punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Smadzeņu iekšienē

Ellena Pērlmane

08/10/2018

 

Rīgas jauno mediju kultūras centra RIXC šārudens konferencē Globālā kontrole slovēņu mākslinieks Miha Artnaks stāstīja par saviem projektiem viltus labajām ziņām. Laikā, kad viltus ziņas tiek skatītas kā nopietns drauds demokrātijai, šādas mākslinieciskas intervences iespējas jāizvērtē ar īpašu uzmanību. Sabiedrības uzticēšanās medijiem ir sašķobījusies, un tad izrādās, ka tieši māksla ar savu subversīvo spēku un sensitīvo realitātes fiksāciju veic tās funkcijas, kuru īstenošanā mediji izrādās ierobežoti. Tādēļ saruna ar Ellenu Pērlmani (Ellen Pearlman) Ņujorkas mediju mākslinieci, kura savos mākslinieciskajos pētījumos eksperimentē ar pieredzi, komunikāciju un uztveri smadzeņu darbības līmenī,  sākās, reflektējot par šā darba finesēm.

Ilva Skulte

 

Kā jūs, būdama māksliniece, filozofe un cilvēks, kas iesaistīts arī jauno mākslinieku apmācībā, ieteiktu mums skatīties uz šādiem mākslas darbiem, ņemot vērā gan ētisko, gan mākslas vēstures perspektīvu?

Pirmkārt, esmu saistīta ar tādu organizāciju kā Art-A-Hack, kuras mērķis ir savest kopā māksliniekus un tehnologus, lai mijiedarbības procesā nonāktu pie kaut kā jauna. 2015. gadā arī mums bija līdzīgs viltus ziņu projekts, kurā mēs radījām izdomātas sievietes identitāti – izveidojām viņai Facebook profilu, pierakstījām iepazīšanās lapās un varējām ievākt neaizsargāto, personisko informāciju par vīriešiem, kas gribēja ar viņu draudzēties. Facebook vēlāk, kad saprata, ka tā ir viltota identitāte, šo profilu slēdza. Arī mēs, darbojoties ar to, sapratām šā projekta riskus.

Otrkārt, kas attiecas uz māksliniekiem, kuri kaut ko vilto, – tā ir ilga vēsture, var atcerēties 20. gs. eksperimentālās kustības. Domāt par mākslas praksi saistībā ar tehnoloģijām ir ļoti svarīgi un labi, jo mākslinieki, kā jūs jau redzējāt, parāda situācijas draudīgumu ap viltus ziņām tā, kā cita veida pieejas nevar. 

 

Varētu uzskatīt to par sava veida prototipu mēs īsti nezinām, kādi algoritmu vadītajā vidē būs komunikācijas efekti, tādēļ izveidojam šādu prototipu, lai to testētu, novērotu un izmērītu vai vismaz izrādītu efektus.

Jā, bet tas ir arī kaut kas vairāk. Mākslinieki veido skatus, viņi ne tikai diskutē par šīm lietām, bet arī pārliecina cilvēkus noticēt, ka tas, ko veido, ir patiess. Tas man liek atcerēties par kādu savu projektu, ko realizēju 2009. gadā. Man bija stipendija, lai dotos uz Mongoliju strādāt ar teritoriālajām kritiskajām praksēm, sadarbojoties ar turienes Blue Sun mākslas centru. Pirms gada Mongolijā bija notikušas prezidenta vēlēšanas. Zaudējusī partija atzīmēja šo faktu, piedzeroties savu „Čingishana vodku” un pielaižot uguni mākslas muzejam. Viss nenodega, bet daudz kas cieta. Kad māksliniekiem, ar ko tajā gadā sastrādājos, stāstīju par performanču un intervenču praksi, viens no viņiem – Mašbats – teica, ka vēlas tikt ievēlēts par Mongolijas prezidentu no Mākslas partijas. Divu dienu laikā mēs viņam radījām kampaņu ar attēliem, kuros viņš bija redzams ar kārtīgi saķemmētiem matiem un ar brillēm, un izdalījām uzsaukumus Ulanbatoras centrālajā laukumā un ielās, izlīmējām plakātus, un nacionālā televīzija intervēja Mašbatu, it kā viņš patiešām būtu prezidenta kandidāts. Viņi tam noticēja. Viss bija tikai mākslas performance, kas izdevās, jo Mongolija ir salīdzinoši maza valsts un šāda mākslas prakse te vēl nebija notikusi. Visi domāja, ka viņš patiešām balotējies vēlēšanām. Šādas intervences es labi saprotu un domāju, ka tā ir daļa no teritoriālajām kritiskajām mākslas praksēm.

