— Domāt var bez totālas kontroles

Par Gētes institūta Rīgā un RIXC sadarbībā ar ZKM Karlsrūes mākslas mediju centru veidoto izstādi Globālā kontrole un cenzūra, kas līdz 21. oktobrim ir apskatāma Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

Pirms Saeimas vēlēšanām daudz tika runāts par demokrātiju. Acīmredzami viens no sabiedrības dienaskārtības jautājumiem ir tās apdraudētība. Draudu nu jau ir daudz – valodu sērga politikā un medijos, populisms, viltus ziņas un pēcpatiesības sūdruna (bullshit); Krievijas agresija; migrācija; pati demokrātija, jo tajā patiesība ir daudzpusīga. Ne velti ilggadējais Rundāles pils direktors Imants Lancmanis Ir žurnāla 36., septembra numurā, uzrunājot sabiedrību, aicina ikvienu vēlēšanu laikā kļūt par „analītiķi, detektīvu, psihologu un politologu”. Mūsdienās pilsoņa pienākumu apjoms kļūst lielāks, jo viens no demokrātijas stabilitātes garantiem, mediju vide, gadu no gada top arvien dinamiskāka, plašāka, un tajā rodas vēl neiepazītas lamatas pamatota viedokļa veidošanai. Pilsonim jāprot atšķirt graudus no pelavām politisko runu laukā, turklāt jākļūst par mediju lietpratēju, un tas jau saistās ne tik daudz ar papildu pienākumiem, cik ar pamatīgām pārmaiņām izglītībā un dzīves vedumā. Draudu ir vairāk, ja šo ievadu izvērš. Bet kas tad tiek apdraudēts?

Jauno mediju kultūras centra RIXC šogad rīkotajā izstādē Globālā kontrole un cenzūra ir aplūkojams Olivera Reslera videodarbs Kas ir demokrātija?. Izrādās, vienā teikumā neatbildēsi, pašu apdraudēto var aplūkot no daudzām pusēm, ikreiz ieraugot tikai kādu no aspektiem. Viens demokrātiju parāda publiskās telpas apcerē – vai ir pieejama bezmaksas vieta, kur atpūsties un satikties (skvērā, parkā, promenādē). Mūsdienās nav iedomīgi vai muļķīgi vēlēties publiskajā telpā bez maksas dzesēt slāpes un nokārtot primārās vajadzības, kā arī vietas darbam (pajumti, internetu, radošus kvartālus). Tāpat nav iedomīgi prasīt maksimālu publiskās telpas zaļumu un piemērotību gājējiem, skeiteriem, riteņbraucējiem u. tml. Visa minētā trūkums liecina par demokrātijas trūkumu – ja publiskā telpa ir kopēja, tātad tā ir arī kopīgi lietojama un nevis sadalāma pāris īpašnieku vai institūciju interesēs.

Skats no izstādes „Globālā kontrole un cenzūra”. Publicitātes foto

Cits uzsver demokrātijas būtību līdztiesībā – visi demokrātijas dalībnieki neatkarīgi no atšķirībām ir līdztiesīgi. Pat turīgajā un sakārtotajā Šveicē ieceļotājiem vai imigrantiem ir grūti iedzīvoties vai justies līdzvērtīgiem ar šveiciešiem. Līdztiesības problēmas uzsver demokrātijas ideālistisko dabu, nav sabiedrības, kurā tās būtu atrisinātas pavisam. Starta pozīcijas ir dažādas – viens trūcīgāks, cits turīgāks; viens attapīgāks, cits lēnprātīgāks. Tālab filmā demokrātija tiek salīdzināta ar boksa maču; turpinot līdzību – vieglākiem jāmērojas ar smagsvariem. Citādi sakot – ir, uz ko tiekties.

Valsts iestāžu darbības caurskatāmība liecina par tās demokrātiskumu, tādēļ slepenas militārās bāzes, cietumi, kuros ieslodzītie tiek spīdzināti, ir demokrātiju kauna traips. Nav nepamatoti demokrātiju kritizēt kā himeru – briesmoni ar lauvas un kazas galvu un čūskas asti. Savējiem izklausās labi, bet, no pretējas perspektīvas raugoties, izrādās tāds pats nezvērs kā citi režīmi. Te domāta demokrātisko Rietumvalstu militārā iejaukšanās citviet pasaulē un migrantu uzturēšanās iestāžu piemēri; daudzas no tām atgādina koncentrācijas nometnes, kurās cilvēki zaudē dzīves gadus un iespēju būt ar ģimenēm. Demokrātija ir izteikti paškritiska pārvaldes forma.

Telpa un laiks, kas pieder tikai un vienīgi katram pašam, iespēja sevi īstenot individuāli, ģimenē un profesijā, kā arī iespēja runāt, ko domā, ievērojot pāris itin vispārīgas un tomēr pieklājības robežas, ir nākamie būtiskie pilsoņa dzīves labumi, kurus var praktizēt demokrātijā. Globālā kontrole un cenzūra mūsdienu demokrātijas labumu trauslumu atklāj no datu un jauno mediju perspektīvas. Izstāde un līdztekus tai notiekošā konference patiešām atklāj pasauli, kura ne tuvu vairs nav tāda, kādu to pavisam nesen vēl biju izpratis.

Skats no izstādes „Globālā kontrole un cenzūra”. Publicitātes foto

Atklājums nesatricina tik ļoti kā, iespējams, Zemes apaļuma vai plakanuma apjēgsme, bet tuvu tam, jo gana daudz izgudrojumu, kuri vēl nesen atradās futūristu un utopiju kritiķu literāros tēlojumos un pāris jukušu zinātnieku prātos, jau labu laiku ir īstenība. Mākslīgais intelekts vēl rosoties zīdaiņa autiņos, jo nespējot atšķirt bumbieri no pandas… Atmiņā paliekošs tā autonomijas tēls ir konstruktora stilistikā veidots robots, kas pēc aplam vienkāršas funkcijas veikšanas centieniem apveļas vēkšpēdus. Mierinošo bildi kliedē arī vairums festivāla Globālā kontrole un cenzūra lekciju un mākslas darbu. Pateicoties interneta tīmekļiem un viedierīcēm, ar kurām pa pasauli jau nēsājas bērni, nemitīgi atstājam dažādas datu pēdas. Tās mēs labprātīgi nododam valstu iestāžu un uzņēmumu rīcībā vai izsviežam līdz ar cietajiem diskiem, domājot, ka delete poga ir pielīdzināma vecu dokumentu saplēšanai. Pretējo pierāda Pēteris Riekstiņš darbā Atpakaļ gaismā – lielā televizora ekrānā redzama digitāli sagraizīta, mirgojoša pases kopija, kuru autors aiz cieņas pret zaudētāju ir padarījis neatpazīstamu. Kopija ir atgūta no lombardā iegādāta cietā diska. Riekstiņš pievērš uzmanību vienam no digitālā laikmeta jaunās dzīves aspektiem – mūsu atbildībai par personiskā privātuma aizsardzību. Kas šādas atbildības īstenošanu uzņemsies – katrs pats, izglītības iestādes, likvidējamu viedierīču dzēšanas brigāde vai to izstrādātāji ar letālu delete pogu – tas ir jautājums, ko mākslinieks iemet aktuālo problēmu dienaskārtībā.

Pēdu atstāšana virtuālajā vidē ir tikpat neizbēgama kā reālajā, taču datu pēdas ir daudz vieglāk apkopot, apstrādāt un neļaut izkūpēt to saiknei ar konkrēto personu. Aleksa Vengera un Maksa-Gerda Roclāfa Dati/ Pēdas skaistās grafikās redzamas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un tās tuvumā aktīvās viedierīces un pasaules vietas, kur to īpašnieki ir bijuši. Marks Lī darbā Es demonstrē, cik vienkārši Instagram sociālajā tīklā ievietotie attēli ļauj noteikt jūsu atrašanās vietu bildes uzņemšanas laikā ar precizitāti pāris metru robežās – dažas bildes google kartes kniepadata piesprauž uz ielas, kaut pašportrets tapis interjerā, savukārt pludmales atpūtas brīža dokumentācija piestiprināta pie mājas jumta. Šāda neprecizitāte ir nieks salīdzinājumā ar ķērienu, kas gluži kā nafta tiek pumpēts un izstrādāts, jūsu sociālo tīklu gaitas apkopojot un mērķtiecīgi analizējot. Viens no maniem šī festivāla ieguvumiem ir vārds ‘datizrace’ (data mining), kas norāda uz datiem kā mūsdienu biznesam ienesīgu resursu. Jūsu atstāto datu apjoms tīklā diezgan precīzi ļauj noteikt jūsu gaumi, intereses, paradumus un arvien vieglāk pavairot vajadzības.

Viens no izstādes kuratoriem Bernhards Serekse savā lekcijā Totāla kontrole: pretim jaunai cilvēcei pievērsa uzmanību totāla autoritārisma iedīgļiem, kas saskatāmi ne vien labēji nacionālas, pat fašistiskas politikas popularitātes pieaugumā pēdējos gados vai neoliberālās tendencēs. Serekse atsaucās uz frāzēm, kuras pagājušā gadsimta 1990. gados izskanējušas Bila Geitsa runā, G7 samitā un Davosas ekonomijas forumā. Frāzes vieno doma, ka cilvēki nezina, ko vēlas, tādēļ uzņēmējiem vēlmes ir jāatmin un jāizstrādā atbilstoši produkti. Ironiskā kārtā viens no nākotnes spaidu simboliem ir interaktīva lelle bērniem. Serekse piemin jaunākās paaudzes Bārbiju, bet tās līdziniece Kaila (Cayla) skatāma Marka Lī darbā Drošība pirmajā vietā. Kaila ar bērnu runā, ir ļoti gudra, spēj burtot, atbildēt uz dažādiem jautājumiem, lasīt priekšā stāstus, iepazīstināt ar zoodārza apmeklējumu. Izsakoties pieaugušo valodā, Kaila ir pieslēgta internetam un mākslīgā intelekta šī brīža stadijai. Cik šāds risinājums ir baiss (creepy) vai, gluži otrādi, – bērna attīstību veicinošs, ir vecāku, speciālistu un laika ziņā, bet pirmajā skatījumā Kailas pedagoģiskais potenciāls liekas varens. Lielākas bažas saistās ar lelles nodoršināšanu pret hakeriem un tās „drauga” statusu. Kailu diezgan viegli varot uzlauzt¹, turklāt bērna stāstīto lelle pārraida izgatavotājkompānijai, kas savukārt datus nodod citas kompānijas rīcībā, un nav zināms, kādu mērķu vārdā.² Iedomājieties nākotnes 1984 sabiedrību, kurā stukači ir lelles nevis bērni! Te pat nav skaidrs, kuriem izrādījusies taisnība – Džordža Orvela vai Oldesa Hakslija vīziju aizstāvjiem³, bet varbūt kā parasti tiem, kas iet vidusceļu. Par labu Hakslijam šobrīd runā tas, ka daudzas demokrātiju pamatā esošu modru un kritisku prātu apdraudošas parādības ir patīkamas un iemidzinošas.

Skats no izstādes „Globālā kontrole un cenzūra”. Publicitātes foto

Feisbuks ir patīkams, pat ja atpazīsti tajā filtru burbuli (filter bubble) un atbalsošanās kambari (echo chamber), nevis ziņu portālu vai patiesi demokrātisku tirgus laukumu. Youtube un Amazon veiktā mūzikas un grāmatu atlase ir ērta, nav jāēdas cauri mūzikas veikalu (tādi vēl ir?) un grāmatnīcu plauktu bezgalībai, lai atrastu ko sirdij tīkamu. Ir patīkami būt taisnprātīgam un emocionāli uzbudinātam politiskos strīdos, jo tā jūties taisnāks, turklāt tā dara visi. Ir patīkami klausīties šādā viennozīmīgā valodā, kas nav problemātiska, jo vai tad jauninājumi patiesi ir slikti? Vai nav labi paplašināt savu draugu un paziņu loku, saņemt pozitīvu lādiņu arī virtuāli? Vai nav labi, ja tavām interesēm atbilstoša grāmata tevi atrod, nevis pārdzīvo, tevi neredzējusi? Vai tad ir slikti no politiķiem sagaidīt izpildāmus un skaidrus solījumus par tev būtiskām problēmām un līdz šim padarītā caurskatāmību? Vai tagad tevi uzrunā eņģelis vai sātans? Respektīvi, būtu maldīgi uzskatīt, ka demokrātiju apdraud vien kāda alkatīgu uzņēmēju, militāristu un slepenpolicistu minoritāte, nevis katrs no mums.

