punctum

Literatūra un kultūra

Klusēšana nepalīdz

Aleida Asmane

25/09/2018

 

Eiropā ietekmīgākā atmiņas kultūras un atmiņas politikas teorētiķe, Konstances Universitātes profesore Aleida Asmane (Aleida Assmann) nupat viesojās Rīgā, lai piedalītos savas grāmatas Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās (izdevniecība Zinātne, tulkojis I. Šuvajevs) tulkojuma prezentācijā. Kā grāmatas pēcvārdā raksta kultūrpētnieks, Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs, šīs grāmatas latviešu tulkojums piedzīvojis ilgu un grūtu ceļu, kamēr kāda izdevniecība piekritusi darbu publicēt. „Brīžiem man šķita, ka Latvijas sabiedrību vairāk interesē Semjuela Hantingtona fantāzijas par civilizācijas sadursmi, nevis kritiskā analīzē balstītas versijas par globālo neskaidrību, identitāšu sajaukumu, par visu to, kas izsprūk cauri stabilitātei, noturīgumam, nemainīgumam, visam tam, kas ierobežo, uzliek tradīcijas rāmjus, kas tāpat ir tikai konkrētā laikā balstīts pieņēmums par realitāti, nāciju, ģimeni, kopienām,” skarbi secina Hanovs, pēc brīža piebilstot: „Šādu grāmatu, tulkojumu un debašu neesamība ir simptoms Latvijas sabiedrības nespējai pieņemt viedokļu dažādību attiecībā uz kādā vēstures posmā tapušu fenomenu, piemēram, nāciju.” Neilgā sarunā pēc grāmatas atklāšanas ar Aleidu Asmani runājām par Latvijas šābrīža memoriālās kultūras kontekstu, kurā aicinājums pēc aizmiršanas un klusēšanas arvien kavē solidāras sabiedrības veidošanos.

Laura Brokāne

 

Grāmatā Jaunais īgnums par memoriālo kultūru. Iejaukšanās rakstāt, ka Vācijā memoriālo kultūru izveidoja inteliģence, kas jutās vīlusies savā idejā, kad tā ieguva valstiska apstiprinājuma statusu.

Jā, manas iepriekšējās grāmatas apakšvirsraksts bija Garā pagātnes ēna. Memoriālā kultūra un vēstures valstiskā politika. Oficiālo vēstures politiku mēs sastopam it visur – kad valsts nosaka to, kas noticis pagātnē, iedzīvotāju vēstures naratīvu, un patiesībā kontrolē vēstures skaidrojumu. Memoriālā kultūra Vācijā bija citāds process, tas neveidojās no augšas uz apakšu, bet no apakšas uz augšu. To aizsāka indivīdu grupas, kuras uzstāja, ka nedrīkstam aizmirst Vācijas pagātni ar tās nežēlīgo diktatūru. Nepietiek tikai ar grāmatām par šo tēmu, ir nepieciešams piemineklis – holokausta memoriāls, kas par to atgādinātu. Politiķiem tas sākumā nepatika, bet pēc vairāk nekā dekādes Bundestāgā viņi lēma par labu šādam piemineklim. Savukārt Vācijas inteliģence uzskatīja, ka, tiklīdz kaut kas ir valstiski apstiprināts, tas vairs nav viņu stāsts – viņi iestājas pret, protestē… 1968. gada paaudzi raksturoja pretestība. Es šobrīd, protams, mazliet kariķēju, tomēr uzskatu, ka daļa no inteliģences mentalitātes vai stratēģijas ir pretošanās. Taču atmiņas kontekstā tas ir daudz sarežģītāk. Piemineklis nevar būt atmiņu galarezultāts. Atmiņas nemitīgi vajag uzturēt dzīvas ar praksi, transformāciju, tām jābūt svarīgām arī jaunajai paaudzei, jo cilvēku, kuri piedzīvojuši konkrētos notikumus, kļūst arvien mazāk. Kad atmiņu ietver politiskā kontekstā un izveido tai pieminekli, daļa sabiedrības to uzskata par kauna pieminekli.

Īgnums pret atmiņas kultūru sastopams arī Latvijas sabiedrībā tādā ziņā, ka diezgan liela sabiedrības daļa pretojas upuru naratīvam, uzskata, ka latviešiem ir pārāk daudz sēru dienu, aicina dzīvot tālāk un tik daudz neatsaukties uz pagātni.