 

Savā ziņā tas viss grozās ap jaunu attiecību, jaunu komunikācijas likumu dibināšanu – mākslinieki iedarbina un izaicina mediju mehānisko ziņu ražošanas metodiku, lai parādītu, kā mehānismi strādā. Tā kritiski tiek parādīti mediji no iekšpuses, bet netieši tiek arī pateikts, ka mums, globālajai sabiedrībai, nepieciešams jauns komunikācijas protokols. Tas varbūt ir svarīgāk nekā kritika, jo parāda, ka nav pilnībā skaidru un mehāniski lietojamu modeļu, kā rīkoties, ja neskaita dažas novecojušas normas, kas skaidri nepasaka, kā īsti būtu jārīkojas.

Es tam nepiekrītu. Tūlīt paskaidrošu, kādēļ. Man šķiet, ka šis ir mākslas projektu veids, kas atsaucas uz Fluxus vēsturi. Uz pirmajām Fluxus performancēm 1962. gada Vācijā (Als Hansens, Diks Higins, Džons Hendrikss u. c.), kurās auditorija gaidīja pavisam klasisku uzstāšanos, bet tā vietā redzēja Fluxus izrādi, kas bija pavisam traka. Gan ASV armijas žurnāli, gan Vācijas televīzija vēstīja par to kā par trako Fluxus, turklāt televīzija pārraidīja attēlu ar kājām gaisā, lai parādītu, cik traki tas ir bijis. Man šķiet, tas labi parāda, kā mākslinieks iejaucas ikdienā, kritizējot uztveres struktūras. Manuprāt, tieši tam vispār ir ļoti svarīga loma mākslas vēsturē. Tas turpinās līdz mūsdienām kā politiskās performances žanrs – tās ir performances, kurās, piemēram, Gistava Kurbē gleznu priekšā Luvrā nostājas kailas sievietes utt. Tas nāk pat no agrāka laika laika, ja atceramies Tristanu Carā un dadaismu. Man šķiet, šādu performanču saknes jāmeklē dadaismā. Jebkurā gadījumā tam ir ļoti dziļas saknes mākslā. Var jau, protams, uz to skatīties kā uz mediju kritiku, bet, manuprāt, drīzāk būtu jāraugās uz šīm dziļajām mākslas vēstures saknēm – mainās tikai mediji.

 

Tomēr, pat ja šie darbi vairāk ir kā turpinājums vienai līnijai mākslā, kas liek uzsvaru uz uztveres izprašanu jaunajos mediju noteiktajos apstākļos, tie neviļus norāda uz jaunu noteikumu nepieciešamību, lai kaut kā orientētos, saprastu, sakārtotu jauno vidi. Man šķiet, jūsu pašas darbs uz to norāda. Piemēram, Noor: smadzeņu opera, kurā redzam, kā parādās un par darba sastāvdaļu kļūst mūsu uztveres norises, kas parasti nav manāmas, un nezinām, kā īsti rīkoties…

Man tuva ir Nikolā Burjo Attiecību estētika. To uztvēru ļoti nopietni. Uzaugu Ņujorkā, tādēļ jau relatīvi agri redzēju daudz ļoti skarbu, interaktīvu darbu, kas skāra dažādas ķermeņa daļas… Tie bija īsti panku laikmeta underground darbi, kuros varēja samanīt daudzus mākslinieciskās intervences veidus. No agras jaunības dzīvojot Ņujorkā līdzās avangarda mākslas skatuvei, vēlāk balstīju tur pieredzētajā savu iekšējo mākslinieciskās prakses vārdnīcu. Pievērsos pētījumiem, sevišķi attiecībā uz militāri industriālo kompleksu. Īpaši mani interesēja tas, kas notika DARPA1 un IARPA2, un sapratu, ka savas idejas varu izpaust jaunajos mākslinieciskajos paņēmienos – vēlējos šiem jautājumiem pievērst uzmanību. Tā nu balstījos attiecību estētikā, tādās mākslas vēsturē izstrādātās metodēs, kādas lietoja, piemēram, Fluxus, kā arī jaunajās tehnoloģijās, kas tajā laikā parādījās. Var jau teikt, ka te satikās māksla un zinātne, bet būtībā šo darbu saknes ir tieši mākslas vēsturē, mākslinieciskās intervences praksē.

 

Varbūt jūs varat pastāstīt, pie kā strādājat tagad…

Mans jaunākais projekts, kam tikko izveidoju prototipu, ir emocionāli inteliģents mākslīgais intelekts, kas mijiedarbojas ar cilvēku caur smadzeņu un datora saskarni un gaismas ķermeni – tā būs opera. Cita opera, ko sauc AIBO. Šovasar Art-A-Hack man bija šāds projekts: izpildītāja, kura nēsā smadzeņu un datora saskarni un gaismas kaklarotu, kas attēlo viņas smadzeņu stāvokli, varēja runāt ar citu personu, un viņas runu caur „mākoni” analizēja Google lietotājprogrammu interfeisi, turklāt atpakaļ uztvertā vērtība tai pašā laikā saistījās ar viņas smadzeņu stāvokli un parādījās kā gaismas projekcija vai nu tajā pašā krāsā kā viņas smadzeņu stāvoklis, vai arī citā krāsā. Atšķirība bija liela, ja viņas vārdu analīze bija pozitīva, vai maza – ja negatīva. Izveidoju atgriezeniskās saites cilpu, lai pārbaudītu emociju analīzi ar mākslīgā intelekta starpniecību, cilvēka smadzenēm mijiedarbojoties ar datoru. Tas bija prototips, kam es meklēju līdzekļus, lai attīstītu to spēcīgāku.

 

Kā jūs aprakstītu šajā kontekstā mākslīgā intelekta attīstības stadiju? Manuprāt, ir lietas, ko jau tagad ar to var lieliski paveikt, bet bieži redzam arī ierobežojumus.

Minēšu vienkāršu piemēru. Ja esat apcietināts, parasti tiesnesis nosaka, kas ar jums notiks līdz tiesai. Tagad ASV tiesas izmanto privātas kompānijas radītu mākslīgā intelekta rīku, kas dod rekomendācijas tiesnesim, vai šo cilvēku atbrīvot pret galvojuma naudu vai ne. Šo privāto kompāniju uzraudzīja ārēji novērotāji, kas atklāja, ka algoritmi ir visai rasistiski. Tas nozīmē, ka, ja esi melnādainais bez kriminālās pagātnes, kas nāk no krimināla rajona, tava galvojuma nauda būs visai liela. Ja esi baltais ar kriminālo pagātni un dzīvo labā rajonā, tad tev varbūt vispār nebūs galvojuma naudas. Algoritms, ko izmanto šī privātā firma, netiek īpaši publiski analizēts, tā vienkārši ir kompānija, kas vienojusies ar valdību. Tas ir visai saprotams mākslīgā intelekta izmantojums, kas jau ietekmē ASV tiesu sistēmu un nav bijis īsti kritiski pārdomāts.

 

Jūs uzskatāt, ka mums jābūt ļoti uzmanīgiem, iesaistot mākslīgo intelektu svarīgu lēmumu pieņemšanā sabiedriskajā dzīvē?

Man šķiet, ir jābūt uzmanīgiem jebkuru lēmumu pieņemšanā. Ņujorkā ir organizācija AI Now, ko dibinājušas divas sievietes – viena no viņām iepriekš strādājusi Microsoft, otra – Google, abas ļoti labi saprot, kā strādā mākslīgais intelekts. Viņas ir saņēmušas finansējumu un strādā Ņujorkas Universitātē, kā arī sadarbojas ar Ņujorkas pilsētas pašvaldību, lai izveidotu pirmās politiskās rekomendācijas mākslīgā intelekta izmantojumam. Tā ir pirmā reize, kad kādas pilsētas pašvaldība ir ieplānojusi izstrādāt labo prakšu komplektu mākslīgā intelekta lietojumam.

 

Gribēju jautāt arī par mākslīgā intelekta emocionālo pusi. Jūsu darbs tomēr saistīts ar emocijām…

Šobrīd emociju analīze ir ļoti primitīva. Tā uz galvas nēsājamā ierīce, ko izmantojam, izšķir tikai četras emocijas, arī runas analīzē pagaidām neko daudz no emocijām analizēt nevar. Esam izpētes pašā sākumā. Ir daudz kļūdu, emociju analīze ir visai virspusēja, tā nav gudra. Bet tas mainīsies. Mans darbs tagad, emociju analīzes agrīnajās fāzēs, parāda, kādos virzienos tas var attīstīties un, iespējams, attīstīsies. Tomēr es interesējos ne tikai par emociju analīzi, bet arī par smadzeņu novērošanu. Orientējos zinātnes atziņās, kas to pamato, un redzu, kā ar to vajadzības gadījumā var manipulēt, īpaši pasaules valdību interesēs.

 

Man šķiet interesanti jautājumi par sinestēziju un multimodalitāti. Kā veidojas izteiksmes sistēmu akcenti apstākļos, kad pietiek ar klikšķi, lai mainītu jutekliskās uztveres ceļu un zīmju sistēmu komunikācijā (un esam arvien vairāk pieraduši pie daudzām vienlīdz pieejamām sistēmām, ar ko it kā brīvi operējam)? Vai kādas īpašas rutīnas dēļ attēls nedominē pār skaņu un tamlīdzīgi? Kādas ir jūsu pētījumos gūtās atziņas par sensoro sistēmu kopumu?

Tas ir labs jautājums, un ir veseli divi aspekti, ko gribētu ietvert atbildē. Pirmkārt, savā pirmajā smadzeņu operā es patiešām vēlējos, lai auditorijai ir pieredze, kā varētu izskatīties kāda cita cilvēka smadzeņu iekšienē, redzot tur esošās atmiņas. Tā bija pamatideja – drīzāk kā metafora, jo precīzs attēlojums būtu pārāk tiešs. Izrādījās, ka atmiņai ļoti svarīga ir skaņa. Ja ir tikai vizuālie tēli, īpaši ārējai auditorijai, ir iespējams kontekstualizēt, bet ar skaņu pieredze ir bagātāka. Otrkārt, jaunajā operā jau vēlos uzdot konkrētu jautājumu: „Vai mākslīgais intelekts var būt fašists?” Vai mākslīgajam intelektam ir epiģenētiska atmiņa? Epiģenētiska atmiņa nozīmē šūnu līmeņa atmiņu, no paaudzes paaudzē mantotu atmiņu. Vēlos strādāt ar atsaucēm uz epiģenētisko atmiņu. Mans pienākums šobrīd ir apgūt pēc iespējas vairāk informācijas par epiģenētisko atmiņu, par ko nezinu pietiekami daudz.

 

Atvainojiet par banālu jautājumu, bet vai nav tā, ka prasme labi izmantot šos un līdzīgus tehnoloģiju rīkus un emocijas, rada arī tādas parādības kā populistu popularitāte politikā un ir pamatā arī, piemēram, prezidenta Donalda Trampa uzvarai vēlēšanās?

Man šķiet, prezidents Tramps padarījis redzamu to, kas amerikāņu sabiedrībā eksistējis jau labu laiku. Viņš nav piedāvājis neko jaunu, tikai novedis varas pozīcijā uzskatu sistēmu, kas ASV sabiedrībā valda jau sen. Tā kā esmu pietiekami veca, esmu to ASV jau redzējusi. Tas it kā uzpeld, tad noplok, tad atkal uzpeld… Jautājumi, ar kuriem es strādāju, ir ilgāka laikposma jautājumi. Kādu dienu Tramps vairs nebūs pie varas – tā ir tikai fāze, kas ilgs no četriem līdz astoņiem gadiem un nebūs mūžīga. Tehnoloģijas attīstās, un ir daudzas organizācijas ASV, kas zina pietiekami daudz par „kvantificēto” sabiedrību. Tā ir sabiedrība, kurā cilvēkus nepārtraukti izmēra algoritmi. Daudzas iniciatīvas, tādas kā AI Now un citas, sagatavo mūs tam, ka tehnoloģijas tiks izmantotas vēl plašāk. Tramps ir tikai novēršanās no tiem īstajiem jautājumiem, kas nāks pēc viņa. Tā ir mana atbilde uz to, kas šobrīd notiek ASV politikā, – tas ir nopietni, bet ir daudz lielāki jautājumi, kas pa īstam parādīsies vēlāk.

 

Kādas tehnoloģijas, jūsuprāt, to nodrošinās – kādas izstrādnes ir svarīgākās no visām šobrīd gatavotajām?

Ģenētiskā šķirošana, pieeja pakalpojumiem un līdzekļiem, skolas, mājas, veselība, smadzeņu attēlu lasīšana. Visi šie aspekti var tikt ņemti vērā, kombinējot tos ar biometriskiem indikatoriem. Tas ir ļoti bīstami. Kāds mans teica, ka Igaunijā, skatoties savā oficiālajā profilā, cilvēks redz savas nāves gadu. Iemesls tam ir apdrošināšanas kompāniju vajadzības. Igauņiem šķiet, ka tas ir pieņemami, jo viņi uzticas valdībai. Bet tas ir arī ļoti riskanti.

 

Kā jūs šajā kontekstā redzat valsts un privāto kompāniju saspēli?

Tas atkarīgs no likumiem un tirgus spēkiem. Šobrīd redzu, ka ASV situācija mainās. Agrāk labākie zinātnieki strādāja tādos centros kā, piemēram, DARPA, bet tagad privātās kompānijas, piemēram, Facebook un Elona Maska uzņēmumi, maksā labāk. Pētnieki pamet militārās jomas pētījumus, arī visprestižākos, lai pievienotos Elona Maska organizācijai vai Facebook. DARPA tagad ir apjukusi un īpaši nodarbojas ar jautājumiem, kā publiski uzlabot savu tēlu, lai dabūtu cilvēkus atpakaļ. Tātad tagad šā žanra aktuālie pētījumi tiek sadalīti starp ASV militāro jomu un privātajām kompānijām, kas darbojas saskaņā ar tirgus spēkiem.

 

Vai cilvēkiem, kas ir šo privāto firmu priekšgalā, ir vīzija kaut kas, pēc kā tie tiecas?

Viņi tiecas pēc peļņas.

 

Jautāšu citādi vai peļņa, ko nākotnē varēs vai nevarēs iegūt, nav atkarīga no vīzijas?

Tas atkarīgs no valdības.

 

Un kāda ir mākslas loma šādā sabiedrībā?

Māksliniekiem ir dažādas lomas, ne visiem jābūt sociāli vai politiski angažētiem. Ir normāli, ka ir mākslinieki, kas pamatā vēlas rādīt savu privāto dzīvi. Man patīk darboties tā, ka personīgi svarīgās lietas skatu caur sabiedriski politisku kontekstu. Domāju, ka ir problemātiski piešķirt kādu lomu visiem māksliniekiem, jo atradīsies tādi, kas to negribēs. Mans darbs ir sociāli aktīvākā pozīcijā, jo es tā vēlos, taču nav arī pats radikālākais.

 

  1. Aizsardzības progresīvo izpētes projektu aģentūra (Defense Advanced Research Projects Agency) – ASV Aizsardzības ministrijas aģentūra, kas nodarbojas ar jaunu tehnoloģiju izstrādi bruņotajiem spēkiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Izlūkošanas progresīvo izpētes projektu aģentūra (Intelligence Advanced Research Projects Activity) – Amerikas pētniecības aģentūra, kas nodarbojas ar zinātniskajiem pētījumiem izlūkošanas jomā.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu