punctum

Literatūra un kultūra

Fragmenti no romāna „Putnu slazds”

Džons Houkss

20/09/2018

 

Amerikāņu rakstnieka Džona Houksa (John Hawkes, 19251998) daiļrade nereti tikusi dēvēta par eksperimentālu, un Houkss nevairījās pieņemt šo apzīmējumu. Viņa eksperimentalitāte nav ne nejauša, ne nevajadzīgi obskūra – tā ir pilnasinīga forma, kurai radniecīgi tādi rakstnieki kā Flanerija O’Konora, Viljams Folkners un Vladimirs Nabokovs.

Otrā pasaules kara laikā Houkss strādāja par armijas šoferi. Vienā no intervijām rakstnieks atzina, ka tieši kara pieredze ir viens no galvenajiem viņa daiļrades ģenēzes elementiem. Tomēr Houkss par karu neraksta tiešā veidā – tā drīzāk ir metafora, kas raksturo viņa darba varoņu un situāciju spriedzi, nedrošību, neskaidrību un vardarbību.

Houksa pirmais romāns Kanibāls (The Cannibal) nāca klajā 1949. gadā, bet plašāku atzinību rakstnieks izpelnījās ar savu sesto romānu Putnu slazds (The Lime Twig, 1961), kurā iztēles un valodas intensitāte, salīdzinot ar agrīnajiem darbiem, ir līdzsvarota (bet ne iegrožota) ar konvencionālu naratīvu. Romāna darbība norisinās pēckara Anglijā (Houkss to nekad nebija apmeklējis, bet viņam pietika ar kara laikā noklausīto britu karavīru žargonu). Mietpilsoniskā Maikla un Mārgaritas namā ierodas īrnieks, kas naivo Maiklu pamudina iesaistīties sacīkšu zirgu zādzības afērā.

Tulkotājs

 

Viņa nomira naktī ap trijiem vai četriem. Tas bija pirms daudziem gadiem – tolaik es sāku valkāt savu lielo melno mēteli, kas uzjautrināja mazus bērnus; es devos vientuļās pastaigās, reizēm pievienojos Drūmās stacijas pūlim un atspiedos pret kādu no kolonnām, lai velves atbalsīs zem sagrautā kupola gaidītu, kad atgriezīsies vēl viens vilciens ar mūsu karavīriem. Tas bija pirms daudziem gadiem. Un man bija savi sapņi; gadiem ilgas mēnesnīcas pastaigas uz katedrāli.

„Mister Benks, šajā namā nomira mana māte.”

Un tad pēc visiem tiem gadiem es atpazinu māju, atpazinu koridoru, neraugoties uz krāsu, ģipsi un lēto sarkano paklāju, ko viņi bija uzklājuši otrajā stāvā. Es samaksāju avansā, viņš ielika naudu bikšu kabatā, un Mārgarita aizgāja noņemt neveiklo sludinājumu, kas bija pielikts pie loga. Svaiga krāsa, pārstikloti logi, vietām jauni grīdas dēļi: bija grūti aptvert, ka māja tomēr nav nodegusi, bet vēl arvien tur stāv un tajā dzīvo cilvēki, kuriem nav tikpat kā nekādu atmiņu par nakts uzlidojumu ugunsgrēkiem. Pie durvīm karājās viņa cepure, un kādā no skapjiem bija viņas jaunās, gaišās kleitas. Bet viena no viņa četrām istabām kādreiz bija mana, jā, mana, un es zināju, ka saodīšu veco, sastāvējušos dūmu smaku, ja vien piebāzīšu seju gana tuvu noplukušajai sienai.

Esam mājās, māt, esam mājās.

Es neuzdrīkstējos pavadīt savu pirmo garo nakti tualetē, tāpēc smēķēju cigārus gultā. Es sēdēju gultā, smēķēju un visu nakti domāju par māti. Otrajā naktī es uzdrošinājos iziet koridorā. Tad pienāca trešā nakts, un es aptumšotajā nodalījumā klausījos, kā tālumā nozvana divas, trīs, četras stundas pēc pusnakts, domājot par ērtībām, mieru, domājot arī par viņu sadotajām rokām, – es visu laiku prātoju, ko varētu paveikt viņu labā. Pilēja ūdens, un zvani skaitīja lēni. Un piepeši man bija skaidrs, ko es varētu izdarīt Maikla un viņa sievas labā.

Es aizāķēju tualetes durvis. Tad pielaidu ar ūdeni porcelāna izlietni – tumsā oda pēc lavandas un lietotiem skuvekļa asmeņiem – un klusi izmērcēju plaukstas. Nosusināju rokas ar stīvu dvieli, vairākkārt izrīvēdams pirkstu starpas. Berzu pakausi tik ilgi, līdz tas sāka sūrstēt. Tad es izmantoju viņa talku, spogulī apskatīju zobus, sakārtoju halātu. Paņēmu rozā matu suku kaula ietvarā, bet tūlīt noliku to  atpakaļ. Grīdas dēļi izdvesa klusas skaņas, kad es ar stīviem smaga cilvēka soļiem devos uz virtuvi, ievērodams pagalma pretējā pusē iedegtu vientuļu logu.

Kļuva auksti, un es pirms ausmas reizi pametu virtuvi, lai no gultas noņemtu segu. Atgriezies virtuvē, apsēdos uz Mārgaritas koka ķebļa, apliku segu ap galvu un pleciem un gaidīju, kad ausma sāks taustīties ap skursteņiem un pār netīro kori, kuras galā bija padilusi izgrebtas mūzas seja. Kad augšstāva dzīvoklī ierējās suns, kad caurulēs aiz sienas sāka tecēt ūdens un pāris upes kaijas ar ledainām spalvām aizlaidās aiz loga, un saules gaisma, kas bija kāda sarga krūtežas krāsā, sāka sildīt manu apsegto galvu, rokas un ceļus, – tad es piecēlos no ķebļa un sāku rosīties. Vīnā apceptas olas, divi grauzdiņi ar sviestu, divas ceptas skumbrijas sloksnes, vāroša, zīdaiņa galvas lieluma dzelzs tējkanna – tā bija gaumīga paplāte, vienā stūrī izrotāta ar pumpuriem, ko es norāvu no vijolītēm, kas allaž augušas uz Mārgaritas palodzes. Es palūkojos apkārt, pārliecinājos, ka gāze ir izslēgta, nolēmu pievienot šķīvīti ar sarkanu ievārījumu un apsedzu karstās, sālītās porcijas ar salocītām salvetēm. Tad es ieklausījos. Bija dzirdama tikai dzelzs pulksteņa tikšķēšana blakus plītij, un augšstāvā kaut kas nobūkšķēja blakus sunim.

Viņi gulēja, un durvis nebija aizbultētas. Es pagriezos un gandrīz bez skaņas tās pastūmu ar gurnu un elkoni. Un es vēroju un klausījos, kā paveras durvis – eņģes bija labi ieeļļotas – un kā tās piepeši apstājas, atsitoties pret maza niedru krēsla stūri. Viņi gulēja zem vienas smilšu krāsas segas, un es ievēroju, ka pa nakti uz Benksa ledainajiem vaigiem uzaugusi bārda, un Mārgarita – viņai bija izteiksmīgi plakstiņi, viņas lūpas bija sausas, brūnas un pietūkušas – bija sapņojusi par jauku pikniku drūzmainajā Svētā Džordža parkā aiz stacijas. Aiz klusajām sejām bija sapņi, kas dienas pirmajai noskaņai pulcēs sagumušās ēnas, audus un muskuļus. Vai es varētu ar skūpstiem atdarīt viņu mēmās lūpas, iedvest smaidu? No virtuves puses atlidoja kaija, kas sāka sisties pret logu.

„Brokastis,” es ierunājos un ar ceļiem pieskāros gultas kājgalim.

Neskaidrie, nemierīgie sapņi aiz viņu sejām vien mirkli pasteidzās. Tad tie piepeši apstājās ar sāpīgu grimasi, un viņi vienlaikus atvēra acis; Mārgaritas acis bija brūnas, un Benksam bija puikas acis, šaudīgas un lāsmojošas.

„Ir divdesmit piecas pāri sešiem,” es teicu. „Vienam no jums vajadzētu paņemt paplāti. Tēja atdziest…”

Benkss piecēlās sēdus un pasmaidīja. Viņam mugurā bija apakškrekls, viņa rokas bija kailas, un viņš tās pastiepa man pretī. „Tev nav ne vainas, Henčer,” viņš teica. „Padod paplāti!”

„Ak, mister Henčer,” es izdzirdēju viņas silto balsi, lēnās skaņas pār lūpām, „nevajadzēja tā pūlēties…”

Tas neprasīja daudz pūļu. Un neilgi pēc tam – pēc mēneša vai pāris nedēļām – es viņus pamudināju doties piknikā, un nevis uz tuvo, sodrēju klāto parku aiz stacijas, bet gan uz Lendingfīldas bateriju, kur nabaga Maikls un Mārgarita varētu pasēdēt zem kaila koka un sadoties rokās. Viņu prombūtnes laikā es izložņāju dzīvokli, veldzējot savu pārdomu pilno sirdi. Es atradu viņas mazo lūpukrāsas tūbiņu un tualetē ap abām acīm apvilku sarkanus riņķus. Viņu prombūtnes laikā lielā gulta piederēja man. Viņi pārradās smejoties un atnesa man pastkarti ar vecu, izrobotu lielgabalu.

Bija velnišķīgi grūti dabūt nost lūpukrāsu.

Bet apvilkt riņķus, apgulties viņu gultā, uz vienu dienu nomainīt dzīvokļa saimnieku – vieta jāpadara par savu, ja tās būs mājas, kurās nogaidīt, kad paies sapņi. Un tā mēs dzīvojam, mūsu noslēpumi nepamet Drūmo staciju, mēs pavadām laiku, atrokot gumijkoka saknes un apstājoties viens pie otra durvīm. Es vēl aizvien reizēm mēdzu viņiem uztaisīt brokastis, un Drūmās stacijas ķerubi vēl aizvien ir mans piemineklis. Man ir sava guļvieta, savas atmiņas. Galu galā mainīgie mēdz kļūt pastāvīgi. Drūmajā stacijā ir kiosks, kurā puisis ar ugunsgrēkā savainotām balss saitēm man pārdod šokolādi, un man patīk ar viņu parunāt; reizēm es uzduros kādam blēdim, kas bezsamaņā guļ sniegā, un es pārmiju kādu vārdu arī ar viņu; man patīk parunāt ar visām Drūmās stacijas atvasēm, kas man neatbild. Bet mājās ir vislabāk.

Es dzirdu, kā Maikls vannojas, es uztrinu Mārgaritas nažus. Vai arī ir trīs vai četri naktī, un es pagriežu atslēgu, nospiežu rokturi, izvairos no tukšā zelta zivtiņu akvārija, kurā atspīd ielas mirdzums, izeju koridorā, sajuzdams apavu piegulošo ādu, un apstājos pie viņu durvīm. Es pie tām stāvu un čukstu mūsu pagātni, tad lēni, ļoti lēni aizeju aiz aizslietņa savā istabā, apsēžos uz gultas malas, nopūšos un sāku lobīt nost augšstilbu elastīgās saites. Es brīdi turu rokās galvu, tad berzēju augšstilbus tik ilgi, līdz tos pamet gurdums un atgriežas asinis. Savā tumšajā istabā es dzirdu, kā mazs putns mēģina dziedāt uz palodzes, uz kuras es kādreiz aukstumā glabāju aknas.

Nogludini manu spilvenu, pavelc uz leju segu. Kā gan es varu nesmaidīt, atminoties Redžiju un visus pārējos?

Māt, es varu tik galā bez tevis.

[..]

Visi mazie, salokāmie metāla krēsli bija aizņemti, cilvēki starp tiem drūzmējās un pulcējās garās rindās ap paviljona galdiņiem. Brienot pāri dobēm, viņi nāca no staļļu puses, atrakciju teltīm un lejā no tribīnēm, aiz sevi atstādami samītas un apspļaudītas puķes. Bālas sejas, pa kādai cepurei, dzirdes aparāts – viss saspiests drūzmā, svešinieks pie svešinieka, spalgas balsis, kas pārdzīvo laimestus un neveiksmes. Vietām viņu masa sasvēra kādu galdiņu, un trauki, karotes, dakšiņas ar ēdiena paliekām slīdēja un krita zemē. Pie galdiņiem sēdošie mēģināja ēst, dzert un sarunāties, bet rindās stāvošie smējās, stāvot un blenžot uz apaļajiem metāla galdiņiem, limonādes pleķiem un sērkociņu izdedžiem. Resnai sievietei, kas stiepa maisiņu ar saldumiem, uz vaiga bija pārsprāgusi vēja kūka, noklādama sārto ādu ar šokolādes un putotu olu gabaliņiem. Viņa dobji smējās un slaucījās ar sažņaugtu kabatas lakatiņu.

Maiklam Benksam pūļa prieks bija svešs – viņa bikšu gali bija slapji, brūnā cepure noslīdējusi uz pakauša, krekls saburzīts, nervozās lūpas sakniebtas, un te kāds elkonis, te lāpstiņas cieta no viņa neapvaldītajām dunkām. Viņš uzreiz ieraudzīja jauno sievieti un pasvilpa, bet netālu viesmīlim apgāzās paplāte, un viņš palika nesadzirdēts apkārtējā troksnī.

Viņa sēdēja pie galdiņa viena pati un bija viņam pietaupījusi krēslu. Viņa no augstas glāzes dzēra džinu ar rožūdeni, un uz saskrāpētā metāla galdiņa malas pretī krēslam stāvēja vēl viena rozā glāze, kas bija paredzēta viņam. Starp glāzēm bija nolikts milzīgs binoklis, kura garā siksna bija cieši aptīta ap viņas plaukstas locītavu. Viņas rudo matu krāsa bija kā oranžs Āfrikas putns, un, kad viņa iemalkoja dzērienu, žokejspilgtais kokteilis viņu viegli iekrāsoja līdz pat kuplajiem matiem, kuros viņa bija ielikusi virteni ar mazām pērlītēm.

„Mani sauc Sibilīna,” viņa teica.

Viņš paskatījās uz viņas mēles galu un saoda džinu. Apkārt bija ar nelaiķu un dzimto māju fotogrāfijām piestūķēti maki, tuvredzīgi skatieni, izspīlēti krekli, un piepeši viņš nodomāja, ka viņas dēļ pacietīs pūļus, sajuta sava ķermeņa neomulīgo mitrumu, nogurušās kājas un pie krēsla lipīgā metāla cieši piespiestos pirkstus. Tomēr viņš bija strups.

„Tu gribēji runāt ar mani?”

„Ak, atslābsti,” viņa iesmējās. „Apsēdies un iedzer ar mani.”

Viņš nenoņēma cepuri. Izslējies taisni, viņš ar abām rokām satvēra norasojušo glāzi un alkaini dzēra. Citi pasūtīja sīpolu gredzenus vai zivi ar ceptiem kartupeļiem, bet viņam pietika ar džinu un rožūdeni. Sārtais apmatojums uz sievietes rokām bija smalks un maigs, un viņas vasarraibumi bija kā mazi, brūni, no jūras izskaloti kristāli. Sibilīnu apspīdēja saule, kas izlauzās caur brezentu, un apkārtējais pūlis pacēla viņa krēslu un pēc mirkļa ļāva tam nolaisties atpakaļ. Viņš turējās pie krēsla, iemalkoja, vēroja, kā viņa elpo – viņas krūštura galos bija izgriezti caurumi, un viņai bija paradums ar roku pieskarties kaklam un ap to apvīt pirkstus. Viņa bija tieva, un viņai bija tik bāla āda, it kā mati tai būtu atņēmuši visu krāsu un pigmentāciju.

„Ko tu gribi no manis?” viņš vaicāja, un pūļa masas spiestais krēsls ļodzījās uz paviljona grīdas vīdžas dēļa, neļaujot viņam palikt mierā.

Viņa runāja ātri un mundri: „Esmu šeit tikai uz nedēļas nogali – kāds pārsteigums tevi te satikt! Es paskatījos caur šo te,” viņa pacēla binokļa siksnu, „un īpašnieks kaut kur nozuda. Kāpēc tu esi tik saīdzis? Ar meiteni daudz kas var notikt tāpat vien. Arī ar tevi, ja rādīsi nedaudz mundrāku seju! Še, ņem.”

Viņš lēni uzkāra binokli uz pleca. „Bet es tevi satieku pirmo reizi,” viņš teica un ļāva aukstajai glāzei noskanēt pret zobiem.

No rindas izstreipuļoja mazs militāra paskata vīrs šauriem pleciem, pār kura tūtveidīgo ausi bija pārlikta sarkana berete; viņš šķita iereibis un aplika roku ap sievietes plecu, piegrūda savu vaigu pie viņas vaiga tā, ka Benksam abas galvas rādījās vienkopus – gaišā āda ar krēma emulsiju un vīra knapais zods, zaļās acis, kas paredzētas spogulim, otrs pāris, kas derīgs tikai šautriņu spēles vērošanai, un mazā sarkanā berete, kas ieburzīta viņas rudo matu mīkstumā. Vīra elpa lika notrīsēt sārtajām cirtām, un viņa īsie pirksti ķērās vienmērīgajā audumā virs viņas krūtīm. Viņš grīļojās un, lai noturētu līdzsvaru, skāva Sibilīnu, un Benkss vēroja abus acu pārus – tās noraustījās, kad pienācējs beidzot pavēra muti: „Ķer viņu, kamēr vari, draudziņ!” Viņš paskatījās uz Benksu un ieelpoja tik dziļi, it kā viņš pats pasaulē būtu pavisam viens. „Neizmirsti par kāpnēm un zvaigznēm!” Sibilīna iesmējās, uzlika roku uz vīra augšstilba, nogrūda viņu nost, un viņš ātri nozuda pūlī.

Bija palikušas tikai viņas acis, un Benkss tās nespēja nosodīt. „Esmu precējies,” viņš teica. Bet skaļrunis atskaņoja valsi, un viņa tina ap pirkstu nagu laku krāsas cirtu un smējās.

Kad viņi piecēlās kājās, binoklis nokarājās līdz viņa gurnam, un resnā sieviete un vēl trīs cilvēki metās uz brīvajiem krēsliem, un viņa pusizdzertā glāze apgāzās un nošļakstīja anonīmus apavus un zeķes, kurām bija nevīžīgi ļauts noslīdēt zem potītēm. Bet Sibilīna jau bija satvērusi viņa roku, un Lerijs vēroja, kā viņi aiziet pūlī.

 

No angļu valodas tulkojis Rūdolfs Milliņš

Dalies ar šo rakstu