punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fragmenti no romāna „Dzīve lietošanas pamācība”

Žoržs Pereks

26/09/2018

 

„Ja man jāmēģina definēt to, ko esmu centies paveikt, kopš esmu sācis rakstīt, pirmā doma, kas man nāk prātā, ir tā, ka nekad neesmu uzrakstījis divas līdzīgas grāmatas, nekad neesmu vēlējies kādā darbā atkārtot formulu, sistēmu vai paņēmienu, kas izstrādāts iepriekšējā.

Šis sistemātiskais mainīgums dažkārt mulsinājis kritiķus, kas centušies no grāmatas grāmatā atrast rakstnieka „rokrakstu”, un droši vien arī dažus no maniem lasītājiem. Tas licis man iemantot datora reputāciju – mašīna, kas ražo tekstus. Es pats sevi drīzāk salīdzinātu ar zemnieku, kas apstrādā vairākus laukus: vienā viņš audzē bietes, otrā lucernu, trešajā kukurūzu utt. Tāpat arī grāmatas, ko esmu uzrakstījis, pievēršas četriem dažādiem laukiem, četriem jautājumu vai izziņas lokiem, kas varbūt beigu beigās uzdod vienu un to pašu jautājumu, bet uzdod to no īpaša skatpunkta un katrreiz atbilst citam literārā darba tipam.

Pirmo no šiem laukiem varētu raksturot kā „socioloģisku”: tas ir tāpat kā skatīties uz ikdienu. Tas kalpojis par atspēriena punktu tādiem tekstiem kā Lietas [..] vai Mēģinājums aprakstīt dažas Parīzes vietas [..]. Otrais ir autobiogrāfiskas dabas: W jeb bērnības atmiņas, Tumšā bodīte, Es atceros, Vietas, kur esmu gulējis utt. Trešais ir spēle, mana aizraušanās ar ierobežojumiem, izaicinājumiem, „gammām”, visiem tiem darbiem, uz kuriem mani uzvedinājuši OuLiPo1 meklējumi: palindromi, lipogrammas, pangrammas, anagrammas, izogrammas, akrostihi, krustvārdu mīklas utt. Visbeidzot ceturtais saistās ar romanesko, mīlestību uz piedzīvojumu stāstiem un peripetijām, vēlmi rakstīt grāmatas, ko gribētos aprīt, guļot gultā uz vēdera. Tipisks piemērs tam ir Dzīve lietošanas pamācība.

Šis iedalījums ir nedaudz patvaļīgs un varētu būt krietni niansētāks: gandrīz nevienā no saviem darbiem man nav izdevies pilnībā izbēgt no zināma autobiogrāfiska zīmoga (piemēram, nodaļā, kuru rakstu, ievijot pa atsaucei uz kādu tās dienas notikumu); gandrīz neviens nav uzrakstīts, neņemot talkā to vai citu OuLiPo ierobežojumu vai struktūru, kaut vai tīri simbolisku, pat ja šī struktūra vai ierobežojums nebūt mani neierobežo.

Būtībā man šķiet, ka viņpus šiem četriem poliem, kas definē mana darba četrus apvāršņus – pasauli ap mani, manis paša stāstu jeb vēsturi, valodu un fikciju –, mans rakstnieka nolūks būtu aptvert visu mūslaiku literatūru, turklāt nekad neizjūtot nepieciešamību griezties atpakaļ vai staigāt pa jau iemītām takām, un uzrakstīt visu, ko vien mūsdienu cilvēks var uzrakstīt – biezas un plānas grāmatas, romānus un dzejoļus, drāmas, operu libretus, detektīvromānus, piedzīvojumu romānus, zinātnisko fantastiku, romānus turpinājumos, grāmatas bērniem…

Man nekad nav bijis viegli runāt par savu darbu abstrakti, teorētiski; pat ja tas, ko es daru, šķiet jau kādas gatavas programmas, senas ieceres rezultāts, man liekas, savu kustību es atrodu – un apliecinu –, tikai ejot: tas, kā virknējas manas grāmatas, rada manī sajūtu – dažkārt nomierinošu, dažkārt satraucošu (jo tā vienmēr ir saistīta ar „grāmatu, kas vēl top”, ar nepabeigtību, kas apzīmē neizsakāmo, uz ko arī izmisīgi tiecas rakstošais es) –, ka tās mēro noteiktu ceļu, iezīmē telpu, nosprauž neskaidri apjaušamu maršrutu, soli pa solim apraksta meklējumus, par kuriem runājot es nevarētu atbildēt „kāpēc”, tikai paskaidrot „kā”: es neskaidri jūtu, ka manas grāmatas iekļaujas un rod jēgu vispārīgā tēlā jeb priekšstatā, kāds man ir par literatūru, un tomēr man šķiet, ka es nekad nevarēšu pilnībā aptvert šo tēlu, ka tas stāv pāri rakstībai kā nez kuro reizi uzdots jautājums „kāpēc es rakstu?”, uz kuru atbildēt es varu tikai rakstot, nemitīgi atliekot to brīdi, kad, pārstājot rakstīt, šis tēls kļūtu redzams kā nepielūdzami salikta puzle.” (Žoržs Pereks Piezīmes par to, ko es meklēju / Georges Perec Notes sur ce que je cherche, Le Figaro, 8 décembre 1978, p. 28)

Franču rakstnieka Žorža Pereka (Georges Perec, 1936–1982) grāmata „Dzīve lietošanas pamācība” ir puzles detaļa un puzle vienlaikus: šis romāns – jeb „romāni”, kā vēsta grāmatas apakšvirsraksts, – ir neatņemama Pereka daiļrades sastāvdaļa un daļa no franču un pasaules literatūras un vienlaikus atsevišķs darbs, kas sazarojas sīkākos veselumos – stāstos, sižetos, epizodēs. No tām grāmatām, kas sevī ietver visu autora uzrakstīto un iecerēto – nevis kā mehānisks raksturīgāko tēmu un sižetu sapludinājums, bet organiska kvintesence, kas atspoguļo visu rakstnieka veikumu – un līdz ar to arī dzīvi – kopumā. Jo, lai arī Dzīvē… romaneskā ir pārpārēm, te sazeļ arī visi pārējie Pereka minētie „lauki”: savā ziņā šis darbs ir pārliecinoša vesela laikmeta socioloģiskā liecība un vienlaikus grāmata-spēle, kas ar savu neparasto formu, sarežģīto uz būvi un izmantoto paņēmienu oriģinalitāti kļuvusi par neatkārtojamu novatoriskas daiļrades paraugu. Milzu eksperiments pēc labākajām OuLiPo tradīcijām, kas neiesvaidītai acij var palikt nepamanīts un kam atbilstoši šīm pašām tradīcijām nemaz nav jābūt pamanāmam.

(No Gitas Grīnbergas pēcvārda)

 

PIRMĀ DAĻA
I  NODAĻA
Kāpnēs, 1

 

Jā, tieši tā un šeit tas varētu sākties, mazliet lēni un smagnēji, šajā neitrālajā vietā, kas pieder visiem un nevienam, kur cilvēki satiekas, tikpat kā neredzot cits citu, un mājas dzīve atbalsojas tāla un vienmērīga. No tā, kas notiek aiz dzīvokļu smagajām durvīm, te visbiežāk pamanāmas tikai izšķīdušas atbalsis, lauskas, drumslas, tikai skices un aizmetņi, starpgadījumi vai negadījumi, kas norisinās tā dēvētajās „koplietošanas telpās”, mazie, klusinātie trokšņi, ko apslāpē padilis sarkans vilnas paklājs, visi šie kopdzīves iedīgļi, kas vienmēr apstājas kāpņu laukumos. Vienas mājas iedzīvotāji dzīvo tikai dažus centimetrus cits no cita, viņus šķir tikai plāna starpsiena, viņi dalās vienā telpā, kas izkārtota pa stāviem, vienlaikus atkārto vienus un tos pašus žestus, atver krānu, norauj ūdeni, ieslēdz gaismu, uzklāj galdu – daži desmiti vienlaicīgu eksistenču, kas atkārtojas no stāva stāvā, no mājas mājā, no ielas ielā. Viņi iebarikādējas savās privātajās telpās – jo tā nu tās dēvē –, un viņiem gribētos, lai no tām nekas neizkļūst, bet tas mazumiņš, kam viņi ļauj no tām izkļūt – suns pie saites, bērns, kas iet pēc maizes, pavadītie vai izvadītie –, šis mazumiņš tiek laukā pa kāpnēm. Jo viss, kas notiek, iet caur kāpnēm, viss, kas atnāk, atnāk pa kāpnēm – vēstules, paziņojumi, mēbeles, ko mēbeļu pārvadātāji atnes vai aiznes, steidzami izsauktais ārsts, ceļotājs, atgriezies no gara ceļojuma. Tieši tāpēc kāpņu telpa ir anonīma vieta, auksta, gandrīz naidīga. Vecajos namos vēl bija akmens pakāpieni, kal­tas dzelzs margas, skulptūras, žuburaini svečturi, dažkārt pa kādai sofai, kur vecākiem ļaudīm pusstāvā atvilkt elpu. Mūsdienu mājās ir lifti, kuru sienas klāj grafiti ar pretenzijām uz neķītrību, un par „rezerves izeju” dēvētas trepes no plika betona, skaļas un netīras. Šajā namā, kur ir vecs, gandrīz vienmēr sabojājies lifts, kāpnes ir nolietojusies, apšaubāmas tīrības vieta, kas stāvu pa stāvam degradējas atbilstoši buržuāziskā cienīguma normām: dubulta paklāju kārta līdz ceturtajam stāvam, tālāk viena, bet starp abiem bēniņu stāviem nevienas.

Jā, tas sāksies šeit – starp ceturto un piekto stāvu Simona–Kribeljē ielā 11. Pa kāpnēm kāpj gadus četrdesmit veca sieviete; viņa ir ģērbusies garā mākslīgās ādas lietusmētelī, un galvā viņai ir kaut kas līdzīgs konusveidīgai filca cepurei, kādas parasti mēdzam iztēloties rūķu mices, ar sarkanām un pelēkām rūtīm. Labajā plecā karājas ietilpīga brūngani pelēka auduma taša, ko prastāk mēdz dēvēt par kuļķeni. Ap vienu no hromētā metāla gredzeniem, kas to savieno ar lenci, apsiets mazs batista lakatiņš. Uz visas somas virsmas vienmērīgi atkārtojas kā pēc šablona iespiesti trīs motīvi – liels pulkstenis ar pendeli, uz pusēm pārgriezts maizes klaips un kaut kas līdzīgs vara trau­kam bez osām.

Sieviete pēta plānu, ko tur kreisajā rokā. Tā ir parasta papīra lapa, kurā iespiedušās vīles liecina, ka tā bijusi salocīta četrās daļās, ar saspraudi piestiprināta uz bieza iesējuma – kopīpašuma apsaim­nie­košanas noteikumiem saistībā ar dzīvokli, ko šī sieviete grasās apskatīt. Uz lapas ir ieskicēts nevis viens, bet trīs plāni – pirmais augšā pa labi ļauj noteikt mājas atrašanās vietu apmēram pa vidu Simona–Kribeljē ielai, kas ieslīpi iezīmē daļu no četrstūra, ko Plenmonso kvartālā XVII rajonā savā starpā veido Mederika, Žadēna, De Šazela un Leona Žosta iela; otrais augšā pa kreisi ir mājas plāns, kas shematiski norāda dzīvokļu izkārtojumu, precizējot dažu iemītnieku vārdus – Nošēras kundze, durvju sardze; de Bomonas kundze, trešais stāvs pa labi; Bārtlbūts, ceturtais stāvs pa kreisi; Remī Roršahs, televīzijas producents, piektais pa kreisi; doktors Dentvils, septītais pa kreisi, kā arī brīvais dzīvoklis septītajā stāvā pa labi, kurā līdz mūža galam dzīvoja Gaspārs Vinklers, amatnieks; trešais plāns lapas lejasdaļā ir Vinklera dzīvokļa plāns – trīs istabas mājas fasādes pusē ar skatu uz ielu, virtuve un tualete, kas iziet uz pagalmu, pieliekamais bez loga.

Labajā rokā sieviete tur prāvu atslēgu saišķi, droši vien no visiem tiem dzīvokļiem, kurus šodien apstaigājusi; vairākas ir piekārtas pie dīvainiem brelokiem – miniatūras Marie Brizard liķiera pudelītes, golfa bumbiņas paliktnīša un lapsenes, domino kauliņa ar dubultu sešnieku un astoņstūraina plastmasas žetona, kurā iestiprināts tuberozes zieds.

Jau gandrīz divi gadi apkārt, kopš Gaspārs Vinklers ir miris. Bērnu viņam nebija. Cik zināms, arī citu tuvinieku ne. Bārtlbūts kādam notāram uzticēja atrast Vinklera iespējamos mantiniekus. Viņa vienīgā māsa Anna Voltimānas kundze bija mirusi 1942. gadā. Māsasdēls Greguārs Voltimāns tika nogalināts pie Gariljāno 1944. gada maijā, Gustava līnijas pārrāvuma laikā. Notāram vajadzēja vairākus mēnešus, lai sadzītu pēdas kādam Vinklera trešās pakāpes brālēnam; viņu sauca Antuāns Ramo, un viņš strādāja mēbeļu fabrikā, kas ražoja saliekamos dīvānus. Mantojuma nodeva, kurai pievienojās izdevumi par mantinieku noteikšanu, izrādījās tik augsta, ka Antuānam Ramo nācās visu pārdot izsolē. Jau pirms vairākiem mēnešiem mēbeles izklīda izsoles zālē, un dzīvokli pirms vairākām nedēļām nopirka kāds nekustamo īpašumu birojs.

Sieviete, kura nāk augšā pa kāpnēm, ir nevis biroja direktore, bet viņas vietniece; viņa nenodarbojas ne ar komerciāliem jautājumiem, ne klientu apkalpošanu, tikai ar tehniskām lietām. No namīpašuma viedokļa raugoties, lieta ir droša, kvartāls piedienīgs, fasāde no tēstiem akmeņiem, kāpņu telpa normāla par spīti nolietotajam liftam, un sieviete tagad ir ieradusies rūpīgāk inspicēt vietu, ieskicēt precīzāku telpu plānojumu, piemēram, ar biezākām līnijām iezīmējot nesošās sienas, lai atšķirtu tās no starpsienām, un ar bultiņu puslokiem norādot, uz kuru pusi veras durvis, aplēst remonta apjomus, uzmest pirmo tāmi atjaunošanas darbiem: starpsiena, kas nodala tualeti no pieliekamā, tiks nojaukta, ļaujot ierīkot dušas telpu ar sēdvannu un klozetpodu; virtuves flīzes tiks nomainītas; vecā ogļu apkures katla vietā tiks uzstādīts pie sienas stiprināms gāzes katls ar pieslēgumu pilsētas gāzes vadam – kombinēts (centrālapkurei un siltajam ūdenim); dēlīšu parkets visās trijās istabās tiks izņemts un aizstāts ar cementa virsmu, ko pārklās ar tūbas oderi un mīksto grīdas segumu.

No šīm trim mazajām istabām, kurās turpat četrdesmit gadu dzīvoja un strādāja Gaspārs Vinklers, nekas liels vairs nav palicis. Pāris mēbeļu, viņa mazais ēvelsols, finierzāģītis, smalkās vīlītes ir aizklīdušas kur nu kurā. Pie guļamistabas sienas iepretim gultai vairs neatrodas kvadrātainā glezna, kas viņam tik ļoti patika. Tajā bija attēlota uzgaidāmā telpa, kurā ir trīs vīrieši. Divi stāv kājās, tērpušies vizītsvārkos, bāli un tukli, ar šķietami nenoņemamiem cilindriem galvā. Trešais, arī tērpies melnā, sēž krēslā netālu no durvīm un lēnām velk rokās jaunus, cieši piegulošus cimdus, ieņēmis tādu pozu, it kā gaidītu viesus.

Sieviete kāpj pa kāpnēm. Drīz vien vecais dzīvoklis kļūs par koķetu ligzdiņu, dubulta dzīvojamā istaba + guļamistaba, ērtības, skats, klusums. Gaspārs Vinklers ir miris, bet ilgā atriebība, kuru viņš tik pacietīgi, tik rūpīgi perinājis, vēl ne tuvu nav piepildīta.

 

XXVI NODAĻA
Bārtlbūts, 1

 

Priekšistaba pie Bārtlbūta.

Gandrīz tukša telpa, kuras vienīgās mēbeles ir daži krēsli ar pītu salmu sēdekli, divas trīskāju taburetes ar sarkanu, bārkstainu spilventiņu un garš, ar zaļganu moleskīnu pārvilkts sols taisnu atzveltni, kādi reiz bija staciju uzgaidāmajās zālēs.

Sienas nokrāsotas baltas, grīdu sedz biezs linolejs. Pie gala sienas uz liela korķozola kvadrāta ar spraudītēm piestiprinātas vairākas pastkartes: Piramīdu kaujas lauks, Dumjātas zivju tirgus, Nantaketas bijusī vaļu medību kuģu piestātne, Angļu promenāde Nicā, Hudson’s Bay Company ēka Vinipegā, saulriets Keipkodā, Pekinas Vasaras pils Bronzas paviljons, zīmējuma reprodukcija, kurā attēlots Pizanello, kurš Leonello d’Estem pasniedz spilventiņu ar četrām zelta medaļām, kā arī melnā ierāmēts sēru paziņojums:

Aicinām atvadīties no 

Gaspāra VINKLERA,
kurš aizgājis mūžībā 1973. gada 29. oktobrī Parīzē
63. dzīves gadā.
Izvadīšana notiks 1973. gada 3. novembrī
pulksten 10.00 no Bišā slimnīcas morga
Neja bulvārī 170, Parīzē 17.
Lūgums nenest ne puķes, ne vainagus.

Bārtlbūta mājkalpotāju trijotne uzkavējas šajā priekšistabā, gaidot saimnieka kaprīzo zvaniņa signālu. Smotfs stāv pie loga gaisā paceltu roku, kamēr Elēna, kalpone visiem darbiem, sadiedz viņa žaketes labo piedurkni, kas padusē viegli atirusi. Klebērs, šoferis, piesēdis uz viena no krēsliem, ģērbies nevis livrejā, bet samta biksēs ar platu jostu un baltā svīterī ar nolokāmu apkaklīti. Uz moleskīna sola viņš tikko četrās rindās izklājis piecdesmit divas kārtis ar zīmējuma pusi uz augšu un grasās izlikt pasjansu. Spēle ir šāda: pēc tam, kad no izklātās kavas izņemti četri dūži, izmantojot atbrīvoto vietu, kārtis jāsakārto pēc stipruma un masta. Līdzās kārtīm nolikta atvērta grāmata; amerikāņu autora Džordža Breclija romāns The Wanderers, kura darbība norisinās Ņujorkas džeza vidē piecdesmito gadu sākumā.

Kā jau minējām, Smotfs kalpo Bārtlbūtam jau piecdesmit gadus. Šoferis Klebērs tika pieņemts darbā 1955. gadā, kad Bārtlbūts un Smotfs atgriezās no sava ceļojuma apkārt pasaulei, reizē ar ķēkšu Adeles kundzi, virtuves izpalīdzi Simonu, vīnzini un metrdotelu Leonāru, veļas pārzini Žermēnu, melnstrādnieku Luī un sulaini Tomā. Bārtlbūts tolaik bieži devās viesībās un arī pats labprāt uzņēma viesus, ne vien rīkodams izslavētas vakariņas, bet arī izmitinādams pat attālus radiniekus un cilvēkus, ar kuriem bija iepazinies ceļojumu laikā.

Sākot ar 1960. gadu, šī greznība sāka pierimt un aizgājušie mājkalpotāji vairs netika aizstāti. Tikai pirms trim gadiem, kad pensijā aizgāja Adeles kundze, Smotfs nolīga Elēnu. Elēna, kam tikko palika trīsdesmit, gādā par visu – par veļu, maltītēm, uzkopšanu, lielajos darbos viņai palīdz Klebērs, kuram tikpat kā vairs nav izdevības sēsties pie stūres.

Jau sen Bārtlbūts vairs neuzņem viesus un šos divus pēdējos gadus labi ja ir atstājis dzīvokli. Lielāko daļu laika viņš ieslēdzas savā darbistabā, stingri noliegdams viņu traucēt, kamēr vien nedos zīmi. Reizēm viņš tur pavada vairāk nekā četrdesmit astoņas stundas, neizrādīdams nekādas dzīvības pazīmes, ar visām drēbēm nosnaužas turpat vectēva brāļa Šervuda atpūtas krēslā un pārtiek no sausiņiem vai ingvera cepumiem. Tikai ārkārtīgi retu reizi viņš ietur maltītes savā lielajā un atturīgajā ampīra stila ēdamistabā. Kad viņš nolemj to darīt, Smotfs apvelk savu veco fraku un, pielikdams pūles, lai nedrebētu rokas, pasniedz viņam mīksti vārītu olu, gabaliņu sutinātas mencas un tasi verbēnas tējas, kas jau vairākus mēnešus par lielu bezcerību Elēnai ir vienīgā barība, ko viņu var piedabūt norīt.

 

*

Pagāja vairāki gadi, iekams Valēns saprata, ko tieši grib Bārtlbūts. Kad viņi pirmoreiz tikās 1925. gada janvārī, Bārtlbūts tikai teica, ka vēloties līdz pašiem pamatiem apgūt akvareļmākslu un desmit gadus no vietas katru dienu nākt pie viņa uz stundu. Valēnam, kurš jutās pārlaimīgs, ja izdevās sarunāt astoņpadsmit stundas ceturksnī, šāds privātstundu ilgums un biežums lika salēkties. Bet Bārtlbūts šķita apņēmies veltīt šīm mācībām tik daudz laika, cik vien būs vajadzīgs, un, cik noprotams, par naudas trūkumu sūdzēties nevarēja. Starp citu, ar piecdesmit gadu distanci Valēns dažkārt sev teica, ka kopumā šie desmit gadi nav bijis nemaz tik pārmērīgs laiks, ņemot vērā pilnīgo dabas dota talanta trūkumu, kādu Bārtlbūts nodemonstrēja jau pašā sākumā.

Bārtlbūts ne vien neko nezināja par šo trauslo mākslu, kāda ir akvarelis, bet arī nekad nebija turējis rokā otu un neko biežāk arī zīmuli. Pirmajā gadā Valēns viņam mācīja zīmēt un ar ogli, grafītu, sangīnu kopēt dažādus paraugus, ņemot talkā rūtiņu rāmjus, veidot kompozīciju, štrihot ar krīta izcēlumu, strādāt ar ēnām un perspektīvām. Pēc tam ar tušu vai sēpiju lika apgūt lavī tehniku, uzdeva apnicīgus praktiskos darbus kaligrāfijā un parādīja, kā vairāk vai mazāk sapludināt otas triepienus, lai akcentētu toņus un iegūtu krāsu pārejas.

Pēc diviem gadiem Bārtlbūtam izdevās apgūt šīs pamattehnikas. Pārējais, apgalvoja Valēns, esot materiālu un pieredzes jautājums. Viņi sāka strādāt brīvā dabā, vispirms Monso parkā, Sēnas krastos, Buloņas mežā un drīz vien arī ārpus Parīzes. Katru dienu pulksten divos Valēnam pakaļ ieradās Bārtlbūta šoferis – tolaik tas vēl nebija Klebērs, bet Fosets, kurš bija kalpojis jau Priscillai, Bārtlbūta mātei; savu skolnieku glez­notājs tad sastapa lielajā, melnbaltajā limuzīnā Chenard et Walker, prātīgi tērpušos golfa biksēs, getrās, rūtainā naģenē un žakarda svīterī. Viņi devās uz Fontenblo mežu, Sanlisu, Angjēnu, Versaļu, Senžermēnu vai Ševrēzas ieleju. Nolika līdzās savus pliant Pinchart – saliekamos trijkāju krēslus, atvēra saulessargus ar zemē iestiprināmu pīķi un regulējamu rokturi un uzstādīja trauslos saliekamos molbertus. Ar maniakālu, aiz pārliekas rūpības teju vai neveiklu precizitāti Bārtlbūts uz savas svēdrainā oša planšetes piesprauda smalkgraudainu vatmaņa loksni, iepriekš samitrinot lapas kreiso pusi, pēc tam, kad bija pacēlis lapu pret gaismu un pēc ūdenszīmēm pārbaudījis, ka strādās uz pareizās puses, atvēra savu cinka paleti, kuras emaljētā virsma pēc iepriekšējās dienas nodarbības iekšpusē bija rūpīgi notīrīta, un gandrīz rituālā secībā izkārtoja uz tās trīspadsmit mazus trauciņus ar krāsu – ziloņkaula melno, sēpiju, dedzināto sjennu, dzelteno okeru, indiešu dzelteno, gaiši dzelteno hromu, cinobru, kraplaku, Veronēzes zaļo, olīvu zaļo, ultramarīnu, kobaltu, prūšu zilo – tāpat arī dažus pilienus Mobuā kundzes cinka baltā, sagatavoja ūdeni, švammītes, zīmuļus, lieku reizi pārbaudīja, ka viņa otas pienācīgi turas kātiņos, ka to spicais gals ir nevainojams, platākā daļa ne pārāk kupla, spalvas bez cekuliem, un ķērās pie darba, viegliem zīmuļa vilcieniem ieskicējot lielos laukumus, apvārsni, priekšplānus, bēgošās līnijas, pirms visā to mirklīguma un neparedzamības krāšņumā mēģināja notvert kāda mākoņa gaistošās metamorfozes, vēja pūsmu, kas sarievo dīķa virsmu, Ildefransas novakari, strazdu pacelšanos spārnos, ganu, kas pārved mājup savu ganāmpulku, mēnesi, kas uzaust virs aizmiguša ciema, papelēm ieskautu ceļu, suni, kas apstājies mežmalā, utt.

Lielāko daļu laika Valēns noraidoši purināja galvu un ar trim četrām īsām frāzēm – debesis ir pārāk blīvas, trūkst līdzsvara, efekts nav izdevies, trūkst kontrastu, noskaņa nav attēlota, nav pāreju, izkārtojums ir plakans utt. –, ko papildināja uz akvareļa nevērīgi uzšņāpti apļi un svītrojumi, bez žēlastības iznīcināja Bārtlbūta darbu, kurš, ne vārda neteicis, norāva lapu no oša planšetes, uzlika jaunu un sāka visu no sākuma.

Ārpus šīs lakoniskās pedagoģijas Bārtlbūts un Valēns tikpat kā nesarunājās. Lai arī abi bija vienā vecumā, Bārtlbūts par Valēnu neizrādīja ne mazāko interesi, un Valēns, ja arī viņu intriģēja skolnieka ekscentriskā personība, lielākoties vilcinājās izjautāt viņu tieši. Tomēr vairākkārt mājupceļā viņš apvaicājās, kāpēc tas tik ietiepīgi apņēmies apgūt akvaraļtehniku. „Kāpēc ne?” skanēja Bārtlbūta ierastā atbilde. „Tāpēc, ka vairums manu skolnieku jūsu vietā jau sen būtu zaudējuši dūšu,” kādu dienu iebilda Valēns. „Vai tad ar mani ir tik ļauni?” atjautāja Bārtlbūts. „Desmit gados var sasniegt visu, un jūs to sasniegsiet, bet kāpēc jūs pašos pamatos gribat pārvaldīt mākslu, kas dziļākajā būtībā jums ir pilnībā vienaldzīga?” – „Mani neinteresē akvareļi, bet gan tas, kādam nolūkam man tie vajadzīgi.” – „Un kam jums tie vajadzīgi?” – „Puzlēm, protams,” bez mazākās vilcināšanās atbildēja Bārtlbūts.

Todien Valēnam radās skaidrāka nojausma par to, kas Bārtlbūtam aiz ādas. Bet tikai pēc tam, kad bija iepazinies ar Smotfu un vēlāk ar Gaspāru Vinkleru, viņš varēja novērtēt angļa nodomu patiesos apmērus.

 

Iztēlosimies cilvēku, ar kura kapitālu spētu mēroties vienīgi viņa vienaldzība pret to, ko kapitāls parasti spēj sniegt, un kuram būtu daudz ambiciozāka vēlme satvert, aprakstīt, izsmelt ne gluži visu pasauli – iecere, kuru atliek nosaukt vārdā, lai tā ciestu sakāvi –, bet kādu tās fragmentu: iepretī pasaules neatšķetināmajam haosam šis tātad būs mēģinājums līdz galam īstenot kādu noteiktu programmu, bez šaubām, ierobežotu, tomēr pilnīgu, veselu, nesatricināmu.

Citiem vārdiem, Bārtlbūts vienudien nolēma, ka visa viņa turpmākā dzīve tiks pakārtota tikai vienai iecerei bez cita mērķa un pamatojuma kā vien tās īstenošana.

Šī doma viņam radās divdesmit gadu vecumā. Sākumā tā bija neskaidra doma, uzniris jautājums – ko darīt?, iezīmējusies atbilde – neko. Nauda, vara, māksla, sievietes Bārtlbūtu neinteresēja. Tāpat arī zinātne un azartspēles. Ja nu vienīgi kaklasaites un zirgi vai, ja vēlaties, nenoteikta, bet zem šiem virspusīgajiem piemēriem (pat ja tūkstošiem cilvēku efektīvi pakārto savu dzīvi kaklasaitēm un vēl lielāks skaits – savām svētdienas izjādēm) pulsējoša ideja jeb priekšstats par pilnību.

Turpmākajos mēnešos un gados tā attīstījās saskaņā ar trim pamatprincipiem.

 

Pirmais bija ētiskas dabas: te nebūs runa par kādu sasniegumu vai rekordu, nedz par virsotni, kurā jāuzrāpjas, nedz bezdibeni, kurā jānolaižas. Tas, ko darīs Bārtlbūts, nebūs nekas iespaidīgs vai varonīgs; tā būs pavisam neuzkrītoša iecere, tiesa gan, sarežģīta, bet ne neīstenojama, pārvaldāma no sākuma līdz beigām, un vienlaikus šī iecere visos sīkumos noteiks tā dzīvi, kurš tai nodosies.

 

Otrais bija loģiskas dabas: izslēdzot jebkādu paļaušanos uz nejaušību, pasākums liks darboties laikam un telpai kā abstraktām koordinātām, kur ar nenovēršamu atkārtošanos ierakstīsies identiski notikumi, kas nepielūdzami notiks savā vietā un laikā.

 

Visbeidzot trešais bija estētiskas dabas: būdams bez praktiska izmantojuma, šis projekts, kura bezjēdzība ir tā vienīgā rūpīgas izpildes garantija, reizē ar tā īstenošanos pats sevi iznīcinās; tā kompozīcija būs gredzenveida – virkne notikumu, kas, sekojot cits citam, anulēsies. Sākot no nekā, Bārtlbūts caur pabeigtu lietu konkrētām transformācijām atgriezīsies pie nekā.

 

Tā izveidojās konkrēta programma, ko īsumā varētu raksturot šādi:

Desmit gadus, no 1925. līdz 1935. gadam, Bārtlbūts apgūs akvareļmākslu.

Divdesmit gadus, no 1935. līdz 1955. gadam, viņš apceļos pasauli, reizi divās nedēļās uzgleznodams pa akvarelim – piecsimt vienāda formāta (65×50 jeb raisin formāta) marīnu, kurās attēlotas jūras ostas. Tiklīdz kāda no marīnām būs pabeigta, tā tiks nosūtīta specializētam amatniekam (Gaspāram Vinkleram), kurš to uzlīmēs uz plānas finiera plāksnes un sagriezīs septiņsimt piecdesmit gabaliņu puzlē.

Divdesmit gadus, no 1955. līdz 1975. gadam, Bārtlbūts, atgriezies Francijā, hronoloģiskā secībā saliks šādi izgatavotās puzles – jau atkal pa vienai divās nedēļās. Kad puzles būs saliktas, marīnas tiks „reteksturētas” tā, lai tās varētu atlīmēt no finiera pamatnes, nogādātas uz to pašu vietu, kur pirms divdesmit gadiem tās tika uzgleznotas, un iemērktas balinošā šķīdumā, no kura tiks izvilkta tikai vatmaņa lapa, balta un nevainīga.

 

Tādējādi no šīs operācijas, kas piecdesmit gadu garumā būs pilnībā mobilizējusi tās autoru, nepaliks nekādu pēdu.

 

CETURTĀ DAĻA
LXV NODAĻA
Moro, 3

 

Piecdesmito gadu sākumā dzīvoklī, ko vēlāk nopirka Moro kundze, mitinājās mīklaina amerikāniete, kas sava skaistuma, blonduma un noslēpumainības dēļ bija iesaukta par Loreleju. Viņa teica, ka esot Džoja Sloubērna, un acīmredzot viena pati dzīvoja milzīgajos apartamentos nerunīgā šofera un miesassarga Karlosa uzraudzībā. Viņš bija mazs, drukns, allaž sniegbaltās drānās tērpies filipīnietis, ko dažkārt varēja sastapt delikatešu veikalos pērkam cukurotus augļus, šokolādes vai saldumus. Viņa pati laukā nekad nerādījās. Slēģi vienmēr bija ciet; viņai nepienāca pasta sūtījumi, un durvis tika atvērtas tikai gatavo ēdienu piegādātājiem vai floristiem, kas ik rītu stiepa tai kaudzēm liliju, ārumu vai tuberožu.

Džoja Sloubērna kaut kur devās tikai naktī, Karloss viņu vadāja garā melnā pontiakā. Mājas iedzīvotāji redzēja, kā žilbinošā būtne paiet garām baltā zīda vakarkleitā ar garu velci un dziļum dziļu muguras šķēlumu, ar ūdeļādas šalli ap pleciem un lielu melnu spalvu vēdekli rokā, noplīvojot nepārspējami blondiem, prasmīgi ieveidotiem matiem zem dimantiem rotātas diadēmas; noraugoties viņas iegarenajā, nevainojami ovālajā sejā un mazajās, gandrīz nežēlīgajās acīs un bālajās bezasiņu lūpās (kaut gan tolaik bija modē ļoti sarkanas lūpas), kaimiņi jutās fascinēti, lai arī nebija īsti droši, vai šī izjūta ir patīkama vai biedējoša.

Par šo sievieti klīda visfantastiskākās baumas. Mēļoja, ka viņa dažunakt rīkojot greznas, bet klusas pieņemšanas, ka īsi pirms pusnakts viņas miteklī iezogoties vīrieši, neveikli nesdami piebāztas somas; runāja arī, ka dzīvoklī mitinoties vēl kāds neredzams trešais, kam neesot tiesību rādīties citiem, un ka ventilācijas šahtā palaikam atskanot spokaini un baisi trokšņi, kas naktīs no miega iztrūcinot bērnus.

 

Kādu rītu 1954. gada aprīlī izplatījās ziņa, ka Loreleja un filipīnietis pa nakti esot noslaktēti. Slepkavnieks pieteicies policijā – tas bijis jaunās sievietes vīrs, trešais īrnieks, par kura esamību dažiem bija radušās aizdomas, pat ja viņš nekad nebija redzēts. Viņu sauca Blants Stenlijs, un viņa atzīšanās gaismā nu kļuva skaidra Lorelejas un viņas abu pavadoņu dīvainā uzvedība.

 

Blants Stenlijs bija gara auguma vīrietis, skaists kā vesternu varoņi, ar Klārka Geibla vaigubedrītēm. Viņš bija amerikāņu armijas virsnieks, kad 1948. gadā kādu vakaru sastapa Loreleju Džefersonas varietē, Misūri; viņas īstais vārds bija Ingeborga Skriftere, tēvs – uz ASV izceļojis dāņu mācītājs. Ar pseidonīmu Florensa Kuka viņa tēloja slaveno XIX gadsimta pēdējā ceturkšņa mediju, teicās esam viņa reinkarnācija un rīkoja gaišredzības seansus.

Abi iemīlējās no pirmā acu uzmetiena, tomēr viņu laimei bija lemts īss mūžs – 1950. gada jūlijā Blantam nācās doties uz Koreju. Viņa kaisle pret Ingeborgu bija tik spēcīga, ka, ieradies dienesta vietā, viņš saprata, ka nespēj bez viņas dzīvot, un dezertēja, lai atgrieztos pie sievas. Viņš pieļāva kļūdu, dezertēdams nevis brīvsolī – to gan viņam neviens uzreiz nebūtu devis –, bet gan komandēdams patruļu netālu no trīsdesmit astotās paralēles; kopā ar savu filipīniešu gidu, kas bija neviens cits kā Karloss, īstajā vārdā Aurelio Lopess, viņš pameta vienpadsmit patruļas vīrus, lemjot viņus drošai nāvei, un pēc baisas maldīšanās aizkūlās līdz Portartūrai, bet no turienes viņiem izdevās nokļūt Formozā.

Amerikāņi nosprieda, ka patruļa ir nokļuvusi aplenkumā, vienpadsmit kareivji krituši un leitnants Stenlijs ar filipīniešu gidu saņemti gūstā. Un vēl ilgus gadus, kad visai šai afērai jau tuvojās bēdīgs gals, sauszemes spēku ģenerālštāba kancelejas dienesti turpināja meklēt Stenlija kundzi vai varbūt jau atraitni, lai pasniegtu (eventuālo pēcnāves) Medal of Honor, kas pienācās viņas bezvēsts pazudušajam laulātajam.

Blants Stenlijs bija Aurelio Lopesa varā un drīz vien saprata, ka tas nolēmis izmantot situāciju savās interesēs: tiklīdz viņi bija drošībā, filipīnietis brīdināja virsnieku, ka ziņas par viņa dezertēšanu visos sīkumos pierakstītas un ieliktas aizzīmogotās aploksnēs, kas ir nodotas drošā glabāšanā advokātiem, kuriem pieteikts iepazīties ar to saturu, ja Lopess kādu laiku nedotu par sevi ziņu. Pēc tam viņš pieprasīja no Blanta desmit tūkstošus dolāru.

Blantam izdevās sazināties ar Ingeborgu. Vīra uzdevumā pārdevusi visu, ko vien varēja pārdot – automašīnu, treileri, savas nedaudzās rotaslietas –, viņa devās uz Honkongu satikties ar abiem vīriešiem. Samaksājuši Aurelio Lopesam prasīto summu, viņi palika ar tik vien mantības kā sešdesmit dolāriem kabatā, ar kuriem tomēr pietika, lai sasniegtu Ceilonu, kur abiem izdevās dabūt nožēlojamu angažementu kādā izklaižu kino: starp dokumentālajām filmām un mākslas filmu pār ekrānu nolaidās spīguļiem aplipināts priekškars un skaļrunī tika pieteikti Džoja un Hieronims, slavenie Jaunās pasaules gaišreģi.

Pirmajā numurā viņi izmantoja klasiskos gadatirgu burvju trikus – faķīrs Blants minēja dažādas lietas pēc it kā nejauši nosauktiem skaitļiem; gaišreģe Ingeborga ar tērauda spalvu kasīja želatīnu no fotoplates, uz kuras bija attēlots Blants, un acumirklī uz viņas partnera miesas mats matā tajā pašā vietā parādījās asiņaina brūce. Parasti šrilankieši ir sajūsmā par šādiem priekšnesumiem, bet pret šiem viņi bija pilnīgi vienaldzīgi; Ingeborga ātri vien atskārta, ka, lai arī vīrs uz skatuves neapšaubāmi izskatās lieliski, viņam tomēr nekad un nekādā gadījumā nevajadzētu vērt vaļā muti, ja nu vienīgi divu trīs neartikulētu skaņu izdvešanai.

Sākotnējā ideja par abu vēlākajiem numuriem dzima tieši no šī ierobežojuma un drīz vien tika pienācīgi noslīpēta: pēc dažādiem gaišredzības paraugdemonstrējumiem Ingeborga nonāca transā, sazinājās ar Viņsauli, izsauca no turienes pašu Apgaismoto Svēdenborgu, „Ziemeļu Budu”: garā baltā tunikā un rozenkreiciešu emblēmām rotātu krūti viņš uznāca mirdzošs, trausls, dūmu un dārdu pavadīts, tāds baiss tēls, skanot baigiem blīkšķiem un krakšķiem, zvīļojot zibšņiem un zalgojot zvaigznēm. Svēdenborgs izgrūda tikai dažus neskaidrus rūcienus vai divus trīs buramvārdus, kaut ko ača botača sab ača” garā, ko Ingeborga tulkoja noslēpumainās, svelpjošā un aizžņaugtā balsī izdvestās frāzēs:

 

„Esmu gājis pāri jūrām. Es esmu pilsētas vidū, vulkāna pakājē. Es redzu vīrieti istabā; viņš raksta, mugurā tam ir garš, plandošs melns krekls ar dzeltenbaltiem piedurkņu atlokiem; viņš ieliek vēstuli Tomasa Dekera dzeju grāmatā. Viņš pieceļas kājās; pulkstenis, kas rotā kamīnu, rāda viens” utt.

 

Viņu numura pamatā bija šādām atrakcijām raksturīgā sensoriālā un psiholoģiskā iedarbība – atspīdumi spoguļos, rotaļas ar dūmiem, kas radīti no dažādās devās sajauktām oglēm, sēra un salpetra, redzes māņi, skaņu pavadījums –, un tas uzreiz guva tādus panākumus, ka pēc dažām nedēļām kāds impresārijs viņiem piedāvāja izdevīgu līgumu ar iespēju uzstāties Bombejā, Irākā un Turcijā. Tieši tur kādā Ankaras naktsklubā, ko sauca The Gardens of Heian-Kyô, vienvakar notika sastapšanās, kas ietekmēja visu viņu tālāko karjeru; pēc izrādes pie Ingeborgas pienāca kāds vīrietis un piedāvāja viņai piectūkstoš sterliņu mārciņu, ja viņa piekritīs izsaukt viņam Velnu vai, precīzāk, Mefistofeli, ar kuru viņš vēlējās noslēgt parasto derību – iemainīt dvēseli un pestīšanu pret divdesmit visvarenības gadiem.

Ingeborga bija ar mieru. Izsaukt Mefistofeli principā nebija grūtāk kā panākt Svēdenborga parādīšanos, pat ja visam bija jānotiek tikai viena skatītāja klātbūtnē, nevis vairāku desmitu vai simtu vērotāju priekšā, kas bija vienaldzīgi, ielīksmoti vai izbīlī sastinguši un tāpat sēdēja pārāk tālu, lai varētu parādību izpētīt visos sīkumos, ja nu viņiem uznāktu šāda vēlme. Un, ja reiz šis īpašais skatītājs bija spējis noticēt „Ziemeļu Budas” parādībai tik lielā mērā, ka bija gatavs noskaitīt piectūkstoš mārciņas Velna dēļ, tad nav nekāda pamata viņam atteikt.

 

Blants un Ingeborga apmetās īpaši noīrētā villā un pielāgoja mizanscēnu klienta vēlmei. Noliktajā dienā un stundā vīrietis ieradās pie villas durvīm. Trīs nedēļas no vietas viņš bija braši turējies un ievērojis Ingeborgas stingrās norādes – no mājas izgājis tikai pēc tumsas iestāšanās, ēdis vien ūdenī vārītus dārzeņus un ar nemetāla rīku mizotus augļus, kā arī dzēris apelsīnkoka ziedu uzlējumu un svaigu piparmētru, bazilika un raudenes tēju.

Par kalpu nolīgts vietējais ieveda kandidātu telpā gandrīz bez mēbelēm, tā bija viscaur nokrāsota nespodri melna un pavisam vāri apgaismota – žuburotos svečturos dega zaļgani dzeltenīgas liesmas. Istabas vidū karājās slīpēta kristāla lode, kas lēni griezās ap savu asi – tās neskaitāmās sīkskaldnes šķietami neparedzamos starplaikos meta zaigojošas dzirkstis. Augstā, tumšsarkanā krēslā tieši zem lodes sēdēja Ingeborga. Apmēram metru no viņas, mazliet pa labi uz plakaniem akmeņiem, kas bija salikti uz grīdas, dega uguns, mezdama biezus, sīvus dūmu mutuļus.

Atbilstoši tradīcijai vīrietis bija pelēcīga auduma somā atnesis melnu vistu, kurai viņš aizsēja acis un apgrieza kaklu virs uguns, skatīdamies uz rītiem. Vistas asinis ugunskuru neapdzēsa – gluži otrādi, tas likās uzliesmojam vēl niknāk, uzšāvās vijīgas zilas liesmas, un jaunā sieviete vairākas minūtes vēroja šo stihiju, īpaši neuztraukdamās par klienta klātbūtni. Visbeidzot tā piecēlās kājās un ar mazu lāpstiņu pagrāba pelnus, nobēra tos zemē, mazliet arī sava troņa priekšā, kur uzreiz parādījās pentagrammas aprises. Paņēmusi vīrieti aiz rokas, viņa iebīdīja to krēslā, piesacīdama sēdēt taisnu muguru, nekustēties un turēt rokas kārtīgi uz paročiem. Pati notupusies pentagrammas viducī, viņa spalgā balsī ņēmās penterēt garu un nesaprotamu pesteļojumu:

Al barildim gotfano dech min brin alabo dordin falbroth ringuam albaras. Nin porth zadikim almucathin milko prin al elmim enthoth dal heben ensouim: kuthim al dum alkatim nim broth dechoth porth min michais im endoth, pruch dal maisoulum hol moth dansrilim lupaldas im voldemoth. Nin hur diavosth mnarbotim dal goush palfrapin duch im scoth pruch galeth dal chinon min foulchrich al conin butathen doth dal prim.

Kamēr tika skaitīts pesteļojums, dūmi aizvien sabiezēja. Drīz vien parādījās sarkanīgas vulkāngāzes, ko pavadīja sprakšķi un dzirksteles. Pēc tam pēkšņi uzplaiksnīja zilgas liesmas un uzreiz noplaka: tieši aiz uguns sakrustotām rokām stāvēja pats Mefistofelis un plati smaidīja.

Šis Mefistofelis bija visai tradicionāls, gandrīz konvencionāls. Tam nebija ne ragu, ne garas spurainas astes, ne āža kājas, tikai zaļgana seja, tumšas, dobuļos dziļi iegrimušas acis, biezas ogļmelnas uzacis, smailas ūsas un bārdiņa Napoleona III stilā. Viņam bija pa roku galam sakombinēts ietērps, kurā īpaši izcēlās sniegbalts mežģīņu žabo un tumšsarkana veste, viss pārējais bija nomaskēts zem liela melna apmetņa, kura sarkanie zīda atloki gailēja pustumsā.

Mefistofelis nebilda ne pušplēsta vārda. Viņš tikai lēnām palocīja galvu un ar labo roku pieskārās sev pie kreisā pleca. Pēc tam pastiepa roku pret ugunskuru – tā liesmas tagad likās teju caurspīdīgas un dūmi stipri smaržoja – un pamāja kandidātam, lai tas panāk tuvāk. Vīrietis piecēlās un nostājās Mefistofeļa priekšā otrpus ugunskuram. Nelabais pasniedza viņam četrās daļās salocītu pergamenta tīstokli, uz kura bija uzšņāpts kāds ducis nesaprotamu zīmju; pēc tam, satvēris vīrieti aiz kreisās rokas, iedūra viņam īkšķī ar tērauda adatu un ļāva sariesties asins pilienam, ko uzspieda uz derības tīstokļa; otrā stūrī ar rādītājpirkstu, kas acīmredzot bija iemērkts taukainos kvēpos, viņš ātri uzvilka savu parakstu, kas atgādināja lielu trīspirkstainu plaukstu. Pārplēsis lapu divi daļās, viņš vienu iebāza vestes kabatā, bet otru, dziļi paklanīdamies, pasniedza vīrietim.

Ingeborga spalgi iekliedzās. Atskanēja tāda kā papīra čaukstoņa, un telpu pāršķēla apdullinošs, žilbinošs zibsnis, atskanot pērkona grāvienam un izplatoties spēcīgai sēra smakai. Ap ugunskuru sabiezēja asi, necaurredzami dūmi. Mefistofelis bija izčibējis, un atskatoties vīrietis redzēja, ka Ingeborga atkal sēž savā tronī un pentagramma ir nozudusi bez pēdām.

 

Izskatījās, ka, neņemot vērā pārspīlētos piekodinājumus un visai stīvo, statisko un nedaudz samāksloto Velna parādīšanos, redzētais ir visnotaļ atbildis vīrieša gaidām, jo viņš ne tikai bez kaulēšanās uzreiz samaksāja solīto summu, bet pēc mēneša, aizvien neatklādams savu vārdu, deva Ingeborgai ziņu, ka viņam Francijā dzīvojot draugs, kurš arī kvēli alkstot piedalīties tādā pašā ceremonijā, kādai viņam ticis tas augstais gods būt par liecinieku, un ka šis draugs esot gatavs samaksāt viņai piecus miljonus Francijas franku, kā arī segt visus transporta un uzturēšanās izdevumus Parīzē.

Tieši tā Ingeborga un Blants nonāca Francijā. Bet, kā par nelaimi, viņi neieradās vieni. Trīs dienas pirms aizbraukšanas Aurelio Lopess, kam galīgi neveicās ar biznesu, ieradās Ankarā un pieprasīja, lai viņu ņem līdzi. Nespēdami viņu atšūt, viņi vienojās, ka trijatā apmetīsies lielajā otrā stāva dzīvoklī. Ka Blants nekad ļaudīs nerādīsies. Tāpat nolēma, ka nealgos istabeni un sulaini, bet izmantos Aurelio – ar segvārdu Karloss – par šoferi, miesassargu un izsūtāmo.

 

Nedaudz vairāk nekā divos gados Ingeborga izsauca Velnu veselas 82 reizes, iekasēdama par to divdesmit, divdesmit piecus un vienreiz pat trīsdesmit miljonus (veco) franku. Viņas klientu klāstā ir seši deputāti (no kuriem trīs nudien kļuva par ministriem un tikai viens par valsts ministra biedru), septiņi augsta ranga ierēdņi, vienpadsmit uzņēmuma vadītāji, seši ģenerāļi un augsta ranga virsnieki, divi medicīnas fakultātes profesori, dažādi sportisti, vairāki slaveni modes mākslinieki, restorānu īpašnieki, kādas avīzes direktors un pat viens kardināls; pārējie kandidāti nāca no mākslu, literatūras un it īpaši teātra aprindām. Visi bija vīrieši, izņemot vienu melnādainu operdziedātāju, kura tvīktin tvīka pēc Dezdemones lomas; neilgi pēc tam, kad viņa bija noslēgusi derību ar Nelabo, viņas sapnis piepildījās, par ko varēja pateikties mizanscēnai „negatīvā”, kas sacēla skandālu un padarīja slavenu kā dziedātāju, tā režisoru – Otello lomu dziedāja kāds baltais, bet visas pārējās lomas tika melnādainiem māksliniekiem (vai grimētiem baltajiem), izrāde notika „apvērstās” dekorācijās un arī tērpos, proti, viss, kas bija gaišs vai balts (piemēram, kabatlakatiņš vai spilvens, lai pieminam tikai divus svarīgākos aksesuārus), kļuva tumšs vai melns, un otrādi.

Neviens nekad nepauda ne mazākās šaubas par parādības „realitāti” un derības autentiskumu. Tikai vienreiz kāds klients nobrīnījās, ka viņam vēl aizvien esot ēna un viņš joprojām sevi redzot spogulī, uz ko Ingeborgai nācās paskaidrot, ka šādu privilēģiju Mefistofelis viņam piešķīris, lai viņu „neatpazītu un dzīvu nesadedzinātu uz sārta”.

Cik nu Ingeborga un Blants varēja noprast, derība gandrīz vienmēr iedarbojās pozitīvi – ar pārliecību par savu visvarenību parasti bija gana, lai derības slēdzēji spētu pastrādāt tos brīnumus, par kuriem bija atdevuši Nelabajam dvēseli un kuri bija viņu pašu spēkos. Katrā ziņā par kandidātu trūkumu pāris sūdzēties nevarēja. Tikai trīs mēnešus pēc apmešanās Parīzē Ingeborgai jau nācās atteikt aizvien biežākos pasūtījumus, piespiest kandidātus maksāt jūtami lielāku naudu, likt gaidīt krietni ilgāk, kā arī izturēt arvien stingrākus sagatavošanās pārbaudījumus. Kad viņa tika nogalināta, „pasūtījumu žurnālā” reģistrētā rinda stiepās vairāk nekā gadu uz priekšu, savu kārtu gaidīja vairāk nekā trīsdesmit kandidātu, no kuriem četri, uzzinot par viņas nāvi, izdarīja pašnāvību.

Parādīšanās mizanscēna nekad īpaši neatšķīrās no Ankarā izstrādātā iestudējuma, vienīgā pārmaiņa – seansi vairs nesākās tumsā. Platos žuburu svečturus nomainīja melni pasmaga skata cilindri, kas bija nolikti uz grīdas un aprīkoti ar resnām sfēriskām spuldzēm. Tās izplatīja spilgti zilu gaismu, kas nemanot kļuva arvien blāvāka, ļaujot kandidātam justies pārliecinātam, ka bez jaunās sievietes un viņa paša telpā neviena nav un ka visas izejas ir hermētiski slēgtas. Gaismu efekti, liesmu apjoms, pērkondārdiem nepieciešamā skaņas izolācija un ferocērija tablešu izmantošana, kas raidīja izkliedētas dzirksteles, izdarības ar dzelzs skaidām un magnētiem – visi šie vecie triki bija noslīpēti līdz pilnībai, kā arī ieviesti vēl daži jauninājumi, piemēram, dažas fosforescējošas blusas ar zaļganu nimbu, īpašas smaržas un vīraki, kuri, sajaucoties ar liliju vai tuberožu aromātu, kas vienmēr valdīja šais telpās, uzbūra šķitumu, ka tūliņ notiks kas pārdabisks. Ar šādiem cunduriem, protams, nekad neizdotos iespaidot kaut par kripatas tiesu skeptisku prātu, bet tie, kuri bija parakstījušies uz Ingeborgas izvirzītajiem noteikumiem un izcietuši ievadpārbaudījumus, uz derības vakaru ieradās jau pavisam labticīgi.

 

Šie profesionālie panākumi diemžēl neatsvabināja Ingeborgu un Blantu no Karlosa šantāžas, kurai tas turpināja viņus pakļaut. Tā kā atbilstoši lomai Ingeborga runāja tikai dāniski un arī kādā augšfrīzu dialektā, ar kura starpniecību viņa sazinājās ar Mefistofeli, tad tieši filipīnietis runāja un kaulējās ar klientiem, un visas milzu summas, ko tie viņam iemaksāja, glabāja pie sevis. Viņš nemitīgi abus uzmanīja un, dodoties pēc pirkumiem, piespieda bijušo virsnieku un viņa sievu izģērbties un ieslēdza viņu drēbes, lai šīs vistiņas, kas dēj zelta olas, nekur nepaspruktu.

1953. gadā tika pasludināts Phanmundžomas pamiers – tas viesa viņos cerības uz drīzu amnestiju, kas ļautu atbrīvoties no filipīnieša neciešamās tirānijas. Bet pēc pāris nedēļām Karloss ar triumfējošu smaidu uz lūpām pasniedza viņiem vienu jau vecu Louisville Courier-Journal (Kentuki) numuru: kāda kundzīte, leitnanta Blanta Stenlija pakļautībā bijuša karavīra māte, brīnījās, kā ta tā, Blanta Stenlija vārda ziemeļkorejiešu atbrīvoto karagūstekņu sarakstā nava! Armija tika sacelta kājās un nolēma izmeklēt šo lietu atkārtoti. Izmeklēšanas komisija vēl nebija pasludinājusi galīgo slēdzienu, bet jau tagad tika doti mājieni, ka nav izslēgta iespēja, ka leitnants Stenlijs ir dezertieris un nodevējs.

Pēc vairākiem mēnešiem Ingeborgai izdevās pārliecināt vīru, ka ir jānovāc Karloss un jātin makšķeres. Kādā 1954. gada aprīļa vakarā Blantam izdevās iemidzināt filipīnieša modrību un nožņaugt viņu ar bikšturiem.

Apgriezuši dzīvokli kājām gaisā, viņi atklāja slēptuvi, kurā Karloss glabāja dārglietas un vairāk nekā septiņsimt miljonus skaidrā – visdažādākajās valūtās. Steigšus piepildījuši divus koferus, viņi dzīrās mērot ceļu uz Hamburgu – vairāki klienti jau bija aicinājuši Ingeborgu ar visām velnišķajām uzpariktēm pārvākties turp. Bet īsi pirms došanās laukā Blants ieraduma pēc paskatījās pa logu un caur slēģiem ieraudzīja divus vīrus, kas šķita novērojam māju, un viņam uzdeva nervi. Lai gan Karlosa draudi nu nekādi nebūtu varējuši piepildīties tikai dažas sekundes pēc viņa novākšanas, Blants, kurš ne reizi nebija spēris kāju ārpus dzīvokļa sienām, iedomājās, ka filipīnietis licis to novērot jau sen, un sāka bļaut uz sievu, ka viņai būtu vajadzējis to pamanīt.

Ja var ticēt Stenlijam, šīs vārdu apmaiņas beigās Ingeborga, kurai rokā bijusi maza pistole, nogalināta aiz neuzmanības.

Blantu Stenliju Francijā notiesāja par slepkavību ar iepriekšēju nodomu, nogalināšanu aiz neuzmanības, publisku okulto zināšanu izmantošanu (Kriminālkodeksa 405. un 479. pants) un krāpšanu. Pēcāk viņu izdeva un nogādāja ASV un kara tribunāls viņu notiesāja par valsts nodevību, piespriežot nāvessodu. Tomēr prezidents viņu apžēloja, aizstājot to ar mūža ieslodzījumu.

 

Drīz vien izplatījās runas, ka viņam esot pārdabiskas spējas un viņš varot sazināties – un vienoties – ar ellišķajiem spēkiem. Gandrīz visi Abigozas (Aiovas štats) cietumsargi un ieslodzītie, daudzi policisti, vairāki tiesneši un politiķi lūdza viņu palīdzēt un izlūgties to vai citu pakalpojumu vai problēmas atrisinājumu no tā vai cita velna. Tika izveidota īpaša sarunu telpa, lai viņš varētu uzņemt bagātniekus, kas lūdza audienci no visām ASV malām. Maznodrošinātākiem amerikāņiem nebija iespējas ar viņu konsultēties, tomēr par piecdesmit dolāriem viņi drīkstēja pieskarties Blanta cietumnieka žetonam 1 758 064 176 – šis cipars atbilst elles velnu kopskaitam, jo ir seši dēmonu leģioni, katrā 66 kohortas, katrā no tām 666 rotas ar 6666 Velniem. Tikai par nieka desmit dolāriem bija iespējams iegādāties vienu no viņa tetovēšanas adatām (nolietotas tērauda patafonu adatas). Daudzām kopienām, draudzēm un konfesijām Blants Stenlijs bija kļuvis par mūsdienu Nelabā iemiesojumu, un vairāki fanātiķi ieradās Aiovā pastrādāt noziegumus, lai tikai nokļūtu Abigozas cietumā un varētu viņu noslepkavot; tomēr, sadarbodamies ar sargiem, viņš kopā ar citiem cietumniekiem spēja sarūpēt sev personīgo miesassardzi, kas līdz šai baltai dienai ir viņu sargājusi godam. Satīriskais izdevums Nationwide Bilge raksta, ka viņš esot viens no desmit bagātākajiem mūžieslodzītajiem pasaulē.

Tikai 1960. gadā, kad tika atminēts Šomonporsjēnas noslēpums, kļuva skaidrs, ka abi vīri, kas patiešām novēroja māju, bija detektīvi, kurus Svens Ēriksons bija nolīdzis izsekot Veru de Bomonu.

 

Telpā, kur Loreleja bija izsaukusi Mefistofeli un kur bija notikusi dubultslepkavība, Moro kundze nolēma ierīkot virtuvi. Dekorētājs Anrī Flerī uztaisīja viņai avangardisku virtuves iekārtu, publiski paziņodams, ka šāds būšot XXI gadsimta virtuves prototips: par veselu paaudzi apsteidzot savu laiku, šī kulinārijas laboratorija bija aprīkota ar vissarežģītāko tehnisko mašinēriju, kāda vien bija iedomājama – ar mikroviļņu krāsni, neredzamām sildplatēm, ar pulti vadāmiem sadzīves robotiem, kas spēj izpildīt daudzpakāpju programmas un pagatavot smalkus ēdienus. Visi šie ultramodernie verķi bija prasmīgi noslēpti vecmāmiņu bufetēs, Otrās impērijas laika emaljētās čuguna krāsnīs un vecās tīnēs. Aiz vara eņģēs iekārtām vaskota ozolkoka durvīm rindojās elektriskie naži, elektriskās dzirnaviņas, ultraskaņas fritēšanas ierīces, infrasarkanie grili, tranzistoriem bāztin piebāzti elektromehāniskie smalcinātāji, dozētāji, mikseri un mizotāji, tomēr, ienākot virtuvē, visur bija redzamas tikai ar senatnīgām Delftas flīzēm izliktās sienas, pašausti nebalināti kokvilnas dvieļi, veci Robervāla svari, emaljētas krūkas ar rozā puķītēm, aptiekas kolbas, raupji rūtaini galdauti, laucinieciski plaukti ar Majennas auduma sedziņām, uz kurām bija saliktas nelielas kūku formiņas, alvas mērtrauki, vara kastrolīši un ķeta katli šmorēšanai, bet uz grīdas – brīnišķīgs plākšņu raksts, pamīšus balti, pelēki un okerīgi taisnstūri, vietām pa kādam dekoratīvam rombam, kas bija precīza kāda Betlēmes klostera kapelas grīdas zīmējuma kopija.

Moro kundzes virēja bija miesās kupla burgundiete no Parēlemonjālas, vārdā Ģertrūde. Viņa neuzķērās uz šo tehnoloģiju rupjās makšķeres un uzreiz saimnieci brīdināja, ka netaisās strādāt šādā virtuvē, kur nekas nav savā vietā un kur nekas nedarbojas tā, kā viņa paradusi. Viņa pieprasīja logu, akmens izlietni, īstu gāzes plīti ar degļiem, fritējamo katlu, bluķi gaļas ciršanai un, galvenais, kabūzīti savām tukšajām pudelēm, siera sietiem, augļu kastēm, kartupeļu maisiem, bļodām dārzeņu mazgāšanai un salātu grozam.

Moro kundze atzina, ka virējai taisnība. Dziļi aizvainotajam Flerī nācās novākt visus savus eksperimentālos rīkus, izlauzt flīzes, demontēt caurules un elektrotīklus, pārvietot starpsienas.

No vecajiem apsūbējušajiem lūžņiem iz veco labo laiku franču virtuvēm Ģertrūde paturēja tikai to, kas viņai varēja noderēt – mīklas rulli, svarus, sālstrauku, tējkannas, šmorējamos katlus, zivju pannas, pavārnīcas un gaļas nažus, bet visu pārējo lika nonest uz pagrabu. Viņa atveda no laukiem dažus rīkus un piederumus, bez kuriem nespētu iztikt: savas kafijas dzirnaviņas un tējas sietiņu, putu karoti, piltuvveida nokāšamo sietiņu, kartupeļu stampu, tvaicējamo katlu, kasti, kurā viņai kopš laika gala bija glabājušās vaniļas pākstis, kanēļstandziņas, krustnagliņas, safrāns, cukurpērlītes, dižzirdzenes, kā arī vecu skārda cepumkārbu ar rūtainu vāku, uz kura redzama maza meitenīte, kas nokož stūri smilšu cepumiņam.

 

No franču valodas tulkojuši Gita Grīnberga un Dens Dimiņš, grāmatu izdevis „Mansards” (2018)

 

  1. OuLiPo – Potenciālās literatūras darbnīca.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu