punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Lai izstāstītu kaut ko jaunu, nākas domāt

Artemijs Troickis

15/10/2018

 

Septembra izskaņā Artemijs Troickis viesojās Žaņa Lipkes memoriālā ar lekciju, kurā stāstīja par domājoša cilvēka attiecībām ar varu. Kā atzīst Troickis, politikas komentēšana ir tikai viena no viņa interešu un profesionālās darbības šķautnēm. Tomēr, saņēmis uzaicinājumu intervēt Troicki, vēlējos viņu iztaujāt par citu jomu, proti, par mūzikas aprakstīšanu un kritiku. Devos uzzināt, kādas ir ietekmīgā mūzikas kritiķa domas par jautājumiem, kas nodarbina manu prātu. Rakstot mūzikas emuāru, esmu saskāries ar grūtībām analizēt un aprakstīt dzirdēto, intelektuāli un emocionāli reflektēt par mūziku. Ņemot vērā daudzveidīgas mūzikas pieejamību un iespējas iepazīt dažādās pasaules malās sacerētus pārsteidzošus atšķirīgu žanru skaņdarbus, manuprāt, šis uzdevums ir īpaši izaicinošs.

Raivis Spalvēns

 

 

Ir paaudze, kura jūs pazīst ļoti labi, bet jaunākā paaudze, iespējams, par jums nekā vai tikpat kā nekā nezina. Pastāstiet, kas ir Artemijs Troickis.

Pirmkārt, patlaban esmu laimīgs tēvs, ģimenes cilvēks. Otrkārt, joprojām profesionālā līmenī mīlu mūziku, par jaunumiem mūzikā veidoju iknedēļas muzikālo programmu Radio Brīvība (Радио Свобода). Treškārt, esmu politikas komentētājs. Mana profesionālā darbība ir daudzveidīga, jo strādāju gan televīzijā, gan radio, gan arī publicēju rakstus.

 

Vai varat aprakstīt, kā ir veidojusies jūsu muzikālā gaume?

Rokenrolu pirmoreiz dzirdēju astoņu gadu vecumā un uzreiz iemīlēju. Varētu pat teikt, ka līdz tam man nebija mīļākās mūzikas. Mana bērnība pagāja 20. gadsimta 60. gadu sākumā un vidū, tātad šo posmu raksturo The Beatles, The Beach Boys, The Rolling Stones un viss pārējais, ko tolaik mazi bērni klausījās. Kad paaugos, aizrāvos ar underground rokmūziku, proti, Džimiju Hendriksu (Jimi Hendrix), The Doors, Frenku Zapu (Frank Zappa), Pink Floyd. Šo periodu nomainīja progresīvais roks ar tādām grupām kā King Crimson. Ap to laiku parādījās arī jaunais vilnis jeb new wave ar tādām grupām kā Talking Heads, Suicide, Magazine.

Pēc tam mani ilgi mūzikā nekas nesaistīja. Un ne īpaši saista arī patlaban. Protams, tagad ir daudz mūziķu, kuru darbi man patīk, tāpēc arī Radio Brīvība raidījumus veidoju tieši par jauno mūziku, tomēr mūzika man vairs nepiedāvā neko grandiozu. Biju vienaldzīgs pret Nirvana un grunge, tāpat britpopu, kā arī visu, kas nav rokmūzika, piemēram, tehno, hiphops un tā tālāk. Tā nav mana mūzika, tāpēc to tikpat kā neklausos.

Protams, paralēls stāsts ir krievu mūzika, kas attīstījusies atsevišķi. Rietumu mūzikā man interesantākais periods saistās ar 20. gadsimta 60. un 70. gadiem, turpretim krievu mūzikā tie ir 80. gadi. Tas pats attiecas uz Latvijas mūziku. Dzeltenie pastnieki ir mana mīļākā Latvijas grupa. Būtībā, ja agrāk mūziku klausījos pa žanriem, piemēram, progresīvo roku, big beat, jauno vilni utt., tagad lielākoties klausos atsevišķus māksliniekus, kas nepārstāv konkrētus stilus vai žanrus.

 

Jūs mūziku klausāties ar prātu vai jūtām?

Viss atkarīgs no mūzikas izcelsmes. Mūziku svešvalodā klausos emocionāli, turpretī krievu mūziku klausos ar prātu, jo mūzika retos gadījumos ir interesanta, turpretī teksti ir pat ļoti interesanti, poētiski. Ar to domāju gan Borisu Grebenščikovu, gan citus.

 

Ko jūs domājat, kad klausāties mūziku?

Kad klausos instrumentālu mūziku vai mūziku eksotiskās valodās, es vispār nedomāju. Kad gatavoju radio programmu, domāju par to, vai konkrētā dziesma iederēsies raidījumā. Kad klausos krievu mūziku, ieklausos tekstos un cenšos saprast, ko mūziķi grib pateikt. Priecē, ka patlaban krievu mūzikā sastopami daudzi talantīgi mākslinieki, kuru vidū daudzi ar mūziku nodarbojas jau gadiem ilgi, piemēram, Andrejs Makarevičs un Grebenščikovs kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem, Jurijs Ševčuks un Vasilijs Šumovs kopš 80. gadiem. Paklausos arī jaunākus mūziķus, piemēram, Noize MC, Vasju Oblomovu un citus.

 

Mūzikas izvēlē esat konservatīvs?

Mūzikas izvēlē vienmēr esmu bijis antikonservatīvs. Protams, ir daži mākslinieki, par kuriem vienmēr interesēšos, piemēram, ja izdots jauns Skota Volkera albums, es to iegādājos. Tajā pašā laikā lielākā daļa mūzikas, ko klausos un izmantoju radioraidījumos, ir jaunu mūziķu radīti skaņdarbi, jo tos man ir interesantāk klausīties. Es labprātāk uzzinu par to, kas darās jauniešu galvās, nekā sekoju līdzi kaut kādu cilvēku attīstībai. Lai gan nereti nākas klausīties arī šādus albumus, jo cilvēkiem par tiem ir interese, piemēram, Pola Makartnija jaunāko albumu Egypt Station. Varu godīgi pateikt – labāk šo albumu nebūtu klausījies.

 

Sacījāt, ka jūs interesē, kādas domas un idejas ar mūzikas starpniecību pauž jaunieši. Kas ir aktuālākās tēmas, par kurām savā mūzikā runā jaunākās paaudzes krievu mūziķi?

Tagad krievu mūzikā ir vairāk trauksmes. Pēc kara ar Ukrainu un ņemot vērā valdošo spriedzi sabiedrībā, mūzikā aizvien vairāk parādās pretkara tēmas. Mums pat ir izveidojusies tāda kā rokmūziķu organizācija – antiArmija (антиАрмия), kurā ietilpst virkne grupu, un viņi jau paspējuši izdot dziesmu izlasi. Mani priecē, ka mūziķi iestājas pret karu, jo es pats esmu pret karu. Starp rokenrolu un pacifismu ir velkama vienlīdzības zīme. Tāpat tagad krievu mūzikā parādās aizvien vairāk satīrisku dziesmu par dzīvi Krievijā. Tādējādi atgriežas pagājušā gadsimta 60. gadiem raksturīgās izsmejošās dziesmas, kādas dziedāja, piemēram, Vladimirs Visockis, Aleksandrs Gaļičs. Krievu mūzikā atgriežas humors un satīra, bet kopumā valda pretkara vēstījumi.

 

Kādā veidā meklējat jaunu mūziku? Vai tomēr tā atrod jūs pati?

Lielu daļu jaunas mūzikas man atsūta ierakstu kompānijas vai arī paši mākslinieki. Tāpat arī mūziku meklēju pats. Izmantoju arī mūzikai veltītas vietnes, piemēram, Pitchfork, lasu recenzijas žurnālā Uncut. Ja kaut kas ieintriģē, iegādājos kompaktdisku.

 

Vai Artemijam Troickim ir savi elki mūzikas kritikā?

Ne gluži elki, bet ir atsevišķi kritiķi, kuru rakstītais saista un kaut kādā mērā ir arī ietekmējis manu stilu. Pirmām kārtām tas ir jau labu laiku mirušais amerikāņu mūzikas kritiķis Lesters Bengss. Viņš vienmēr kritikas rakstīja ļoti personīgi, tās bija kā recenzijas un esejas vienlaikus. Bet nevaru teikt, ka es viņa stilu esmu kopējis, tikai izmantojis, jo tāds stils Padomju Savienībā nebija pieprasīts.

 

Kāda nozīme mūzikas klausīšanas procesā ir veidam, kā tas tiek darīts, piemēram, CD atskaņotājā, plašu atskaņotājā, koncertā, Spotify?

Pastāstīšu, kā man patīk klausīties mūziku. Pirmkārt, vislabāk klausos mūziku kopā ar astoņus gadus veco meitu Lidu. Ar viņu parasti mājās skaļi uzgriežam jautru mūziku un metamies dejā. Otrkārt, man patīk mazi koncerti mazo klubos, kur vari aizsniegties līdz muzikantiem. Man nepatīk klausīties mūziku lielos festivālos. Esmu apmeklējis Glastonberiju un citus ievērojamus rokmūzikas festivālus, kuros mūziku ir nepatīkami klausīties, jo mākslinieki ir slikti redzami, skaņa ir tāda plūstoša, visapkārt cilvēku pūļi. Treškārt, es mūziku parasti klausos austiņās, jo tad ir labāk saklausāmas nianses. Man vistuvākais un pieņemamākais mūzikas klausīšanās formāts ir kompaktdisks. Lai gan man ir liela plašu kolekcija, es tās tikpat kā neizmantoju. Mani tracina patlaban valdošais vinila fašisms, kas apgalvo, ka plates ir vienīgais veids, kā klausīties mūziku, bet viss pārējais ir mēsls. Es tam nepiekrītu. Mani nepārliecina arī uzskats, ka mūzikas skaņa no platēm ir siltāka un dabiskāka. Protams, ir patīkami, ka plates smaržo, bet ar tām nepieciešams veikt sava veida ceremoniju – plati ielikt atskaņotājā, notīrīt putekļus utt.

 

Vai par mūziku ir iespējams runāt objektīvi?

Protams, ne. Ir tāda joma kā mūzikas zinātne, ar kuras starpniecību cilvēki analizē notis, aplūko mūziku formāli, tādējādi cenšoties mūziku aprakstīt objektīvi. Bet ar šādu pieeju mūzika daudz ko zaudē. Aplūkot mūziku tikai kā nošu salikumu mūsdienās nav iespējams, jo ir jāņem vērā arī tādi būtiski parametri kā skaņa, viļņojums, enerģētika, ko ar notīm nekādi neizskaidrosi, jo tās ir jūtas, ko mūziķi ieliek skaņdarbā. Jūtas nevar izskaidrot ar formāliem, objektīviem jēdzieniem vai zīmēm.

 

Ja par mūziku nav iespējams runāt objektīvi, kāda loma mūzikas aprakstīšanā ir kritikai?

Kritikas jēga ir aplūkot tekstus, jo par tiem vienmēr būs iemesls uzrakstīt kritiku. Tāpat kritikas jēga ir vērtēt mūzikas novitāti, un to var veikt, tikai salīdzinot jaunradītus skaņdarbus ar iepriekš radītiem. Tad arī kritiķis pamana – jaundarbs ir vai nu banāls, vai kaut kas iepriekš nebijis, interesants. Kritikas uzdevums ir arī salīdzināt konkrēta mūziķa sniegumu atšķirīgos laika periodos, lai konstatētu viņa izaugsmi vai – gluži pretēji – degradāciju.

 

Kā var noteikt, ka konkrētais mākslinieks ar jauno darbu ir degradējies vai arī skaņdarbs ir banāls?

Tā jau ir mana kā kritiķa kompetence. Svarīgi ir uzmanīgi klausīties, salīdzināt un izdarīt secinājumus. Piemēram, var gadīties tā, ka mūziķis pats sevi atkārto vai arī sācis sacerēt klišeju pilnus darbus. Vai arī – mūziķis ir izmainījis stilu un pievērsies kam pilnīgi jaunam. Situācijas ir dažādas.

 

Ticamākais, ka jūsu draugu un paziņu lokā ir daudz mūziķu, kuru skaņdarbus nācies arī vērtēt. Ar kādām dilemmām saskaraties, vērtējot tuvu cilvēku veikumu?

Agrāk, kad rakstīju par draugu albumiem, biju nedaudz stingrāks, ar mūziķiem pat esam strīdējušies par manis pausto kritiku. Tomēr tagad esmu kļuvis daudz maigāks un bieži vien pat neveicu kritiķa funkciju, jo, dzirdot kāda drauga jaunāko albumu un zinot, kādā veidā šis darbs ir radies un ko tas mūziķim nozīmē, es nevēlos rakstīt, ka albumā kaut kas nav izdevies. Ja man nepatīk tuva mākslinieka albums, es par to nerunāju. Man ne īpaši patika pēdējais Mumiy Troll albums, turpretī ļoti patika priekšpēdējais, par kuru rakstīju atzinīgus vārdus. Par pēdējo albumu es klusēju.

 

Vai ir kāds jautājums, uz kuru jūs labprāt atbildētu, bet intervijās tas nekad nav pajautāts?

Nekad par to neesmu domājis. Bet varu pateikt, kādus jautājumus ienīstu. Kad man jautā par mīļākajām dziesmām vai albumiem. Kad lūdz izveidot sarakstu ar desmit ierakstiem, kurus es ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas utt. Protams, uz šiem jautājumiem var atbildēt haltūrējot, sniegt jau iepriekš sagatavotas atbildes, bet es nevaru divreiz teikt vienu un to pašu. Lai izstāstītu kaut ko jaunu, nākas domāt, bet interviju laikā man ne īpaši patīk domāt vai kaut ko atcerēties.

Dalies ar šo rakstu