Jā, bet tas ir citādi nekā Vācijā, jo jūs esat upuru nācija. Vācijas piemineklis nav piemiņa upuriem – vāciešiem. Patiesību sakot, bija ļoti sarežģīti atzīt, ka arī vācieši savā ziņā bija upuri kara vēsturē, arī viņi piedzīvoja bombardēšanu, izvarošanu, vardarbību, bet šis temats tika aktualizēts tikai pēc holokausta memoriāla atklāšanas, kad vācieši bija uzņēmušies atbildību kā vainīgie, sauksim to tā. Un tikai tad bija iespēja paplašināt šo atmiņu ar jaunām upura formām. Jūsu gadījumā, protams, ir kolektīvā upuru atmiņa, un mūsdienās ir svarīgs jautājums – kā to nodot iedzīvotāju grupām, kam nav šīs upura pieredzes. Sabiedrībā nav bijis dialoga ar citām grupām, lai dalītos atmiņu pieredzē, veidotu vienotu dialoģisko rāmi, kurā šo sāpīgo pieredzi pārdomāt.

 

Kādi, jūsuprāt, ir iespējamie risinājumi?

Svarīgi, ka diskusijas sākas ikdienas līmenī, kontekstos, kas nav tik oficiāli kā valstiskās, institucionālās formas. Un tas ir mākslas lauks. Mākslā cilvēki var ļoti brīvi un neierobežoti izturēties pret izjūtām un idejām. Mākslā ir iespējams vienkopus saturēt dažādus viedokļus. Jāteic, ka atmiņu vēsture par staļinismu joprojām nav aptverta, to aizkavēja okupācijas gadi, kuros nebija iespējams apzināt iepriekšējo traumu, tāpēc staļinisma pieredze Rietumeiropā tika marginalizēta.

 

Šobrīd Latvijā rit smaga diskusija par Valsts drošības komitejas dokumentu publiskošanu. Viens no pretargumentiem bijis tāds, ka publiskotie fakti skars jauno paaudzi – iesaistīto cilvēku bērnus un mazbērnus, kuriem ar šiem notikumiem nav nekāda sakara. Jūs rakstāt – ir svarīgi, ka bērni uzzina par savu vecāku noziegumiem.

Mums Vācijā bija 40 gadus ilgs klusēšanas periods, jo ģimenes, kas bija iejauktas kara notikumos, negribēja par to runāt. Arguments bija nevainīgie rādīs ar pirkstu uz vainīgajiem, tas šķels sabiedrību. Spānijā pēc pilsoņu kara bija ilgs klusēšanas periods, bet pat pēc šī klusēšanas posma viņi atkal izmantoja tos pašus pilsoņu kara ieročus, tāpēc mēs varam secināt klusēšana nepalīdz, tā tikai iekonservē problēmas kā ledusskapī, kas jebkurā brīdī var atsprāgt vaļā. Nākamais solis būtu iet cauri šīm problēmām jau ar jaunas paaudzes acīm. Vācijā šī pēckara paaudze vienā brīdī vairs nevarēja samierināties ar klusēšanu un sāka izkliegt jautājumus savu vecāku paaudzei, kuri gribēja par to aizmirst. Tomēr šī protestētāju paaudze nevēlējās aktualizēt memoriālo kultūru, viņus drīzāk virzīja iestāšanās pret valdošo iekārtu. Un tikai pēc 20 gadiem viņiem sāka rūpēt atmiņas jautājums. Tā bija tā pati paaudze, bet vairs ne divdesmitgadnieki, bet četrdesmitgadnieki. Viņi bija dzīvē nostabilizējušies un ar atbildību varēja sākt veidot jaunu kontekstu, kurā domāt par kolektīvās atmiņas jautājumiem.

Lūdzu, paturpiniet savu domu par mākslas lomu atmiņas jautājumu un problēmu aktualizēšanā, atšķirīgo pieredžu solidaritātes veidošanā.

Māksla ir ļoti svarīgs medijs, jo nav tieši saistīts ar konkrētiem mērķiem. Tā nav politiska vai nelegāla, vai triviāli ikdienišķa sfēra… Mākslai ir ļoti specifiska loma. Mākslā ir svarīga gan valoda, gan attēls, gan simboli, visam ir nozīme. Mākslas uzdevums ir atklāt nozīmes un likt cilvēkiem par tām domāt. Skaidrs, ka mākslai ir arī sava protestu vēsture, tomēr mākslinieks var justies brīvs un vienlaikus aizsargāts darbā ar savām idejām izspēlēt un pieredzēt tās gluži kā dzīvē. Māksla ir kā laboratorija, kurā vari emocionāli izspēlēties bez sekām, kas piemeklētu realitātē. Tas dod iespēju pieredzēt kaut ko jaunā veidā. Māksla ir jāatbalsta, jo tas ir svarīgs sabiedrības instruments, kā domāt pašai par sevi.

 

Dalies ar šo rakstu