Drošība ir labs piemērs. Ikviens no mums vēlas justies droši. Intuitīvi šķiet – jo drošāk, jo labāk, vai, ideju apvēršot, – jo mazāk draudu dzīvībai, izpausmju brīvībai un veselībai, jo labāk. Bet kas ir draudi? Krievijas agresija un migranti ikdienas apvārsnī visdrīzāk atrodas salīdzinoši tālu, ja vien sevi regulāri neuzkurbulē ar atbilstošu informācijas devu. Toties viegli var uzskaitīt citas apdraudētības – bērnu drošībai internetā vai uz ielas – braucot uz riteņa (ķiveres, kājsargi u. tml.); veselībai iepretim neskaitāmajām kaitēm, īpaši pēc trīsdesmit; profesionālajai drošībai utt. Bērnu un riteņbraukšanas trauslums, vismaz, cik sevi atceros, ir pieaudzis ģeometriskā progresijā. Es uz skolu agrā jaunībā gāju viens pats, pa reizei kādam, citu vidū arī no cietuma tikko iznākušam, kungam atdodams savu naudu (salīdzinājumam – tēvs no bērnudārza regulāri bēga), savukārt smagāki un vieglāki kritieni ar nobrāzumiem piederējās riteņbraukšanas izpratnei, un ķiveres vai cits piesardzības aprīkojums pat sapņos nerādījās. Arī traki iekveldinošs nīgrums par pretējiem viedokļiem un vēlme par katru cenu no tādiem izvairīties vai nodrošināties ir kas jauns.

Novērošana intuitīvi šķiet dabisks drošas sabiedrības pavadonis. Piemēram, kameras uz māju stūriem un e-klase ir līdzīgāki novērošanas veidi, nekā gribētos domāt – abus vieno indivīda/bērna nepārtraukta novērošana un potenciāli iekopta kontrole caur autoritātes skatījumu, ja vien tas tiek aktualizēts. Hasana Elahi darbs Stēlas vienlaikus apstiprina, ka valsts autoritātes visuresošā acs mūsdienās nav joks. Autors tika aizturēts Detroitas lidostā uz aizdomu pamata par „arābu vīru”, kuram piederot sprādzienbīstamas vielas. Izrādījās, ka Elahi jau labu laiku tiek novērots. Incidenta rasistiskajam pamattonim ir vienlaikus mierinoša un draudīga nokrāsa, – tā visdrīzāk nenotiks ar vairumu, bet jebkurā laikā var notikt ar ikvienu. Tādēļ ir apšaubāms, vai kameru visuresamība ir pielīdzināma panoptismam (panopticism). Lielākoties, kamēr viss ir kārtībā, kameras ir neredzamas un es sevi neapzinos kā novērotu. Savukārt Zahs Blass Sejas apbruņošanas paziņojumā: „Fag Face” apcer pētnieku ziņojumus par to, ka sejas atpazīšanas ierīces nu jau spējot izšķirt, kurš ir homoseksuāls. Tā saprotamā kārtā ir diskriminācijas ierakstīšana šķietami objektīvā procesā. No šī piemēra Blass attīsta pārdomas par aizliegumiem demokrātiskā publiskā telpā nēsāt sejas aizsegus un piedāvā risinājumus piketiem, kuros ir svarīga vai vēlama identitātes paturēšana pie sevis. Tomēr, ņemot vērā, ka demokrātijā par savu rīcību dažādos mēros ir atbildīgs ikviens, to skaitā pakalpojumu izstrādātāji un politiķi, tad Blasa darbs jau uzrāda demokrātijas problēmas vai ietekmīgāko tās dalībnieku bezatbildību.

Skats no izstādes „Globālā kontrole un cenzūra”. Publicitātes foto

Kameras drīzāk ir dieva acis neticīgajiem. Globālajā kontrolē un cenzūrā to spilgti atgādina Ērika Mētrai darbs Turuls – izgaismota novērošanas kamera, uz sienas metot spārniem līdzīgas ēnas. Turuls ir maģisks putns ungāru mitoloģijā, kura tēlu mūsdienās izmanto nacionālistu radikāļi.

Jāsaka, ka novērošanas kameras ir objektu objekts izstādē, tās izmantotas sešos darbos. Tādēļ rodas kritiskas domas par citiem, tikpat nozīmīgiem, turklāt drīzāk pozitīviem kontroles un novērošanas piemēriem. Mobilais tālrunis var būt kā savstarpējas kontroles rīks tuvāko lokā, ja ilgi nav atzvanīts. Es ne vien zinu vai paļaujos, ka mani tuvākie ir sveiki un veseli, bet regulāri „novēroju” viņu veselības stāvokli, un tas nešaubīgi drošības sajūtu tikai stiprina. Izdaudzinātais, apokalipsei tuvinošais efekts, šķietama retāka tikšanās klātienē un paviršāka kopābūšana ir proporcionāla katra apātijas līmenim (un, iespējams, paaudzei), tomēr kopumā ieguvums no mobilā telefona lietošanas ir auglīgs. Draudīgāku auru novērošanas kamera iemanto, uzzinot par jo daudzām kamerām, kas pieejamas bez uzlaušanas. Ar šo faktu iepazīstina Kit-kastel mākslinieku kolektīvs, apmeklētājam piedāvājot skatus no vairākām kamerām dažādās pasaules vietās. Te sastopas divas atbildības – preces izstrādātājam ir jāinformē pircējs par riskiem, savukārt pircējam to prevencija ir jāievēro. Ja šķiet – nav tik svarīgi, ka citi bez piepūles var apskatīt jūsu mājas pagalmu, tad problēmu skaidrāk parāda atšķirība starp novērošanas kamerām laukā un datorā. Arī otro ir iespējams uzlauzt, ne vien pārkāpjot tiesības uz privātumu, bet arī apdraudot personas drošību un veselību.

Problēma ir pamatīga un samezglota. Ja sakām, ka datora drošība ir personu vai to aizbildņu ziņā, tad tuvojamies apgalvojumam, ka tie, kurus uz ielas piekauj, paši vainīgi. Ja atbildības uzsvaru liekam uz pāridarītāju, kas ir pamatoti, tad ir jāspēj arī parādīt, kā šāda atbildības sajūta tiks stiprināta, kā būs iespējams efektīvi vainīgo notvert. Tātad atbildība ir arī kolektīva, bet problēmu nekļūst mazāk, jo dators ir stipri vien privātāks par publisko telpu, kura var tikt novērota, sargāta u. tml. Turklāt fokuss uz kolektīvo un darītāja atbildību var mazināt personisko atbildību, kas izpaužas piesardzībā un problēmu izpratnē. Šajā ziņā pamācošs ir Marka Lī ironiskais darbs Drošība pirmajā vietā – daudzu un dažādu kameru stends, līdzīgs lampu stendam lielveikalā. Darbā tēlota totalitāra nākotne, tā gan pārspīlējot mūsdienu cilvēka stāvokli. Drošība ir vienā no pirmajām vietām labklājīgā dzīvē, cita lieta jau ir veids, kā tā tiek panākta.

Globālā kontrole un cenzūra apspēlē drūmas nākotnes vīzijas ar retām bezbēdīgām epizodēm, kurās mākslīgais intelekts un kiborgi ir skatīti no gaišās puses. Nopietnībai un ironijas dozētam lietojumam ir pamats, jo pārmaiņas, kas mūs sagaida, ir pamatīgas. Ņemot vērā politisko praksi un valodas vairākās demokrātiskās Eiropas valstīs, trauksmes zvans par totālu autoritārismu ir izskanējis laikā. Ja populisms un viltus ziņas turpinās savu epidēmisko izplatību un to korifeji apjēgs augsto tehnoloģiju priekšrocības, savukārt pārējie sabiedrības dalībnieki neizstrādās pretindi, tad Orvels un Hakslijs savās pareģu spējās diemžēl piepulcēsies Žilam Vernam. Tas, vai pirmie divi autori paliks beletristikas žanra fiktīvajā pasaulē, ir katra pilsoņa ziņā, un politiķi nav izņēmums. Tāpēc otrs festivāla ieguvums man ir atskārsme, ka pagurums izvērtēt „konservatīvi” kritiskus un allaž arī nāvīgi nopietnos skatījumus ir ielaista jauneklīguma sekas.

1. Erickson, A. This pretty blond doll could be spying on your family https://www.washingtonpost.com/news/worldviews/wp/2017/02/23/this-pretty-blond-doll-could-be-spying-on-your-family/?utm_term=.4c8ddf7d263c  (atpakaļ uz rakstu)
2. This Toy is Spying on and Recording Kids https://www.youtube.com/watch?v=nkp76oLBS-s  (atpakaļ uz rakstu)
3. Crow, J. Huxley to Orwell: My Hellish Vision of the Future is Better Than Yours (1949) http://www.openculture.com/2015/03/huxley-to-orwell-my-hellish-vision-of-the-future-is-better-than-yours.html  (atpakaļ uz rakstu)