Aivazovskis, Skučs un Bārtlbūts

 

Par Žorža Pereka romānu Dzīve lietošanas pamācība (no franču valodas tulkojuši Gita Grīnberga un Dens Dimiņš; Mansards, 2018)

 

.. mēs meklējam visur, tikai ne tur, kur jāmeklē, jo visu ļoti precīzi pasaka jau pati definīcija, viss darbs ir tikai pareizi pārvietot gabaliņu tā, ka tam vai definīcijai rodas jēga un visi skaidrojumi kļūst garlaicīgi un lieki.

 

Bērnībā man patika Aivazovska jūras, kuras pazinu no reprodukcijām mākslas grāmatās. Neatceros, kad īsti uzzināju, ka mana mirušā vectēva brālis no mātes puses arī ir marīnists, taču, kad iepazināmies, vairāk par oriģinālā redzētajiem darbiem saistīja nu jau pavecā gleznotāja asie spriedumi par mākslu un padomju varu. Aptuveni tajā pašā laikā – pusaudža gados – izlasīju Džoisa Kerija triloģijas vienīgo latviski tulkoto romānu Bez vidutāja (The Horse’s Mouse), no kura atmiņā līdz šim brīdim palikuši galvenā varoņa darināto gleznu apraksti. Nekas no teiktā nav attiecināms uz Žorža Pereka apjomīgo romānu, kura apakšvirsrakstā lietotā daudzskaitļa forma „romāni” droši vien uzskatāma par postmodernu flirtu ar „vēstures tēva” darba nosaukumu, kas arī būtu jāatveido daudzskaitlī. Pereka romānā gan parādās Bārtlbūts, kurš glezno akvareļus, un sastopami mākslas darbu apraksti, taču tie drīzāk iekļaujami nebeidzamo un nedaudz nogurdinošo sarakstu karuselī1, iztēli īpaši neuzrunājot, vien liekot padomāt, ka īstenībā to visu nemaz nevar attēlot.2 Turklāt, kas svarīgāk, apraksti par kādu romānā minētas gleznas reprezentēto „šķietamo” un paša romāna iespējamās pasaules „īsto” lietu stāvokli principā neatšķiras. Lūk, saīsināts piemērs „izgaršošanai” (kas ir kas – var atrast 88. nodaļas 497. lapaspusē):

„.. metrdotels ar dzeltenīgu sejas ādu un izvirzītu ādamābolu, tērpies melnā uzvalkā, kas tam ir druscīt par lielu, uz servējamā galdiņa ar marmora virsmu, kas atrodas pie labās sienas, izkārto vairākus lielus alvas šķīvjus, uz kuriem ..

.. plikgalvis zaļganā redingtonā ar lorneti uz deguna un milzīgu lupu uz pieres, kurš sūri grūti mēģina saburtot recepti tumšā aptiekas dibentelpā ar ..

.. stāv sakrustotām rokām un skatās, kā maza vāverīte spirinās laukā no smalki austa zirnekļtīkla, kas stiepjas starp diviem milzu tulpjukokiem un ko uzmeistarojis atbaidošs milzkājains neradījums baloža olas lielumā.”

Patiesībā, domājot par romānu, interesants ir tikai viens jautājums: kādiem būtu jābūt Pereka romāna Dzīve lietošanas pamācība komentāriem? Skaidrs, ka šeit neder Arno Šmita triloģijas Nobodaddy’s Kinder3 krievu tulkojuma princips – komentēt, balstoties uz vācu avotiem, gandrīz visu. Komentāri romāniem ir aptuveni tikpat gari kā to pamatteksts, lai arī, salikti mazākiem burtiem, aizņem mazāku lappušu skaitu. Šāda pieeja nav izmantojama, jo Arno Šmita triloģija ar visiem komentāriem ir nedaudz plānāka par Pereka romānu (to, protams, ietekmē izvēlētais šrifts, salikums, papīrs u. c. „sekundārie” grāmatas elementi). Pereka gadījumā mums būtu vēl viens atsevišķs sējums, kas tīri fiziski apgrūtinātu lasīšanu. 

Tātad paliek visnotaļ aizraujošais jautājums: ko komentēt? Turpmāk – īsas pārdomas par dažiem iespējamo komentāru veidiem, balstoties uz lasot veiktajām piezīmēm lappušu malās. Žoržs Pereks savā Post scriptum norāda autorus, kuri grāmatā ir citēti („dažkārt ar nelieliem sagrozījumiem”), savukārt viens no tulkotājiem – Dens Dimiņš – uzskaita izmantotos esošos tulkojumus latviešu valodā, kā arī norāda, atrunājot dažus izņēmumus, ka visi pārējie Pereka izvēlētie citāti tulkoti no oriģinālvalodām (Post post scriptum, 644. lpp.). Atrast un komentēt visus citātus līdz ar „nelielajiem sagrozījumiem” – lūk, viens komentāru veids.

Protams, var šaubīties, vai citu autoru tekstu fragmentu precīza norāde neliegs lasītājam atpazīšanas prieku – piemēram, Diomīras, Izauras vai Smeraldīnas vārdi jebkuram neapšaubāmi tāpat uzvēdīs atmiņā neaizmirstamās Neredzamās pilsētas. Šķiet gan dīvaini, ka Dimiņš norāda uz franču teksta izmantošanu Kalvīno gadījumā, jo neesot bijis pieejams oriģināls – pastāv taču lielisks Daces Meieres tulkojums (Neputns, 2017).4 Tas gan izskaidro garumzīmes pazušanu pilsētas Moriānas vārdā un mazāk valdzinošo pašas pilsētas aprakstu – norakstīsim to uz salīdzinoši sliktāku La cità invisibili franču tulkojumu, kuram tad varētu piedēvēt arī 900 aku „noskaušanu” Izaurai. (Pereka latviskojumā tā ir pilsēta „ar simt akām”, lai arī: „Tiek uzskatīts, ka Izaura, tūkstoš aku pilsēta, ir izaugusi virs bezdibenīga apakšzemes ezera.”5)

Līdzīgs atkalredzēšanās – varbūt šķietamas – prieks bija, sastopot Dzīves .. 507. lapaspusē vārdā nenosaukto Šošā kundzi: „.. gadus trīsdesmit veca sieviete ar slāviski aziātiskiem sejas pantiem, platiem vaigu kauliem, šaurām acīm ..” (Pereka apraksts turpinās, bet tas manās skolas gadu atmiņās par Burvju kalnu vairs nav būtisks.)6 Tomēr skaidrs, ka visus citātus – it īpaši to autoru, kuri latviski nav tulkoti, – lasītājam atpazīt nav iespējams un komentārs, piemēram, par Alfrēdu Žarī un viņa Valdnieku Ubu, būtu nepieciešams kopējai 20. gadsimta sākuma kultūrainas (re)konstrukcijai.7

Nosacīti sholastiska komentāra paraugu mēs iegūtu, ja sāktu aplūkot iespēju, vai Fernāna de Bomona un Orlovas kāzu bildē redzamie Ivans Buņins un Artūrs Šnābels, kurš pirmais, gan nedaudz pēc šī iedomātā notikuma, ierakstījis visas Bēthovena klaviersonātes – vēl arvien brīnišķīgi baudāms skanējums! –, patiešām varēja satikties 1926. gada novembrī. Atsevišķa komentāra daļa varētu būt veltīta Bēthovena mūzikas vietai krievu literatūrā, piemēram, aprakstot, kā Turgeņeva  romānā Muižnieku ligzda Liza spēlē Bēthovena klaviersonāti (citāts no Полное собрание сочинений и писем в тридцати томах – 2. izdevums, 6. sējums, 66.–67. lpp.) utt., un tādā garā. Komentētājs, kas fano par Jauno Vīnes skolu, varētu izvērst jautājumu, kāpēc Pereka romānā parādās Arnolda Šēnberga un Albāna Berga, un pat8 Ernsta Kreneka (Aleksa Rosa latviski tulkotajā „bestsellerā” gan ir „Kršeneks” un aptuveni tā viņu izrunā arī Glens Gūlds)9 vārdi, bet nav ne miņas no Antona Vēberna. Tomēr skaidrs, ka šāda veida komentāri vairāk liecinātu par paša komentētāja jājamzirdziņiem nekā sniegtu ko vērtīgu romāna izpratnei.

Vai būtu jākomentē visi personvārdi vai tikai „reāli” dzīvojošie, bet varbūt – arī citu literāro darbu personāži? Dzīves .. beigās gan atrodams pagarš vārdu un nosaukumu rādītājs (sīkā šriftā, 571.–627. lpp.), tomēr tas ir romāna sastāvdaļa un pret to būtu jāizturas ar piesardzību. Komentējot visus personvārdus, mēs par to referentiem mūsu reālajā vai kādā no iespējamajām pasaulēm tiktu skaidrībā, bet vai komentāri nekļūtu nelietderīgi plaši? Piemēram, ko darīt ar 338. lpp. esošajām sešām rindiņām personvārdu, kas sākas ar „Aristoteli” un beidzas ar „Skaligeru”? Skaidrs, ka Metafizikas autoru komentēt lieki, bet sera Tomasa Brauna – ceturtais šajā sarakstā – gadījumā tā vien gribas citēt viņam veltītās cildinošās Borhesa rindas (slinkuma dēļ nemeklēšu precīzu atsauci), kas ne vienu vien Borhesa cienītāju novedušas pie „liekiem” izdevumiem, internetā pērkot šī 17. gadsimta mediķa Urne-Buriall.

Šajā vietā vismaz dažiem recenzijas lasītājiem vajadzētu pasludināt spriedumu, kurā, izmantojot paša Pereka tekstu, būtu apgalvots, ka viss romāns ir „tikai juceklīgi bandinieki spēlē bez gala un malas, kuras noteikumus viņš [lasītājam – Pereks, Perekam – Bārtlbūts] beigu beigās aizmirsis” (154. lpp.). To varētu uzskatīt arīdzan par īsu (paļājošu) postmodernisma definīciju, un, gribi negribi, par postmodernu darbu Pereka Dzīve .. vien jāatzīst. It īpaši pēc tam, kad Fredriks Džeimsons šim darbam velta lappusīti savā paradigmatiskajā Postmodernism, or, The Cultural Logic of Late Capitalism (sk. 148.–149. lpp. 1991. gada izdevumā), raksturojot tā tematu ar Bārtlbūta „groteskās apsēstības” palīdzību kā „neatsvešinātu darbu hobija formā”.

Tas varētu piešķirt marksistisku piesitienu Pereka interpretācijai, lai arī pašā romānā gandrīz vienīgais sociālkritiska skatījuma paraugs atrodams 49. nodaļā – tik vien kā: „bet mākslinieki vienmēr būs atkarīgi no buržuāzijas vajadzībām”. Turpat nākamajā rindkopā turpinot: „Patī jaunkundze .., dodamās dziedāt uz kāda baņķiera salonu, tikai atverot muti, saražo ekvivalentu četrdesmit tonnām čuguna ..”10 Tas skan komiski un izdzēš Pereka iespējamo šķiriski kritisko skatījumu. Ne velti Terijs Īgltons savā Literatūras teorijā, raksturojot poststrukturālismu – postmodernisma filozofisko paralēli – kā eiforijas un ilūziju sagrūšanas sajaukumu pēc 1968. gada studentu sacelšanās, izsaka skarbus spriedumus: „Nespēdams salauzt valsts varas struktūras, poststrukturālisms atrada par iespējamu tā vietā gāzt valodas struktūras.” Un nedaudz tālāk: „Vienā savā attīstības virzienā poststrukturālisms kļuva par ērtu veidu, kā vispār izvairīties no politiskiem jautājumiem.” (Otrā, papildinātā 1996. gada izdevuma 123. un 124. lpp.).11

Ar Kārļa Marksa citātu gan beidzas Pereka pirmais romāns Lietas. Kāds sešdesmito gadu stāsts, un, iespējams, tieši tāpēc tas 1970. gadā, piecus gadus pēc oriģināla, Ērikas Lūses tulkojumā publicēts izdevniecībā Liesma. Arī šeit ir autoram raksturīgie dažādu lietu uzskaitījumi, tikai desmitkārt īsākā formā.

Un pēdējais – sīkmanīgā komentāra tips, kas nozīmētu, piemēram, salīdzināt vārds vārdā Dzīves .. ievadu un 44. nodaļu. Uzreiz pamanāms – un šeit arī es apstāšos –, ka ievadā ir trīs „Lotringas krustu” zīmējumi (domātas puzles gabaliņu formas), bet 44. nodaļā – tikai divi. Ņemot vērā, ka tā tas ir arī spāņu izdevumā, ko izmantoju salīdzināšanai, varam pieņemt, ka autors… utt. Cits šī tipa paraugs būtu, ja tiktu komentētas atsevišķos vārdos slēptās atsauces, piemēram, „R. Muts izkrīt mutiskajā eksāmenā” (328. lpp.). Kalambūrs, iespējams, tulkotāju izgudrots, jo tāda nav spāņu versijā, kurā pārbaudu otrā „t” esamību oriģinālrakstībā, lai būtu pilnīgi drošs, ka šeit ir norāde uz parakstu „R. Mutt”, kas rodams uz slavenākā 20. gadsimta mākslas darba – kāda pisuāra – malas, kurš tika iesniegts un noraidīts Neatkarīgo mākslinieku savienības pirmajā izstādē Ņujorkā 1917. gada aprīlī un uz kura autorību (nu jau gan krietnu laiku „neklātienē”) pretendē Marsels Dišāns un baronese Elza fon Freitāga-Loringhovena.12 Pieņemot pēdējo, Dzīves .. vācu tulkotāji šajā vietā varētu brīvi apspēlēt vārda die Armut nozīmi (‘trūkums, nabadzība’). Strūklakas gadījumā tā būtu arī maskulīnais militārisms (1917. gada 6. aprīlī ASV pieteica karu baroneses dzimtenei), Vācijai – idejiskā nabadzība vai kara izraisītais trūkums. Protams, francūzis Pereks, ierakstot tekstā „R. Mutt”, ir visai tālu no tā…

Komentāros diemžēl nav pieņemts runāt par grāmatas dizainu, kas grūti salasāmo nosaukumu ievieto tādā kā mājas šķērsgriezuma skicē (līdzīga, ar apzīmējumu „plāns” – Pereks nav arhitekts – atrodama darba 568. lpp.), un arī par kopumā lielisko tulkotāju veikumu. Protams, tik liela apjoma darbā, kurā daudzie uzskaitījumi nesamērīgi palielina tulkojuma pamatvienību skaitu (nevis teikums, bet atsevišķs vārds vai vārdi), nav iespējams iztikt bez kļūdām – „vīratēva lauku īpašums” „sievastēva ..” vietā u. tml.13 Formālajiem teksta uzbūves principiem, kas šo darbu vieno ar jau minētajām Kalvīno Neredzamajām pilsētām, varētu būt veltīti atsevišķi pētnieciski raksti vai pēcvārds, kā tas mēģināts darīt šajā izdevumā. Bet kaut kur pa vidu starp komentāriem un pēcvārdu paliek nebeidzamie un kādam pārlieku vienmuļie, bet citam aizraujošie saraksti. Nobeigumam un salīdzinājumam lai būtu postmodernais Pereks un rindas no modernisma (parasti mazlasītas) kulta figūras Gertrūdes Stainas A Novel of Thank You (1925–1926):

„.. kaudžu kaudzēm dažādu žurnālu: L’Illustration, Point du Vue, Radar, Détective, Réalités, Images du Monde, Comœdia; uz kāda Paris-Match vāka [nu jau mirušais – J. T.] Pjērs Bulēzs frakā vicina savu diriģenta zizli „Voceka” pirmizrādē Parīzes operā; uz kāda Historia numura vāka redzami divi pusaudži, viens huzāru pulkveža formas tērpā – baltās sarža auduma biksēs, nakts zilā virsjakā ar pērļu pelēkām tresēm, ķiverē ar spalvu pušķi, otrs melnā redingotā ar kaklasaiti un mežģīņu piedurknēm; abi metas viens otra apkampienos, apakšā paraksts ..” (Pagrabi, 1, 188. lpp.)

„A novel of thank you and really they might do so too. What is a novel when it is not to do so too. A novel is not needed and so a novel and to do so too is not needed and a novel is not needed. There is a novel that is not needed the novel that is not needed is the novel never needing the novel that is not only not needed but also very well needed after having for this time liked theirs as well.” (Dalkey Archive Press, 2004, 239. lpp.)14

Romāns par romāna izteiksmes formām „parādīt” (zeigen) režīmā Stainai un apzīmētāju (tukša?, valdzinoša?) spēle Perekam – kuru no abiem ieteikt izlasīt? Salīdzinājums gan nav līdzvērtīgs, jo huzārs „baltās sarža auduma biksēs, nakts zilā virsjakā ar pērļu pelēkām tresēm” latviski skan pavisam savādāk (krāsaināk?, eksotiskāk?), nekā tam vajadzētu skanēt oriģinālā – kādi gan mums, „zemnieku tautai”, huzāri?

Un, visbeidzot, pēdējā piezīme, kas varētu kalpot arī kā šīs recenzijas autora paraksts: Vitgenšteins romānā pieminēts vienu vienīgu reizi 208. lapaspusē, ja neskaitām pielikumos iekļauto vārdu un nosaukumu rādītāju, kurā viņš nosaukts – ak, šie franči! – par „angļu loģiķi”…

Varbūt komentāram jāaprobežojas vien ar pielikumiem?

  1. Lasot Pereka Dzīve lietošanas pamācība, iedomājos, ka kaut kas no tās noteikti citēts Umberto Eko Sarakstu karuselī. Nedaudz kļūdījos – Dzīves .. tur nebija, bet divus citus Pereka teksta fragmentus Eko populārajā darbā var atrast. (Sk. Eko U. Sarakstu karuselis. Tulk. D. Meiere. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2010, 306.–310. lpp.) Pirmajam tekstam – fragmentam no darba Mēģinājums izsmelt kādu Parīzes vietu (1982) – norādīta tulkotāja Gita Grīnberga (ibid., 402. lpp.), otrais – Es atceros (1978) – citātu avotu sarakstā vispār nav minēts.  (back)
  2. Piemēram, kādā gravīrā, kurā attēlotas trīs sievietes, redzami arī „gaišbrūni pusdelma cimdi ar pītām pirkstu vīlēm” (526. lpp.).  (back)
  3. Arno Šmitam tā ir atsauce uz Bleika dzejoli To Nobodaddy, Odiseju un, iespējams, Džeimsa Džoisa Ulisu, kura tekstā (Dzintara Soduma tulkojumā, ar atsauci uz Bleiku komentārā) Nobodaddy parādās kā Netētiņš, – tātad Arno Šmita romānu varētu tulkot kā Netētiņa bērni.  (back)
  4. Šeit nepieciešama neliela bibliogrāfiska piezīme. Nacionālās bibliotēkas katalogā norādīts arī Žorža Pereka Dzīves .. 2013. gada izdevums. Tulkotāji (Gita Grīnberga un Dens Dimiņš), dizains (Zigmunds Lapsa) un izdevniecība ir tie paši, norādītais kopējais un rādītāja lapaspušu skaits – nedaudz mazāks. Vienīgais eksemplārs atrodas arhīvā, un tam ir ierobežota pieejamība. Izdevniecībā Mansards noskaidroju, ka tas ir tikai dažu eksemplāru izdevums, kas pat nav bijis pārdošanā. Personvārdu un vietu nosaukumu precizēšana, kā arī cita veida rediģēšana šāda apjoma tekstam prasījusi vēl vairākus gadus. Paveiktais, protams, apbrīnojams, taču Kalvīno tulkojums šajā darba posmā acīmredzot paslīdējis garām nepamanīts.  (back)
  5. Kalvīno I. Neredzamās pilsētas. Tulk. D. Meiere. Rīga: Neputns, 2017, 18. lpp. Par Diomiru sk. 6. lpp., par Smeraldinu – 73. lpp., bet Morianas aprakstu Pereka latviskojumā (432. lpp.) varat salīdzināt ar Daces Meieres Moriānu (86. lpp.): „Pa braslu pārbridis upi, šķērsojis kalnu pāreju, tu piepeši ieraugi Moriānas pilsētu: saules staros caurspīdīgus alabastra vārtus, koraļļu kolonnas, kas balsta ar serpentīnu inkrustētus frontonus, viscaur no stikla būvētas villas kā akvārijus, kur peld ēnas – dejotājas ar sudraba zvīņām zem kroņlukturiem, kas veidoti kā medūzas.” Lieki piebilst, ka Pereka Karels Van Lorēnss, kurš vienubrīd cenšas pakalpot Napoleonam, vismaz daļēji veidots pēc Marko Polo portreta, kurš Kalvīno arīdzan postmodernajā romānā stāsta par saviem ceļojumiem Hubilajam. Diemžēl Pereka tulkojumā, pieminot slaveno Kolridža dzejoli (pilns nosaukums: Kubla Khan: Or, A Vision in a Dream), Mongoļu impērijas hans, pretēji pieņemtajam latviskojumam, parādās kā Kubla Hans – ar defisi dzejoļa nosaukumā, bez tās – vārdu un nosaukumu rādītājā (sk. 207. un 596. lpp.), kas lasītājam liedz nolasīt vēl vienu literārā tīklojuma elementu.  (back)
  6. Šo atsauci nepārbaudīju, bet „slāviski aziātiskie sejas panti” ar „platajiem vaigu kauliem” šķiet tikpat raksturīga pazīme kā eksotiskie pilsētu vārdi. Romānu esmu pārlasījis arī vēlāk, taču tad mani vairāk interesēja Naftas tēls, kuru aprakstot Tomass Manns esot, kā daži zinātāji apgalvo, domājis par Ģērģu Lukāču.  (back)
  7. Lugu Ubu Roi (1896) varētu tulkot arī kā Karalis Ubu, taču tad nebūtu nolasāma atsauce uz Sofoklu, kura traģēdiju Augusta Ģiezena tulkojumā pazīstam ar nosaukumu Valdnieks Oidips (franciski: Œdipe roi).  (back)
  8. „Pat” varētu izlaist, jo vieskoncertu laikā, 1957. gada 12. maijā, uzaicināts tikties ar Maskavas Konservatorijas studentiem un pedagogiem, Glens Gūlds spēlē pirmo un pēdējo daļu no Kršeneka 3. klaviersonātes un savos komentāros no skatuves (tulkotājam un pianistam Ļevam Vlasenko gan nākas austriešu komponista uzvārdu atkārtot…) nosauc to par „vienu no labākajiem šī gadsimta skaņdarbiem” (Melodija, 1984).  (back)
  9. Sk. alfabētisko rādītāju: Ross A. Viss cits ir troksnis. Divdesmitā gadsimta mūzikas vēsture. Tulk. S. Lase un M. Poļakova. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2012, 551. lpp.  (back)
  10. Pereks atsaucas uz kāda Edmonda Abū darbu Strādnieka ABC, un, lai arī rādītājā minēts vien uzvārds Abū bez jebkādiem dzīves datiem, kas liek domāt, ka rakstnieks un darbs ir izdomāti, šoreiz, tieši otrādi, Edmonds Abū (Edmond About, 1828–1885, atrodu viņa vārda oriģinālrakstību internetā pieejamajā spāņu tulkojumā) ir sarakstījis darbu ABC du travailleur, vien iznācis tas ir, kā norādīts šī darba titullapā, nevis kā Perekam 1879. gadā, bet gan 1868. gadā. Var teikt, pat labākajiem no mums gadās kļūdas, bet varbūt tas ir vien postmoderns joks, ko pamanījis kāds nejaušs lasītājs pāris gadu desmitus pēc Pereka nāves.  (back)
  11. Paša Pereka norādītais romāna sarakstīšanas laiks („Parīze 1969–1978”, 567. lpp.) precīzi atbilst šim „zaudēto ilūziju” posmam.  (back)
  12. Kā zināms, oriģinālais pisuārs nav saglabājies, bet vairākos pasaules muzejos un mākslas centros ir Dišāna 60. gados darinātās replikas (baronese mirusi 1927. gadā).  (back)
  13. Īstenībā šī ir vēl viena – apzināta vai neapzināta – Pereka kļūda, cik varu spriest pēc spāņu tulkojuma, jo Olivjē, par kuru šeit stāstīts un kurš ir apprecējis Arleti Kriolā, protams, ir sievastēvs, pie kura viņš var dzīvot, bet nav iespējams, ka viņam būtu vīratēvs.  (back)
  14. Tulkojums, domāju, nav nepieciešams, jo tie nedaudzie angļu valodas vārdi, kas šeit izmantoti, katram būs zināmi.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri