Zeme pie horizonta

 

Par laikmetīgās mākslas festivālu Survival Kit, kas šogad pievēršas jēdzienam outlands (ārpuszemes, svešzemes).

 

Latvijas ainava ir aptverama, samērīga skatienam, zeme pauguraina, vietām kalnaināka, meži nav bezgalīgi dziļi, pat lielajiem mežiem ir jūtamas robežas. Vienīgā vieta, kurā mēdzu Latviju iztēloties mīklainu, vēl neizdibinātu, ir priežu sienas sargātais liedags. Šīs un citas zemes skata pazīmes veido drošības un mājīguma izjūtu. Līdzīgi ir ar Latvijas pilsētām, tās var aptvert. Rīgu var izstaigāt. Vismaz man tas vienmēr ir bijis svarīgi, domājot par māju sajūtu; vietās, kuras nevaru prātā aptvert, esmu juties labi tikai īsu brīdi. Nav šaubu, ka pasaules atskaites punkts atrodas tieši šeit, Latvijā, kā jau mēdz runāt saistībā ar aizvēstures sabiedrībām, kuru izpratnē visuma centrs bija mājas – nav no svara, vai vigvams vai mūsdienu daudzstāvu ēka.

Ir bijuši nestabilāki laiki, kad tālzemes šķitušas pievilcīgākas peļņas un aktuālākas kultūras meklējumos. Drīzāk Parīzē, Berlīnē, ne Rīgā. Rīga kā nomale. Ārpuszeme – izrādās, arī tāds vārds ir! Tas likts nosaukumā šāgada Survival kit 10 – izstādei, ko Rīgas Cirka telpās rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs. Izstāde ir desmitā ikgadējā tradīcijā, kas aizsākusies ekonomiskās krīzes gados. Gluži jāizdzīvo nav, Latvijas ekonomika aug, var drošāk pievērsties grūtām tēmām. Doma par Latviju kā nomali jau kādu laiku neraisa nīgrumu, jo skaidrs, ka tie ir vēsturiski fantomi, veļi, atblāzmas dzīvām idejām, kas veidotas apgaismības Rietumeiropā un līdz pat mūsdienām mutējušās cauri pirmajai brīvvalstij un Rietumu retorikā it visos rādītājos atpalikušajai PSRS. Arī kopš deviņdesmitajiem Latvija ir tāds apgaismību nezaudējušo Rietumu pastarītis. Provinciālisma veļi ir īsteni, jo tie vēl arvien no Rietumiem klīst uz šo pusi un mēdz iedzelt. Arī jutīgums iepretim vērtējumiem, kuros manāms nomales Latvijas priekšstats, ir dzīvs, un tas ir pašsaprotami, ja ņem vērā, ka iemantotā drošība ir nesena. 10 vēstures mērogā nav daudz.  

Apvienības Orbīta performance. Foto: Ģirts Raģelis, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Apgaismotajai Eiropai ārpuszeme bija ne vien Latvija, bet visa atlikusī pasaule. Vācu filozofa Imanuela Kanta cilvēku pieaugšanas un atbrīvošanās no maldiem laikmets iedvesmoja brāzmainu un spilgtu progresu ar tumšu, garu ēnu, kuras nospiedumus vēl arvien pārdzīvo ne vien Latvijā un kuru pavisam konkrēti uzrāda ekoloģisko problēmu pieņemšanās spēkā. Tādēļ Survival kit tēma ir gan vietēji, gan globāli ļoti nozīmīga un saistoša. Šumešam Šarmam (Sumesh Sharma) Survival kit stāsts aizsākas viņa dzimtajā Indijā, „pieņemās spēkā Ņujorkā, lai pēc tam Rīgā kļūtu par izstādes horeogrāfiju”. Izstādē ir eksponēts Nasredina Bennasera (Nasreddine Bennacer) un Krišnas Redī (Krishna Reddy) kopdarbs, lieli papīra batuti, kas iekārti virs cirka arēnas. Vienā saskatāma Pangeja, vienīgais pasaules kontinents aptuveni pirms 335 miljoniem gadu, kas pamazām sašķēlās sauszemēs, kādas tās šobrīd zinām. Otrā papīrā redzami vijīgi austrumnieciski tīģeri klūpam virsū Ziemeļāfrikai. Trešajā batutā skaidri saskatāma naftas atradnes jūras platforma. Visus simbolus Bennasera zīmējis uz Redī grafikām, klaunu tēliem, tos izmantodams par fonu. Redī ir indiešu grafiķis, kas Parīzē starp 1965. un 2018. gadu vadīja prestižo drukas darbnīcu Atelier 17. Bennasers ir alžīriešu izcelsmes francūzis. Ģeogrāfiskās norādes pie mākslinieku vārdiem šoreiz ir svarīgas, tās liecina par izcelsmes lepnumu, bet vienlaikus arī par zudušo veseluma nevainību, Pangejai sašķeļoties. Tīģeri ir konflikts, tie atgādina Francijas un Alžīrijas sāpīgo attiecību vēsturi.

Aizmirst nedrīkst, tāpat kā nedrīkst atstāt neievērotu šķietama provinciālisma pārdzīvošanu tepat Latvijā. Tā rāda pašizpratnes veidošanās procesu, kurā lēni virst tuvāka un senāka vēsture. Ārpuszeme uzsver ne tikai pagātnes neatbildētos jautājumus, bet arī straujās pārmaiņas mūsdienās. Cirks tāpēc ir laba izstādes vieta, jo pamazām pārtop daudzfunkcionālā kultūras namā; repertuārā dzīvnieki vairs nepiedalīsies, bet to veidos laikmetīgā cirka mākslinieku uzvedumi, dejas, mūzikas un citi starpdisciplināri pasākumi. Tuvāko gadu laikā ir plānota cirka ēkas renovācija. Survival kit ir pirmais notikums, kas jaunajā sezonā ver Cirka durvis apmeklētājiem, bet ziemas semestrī gaida laikmetīgu izrāžu pārsteigumi trupu Kvadrifrons un Fauna priekšnesumos. Laikmetīgajā cirkā līdzīgi citām mūsdienu mākslas formām priekšplānā ir ne vien izcils tehnisks sniegums, bet arī vēstījums. Faunas akrobāti vedinās skatītājus neapstāties pie augstas fiziskas meistarības apbrīnas, bet drīzāk  saredzēt mākslinieku atveidotos dzīvnieku tēlus. Šobrīd tīģeru, ziloņu un zirgu bijušajās mītnēs ir skatāmi vizuālās laikmetīgās mākslas darbi. Piemēram, guļammaisos salīduši keramikas suņi, kas cilvēkveidīgām rokām aizspieduši acis.

Krisas Lemsalu (Kris Lemsalu) Spoku nometni var uztvert dažādi. Kā jau tādiem pasaku vai mītu personāžiem piedien, suņi esot rotaļīgi ceļotāju pavadoņi vai talismani, bet vienlīdz arī draudīgi, jo atgādina par dzīves skarbāko daļu – nāvi. Vismaz tā vēsta izstādes katalogs. Tomēr nepārprotama ir norāde uz bēgļiem un patvēruma meklētājiem kā spilgtu mūsdienu liecību zemju pārtapšanai ārpuszemēs viena militāra mājiena rezultātā. Suņi tad izskatās nobijušies tāpat kā viņu saņēmēji, kas nezina, ko gaidīt. Migrācija un tās saasināšanās ir būtisks drošības un sabiedrību pašapziņas izaicinājums, tajā vēstures fantomi sastopas ar reālām problēmām – terorisma draudiem, ieceļotāju vājo integrāciju un populistiskai valodai izdevīgiem grēkāžiem vai, šajā gadījumā, grēksuņiem. Darbs ir draudzīgs aicinājums domāt aktuālu problēmu, neatliekot uz vēlāku laiku, jo pati no sevis tā neatrisināsies, bet, atstāta novārtā, tikai samilzīs un kļūs par mītisku izbiedētu suni.

Krisa Lemsalu, Spoku nometne, 2012. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018

Teiciens „laiks dziedē visas rētas” ir maldinošs, tiek uzsvērts Kadera Atias (Kader Attia) filmā Atspoguļojot atmiņu. Ir nepieciešams pastāvīgs aci pret aci skaidrojošs darbs, lai kolektīvas traumatiskas pieredzes uzsūktos. Tādas fantoma sāpes ir kara atmiņas, kuras neizrunātas manto paaudze no paaudzes, tādas ir arī sabiedrībā neatzītas diskriminācijas sekas, kuras cietušos nomāc, atgādinot par pārestību, pat ja ilgstoši nekas ļauns neatgadās. Atia Kaders  šai jūtīgajai tēmai uzmanību pievērš saistoši un intriģē domāt līdzi, salīdzinādams kolektīvas pieredzes un fantoma sāpes, kuras jūt pacienti pēc kāda ķermeņa locekļa zaudēšanas. Viena no terapijas metodēm – spogulis, kurā atspoguļota pacienta veselā kāja vai roka, palīdzot apziņai pamazām sarast ar zaudējumu, kļūst par spilgtu metaforu. Šķietami fizioloģiskās fantoma sāpes ir vispārīga parādība, to pieredz dažādi cilvēki, un tajā pašā laikā tā ir unikāla – katrs sāpes jūt citādi. Vēl arvien mediķi šo fenomenu nav pilnībā izpratuši, līdzīgi kā kolektīvās atmiņas kolīziju dabu. Tomēr filma ļoti prasmīgi veido paralēles un sakarības starp individuālām psiholoģiskām grūtībām un sabiedrību likteņiem. Kadera darbā tiek izteikts minējums, ka trauslāko sabiedrības locekļu psiholoģiskās problēmas atspoguļo sabiedrību un tās kopīgos seismiskos satricinājumus.

Kaders Atia, Atspoguļojot atmiņu, 2016. Foto: Margarita Ogoļceva, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2018

Izstāde ļāva atcerēties priekšstatus par Latviju,  kā tie pamazām, plūdeni mainījušies gadu gaitā. Reiz zeme beidzās pie horizonta, īsteni neredzēta, jo vērtīgais bija tālāk. Tagad svarīgāko horizonts ieskauj, un te ir tik daudz, ko darīt, ka jāatvēl laiks arī plašākiem lokiem, lai nekļūtu galīgi provinciāls. Reiz Latvijas skaistums bija glancētās fotogrāfijās un imperatīvos, kā jāskatās; tagad nav jāizliekas, kļūstot mazliet sentimentālam. Tas, kā veidojas mīlestība uz zemi, ir mīkla. Sajust, ka līdzīgi ir tuvākajiem. Apzināties, ka lielie bubuļi nav tik briesmīgi, drīzāk neveikli suņi, kas rej aiz bailēm. Ar tiem var sastrādāties, piejaucēt par draugiem atšķirībā no tiešām baisiem briesmoņiem, kas plosās citās ārpuszemēs. Mīkla, jo dzīve daudz vieglāka nav kļuvusi – kā jau pusdienās ar veļiem, kuri pie galda aizsēdējušies un nav vēl pierunājami uz promiešanu.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri