Nost ar franču romāniem, lai dzīvo franču romāns!

 

Par Eduāra Luī romānu Jātiek vaļā no Edija (no franču valodas tulkojusi Nairi Balian, Mansards, 2018)

 

Jaunā franču rakstnieka Eduāra Luī daļēji autobiogrāfiskais romāns Jātiek vaļā no Edija (2018) par personīgo sacelšanos pret nabadzību, strādnieku šķiru un no tās neatdalāmo aizspriedumainību un vardarbību ir tulkots jau vismaz divdesmit piecās valodās, un tā autors šobrīd ir viens no visvairāk lasītajiem romānistiem Francijā. Grāmata raisījusi ļoti daudz diskusiju par tajā aprakstīto Francijas sociālās sistēmas traģēdiju – hermētisku, ekonomiski un morāli pagrimušu sabiedrības anklāvu pastāvēšanu, no kuriem indivīdam ir gandrīz neiespējami izlauzties. Gribētos domāt (cerēt), ka aprakstītā realitāte ir subjektīvs pārspīlējums vai specifisks gadījums, nevis vesels ciems kā viens no daudziem, kura ikdienas realitāti šķiet neiespējami savietot ar mūsdienām (notikumi risinās autora bērnībā, pagājušās tūkstošgades izskaņā) un Eiropas Savienības dibinātājvalstu pārticību. Bet tad atkal… Kuru es gribu apmānīt, sakot, ka mēs nezinājām? Nezinājām par cilvēkiem, kas spiesti dzīvot no pabalstiem, nezinājām, par ko var dabūt pa seju skolā vai mazpilsētas krogā, nepazīstam mazcenu veikala preču sortimentu un kontingentu? It sevišķi te, Latvijā, kur nabadzības riskam, pēc pēdējiem datiem, pakļauta gandrīz trešā daļa iedzīvotāju. Un, ja paši neesam uz šī sliekšņa, tad kāds mūsu radinieks noteikti ir.

Ir pierasts, ka populārie franču romāni parasti runā par cita līmeņa problēmām – dziļām, introspektīvām, intelektuālām, uzturot specifisku no dzīves noguruša galvenā varoņa tēlu. Tie parasti sākas kaut kā tā – dienā, kad nomira mans tēvs, es domāju par savas mātes pežu – un turpinās tikpat pretrunīgi un aizraujoši līdz grāmatas beigām, sūkstoties par pusmūža francūža grūto dzīvi un samaitāto pasauli, kurā nevar atrast seksīgu partneri vai mierīgu kaktu bez musulmaņiem. „Man nav laimīgu bērnības atmiņu. Negribu sacīt, ka šo gadu laikā es ne reizi nebūtu izjutis laimi vai prieku. Taču ciešanas ir visaptverošas: tās izdzēš visu, kas neiekļaujas sistēmā,” – Jātiek vaļā no Edija pirmais teikums šķietami atgādināja pazīstamo Dena Dimiņa franču romānu tulkojumu intonāciju (šoreiz tulkotājs gan ir grāmatas redaktors), kas sola ieaijāt omulīgā schadenfreude par svešu dzīves realitāti. Bet pesimistiskajiem ievadvārdiem sekoja burtisks spļāviens sejā, un turpmākais teksts nolija kā ledaina, atskurbinoša duša gandrīz visas grāmatas garumā.

„Es vēlējos padarīt vardarbību par literāru telpu, līdzīgi kā [Margerita] Dirasa izdarīja ar kaislību un neprātu. Vai Klods Simons – ar karu. Ervē Gilbērs – ar slimību,” autors ir teicis kādā intervijā par savu romānu,  kas būvēts no lamuvārdiem, sitieniem un pazemojuma – pieredzes, kura parasti tiek noslāpēta kauna buferī un par kuru nestāsta mājās un neraksta grāmatās. Jātiek vaļā no Edija ir stāsts par vardarbības etapiem, kādiem bijis jāiziet cauri, lai skolasbiedru dauzītais pediņš Edijs Belgēls (Bellegeule jeb tulkojumā „smukģīmis” – autora īstais uzvārds pirms uzvārda maiņas) kļūtu par rakstnieku Eduāru Luī. Kas tieši bija jāpieredz fabrikas ciemata baltajam zvirbulim, cenšoties integrēties savā vidē, pieņemot tās noteikumus, noliedzot sevi un savu seksualitāti, lai beigās izdarītu sociālu pašnāvību – apzinātu bēgšanu no ģimenes un viņam sabiedrībā iedalītās klases, neveiklu un robustu citas klases uzvedības modeļa pieņemšanu izdzīvošanas nolūkos.

Grāmatas varonis Edijs dzīvo vidē, kur „izmisīgas, nemitīgi atkārtotas pūles nostādīt citus zemāk par sevi, neatrasties uz zemākā sociālo kāpņu pakāpiena” liek ikvienam sabiedrības loceklim meklēt kādu par sevi vājāku. Būdams homoseksuāls, Edijs atrodas maskulīnās hierarhijas pašā apakšā, un uz viņa rēķina var pakāpties ikviens sabiedrības elements, kurš ir spējīgs vairoties vai pieder pie „izredzētās rases”, jo par viszemākajiem tiek uzskatīti seksuālās minoritātes un imigranti. Šī attieksme valda ne tikai skolā, kur apcelšana un dzīvnieciska mērošanās spēkiem ir bieža parādība, bet arī visā ciemā, kura sabiedrība, šķiet, nekad nav izaugusi no skolas līmeņa, pat vēl vairāk – pieaugušie skolu bieži redz tikai kā galvas jaucēju, jo „īstajā dzīvē” tu vari sevi pierādīt tikai ar fizisku spēku, pārgalvību un auglību.

Romāns sākas Edija dzīves pagrieziena punktā, kurā viņš tiek nosaukts par pediņu. Autors implicē, ka pārmaiņas sākas ar nosaukšanu, par ko liecina arī grāmatas priekšvārdā izvēlētais  M. Dirasas daudznozīmīgais citāts – „Pirmo reizi mans vārds, skaļi izrunāts, neko nenosauc” – un viņa paša simboliskā vārda maiņa. Tas atspoguļojas arī romāna valodā, kur literāro tekstu atšķaida autentiski ticami zemās šķiras dialogi un iekšējie monologi – aizspriedumaini, truli un pazīstami – tieši tādi, kā ikviens no mums imitētu futbola fanu, metro stacijas publikas vai „delfu komentētāja” iekšējo runu: „Ha! Šitas noteikti brauc ar divriteni bez sēdekļa. Es nu gan negribētu pieliekties pēc ziepēm, ja šitāds blakus stāvētu” u. tml. Klišejas, kas kļuvušas par cilvēku domām. Eduārs Luī saklausa ne tikai ritmu šajā mazpilsētas misiņa fabrikas ļaužu vulgārajā runā, bet ar tās palīdzību arī parāda, kā cilvēks ir iesprostots sev pieejamās valodas un zināšanu krātiņā, kā valoda ne tikai liecina, bet arī šķietami ietekmē cilvēka kārtu un kā apzināta smalkāku vārdu lietošana var ļaut pacelties sociālajā hierarhijā – tieši tik primitīvi.

Augstās un zemās runas mīšana šķiet viens no spēcīgākajiem grāmatas aspektiem, kuru tulkojot nav tik viegli pārnest latviešu valodā, jo mums nepastāv tik krass slenga un literārās valodas dalījums, taču tulkotājai Nairi Balian to ir izdevies nodot lasītājam. Arī atmiņu juceklīgums (piemēram, atkārtoti nojaucot lineāro un loģisko notikumu secību – vai tad tēvs jau bija bezdarbnieks vai joprojām strādāja, kam it kā vajadzētu iezīmēt dažādas ēras ģimenē, kur tēvs ir galvenais pelnītājs, tomēr kas patiesi attēlo to, cik daudz bērns spēj izprast notiekošo) savā ziņā atspoguļo indivīda attiecības ar valodu un tās iespējas objektīvi atstāstīt patiesos notikumus, tā pietuvinot lasītāju varoņa emocionālajai trauksmei.

 

Vienoti dažādībā

Apkārtējiem neizdodas izklapēt laukā Edija atšķirīgumu – tas ir neatgriezenisks. Pat ja viņam ar lielām pūlēm kādu laiku sanāk slēpt savu homoseksualitāti, ir vēl kāda atšķirība, kuru Smukģīmis Edijs nespēj noslēpt: juzdamies izstumts, viņš kādā brīdī ir pacēlis galvu no televizora un sācis skatīties apkārt uz sejām, kas skatās melīgās pārraides, uz netīrajām sienām, tukšajiem šķīvjiem un skatieniem. Viņš vairs nevar tos atredzēt atpakaļ. „Vēl pirms es sacēlos pret savas bērnības pasauli, manas bērnības pasaule bija sacēlusies pret mani,” – Edija seksuālās orientācijas citādums kļūst par viņa iespēju izlauzties no vides, kas pašam liekas nepieņemama. Un lielos vilcienos Jātiek vaļā no Edija nav stāsts pašu Ediju. Autors izmanto savu izņēmuma gadījumu, lai caur pretstatījumu parādītu apkārtējo kopumu – ciemata sabiedrību, kas nav spējīga uz civilizētu un savstarpēji iejūtīgu saskarsmi, jo dzīves apstākļi nav ļāvuši šādu attieksmi izkopt.

Edijam izdodas bēgt, bet izglītības un statusa aizas „otrā pusē” paliek parastie cilvēki, kurus viņš mīl un kuri viņu mīl, pat ja nespēj viņu pieņemt. Māte un tēvs Belgēli grib saglabāt integritāti ciemata ļaužu vidē, bet draud kļūt par apsmieklu homoseksuālā dēla dēļ. Viņiem nākas atvairīt kaimiņu nievas bez izglītības vairoga un bēgšanas iespējas. Uz mani ļoti spēcīgu iespaidu atstāja tieši Edija mātes tēls – šī rupjā, neizglītotā, dēlu nesaprotošā un tomēr mīlošā daudzbērnu māte, kas ikdienā mazgā vecu ļaužu pakaļas un protestē ielās. Nodaļā par „Meitu, māšu un vecmāmiņu dzīvi” pārsteidzoši daudz rakstīts par salšanu – par burtisku, reālu salšanu savās mājās šajā gadsimtā Eiropas vidū. Uz šī fona cieņas aizskaršana, izglītības trūkums un bezcerīgi profesionālie apvāršņi zaudē savu dramatismu. Varbūt kopējā romāna gaitā tikai nianse, bet man šķita zīmīga epizode: situācijā, kad mājā salst un nav ko ēst, māte aicina bērnus bezrūpīgā piedzīvojumā – doties meklēt žagarus mežā, lai iekurinātu kamīnu. Es šajā rīcībā saskatu vieglu atblāzmu no slavenā franču art de vivre – spējas piešķirt bezrūpīgu vieglumu un mazliet šarma ikdienas darbībām. Kaut ko no bagātās franču kultūras, ko uzskatām par visai viņu tautai piederošu, bet kuras visiem nav pieticis, un tā kā saplēsta lupata haotiskās plēksnēs reizēm nejauši iekrīt ļaužu masas valodā un kolektīvajā atmiņā – arī šajā romānā, kurā fascinējošie ciemata kaušļi pēkšņi atgādina Godāra varoņus, Alenu Delonu, Bresona Kabatzagli u.c.

Ja godīgi, neatceros, kad pēdējo reizi (ja vispār) kāda grāmata mani būtu tik ļoti satraukusi, gandrīz elektrizējusi, kā šis Eduāra Luī darbs – gan vēstījuma ziņā, gan veidā, kā tas tiek pasniegts. Cik savaldīgi, pakāpeniski un iespēju robežās objektīvi autors attēlo vidi, kas viņu personīgi ir ļoti traumējusi. Viņš detalizēti, soli pa solim gluži kā ekosistēmu apraksta Francijas ciemata sabiedrību, ļaujot lasītājam ielūkoties vairāku ģimenes šūniņu pastāvēšanā un izsekot indivīdu apstākļiem un izvēlēm, un vienlaicīgi ar naratīva paņēmieniem iesaista lasītāju līdzpārdzīvojumā, kas neļauj distancēties no varoņa ciešanām un pamazām, meistarīgi pārtop par līdzpārdzīvojumu visas viņa šķiras ciešanām.

Luī apraksta dzimtā ciema sabiedrību kā tipisku sociologa Pjēra Burdjē teorijā aprakstīto habitus – vidi, socializācijas apstākļus, kas ģenerē noteikta tipa cilvēkus, kam piemīt konkrēts, viegli identificējams izturēšanās veids un paradumi; kuri nepieņem atšķirīgo, kā šajā gadījumā – Edija nekontrolēto gejisko manierīgumu. Autors piedāvā kopīgi pavērot, kādas ir indivīda iespējas šādā vidē izmantot sev pienākošās cilvēktiesības un īstenot ES konstitūcijā noteiktās pamatvērtības – daudzveidību, brīvību, toleranci –, galvenokārt izgaismojot tieši skolu sistēmu, kas institucionalizētā formā ražo sabiedrības grupas ar stipri ierobežotām izvēles iespējām. Jātiek vaļā no Edija ir spēcīgs politisks romāns ar drīzāk signalizējošu, nevis subjektīvi vērtējošu un analizējošu vērtību, kas nosauc un atstāj lasītāja interpretācijai daudzas dažādu līmeņu stigmas, norādot ne tikai uz valsts iekārtas sistēmas trūkumiem, bet arī augstajiem plauktiem – snobismu literatūrā un kultūrā, kas nekulturālo sabiedrības daļu izolē no sabiedriskās domas un teikšanas.

Eduārs Luī nav pirmais mūsdienu franču romānists, kurš caur bērna perspektīvu dalās pārdomās par Francijā pastāvošajām sociālajām klasēm, skolu sistēmas problēmām un identitātes veidošanos. Ievērojams Luī priekštecis un autoritāte, kam arī veltīta šī grāmata, ir sociologs un Mišela Fuko biogrāfs Didjē Eribons (Didier Eribon), kura grāmata Atgriešanās Reimsā par kulturālo atbrīvošanos no strādnieku šķiras izcelsmes pirms astoņiem gadiem sacēla kājās Centrāleiropas lasītājus. Tā ir literatūra, kas galvenokārt pārsteidz ar aktīvu autora skatpunktu un raisa ne tikai pārdomas, bet pārmaiņas vai vismaz vēlmi mainīties. Literatūra, kas palīdz lasītājam pārvarēt iekšējās barjeras un definēt lietas, par kurām ir grūti runāt, – galvenokārt sociālo nevienlīdzību. Vienlaicīgi tā ir arī priekšzīmīga mūsdienu literatūra, kas apliecina autoru spēju savu biogrāfiju, šodienas vidi un laikmetu ieraudzīt no malas kā varas attiecību noskaidrošanas laukumu vispārīgi un metaforiski.

Pēc romāna izlasīšanas es jutu dusmas un gandrīz vai nožēlu, ka esmu savulaik izrādījusi tik daudz izpratnes un iejūtības romantizētu dīvāna ciniķu (M. Velbeks, F. Beigbeders) kontemplācijām, kas palīdz uzturēt ilūziju, ka mūsdienu (arī mana) pasaule atrodas kaut kur Monparnasas vai Manhetenas augšējos stāvos un ir žņaudzoši droša, priviliģēta un komfortabla vieta, kur nodzerties, nošņaukties un pieliet papīra salvetes ar visiem iespējamajiem cilvēciskajiem sekrētiem, agonizējot par bezcerīgo un vientuļo pasauli, kas skumji tekalē debesskrāpja pakājē vai aiz tūristu autobusa loga trešās pasaules valstīs.

Eduārs Luī nāk no cīņas laukuma tur lejā aiz loga – no džungļiem, par kuriem daudzi no mums iesmīkņā, lai nebūtu jāatzīstas, ka arī paši tajos dzīvojam vai esam dzīvojuši. Viņš nāk no izpelējušās istabas apkārt televizora kastei, kas tiek īrēta no mēnešalgas, ar kuru pietiek tikai pusmēnesim un bezvērtīgiem pusfabrikātiem, ko dot bērniem, kuru ir mazliet par daudz, vai, lokāli raugoties, daļējai SMS kredīta atmaksai. Gājis skolā, kura māca ienīst skolu, dzēris pieturā plastmaseni ar „draugiem”, lai neviens nepadomātu, ka viņam nav draugu, un no visa gribasspēka centies salaist ar meitenēm, lai visi zinātu, ka viņš ir „īsts vecis”. Visus tos cilvēciskos sekrētus, ko Velbeks un Beigbeders cītīgi slauka mutautiņos, Eduārs Luī – tobrīd vēl Edijs Belgēls – simboliski saņem sev sejā jau pirmajā grāmatas lappusē, un tā katru skolas dienu un katrā grāmatas nodaļā, pamazām topot par jauno laikmeta varoni.

Eduārs Luī kritikās ticis pielīdzināts gan naturālisma pārstāvim Emilam Zolā, gan politiskajai aktīvistei un rakstniecei Simonai de Bovuārai, gan provokatīvajam sabiedrības padibeņu hronistam Žanam Ženē. Daudziem pamatoti šķiet, ka viņa vārds ir jau rakstāms pie franču literatūras lielajiem vārdiem un iezīmē jaunu un izrietošu virzienu tās attīstībā. Ja vispār ar kādu vajag salīdzināt, es personīgi šo spilgto mileniāļu paaudzes rakstnieku drīzāk redzu kā sava laika Arturu Rembo. Ne tikai tāpēc, ka viņš ir jauns, nabadzīgs un homoseksuāls, bet, pirmkārt, viņa tekstam piemītošās intensitātes un tiešuma dēļ: viņš nāk ar pilnīgi jaunu bezkompromisu attieksmi pret esošo kārtību, sauc lietas īstajos vārdos, bet vienlaicīgi bez nolūka šokēt aprindas (atšķirībā no Ženē) vai bez malāstāvētājam raksturīga nosodījuma un tīksmināšanās par nabadzības grotesko seju. Vai drosmes ziņā kā rakstnieku samuraju Jukio Mišimu, kurš savā mākslā gāja līdz galam, nenodalot sevi no savas daiļrades. Jo, kā reiz teicis Pjērs Burdjē, „socioloģija ir cīņas māksla”, un Eduārs Luī pilnīgi noteikti ir tās meistars.

Bet, runājot par revolucionāro, gribēju vēl piebilst, ka novērtēju to, ka autora vārds uz latviski tulkotās grāmatas vāka atstāts oriģinālajā rakstībā, cerams, turpinot šo tradīciju. Konsekvences pēc arī Margeritas Dirasas vārdu priekšvārdā būtu vajadzējis atstāt kā Marguerite Duras, jo viņa jau sen to ir pelnījusi.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri