Recenzija

 

Par Arvja Vigula dzejoļu krājumu Grāmata (Orbīta, 2018)

 

Ditirambi, kas jau desmit gadus veltīti Arvja Vigula poētikai, ir saprotami gan profesionāli, gan cilvēcīgi. Kā tēlnieks vai arheologs – kā labāk tīk – viņš no plaša informācijas un metaforu klāsta rūpīgi izceļ un izgaismo tieši to, ko „vienmēr esam gribējuši izlasīt”. Teju pedantisks brīžiem rādās Vigula stils, nepakļaujoties iedvesmas paviršajam diktātam. Lai arī savas rakstības reproducēšanu un iestrādātu tekstrades principu atkārtošanu mēdz uzskatīt par dzejnieka vājību, vēlos šādam viedoklim pretoties, par argumentu izmantojot visus trīs Vigula līdz šim iznākušos krājumus. Tā drīzāk būtu dēvējama par stila kontinuitāti, tā nepārtrauktu pilnveidošanu iepretim New Age ievazātajai sevis meklēšanai, kas drīzāk paredz vairākkārtīgu savas iepriekšējās pieredzes noliegšanu par labu kaut kam potenciāli labākam, bet visnotaļ sadrumstalotam. Latviski to mēs dēvējam par „savu balsi”. Vigula gadījumā jāsaprot, ka viņa individuālais rokraksts jau ir identificējams pirmajos krājuma Istaba (2009) dzejoļos, kuri viscaur ar nelielām atkāpēm ir izvietoti hronoloģiski, un to impulss ir izrādījies tik spējš, ka Viguls no tā nerimstoši un pārliecinoši var smelties arī desmit gadus vēlāk.

Jebšu dotais nosaukums Grāmata piesaka šī plašā jēdziena modifikāciju, nolūku pārstrādāt universālu kodu, krājumā tā ir tikai paratekstuāla zīme, neliela nianse, nevis grandiozs plāns uzrakstīt jaunu Bībeli. Grāmatas struktūra ir gandrīz identiska gan pirmajam Vigula krājumam, gan otrajam – 5:00 (2012)1. Tās ir četras pamata nodaļas, kurām sākumā pievienots ievaddzejolis (5:00) vai tituldzejolis (Grāmata) un noslēgums – ars poetica (Istaba), pēcvārds (5:00) vai divus dzejoļus garā 5. nodaļa Grāmatā. Tā ir daļa no plašā Vigula citātu un pašcitātu kopuma, kas paredzēta vienam mērķim – vēstīt par to, cik nolādēts liktenis cilvēkam būt.

sarunā ar Punctum norāda Viguls, tituldzejolī pieminēto vakcīnu pret bakām 1987. gadā, kas ir autora dzimšanas gads, Padomju Savienībā vairs nepotēja. Tā ir tuberkuloze, kam medicīna nedod vaļu. Ar šo dzejoli Viguls nosaka grāmatas kursu, identificēdams sevi ar grāmatu. Tādējādi viņš šķietami vispārējo padara par personīgu mērauklu, kas aptver cilvēka pieredzi tekstā, nevis otrādi. Tas ir fons Vigula cilvēciskajai komēdijai.

Tituldzejolis beidzas ar rindām „Šeit – un tas jāsaka čukstus – / vēl ir daudz brīvas vietas”, kam seko pirmās nodaļas ievaddzejolis, kas maketā noformēts kā zemsvītras piezīme kādam neesošam tekstam, visticamāk, vēl neuzrakstītam, tādam, kas aizpildīs brīvās vietas. Arī katru nākamo nodaļu ievada stilistiski radniecīgi dzejoļi – metaforu krāvumi, ko veido vērīga un, šķiet, visuresoša balss, kas lielākoties ir pasīva, vārgi manāmo darbību nododot dažādu priekšmetu, apstākļu, stāvokļu un ainu aizgādībā. Neuzbāzīgie rindu lauzumi un tēlu nomaiņa kļūst tikpat kā masturbatīva. Daļēji sakņoti kopējā intonācijā, šie pieci dzejoļi ataino mirkli, kad pirmspieredze iegulst apziņā, pirms notiek tālāka impulsu apstrāde. Laiks un telpa, kā jau tas ierasts labā literatūrā, kļūst nosacīta, un spēcīga poētiskā intuīcija liek pareizajā brīdī fiksēt to, kas mirkli raksturo visietilpīgāk. Kā ierakstā no diktofona, kas iestatīts visjutīgākajā režīmā, neizšķiramo fona troksni liriskais varonis attīsta, plūdinot maņas un tuvinot nenoteikto ar ierastām uztveres formām: „Kukaiņu spiets kronē nupat virs lieveņa iedegto spuldzi.” (13. lpp.)

Lai cik baudu raisoši arī šķistu šādi sakāpināti pieredzes tēlojumi, kuru norise ir vien atvasināma, netieši nolasāma, pilnvērtīgu Grāmatu tikai no tādiem nevar izveidot, un Viguls to labi apzinās. Tūlīt arī seko pirmā nodaļa, kas ieurbjas sabiedrībā ar sociāli kritisku skatu – liriskais varonis pēc friziera apmeklējuma tēlo sevi proletāriski: „Jā, es esmu pavisam cits – / līdzīgs kādam, / no kura galvas nocelts smags kronis / un nu viņam jādodas / saltās, pielijušās ielās – / bez sceptera vai lietussarga, / brīvam, vienlīdzīgam un niecīgam / kā visi citi.” (16. lpp.) Jau iepriekš – kopš debijas krājuma – Vigula poētikas centrā ir iekšēji aristokrātisks tipāžs, kura augstdzimtība nav oficiāla, izsmalcinātība nav liekuļota, atklātība un baudkāre ir spēcīgāka par sociālo normu. Līdz ar to viņš ar vieglu nicinājumu skatās uz tādām parādībām kā groteskie kultūristi, pielaizītie un naivie mormoņi un „ne pa īstam mīlamas” sievietes, kuras patriarhālā sabiedrība ir konstruējusi par baudas objektiem. Tomēr šajā varonī ir arī gana daudz pašcieņas, lai izjustu līdzcietību un žēlumu.

Pēc līdzīga principa ir veidotas pirmās divas nodaļas, kurās sociālo kritiku Viguls polarizē ar – un to ir grūti formulēt bez banalitātēm – dziļi izjustu personisku pārdzīvojumu, kā dzejolī Blakus, kas divu cilvēku šķiršanos, lūzumu dzīvē kontrastē ar mietpilsonisko sadzīvi un ikdienu iepriekšējā dzejolī Viņi. Ja šo recenziju rakstītu Anna Auziņa, viņa noteikti lasītājam liktu atsaukt atmiņā Šarla Bodlēra dzejoli Ābels un Kains, ko viņa saviem studentiem ceļ priekšā kā pirmo dzejoli pasaules literatūras vēsturē, kas tēlo privileģēto un dzīves pabērnu pretrunīgo stāvokli. Lai kā arī pats Viguls to noteikti gribētu, radniecību ar poète maudit kārtu viņš nav spējis notušēt arī Grāmatā. Tomēr dzejoļos Mājas un Strīdus ābols Kaina dzimtai piederīgie ir rādīti pārlieku melodramatiski, lai šķistu īsteni un patiesi.

Kā krājuma interlūdija ir lasāma Grāmatas trešā nodaļa, kas ietver dzejoļus – komentārus par vēsturiskām personām un reālijām. Ar hamletisku vērienu Viguls hipertekstualizē Pola Valerī poēmu Kapsēta pie jūras, aizgūdams identisku formālo struktūru (apjoma dēļ jāatzīmē, ka tās ir 24 sešrindes), un poetizē vienu no savām iecienītākajām mūzām – nāvi. Spēcīga un nepārvarama mirstības apziņa varētu būt viens no dzinuļiem Vigula izkoptajam un apbrīnojami noslīpētajam stilam. Ne tikai indivīda, bet arī mirkļa mirstība: „Ik mirkli mūsos mirklis aiziet bojā, / Bet ūdens plūst, un viela pārveidojas, / Pat gaiss aiz mums – tas aizveras kā vārti, / Mēs klauvējam pie pagātnes, kas pagaist, / Kā durvis aizslēgtās – ir tikai „tagad” / Un miesa savās siltās asins sārtā.” (68. lpp.) Ja neskaita atsevišķas rindas, piemēram, „Kas kapiem laba izvēle patiešām” (63. lpp.), kas drīzāk ir atskaņas, ne mākslas paverdzinātas, šis komentārs ir viscaur Vigula meistarstiķis. Pārējie komentāri savā iecerē ir krietni pieticīgāki, kaut arī balstās izpētē, kā to var noprast pēc Grāmatas beigās pievienotā literatūras saraksta. Tie ir pilni ar vēsturiskiem notikumiem, detaļām no komentētās personas dzīves, alūzijām un citātiem. Jāatzīmē, ka dzejoļa Komentāri: Johanness Bobrovskis rinda „Dun ābolu dobjie soļi” (83. lpp.) ir iemaldījusies arī Arta Ostupa dzejolī Avangarda diskurss, kur tā nosaukta par „pazīstamu menāristu rindu”2. Šādu tekstu iespējamības ir nebeidzamas, kas liek gaidīt arī citus komentāru dzejoļus nākotnē, jo pašreizējā izpildījumā tie izskatās pēc tikai daļēji īstenota cikla.

Grāmatas ceturtā nodaļa pastarpināti manifestē tēva grēkus septiņās paaudzēs, kaut arī liriskais varonis sev pieraksta ateismu: „Bez neprāta piejaukuma, kas ļautu saklausīt Dieva balsi, – / man jāsaglabā skaidrs skats.” (87. lpp.) Viguls dzejā allaž ir dibinājis kontaktus ar kristietību, bet vienmēr palicis tai nepiederīgs, it kā tekstos kā lāstu nesdams tās kultūrvēsturisko mantojumu.

Pēdējos desmit gadus Vigula tipāžs mums ir atklājies nomaldījies, ar iedzimtu pāridarījuma apziņu, atrāvies no mums visiem, līdz beidzot viņš Grāmatas piektajā nodaļā gaida, kad brīvās vietas tiks aizpildītas, jo līdz ar nāves iestāšanos, ar pēdējo likto komatu netaisnībai būs darīts gals.

  1. 5:00 struktūras analīzi sk.: Baklāne A. Ideālā dzejnieka proporcijas. Latvju Teksti, Nr. 9, 2012, 52.–53. lpp.  (back)
  2. Ostups A. Un beidzot mēs atpazīsim viens otru. Pieejams: http://www.punctummagazine.lv/2018/04/05/un-beidzot-mes-atpazisim-viens-otru/.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri