punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Kasete

Havjers Zamora

28/09/2018

 

Havjers Zamora (Javier Zamora, 1990) ir salvadoriešu izcelsmes amerikāņu dzejnieks, kurš pārvācās uz ASV deviņu gadu vecumā. Viņa dzejoļi publicēti Granta, Poetry, The Kenyon Review, The New York Times u. c. izdevumos. 2017. g. iznācis viņa debijas krājums Unaccompanied. Saņēmis Kolgeita universitātes, Stenfordas Universitātes, CantoMundo, Poetry Foundation u. c. stipendijas. 2018.–2019. m. g. saņēmis Redklifa stipendiju Hārvarda universitātē. Zamoras dzejā atmiņa tiek tēlota kā fragmentāra pieredze – dzejoļos sastopamas ne tikai liriskā varoņa identitātes pretrunas un paralēles starp dzīvi Salvadorā un imigranta pieredzi ASV, bet arī inscenētas implicētā autora radu atmiņas par karu, kas uzsver pieredzes subjektivitāti.

Šī ir otrā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

Atdzejotājs

 

Kasete

A.

Lai šķērsotu Meksiku, mūs iestūķē laivās
20 uz klāja, 18 stundas pa taisno līdz Oahakai.
Vēmekļi un benzīns neļauj iemigt. 5 no rīta
tiekam krastā, skrienam uz furgoniem, policisti
mūs apzog uz ceļa – bez roku dzelžiem,
mūsu pavadonis iekāpj viņu fordā, un mēs zinām,
ka tas viss ir bijis ieplānots. Mums nav ne peso,
tāpēc kļūstam izmisuši – Diosito, piedod,
ka slēpāmies treileros. Guļam Nogalesā, līdz
mēģinām trešoreiz, kad es beidzot satieku Papá Javi.

>>.

Mamá, tu mani pameti. Papá, tu mani pameti.
Abuelos, es jūs pametu. Tías, es jūs pametu.
Brālēni, esmu šeit. Brālēni, es jūs pametu.
Tías, laipni lūgtas. Abuelos, drīz būsim atpakaļ.
Mamá, atgriežamies. Papá ¿por qué?
Mamá, precies dokumentu dēļ. Papá, precies dokumentu dēļ.
Tías, abuelos, brālēni, esiet uzmanīgi.
Es neprecēšos dokumentu dēļ. Varbūt es precēšos dokumentu dēļ.
Es vēl ilgi neatgriezīšos. Es nekur nevaru balsot,
gravēšu vīzas tualetes papīrā un metīšu no bākas.

<<.

Kad redzēju koijotu,
es negribēju iet,
bet vecāki jau bija samaksājuši.
Es gribu izliet viņu sviedrus,
katru viņu sperto soli
un sapīt virvi.
Gribu, lai tā saite
uzmet mūs atpakaļ
uz mūsu terakotas jumta. Nē,
es gribēju gulēt
vecāku dzīvoklī.

 

B.

Tev nevajag vairāk kā ēdienu,
pajumti un drēbes, ko vilkt mugurā.
Es pievienotu Mammas siltumu, vajadzību,
lai beidzas karš. Pārāk daudz mirušu
policistu, pārāk daudz mirušu tetovēto.
¿Vai manai valstij vajag, lai vēl cilvēku
bēgtu prom tikai ar somu uz pleciem?
Uzpērkami policisti apšauda „gangsterus”
no savām bruņumašīnām. Javiercito,
man saka vecāki, mēs drīz kādu sūtīsim tev pakaļ.             

>> 

Vakarnakt Mamma gribēja klausīties Lulu’s Mother,
dziesmu, ko viņa atskaņo mazulim, kuru auklē.

Es nezinu, kāpēc šī dziesma mani tā aizkustina, viņa teica, un tad:
„Ahhhh Lu-lu-lu-lu / don’t you cry / Mom-ma won’t go / a-way /
Ahhhh Lu-lu-lu-lu / don’t you cry / Pop-pa won’t go / a-way…”

Klasē pārsvarā ir citas auklītes; tam vajadzētu uzlabot
mazuļa runas attīstību, viņa saka, mijo,

piedod, ka aizgāju. Kaut es būtu varējusi tevi sūtīt mūzikas skolā.

Raudādama viņa izstiepa roku. Mammu, tu vari man dziedāt tagad,
bija viss, ko varēju pateikt, tu vari man dziedāt tagad…

 

Šis bija tas lauks

Daži saka, ka tā ir – es gan neesmu redzējis – ne šeit, pie piekrastes. Doña
Rakela saka, ka bumbas nāk no salām. Viņa saka, ka tie
ļaudis ir guerrilleros, viņu suņi ir ziņneši un viņu bērni
dzimst ar sirpjiem dirsā. Teniente Miltons saka, ka guerrileros
baidās no šīs pilsētas. Pagājušonedēļ Miltons salauza četrus Karlito
pirkstus. Ja ne Karlito mātes apzvērēšanās, ka viņa viņu piekaus
tā, ka zobi pa pakaļu izlidos laukā – es nezinu – Miltons viņu izvilka ielas
vidū un notēmēja uz viņa pieri ar M16. To, ka Las Fuerzas
nošautu bērnus par radio klausīšanos – es nezinu – es to šeit neesmu
redzējis. Tas sākās kādā agrā rītā – helikopters lidoja tuvu
zemei – tā tas notika piecas dienas pēc kārtas – viena krava stundā.
Mamá Sokorro saka, ka varbūt guerrilleros uzvar. Tā bija pirmā reize,
kad pār mūsu pilsētu pārlidoja helikopters. Viss, ko lasījām un dzirdējām,
bija par kaujām Tekolukā, par salām, galvaspilsētu, vulkāniem. Es skrēju zem
helikoptera, tas nekad nepiezemējās – tikai izkaisīja līķus pār lauku.

                                                                                                                   – Tētis, 11 g. v.

 

Ļauj man mēģināt vēlreiz

Es varētu jūs garlaikot ar saulrietu, ar to, kā garšoja ūdens
      pēc tik daudzām dienām sausā,
                                                      kokiem,
  suņu šķirnēm, bet nevarētu teikt, ka
                                                                     bijām četrdesmit cilvēki,
kad atradām rančo ar kalsno baltādaino vīrieti,
           viņa suņus
                    un bisi.

Līdz šodienas 5 no rīta nespēju atcerēties,
                           ka bijām tikai pieci
vai septiņi cilvēki –

pašķīrāmies pie paloverdēm.
    Mēs, tas ir,
                      četri cilvēki. Nevis četrdesmit.

Pārējie…
    Es nezinu.
                                Viņu nebija klāt,
kad kalsnais baltādainais vīrs
                                         ļāva mums padzerties no šļūtenes,
pavērsis pret mums bisi.
                                         Počo spāņu valodā viņš teica
si correr perros atacar.
                                         Ja skrien suņi trenēti uzbrūk.   

Kad ieradās La Migra, kāds ierēdnis,
      kas gan jau sevi uzskatīja par spāņu izcelsmes,

nevis Mejicano, kā mēs viņu nodēvējām, teica
                                                                    buenas noches
              un deva mums pan dulce y chocolate.

Oficiāli viņam vajadzēja mūs vest
      uz iecirkni,

pārbaudīt pirkstu nospiedumus
                                                             un tā tālāk.

Gan jau viņš atcerējās par savu ģimeni,
      kas ir otrpus robežai,

vai par robežu, kas slejas pār viņiem,
      jo viņš aizveda mūs uz robežu

un teica
      nākamreiz, krājiet spēkus vismaz piecas dienas,

neuzticieties nevienam, kas sevi sauc par koijotiem,
      ņemiet līdzi vairāk tortilju, sardīņu, Alhambras.

Viņš zināja, ka mēģināsim vēl
         un vēl,
                   kā jau visi.

 

Zvēresti

Kopš brūnādaina meitene piedāvāja mani apprecēt
par piecpadsmit tūkstošiem, esmu apzvērējies neparakstīt dokumentus,
lai dabūtu vīzu, un pēc tam sev vaicājis, kāpēc
es ļāvu tam mani sāpināt tā, lai es nekad nepirktu gredzenus.

Amor, saki man aizveries, saki, ka nekas no tā nav svarīgs,
nāc skatīties paisumu dienvidos,
kur manis pamestā māja ir klāta stiklos un dzeloņdrātīs.

Kad zvanu abuelos,
¡Ay no mijo! Vēl kāds ir miris. Tad
viņi jautā par tevi. Esmu četrus gadus vecāks nekā viņi,
kad viņi precējās, sešus gadus vecāks
par saviem vecākiem, viņi vienmēr jautā, kad es braukšu ciemos,

drīz, Abuelos, drīz. Patiesībā es domāju
es nekad vairs nevaru atgriezties. Amor, zini, vēl vairāk nekā tevi
es, visticamāk, mīlu to līci paisumā,
iespējams, mangrovju saknes ar spilgti oranžiem krabjiem.

Tu nevari zināt, kā tas ir, kad tā vieta
izzūd, tie brūnie viļņi, tie spilgti oranžie krabji,
tas, ko es patiesībā domāju, kad saku es nekad vairs nevaru atgriezties,

ir es gribu gulēt tev blakus katru rītu,
kurā nirstam ar galvu pa priekšu, uzzināt,
kā ir peldēt mīlas vidū
un redzēt katru kaiju bēgam kā drēbes,
kas atsitas pret sienu un paklāju,
kas mums jāsatīra kā pludmale pēc vētras.

 

Sekas

Prezervatīvi iesprūduši mangrovēs, reizēm
     šrapnelis un vienmēr tā puvusī
pamestu pelikānu ligzdu smaka. Grafiti
     un veci vēlēšanu plakāti izlīmēti
uz muliņa veikaliem, kur tūristi kādreiz pirka
     kokteiļus no jahtām. Bet tas vairs

nav būtiski, tagad vecā maiznieka mājā,
     kurā ir vienīgais televizors,
rāda ārzemju filmas, cilvēki spraucas pa durvīm,
     neviens netulko. Redzi,
maz kas ir mainījies. Apdegušais niedru jumt,
     tu vēl arvien vari noturēt lietu. Ložu caurumi

durvīs, mēs redzam jums cauri.
     Maz kas ir mainījies. Uniformas
nav kareivji vai guerrilleros –
     tie ir tetovējumi vai policisti.
Dziļi estero ir manīti
     stārķi un pelikāni kā pirms

bumbām, un mēļo, ka
     ir atgriezušies krokodili; tomēr daži cilvēki
nenāks, neuzradīsies, viņi nekad nebūs
     gaidīti. Redzi, maz kas ir mainījies.
Māla podi kvēpo un kvēpo. Mazo
     vardīt peļķē, nu laiks paklusēt,

tā ir skaista dziesma, bet ļauj mums pagulēt
     vēl dažas minūtes klusumā
starp divu bandu
     cīņām. Vardīt, viņa nāks,
ja gribēs, viņa sadzirdēja, vardīt,
     viņa tevi sadzirdēja.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks

 

Dalies ar šo rakstu