punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kaut kur pa vidu

Kirils Kobrins

10/09/2018

 

Septembra sākumā ar Arvja Vigula dzejas krājumu Grāmata un Kirila Kobrina (Кирилл Кобрин) eseju grāmatu Vēsture. „Work in Progress” apvienība Orbīta laida klajā jaunu grāmatu sēriju Orbītas bibliotēka. Vēsturnieka, publicista un literāta Kirila Kobrina Vēsture. „Work in Progress” ir viņa pirmā grāmata latviešu valodā. Autors pēc 12 Prāgā un pieciem Londonā nodzīvotiem gadiem nupat pārcēlies uz Rīgu, lai turpinātu sadarbību ar vietējiem medijiem un institūcijām, piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, Latvijas Mākslas akadēmiju un citiem. Vairākus gadus Kirils Kobrins ir strādājis Rīgas Laikā par sleju autoru, Rīgā lasījis lekcijas un vietējos kultūras medijos publicējis rakstus, savukārt Prāgā strādājis radio Brīvā Eiropa, Krievijā bijis žurnāla Неприкосновенный запас redaktors, ir daudzu grāmatu autors.

Grāmatā Vēsture. „Work in Progress” iekļautas divas esejas. Pirmā – „Privātais no bloodlands” – veltīta Starpeiropai, vietai starp agrākajām Krievijas un Vācijas impērijām, kā arī starp Austrumeiropu un Centrāleiropu; kontinenta daļu, ko vēsturnieks Timotijs Snaiders (Timothy D. Snyder) nosaucis par asinszemi (bloodlands). Savukārt eseja Dzīve (un nāve) Kuldīgā veidota, pētot Kuldīgas sabiedrības mūsdienu tendences vēsturiskā kontekstā, autoram vērojot cilvēkus pilsētas lielveikala ēdnīcā. Abi darbi rakstīti Kobrina apziņas plūsmas tehnikā”, tagadnes vērojumu pastarpinot ar atsaucēm uz vēstures notikumiem un personībām. Ar Kirilu Kobrinu tikāmies neilgi pirms grāmatas atvēršanas.

Laura Brokāne

 

Lūdzu, pastāstiet, kā izveidojās jūsu saistība ar Rīgu.

Tas notika nejauši. Tādi mazi notikumi, kas ar mani joprojām turpina notikt. Profesors un filozofs Aleksandrs Pjatigorskis mani iepazīstināja ar žurnāla Rīgas Laiks izdevējiem un redaktoriem – Arni Rītupu un Uldi Tīronu – 2000. gadu sākumā. 2002. gadā viņi mani uzaicināja doties uz Zvārtavu pie Igaunijas robežas, kur organizēja interesantus filozofijas seminārus. Es nebiju bijis Latvijā. Pavadīju divas trīs dienas Zvārtavā nekurienes vidū un, šķiet, kādas 24 stundas Rīgā, un viss. Atceros, ka Uldis [Tīrons] tolaik dzīvoja Vecrīgā un gulēja uz galda, jo viņam nebija pat gultas… [Smejas.] Pilnīgs askētisms.

Es tolaik dzīvoju Prāgā un strādāju radio Brīvā Eiropa. Biju turp pārcēlies no Ņižņijnovgorodas – vietas, kur esmu dzimis un audzis. Gandrīz 14 gadus strādāju radio. Prāga un Rīga bija ļoti atšķirīgas – nevarētu teikt, ka tas, ko šeit redzēju, man nepatika. Man bija dalītas izjūtas. Neesmu liels Krievijas fans, bet mana mīļākā vieta Krievijā, izņemot dzimto pilsētu, ir Sanktpēterburga. No vienas puses, Rīgā es sajutu vecās Pēterburgas elpu, no otras – to, ka krievu deviņdesmitie šeit nekad nebeidzas – domājot par modi, cilvēku uzvedību utt. Toreiz Uldis mani aizveda uz Otara Joseliani (Otar Iosseliani) filmas Pirmdienas rīts pirmizrādi kinoteātrī Rīga, kas tolaik izskatījās pēc varietē teātra. Pati filma bija asprātīga un smieklīga, kā jau visi Otara darbi, bet tā bija franču valodā ar latviešu subtitriem. Šis notikums bija zīmīga detaļa no maniem Rīgas iespaidiem 2002. gadā. [Smejas.]

Pēc tam ik pa laikam Uldi satiku Londonā, kad viņš viesojās pie Pjatigorska. Es biju vairāku Pjatigorska grāmatu redaktors. Mans liktenis ir šāds: vienmēr vajag naudu. Un, kad Uldis ar Arni man piedāvāja regulāri rakstīt slejas žurnālā, es piekritu, jo tas ienes nedaudz naudas, ir disciplinējoši, turklāt es ienīdu savu darbu Brīvajā Eiropā, man riebjas žurnālistika. Un ap 2005. gadu es šo darbu pārtraucu.

Pēc tam uz Rīgu aizbraucu tikai 2013. gadā, kad ierados uz Rīgas Laika festivālu. Tā bija miljonāru ballīte – plašs vēriens un labākais sarkanvīns manā dzīvē. Un tādos apjomos! Šeit satiku arī Orbītas dalībniekus, ar kuriem biju iepazinies jau Krasnojarskā 2010. gadā. Un tad es nolēmu, ka mīlu Rīgu. Man izveidojās ciešas saites ar šejienes kultūras sabiedrību, ne tikai literatūras, jo īpaši mākslas. 2014. gadā mani nezin kāpēc uzaicināja uzstāties TED prezentācijā Rīgā. Un tad arvien biežāk viesojos Latvijā – iepazinos ar Latvijas Laikmetīgā mākslas centra pārstāvjiem, Kuldīgas radošā centra cilvēkiem, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) mācībspēkiem. Pavadīju šeit vasaras, strādājot LMA vasaras skolā. Tas bija jauki. Četras reizes esmu bijis rezidents arī Ventspils rakstnieku mājā. Starp citu, man ļoti patīk Ventspils. Es droši vien esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kurš mīl Ventspili. Manuprāt, tā ir jaunas, autoritāras, vērienīga urbānā stila pilsētas piemērs. Mums tādas vietas ir jāpēta, jāpadzīvo tur, jo patiesībā tā ir Eiropas nākotne. Savā ziņā tā ir kā jaunā Maskava. Tā ir ļoti tīra, tukša, balstīta ģimenes un sporta vērtībās. Protams, tā ir labāka nekā Maskava, jo Maskavā vispār nav iespējams dzīvot.

2013. gadā no Prāgas pārcēlos uz Londonu, kur nodzīvoju gandrīz piecus gadus nepārtraukti, izņemot vienu gadu Ķīnā. Pēc Brexit vīlos šajā valstī. Londona ir arī ļoti dārga, tāpēc nolēmu pārcelties un sāku domāt par nākamo galamērķi. Sapratu, ka Rīga ir okei, tagad esmu šeit.

 

Minētās izjūtas par Latviju kā eiropeisku un postpadomju iezīmju miksli parādās arī jūsu jaunajā grāmatā – esejā par Kuldīgu.

Eseja par Kuldīgu tapa projektā, ko organizēja Ilze Supe ar komandu. Tā bija rezidence četriem cilvēkiem no dažādām valstīm. Man šķiet, es Kuldīgu pazīstu diezgan labi. Gan man, gan pārējiem rezidences dalībniekiem bija interesanti meklēt kaut ko citu aiz piemīlīgās vecpilsētas fasādes. Protams, katram rakstītājam bija savas intereses un virzieni. Es izvēlējos koncentrēties uz vienu konkrētu punktu, kurā noķert vietas garu, ja vēlamies izteikties romantiski, un saprast pilsētas sociālos, kultūrantropoloģiskos krustpunktus. Un tādu es atradu Elvi bistro Kuldīgas lielveikalā. Arhitektūras ziņā tas ir viens no neparastākajiem universālveikaliem, ko esmu redzējis. Tā ir jauna, no vecajiem Liepājas ķieģeļiem būvēta ēka. Šī ideja ir ļoti interesanta. Saistoša ir arī ideja veidot šo veikalu jauku un omulīgu – nevis vecmodīgā nozīmē. Es cenšos izvairīties runāt par nacionālās identitātes idejām utt., taču viena no interesantākajām latviešu kultūras dzīves un tradīcijas iezīmēm ir spēja balansēt starp vecmodīgo un jauno. Piemēram, Latvijas dizains vai koka māju rekonstrukcija ir lieliskā līmenī, jo veidotāji izprot šo balansu. Arī šajā veikalā, lai cik smieklīgi būtu, tas notiek. Rietumu lielveikalos nav atrodami bistro vai ēdnīcas. Ēdnīca lielveikalā savā ziņā ir iepirkšanās „ģimeniskošana” – arī ļoti latviska iezīme. Šo vietu atklāju jau 2015. gadā. Vegāniem Kuldīgā ir diezgan grūti izdzīvot, bet šajā bistro var dabūt dažādus dārzeņu ēdienus, tāpēc, kad esmu Kuldīgā, tur pusdienoju. Domājot par to, kā aprakstīt šo vietu, sāku ar Alēna Roba-Grijē (Alain Robbe-Grillet) aprakstošo formu – viņa romānos katra detaļa tiek aprakstīta soli pa solim. Esmu liels viņa piekritējs, man patīk garlaicīga literatūra. [Smejas.] Viņa filmas gan nav labas, izņemot Pērn Marienbādē1. Es izvēlējos šo Roba-Grijē pieeju, bet atšķirībā no viņa aprakstošās metodes izdarīju arī secinājumus. Tāpēc lūdzu Brūsa Čatvina (Bruce Chatwin) garu mani apciemot šajā vietā un centos miksēt abas pieejas, papildinot ar savu stilu. Nezinu, cik labs vai slikts ir rezultāts, bet kopumā esmu apmierināts, jo esmu izdarījis dažus secinājumus. Lielveikali tiek pētīti maz, kaut gan mēs tajos pavadām ļoti daudz laika. Savā ziņā tie var būt svarīgāki pat par kino, literatūru, arhitektūru, arī politiku. Jo lielveikalā cilvēki zaudē savas politiskās un citas pārliecības, kļūstot par tīriem patērētājiem. Zināmā mērā patērēšana, iespējams, ir arī cilvēku patiesā daba – viņi ir kaili un atvērti. Un, lai saprastu cilvēku, ir svarīgi novērot, kā viņš iepērkas. Es secināju, ka ir dažas lokālas tendences, bet patiesībā notiek identificēšanās ar Eiropu. Viena no skumjākajām izjūtām, kas mani Latvijā piemeklē, īpaši, runājot ar kultūras cilvēkiem, ir pārspīlēti uzsvērtā postpadomju sajūta. Domāju, ka 99% no tās ir viltojums. Ar šo stāvokli ir viegli izskaidrot visu pārējo. Tā vietā, lai reflektētu par savu kulturālo un ideoloģisko identitāti, viņi visu izskaidro ar postpadomju aspektu. Bet, rakstot par Kuldīgas lielveikalu, es sapratu, ka šī identitāte ir daudz tuvāka Eiropai. Šis Elvi bistro ir ģimeniska vieta, to neizmanto ātrām pusdienām. Vecākas sievietes, kuras noteikti gatavo mājās, ēd arī ārpus mājās. Tā nav postpadomju attieksme. Krievijā reti redz vecākas sievietes pusdienojam ārpus mājas. Turklāt šajā bistro pusdieno ļoti dažādu slāņu cilvēki. Esmu pārliecināts, ka, tikai novērojot šādas ikdienišķas tendences, mēs varam pietuvoties cilvēku īstajai identitātei.

 

Esat sacījis, ka mākslas kritika kā kultūras aktivitāte ir tikpat kā izzudusi. Ko jūs domājat par literatūrkritikas situāciju?

99% „mākslas kritikas” sastāv no preses relīžu pārrakstīšanas tāpēc, ka šo jomu nosaka finansējuma jautājums. Protams, ir arī autori no citām profesijām, kuri izmanto mākslas kritiku saviem mērķiem, īpaši filozofi. Neviens neko īsti nezina par laikmetīgo mākslu, tāpēc vari rakstīt un konstruēt, ko vien vēlies, neviens pret to nevar iebilst. Lielākoties filozofi, kuri raksta par laikmetīgo mākslu, patiesībā sapņo iekļūt šajā naudīgajā mākslas pasaulē ar preses konferencēm un pāri plūstošu šampanieti… No otras puses, laikmetīgo mākslu nav iespējams vērtēt pēc estētiskiem kritērijiem, tā drīzāk nodarbojas ar sociālantropoloģiskiem jautājumiem. Interpretācijas, protams, var būt no dažādiem skatpunktiem, bet nav iespējams to vērtēt tikai no skaistuma pozīcijām.

Literatūrkritikā situācija ir citāda. Londonā lielo izdevumu – The London Review of Books, Times, Guardian – literatūras sadaļās ir labi literatūrkritikas piemēri. Pateicoties tām, literatūrkritika joprojām ir izdzīvojusi. Līdzīgi ir Francijā, bet ne Vācijā. Krievijā ir pavisam cits stāsts, jo biezie žurnāli kā Новый Мир, Октябрь un citi, kas ir izdzīvojoši, turpina publicēt recenzijas. Taču, manuprāt, šīs recenzijas interesē tikai tos, kuri paša raksta vai par kuriem tiek rakstīts. Kopš žurnāla plānošanas līdz izdošanai var paiet pat vesels gads, līdz ar to recenzija var parādīties pat divus gadus pēc grāmatas izdošanas. Manuprāt, tā vairs nav recenzija. Ja pareizi atceros, tikai vienā krievu avīzē – Комерсант – publicē grāmatu recenzijas, bet tās redaktore nav īpaši jauka. Pirms desmit gadiem tādu laikrakstu bija daudz vairāk.  Pat Colta.ru pagājušogad pārstāja publicēt recenzijas, atstāja tikai esejas par literatūru. Tātad Krievijā literatūrkritikas tikpat kā vairs nav, bet angļu un franču valodas telpā, lai arī apjoms samazinās, tomēr vēl ir.

Man dziļi riebjas padomju literatūrkritikas pieeja – runāt par literatūras procesu un vērtēt pēc kategorijām, bet, no otras puses, kādam ir jāraksta par grāmatām. Cits jautājums ir par literatūrkritikas kulturālo un ekonomisko pamatojumu. 19. gadsimtā tās mērķis bija izglītot vidusšķiru. Izlasot Le Monde vērtējumu par Flobēra jaunāko romānu, vidusšķiras pārstāvis lēma, pirkt to vai ne. Tagad šī saikne vairs neeksistē. Es nezinu, kāds ir ekonomiskais pamatojums tagad, bet esmu pārliecināts, ka par grāmatām kādam tomēr ir jāraksta.

 

Varbūt recenzijas formai ir jāmainās?

Patiesībā es pats nekad neesmu rakstījis recenzijas – varbūt formāli tā neizskatās, bet man nav mērķa iekļauties literatūrkritikas rāmjos. Es neciešu, piemēram, recenzijā pārstāstīt grāmatas sižetu utt. Ļoti bieži mūsdienu literatūrkritiķi, īpaši Krievijā, mēģina rakstīt esejas recenziju vietā – paužot savus uzskatus, izjūtas utt. Bet esejisms nav krievu kultūras sastāvdaļa, tas nav viņu žanrs. Krievijā ir tikai daži diži esejisti, kas saprot šo formu. Lasot esejas vai recenzijas, kurās tiek paustas autora izjūtas, bieži vien vispār nevar saprast, par ko ir grāmata un kāda ir raksta autora ideja. Mani neinteresē, kā recenzents jūtas.

Protams, ir arī brīnišķīgi recenziju piemēri. Piemēram, Horhe Luiss Borhess rakstīja, iespējams, vislabākās recenzijas. Kāpēc gan nesekot šim paraugam? Ik pa laikam es pasekoju līdzi arī recenzijām par manām grāmatām. Tas nav iedomības dēļ. Neuzskatu sevi par rakstnieku, tāpēc man nepiemīt rakstnieka iedomība. Bet šad un tad ir interesanti palasīt recenzijas, jo otra viedoklis ir svarīgs – varbūt tas atklāj kaut ko, ko pats nebiju pamanījis vai sapratis. Bet, lasot recenzijas par savām grāmatām, es parasti nesaprotu, par ko tās ir. Pirms septiņiem mēnešiem bija publicēta recenzija par manu politisko eseju krājumu. Gara recenzija. Izlasīju to septiņas reizes, bet nesapratu, par ko ir runa. Tur bija teikts, ka krievu literatūrā ir trīs lieliski autori – Dmitrijs Vodeņņikovs (Дмитрий Воденников), Ļevs Rubinšteins (Лев Рубинштейн) un Kirils Kobrins. Bet mūsu darbos vispār nav nekā kopīga. Acīmredzot raksta autore nav sapratusi manu grāmatu. Starp citu, lasot recenziju, ir diezgan viegli noteikt, kurā lappusē recenzents ir pārstājis grāmatu lasīt, jo pats šos trikus esmu vairākkārt izmantojis. [Smejas.]

 

Kāpēc neuzskatāt sevi par rakstnieku? Rakstāt ne tikai publicistiku, bet arī daiļliteratūru.

Es labāk attiecinu uz sevi krievu vārdu литератор (literāts), nevis писатель (rakstnieks). Angļu valodā writer ir jebkurš, kas raksta tekstus, – arī copy writer, šajā ziņā, jā, es esmu rakstnieks, bet neesmu писатель. Un es nekad par savām grāmatām neesmu pelnījis tik daudz naudas, lai varētu no tā dzīvot. Nopelnījis esmu, strādājot par sleju autoru. Līdz ar to neesmu profesionāls rakstnieks, neesmu писатель, es kaut ko rakstu, jo tas man ir labākais veids, kādā domāt. Vispār es esmu vēsturnieks, specializējos viduslaiku vēsturē, daudzus gadus strādāju par vēstures pētnieku. Man šķiet, spējas ir saglabājušās, bet esmu aizgājis no šīs jomas. Es neesmu arī žurnālists, kaut arī daudzus gadus esmu strādājis par žurnālistu, – es vienkārši ienīstu šo jomu. Kādreiz tā bija cienījama nodarbe, bet tagad diemžēl vairs ne. Es esmu kaut kur pa vidu. Patiesībā arī visi mani kultūras varoņi nebija profesionāli rakstnieki, piemēram, Borhess, Marsels Prusts vai savā ziņā arī Semjuels Bekets. Lidija Ginzburga (Лидия Гинзбург) – Krievijā. Es nesalīdzinu sevi ar viņiem, tie lielā mērā ir mani paraugi un varoņi. Bet man ir arī ļoti svarīgi gūt iedvesmu ārpus literārās pasaules. Piemēram, Deivids Bovijs man ir tikpat būtisks kā iepriekšminētie autori. Es cenšos izmantot viņa trikus. Literatūra patiesībā ir noslēgta pasaule, tāpēc cenšos to atvērt.

 

Esat rakstījis, ka iedvesmojošākie prozas autori mūsdienās ir tieši mākslinieki.

Ir ļoti garlaicīgi būt tikai profesionālam rakstniekam. Lai varētu izdzīvot, ir jāizdod viena grāmata gadā. Mūsdienu rakstnieki, piemēram, Džulians Bārnss (Julian Patrick Barnes) strādā šādā režīmā, rakstot arī eseju un pat recepšu grāmatas. Un ar laiku jāsecina, ka viņa labākās grāmatas nav daiļliteratūras žanrā. Viņa pagājušogad izdotā mākslas eseju grāmata ir daudz labāka nekā viņa stulbais romāns par Šostakoviču.

 

Mūsdienās rakstnieki nereti ir arī publiskas figūras, kas reaģē uz sociāli aktuālām tēmām.

Jā, piemēram, britu rakstnieks Martins Emiss (Martin Louis Amis), kura pirmās grāmatas bija ļoti labas… Bet pēc 9/12 teroraktiem Ņujorkā viņš uzreiz uzrakstīja par grāmatu par šo notikumu. Viņš vispār neko nezināja par teroristiem, ekstrēmistiem, bet bija jāmaksā īre par lielu dzīvokli utt.

  1. Alēns Robs-Grijē – scenārija autors. – L. B.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu