainīji valsti, likteni, draugus un sasniedzi savu.
Ļaudis, kuŗi sapulcējās laukumā (ne visi atgriezās mājās),
gaidīja simt gadus. Varbūt pat ilgāk: simt un astoņus. Neko darīt –
šie līdzenumi, stepes, šī migla
iemāca pacietību.

___________________

Dzejolis par Budapeštas apmeklējumu 1986. g. oktōbŗa revolūcijas svētku laikā (un Ungārijas 1956. g. 4. novembŗa sacelšanās trīsdesmitajā gadadienā). Autors Budapeštā ieradās no Vīnes. Maierlinga – vieta, kas saistīta ar Habsburgu dinastiju (troņmantnieks tur izdarīja pašnāvību); Maierlingas laiki – „brīnišķīgais laikmets” pirms Pirmā pasaules kaŗa. Lidotājs – Matiass Rusts, kuŗš, nelegāli šķērsojot robežu, nolaidās Sarkanajā laukumā. Neļķe tiek likta pie 1848. g. revolūcijas varoņa poļu ģenerāļa Jozefa Bēma pieminekļa; citētās rindas ņemtas no Cipriana Norvida dzejoļa, kas veltīts J. Bēmam. Simt un astoņi gadi: 1848–1956. (Aut. piez.)

 

Pesteļa iela

…a low dishonest decade…
W. H. Auden

Vasara apskalo pilsētu,
Stiklā vien putekļi atspīd.
Dūmakainajā kausā
Ielās sasilis vīns.
Saules pielietā gaisā
Kupolu tumīgais zelts.
Dūņas kā rakstu zīmes
Šaurajā kanālā tumst.

Ko tu šeit meklē, poēt?
Vecs balkons, apmetums lobās,
Uz tā izdilis teksts,
Pasaule putekļos irst.
Atsiets Gordija mezgls,
Kaļķi, asfalts un dakstiņi,
Piedrazots vārtrūmē, kāpnēs,
Durvis neveŗas ciet.

Šeit, kur dzīvība reiz
Atbilda skaņai un žestam,
Gaŗāmgājēji tagad
Aizšalc ar akcentu citu.
Plandās jūnija baltums,
Pārakmeņojas prāts,
Nespēdams vairāk aptvert
Visu zaudēto laiku.

Laiks iekrāso akcentu,
Sintaksi, arhitektūru,
Atspulgus kapiteļos,
Bronzas smaidienu nišā.
Rasi, vien trūkums un bads
Noturas laikmetam pretim,
Rasi, no mūsu jaunības
Paliek vien ēna un bailes.

Radinies peldēties bailēs
Līdzīgi zivij jūŗā.
Bailes šeit ilgtermiņa,
Sīkstākas daudz par miesu.
Mierīgie, plašie laukumi
Nogaršo pilsētas dūmu.
Kaļķi, asfalts un ģipsis,
Burti uz apmetuma.

Kas tad paliek no dzīves –
Vaŗa monētas dažas,
Laika atlikums, saņemts
Šejienes absurdā bankā.
Sastingst meldija, žests.
Prospekti šķērsielas noliedz.
Dīvaini, satikāmies
Mēs ātrāk, kā varēja domāt, –

Nevis Juozapatkalnā,
Nevis birzī pie Lētes,
Pat ne bezgaisa kosmā,
Tur, kur līdzīgi dieviem
Kelvins un Bekerels valda.
Lāso sasildīts vīns.
Bezmiega mākoņi peld
Jūnija svelmei pāri.

Aizpeld ļaudis un skaņas,
Tak amats mums paliek tāds pats –
Laiku iemānīt vārdos,
Bailes pārkalt par jēgu.
Vien putekļi plandās, vien balss.
Balsij zināt nav dots,
Cik patiesības var ietvert
Tās vientuļais atspīdums.

___________________

Par Ļeņingradas apmeklējumu 1988. g. jūnija sākumā. (Aut. piez.)

Pesteļa iela – iela Ļeņingradā (Sanktpēterburgā), kuŗā dzīvoja Josifs Brodskis. (Atdz. piez.)

 

Institūta parkā

(No cikla „Ķīnas piezīmes” IV)

Šādas skulptūras pilsētā palikušas vien divas. Tās rēgojas
starp tūjām, novietotas viena pret otru. Divi ūdens lāses
vienādām uzsvārča pogām, vienādiem vaigu plāceņiem.
Valsts ir stipra, kad mērs sakrīt ar svaru,
tas zināms pat studentiem,

kuŗi pavēnī iekaļ klasiķus un integrāļu
virtenes. Drūpošs ģipsis, jebšu reizēm to pielāpa.
Gudrības zobi melnganā mutē, blakus asfalta
lūpām, kuŗas ārda plaisās sasūcies lietus. Arī pieminekļi
nav pasargāti no kaulu rozes

vai sakņu sastrutojuma. Rudenī viņu ēnā
ērti atraut acis no grāmatas, paprātojot
par šo un to: par apkalpotājas brunčiem ēdnīcā,
par vakardienas degvīna malku, par tumšu hutongu, bet reizēm
par visu, kas plešas

šaipus Mūrim. Pārlaicīgas vinjetes: salīcis večuks
ar mēslu groziem; bifeļi dīķī; nefrīta rasa
uz lotosa lapām; sievišķu sačukstēšanās pie sliekšņa
par to, ka bērniem nav vērts palikt šai mālu
nostūrī un derētu

pārcelties (nodokļi, ciema vecākais, pērnējā neraža).
Stacijās klejotājnometnes, kuŗas velti cenšas izklīdināt
kārtībnieki – skaidra lieta, dzimuši tuvējā ciemā.
Šaurā istabiņā kaligrāfijas meistars atkal redz sapnī, kā toreiz
viņu sita viņa paša skolēni –

vairākums centās sist nesāpīgi, vien izpildīja
pavēli. Putekļainas cementa kaudzes aizstiepjas tālumā,
kur nesniedz vairs redze, kur aiz jūŗas šauruma slejas stikla
torņi, līdzīgi kārkulim, sienāzim, spārei,
kuŗi drošības labad izliekas

beigti (jo nevar zināt, zābaks pārkāps vai satraikšķīs).
Vai arī cita ainava: rūsgans, apsudrabots
augstkalnu gaiss, caursists galvaskauss krūmos.
Tā, kuŗam galvaskauss piederēja, budistu paradīzē nav,
viņa vispār nav un nav bijis;

lūgšanu dzirnaviņas un rožukroņi, zaudējuši spēku, pārtop
par preci, tāpat kā lādītes no jaka kaula; bez brīvības
vēl var dzīvot: nevar bez miežu putras,
bez īsa miega, bez graša kabatā. Bez brīvības vienīgi nomirt ir grūtāk,
tiesa, daudzi bez tās ir miruši.

Pieminekļi noveco, plaisā. Noguris portrets,
atjaunināms ik gadu, tas uzmanīgi vēro
kurlmēmo kvadrātu – valsts gravitācijas centru.
Kvadrātos sadalīts bezdibenis. Ūdens burzguļodams noskalo
mūzikas skambas un klusumu,

un to, kas palicis pāri no asinīm. Metrus simt vai divsimt nostāk
stāvēja neapbruņots vīrs, uz brīdi piejaucējis
sev tuvojošos tanku. Viņš, nenotvertais, vēl joprojām kaut kur ir,
vien nezina, ka viņa neaptveramais žests lika pasaulei nodrebēt.
Patiesību sakot, tas viņam arī nerūp.

1996

 

Jaunanglijas ostā

Ne jūŗa, bet smacīga migla, betona blāķi,
dzelžu atlūzas, no kuŗām brīdi pa brīdim gaisā
ieplaiksnī notumsis karmīns. Apņemts trūdošām dūņām,
rēgojas viļņlauzis – patvērums ķīrim.
Un vērotājs, kuŗš smilšu un jūŗas šauruma sadurē gaida,
līdz šaipus mastu jūklim nodzisīs blāzma
un būs pienācis laiks doties mājup. Bet kur viņa mājas?
Šeit vai ōkeana viņējā krastā? Kalnos, kur lavīnas
nopulē nogāzes kailas? Zem ārpilsētas dižeglēm,
kur balo iebrukušas kapenes? Varbūt ķermenī,
kuŗš nekļūst jaunāks un atsakās paklausīt? Vai šaubās,
ka esi un dzīvo? Pārliecībā, ka izzudīsi? Varbūt šai skatienā,
kas pat šeit, rūsas saindētajā vidē,
visu tveŗ samērā, saskaņā, simetrijā?

 

Natura naturata

Mednieku trijotne nonāca stāvā kraujā. Viņu priekšā
nepārredzamas ielejas gliemežnīca, kuŗu kā atbalss piepilda sals.
Varbūt februāris, bet varbūt novembŗa beigas (Flandrijā tīrumus
un pūstošo lapu palagus sniegs pārklāj novembŗa pirmajā pusē).
Nē, visdrīzāk februāris. Dīķi aizsaluši līdz dibenam,
itin kā atšķēlušies no debesu velves, kuŗas krāsa – perlamutrs
uz pusēm ar alvu. Izskatās, ka pievakare,
bet arī to pagrūti noteikt – šajā mākoņainajā malā
gandrīz nekad nemēdz būt ēnu. Un varbūt tā pat nav Flandrija – klintis
atbilst kokiem, un tā gadās vienīgi
Barbantas dienvidos vai Vogēzu piekaļņu joslā.
Ņemsim to, kas ir nepārprotami skaidrs. Pie rūsgana mūra plīv draudīga liesma,
ar kuŗu samirkšķinās cita liesma – iz skursteņa ielejā.
Uz ledus, izklaidus, slidotāji. Virs tilta arkādes maziņa būtne
stiepj žagaru nastu. Tālumā, pa kreisi, sastingusi jūŗa
un ziemeļnieciskas pilsētas kontūras. Viss te pa trim:
tukšas kristāla baznīcas, ledus laukumi, skursteņi, kraukļi koku zaros
(ir arī ceturtais, bet to tu pamani tikai vēlāk).
Spelgoņa iegrebj pasaules stiklā smieklīgus
izsalkušu kurtu stingos apveidus, saslietas astes, jauna kucēna
lēcienu, mednieku nogurušās muguras. Šeit neizdzirdēsi ne zvana skaņas,
ne slidskrējēju klaigas, pat ne tuvumā sprakšķošo ugunskuru (tik vien kā
nekustīgajā gaisā atvilnī šurpu apgruzdušu graudu aromāts).
Nokārtām galvām mednieki nemana to, kas parādīts mums.
Neviens neredz to otru. Tālumā anonīma viensēta,
neziņa, kad varēsi atgriezties mājās (un vai vispār varēsi);
nedz prieka, nedz lielu skumju; nedz noslēpuma ogļumelnajā zaru
labirintā, nedz pravietojuma salstoša kraukļa spārnos.
Aizmirstības miegpilnā vārdnīca: rūsgans, debeszils, pelēks.
Pie kā gan tev griezties zem šīm debesīm, kuŗās
krustiski savienojas virsotņu ieskauta ieleja ar noslīdenu nogāzi,
bet mēmajā gaisā iestrēgušais putna ķermenis atkārto vēlreiz šo krustu.
Mijkrēslis, posts, vientulība. Vien neesoša Dieva acī,
kas uz īsu mirkli sakrīt ar meistara un mūsu acīm,
ietelp viss – vienkop mērķis un laimīgais medījums.
Saliecis labo celi, mednieks nespēra soli. Pēc tam,
kā jau tam pienākas būt, bija vien mūžība.

 

Encomium insulae

Česlavam Milošam

Kam dāvināta šī saule virs slānekļa skeletiem, aiz gandrīz nemanāmi nokūpušā stikla?

No rīta mašīnas brūžļā kaļķakmens iežus, tikko dzirdami atsaucas zvani, viņpus ielas virtuvē iešķindas krūzīte.

Kastrolis šķiŗas no vadža, pavērto logu piepilda saltums, un melns koka fantoms smaida no mūŗa.

Pēc tik daudz gadiem un mīlestības, pēc tik un tik ōkeaniem, kur gan noslēpta izprašana?

Divkrāsaina jūŗa taipus notekcaurules, taipus jumta lodziņa, taipus dakstiņiem, kuŗu zvīņās ieķērušies smilšu graudiņi.

Trīsas kā spītējot izārda redzesloku, ar telpu spēkojas prāmis, un virs torņa šūpojas baltknābji krauķi.

Tālumā kuģu plankumi ar tikko sazīmējamu stāvkrastu fonā. Ne jau es pirmais, kas saka: vienalga jau vakar.

Dīvaini, bet dzīvojam ar tiem, kuŗus jau sen izvēlējušies ziemeļu piepilsētu putekļi, uguns liesma un Venēcijas dūņas.

Virs mums un virs viņiem, virs meža ķiršiem, ērkšķogām, ievām gulstas ienākšanos redzējusī gaisma.

Tā nenoveco līdz ar pasauli, varbūt pat neiespēj to izdarīt.

Te, dzidrumā un vientulībā, vērīga abažūra aizbildniecībā, tu pat nesaproti, kāds tagad gadalaiks.

Debesīs ne lidmašīnas, ne eņģeļa. Zem durvīm dzestras, aizmigušas pazemes straumes.

Gaŗām pundurpriedītei, ogulājiem un medus rasai līkumo ceļi bez putekļiem un bez oļiem.

Ganīklas starp jūŗas šaurumiem, pa akmens sienām, pieskaŗoties auna vilnai, skrien retas ēnas.

Pār paegļu puduri valda bāka kā vienrocis ķēniņš pār labirintu.

Un kuģi vēl peld uz Apuoli un Holmgardu – tur, kur pilskalnu puskrēslā nabadzīgas ciltis godina savus brēcošos dievus,

kur akas vēsmo pēc ledus un izliektas slieces slīd pa zvaigžņotu ceļa klājumu, kam piemaisītas ir ogles.

Meistars Egypticus ar kaltu izkaļ ēzelīša sprogu. Jāzepa pirkstu. Viņš ir apmierināts ar to, ko radījis.

Aizmigušais Bērniņš vēl nenojauš savu likteni, bet Jaunava, nogurusi no tuksnešu ceļojuma, nojauš jau visu.

No kalta vēl birst skaidas, tak aizjūras pilsētas jau satrunējušas un saplūst ar zemi.

Akmenscieti bruņurupuči kauju brāzmās. Klinšu šķembas paisuma joslā, aiz kuŗas tālāk vien dievība.

Iztālēm romāniskās durvis līdzīgas atslēgas caurumam, aiz kuŗa paslēpta Ķēniņvalsts.

Virs arkas neizbalējis Tiesnesis, iekritušo velves gliemežnīcu lidojot balsta drakoni, un uz lauvas stāv apustulis.

Lūgsimies, lai Tas Kungs piedod Nikolaja Takstēna grēkus – viņa liktenis bija briesmīgs.

Jo pastāv taču miera un žēlastības mērs, kas atspēko straumi.

Jo viss, kas ir bijis, tas ir, un nemainīgais disks neaizslīdēdams slīd virs jūŗas.

 

Pastorāle

Vēl tikko kanālā, kur dūņains viss,
bez atbalss dzelmē zvana dimdiens grima,
bet stārķis neskaidrajās debesīs
jau samērcētos spārnus ievingrina.
Viņš ieklausās, kā lejā vēsums slīd
no papardēm līdz ūdensrozes daktij,
kā gaisma otrādi caur telpu krīt
un izšļakstoties līdzīga ir naktij.

Velgs lāsums kontinenta vidū, kur
ir sazvērējies skābardis ar kastaņkoku,
lai neieraudzītu tu Aktaiōna roku,
kas šķēpu pacelto virs mežakuiļa tur.
Un dieves svītu nepazīst vairs taka,
kas sudrabputekļiem ir apbirusi,
un spāre neiztraucē mirkli kluso,
un mijkrēslī vēl neredz zodiaku.

Klus irkļi, stājas sisties sirds,
un padebeši, plūstot pāri braslam,
jau esamību divi daļās šķiŗ
un sadala to neesmē un rakstos.

 

No lietuviešu valodas atdzejojis Pēters Brūveris. Pirmpublicējumi

Dalies ar šo rakstu