Fragments no romāna „Es mīlu Diku”

 

Krisa Krausa (Chris Kraus), 39 gadus veca caurkritusi eksperimentālā kino māksliniece no Ņujorkas, ir precējusies ar universitātes profesoru, kultūras kritiķi Silvēru Lotringeru (Sylvère Lotringer, 56). Viņi pavada nakti Silvēra paziņas Dika mājās Kalifornijas tuksneša vidienē. Krisai šķiet, ka Diks, intelektuāls kovbojs”, ar viņu flirtē. Nekas cits nenotiek, pāris atgriežas mājās, bet Krisai Diks neiziet no prāta. Viņa jūtas emocionāli, intelektuāli un erotiski iedvesmota un, Silvēra iedrošināta, sāk rakstīt Dikam vēstules. Un nepārtrauc. Vēstulēs viņa pamīšus uzbrūk un atvainojas, atzīstas un attaisnojas, dažviet to dēvējot par stulbās kuces ekseģēzi, citviet – par Kirkegora trešo esamības sfēru. Visi grāmatā minētie notikumi ir reāli, tomēr autore uzsver, ka tā nav autobiogrāfiska. Dokumentāla, bet reizē vienaldzīga pret realitāti. Kādā intervijā viņa atzīst, ka grāmata uzrakstīta delīrijā, kurā viņa vairs negribētu atgriezties”. Personiska atzīšanās un reizē politisks un kritisks manifests.

Romānu Es mīlu Diku (I Love Dick) izdeva pirms 23 gadiem, un tas teju uzreiz kļuva par postfeministu kulta klasiku, aizsākot to, ko autore sauc par vientuļās meitenes fenomenoloģiju”, zināmu arī kā skumjo meiteņu klubu”, kam mūsdienās ir sekotāji laikmetīgajā mākslā, popkultūrā un sociālajos medijos. Grāmata rada arī alternatīvu kultūras kritikas formu, vienotā sistēmā skatot mākslu, sociālo cīņu, garīgo veselību, seksualitāti un radikāli subjektīvu pārdzīvojumu.

Es šo grāmatu izlasīju aptuveni pirms pieciem gadiem, un tā sāka jaunu ēru arī manā pašrefleksijā. Tas bija brīdis, kad heteroseksualitātes traģēdiju” (I love Dick ir daudzlīmeņu atsauču tīklā balstīts nosaukums) sāku vērot ne tikai poētiski, bet arī politiski. Varbūt tieši tad pārstāju identificēties ar kaut ko pretrunu plosītu” un atradu neitrālu punktu, no kura ar labvēlīgu interesi vērot, kā dzīve vienlaikus izspēlējas fiziskajā, intelektuālajā, emocionālajā, garīgajā un politiskajā realitātē, kuru nesamierināmība ir drīzāk psihopātiski patriarhāla ideoloģija, nevis medicīnisks fakts. Šī dramatiskā grāmata manā dzīvē ienesa mieru, radot telpu, kur vienlaikus būt Džūditai Batlerei un Emmai Bovarī.

Krisa Krausa pēc Latvijas Laikmetīgās mākslas centra uzaicinājuma 1. novembrī būs Rīgā un pulksten 18.00 Latvijas Mākslas akadēmijas jaunajā korpusā iepazīstinās ar savu jaunāko grāmatu Sociālās prakses. Kopš 1995. gada viņa ir kļuvusi arī par atzītu kultūras kritiķi, kuru īpaši interesē caurkritušie un neērtie mākslinieki un domātāji. 2. un 3. novembrī pulksten 18.00 notiks viņas filmu seansi Kino Bize.

Esmu sākusi tulkot grāmatu Es mīlu Diku (bet varbūt tās nosaukumu nevajag tulkot), kas latviešu valodā iznāks nākamgad Latvijas Laikmetīgā mākslas centra tulkojumu sērijā.

Tulkotāja

 

Silvērs, Eiropas intelektuālis, kurš lasa lekcijas par Prustu, ir mīlas smalkumu vētīšanas eksperts. Bet cik gan ilgi var tirzāt vienu vakaru un trīs minūtes ilgu telefonsarunu? Silvērs jau atstājis divas neatbildētas ziņas Dika autoatbildētājā. Un Krisa pārvērtusies nervozā emociju kamolā, seksuāli uzbudināta pirmo reizi septiņos gados. Piektdienas rītā Silvērs beidzot ierosina, lai Krisa uzraksta Dikam vēstuli. Viņa kautrējas, tāpēc jautā, vai vēstuli negrib uzrakstīt arī Silvērs. Viņš piekrīt.

Vai tas ir normāli, ka precēti pāri kopīgi raksta mīlas vēstules? Ja Silvērs un Krisa nebūtu karojoši psihoanalīzes pretinieki, viņi to varētu interpretēt kā pagrieziena punktu.

 

EKSPONĀTS A: KRISAS UN SILVĒRA PIRMĀS VĒSTULES

 

Krestlaina, Kalifornija
1994. gada 9. decembris

Dārgais Dik!

Vai bija tuksneša vējš, kas tonakt iepūta mūsu galvās, vai varbūt vēlme nedaudz izdomāt savu dzīvi? Es nezinu. Mēs esam tikušies vien pāris reižu, bet Tu manī izraisi dziļas simpātijas un vēlmi tuvoties. Mūsu stāsti atšķiras, bet mēs abi esam centušies saraut saiknes ar pagātni: Tu esi kovbojs. Es desmit gadu biju nomads Ņujorkā.

Atgriezīsimies pie tā vakara Tavās mājās: debešķīgais brauciens Tavā Thunderbird no Pasadenas līdz pasaules malai. Tas ir, līdz Antilopju ielejai. Tikšanās, ko esam atlikuši gandrīz gadu. Tā ir īstāka, nekā esmu gaidījis. Bet kā es līdz tam nokļuvu?

Vakars Tavās mājās. Man nez kāpēc radās sajūta, ka es Tevi pazīstu, un, esot kopā, mēs varam būt tie, kas patiesībā esam. Bet tagad es jau sāku izklausīties pēc tās čiksītes, kuras balsi tovakar nejauši dzirdējām Tavā autoatbildētājā…

                                                                                                Silvērs

 

Dārgais Dik!

Tā kā pirmo vēstuli uzrakstīja Silvērs, attopos iedzīta stūrī. Man atliek vien reaģēt kā Šarlotei Stantai pret Silvēra tēloto Megiju Vervēru – ja mēs dzīvotu Henrija Džeimsa romānā Zelta trauks. Stulbā Kuce, vīriešu izraisīto emociju pārstrādes fabrika. Vienīgais, ko tagad varu, ir stāstīt Stulbās Kuces Stāstu. Bet kā?

Silvērs domā, ka mana mīlestība pret Tevi nav nekas vairāk kā perversa tiekšanās pēc atraidījuma. Tomēr es nepiekrītu, dziļumos esmu ļoti romantiska meitene. Mani aizkustināja neveiklības, ko ievēroju Tavās mājās… tik spartiskās un nedroši iekārtotās. Pieslietais Some Girls albuma vāciņš, nomelnējušās sienas – kāda vecmodība un pagrimums. Bet es dievinu izmisumu un nedrošību, mirkļus, kad krīt maskas un brūk ambīcijas, un reizē jūtos vainīga, ka to vispār pamanu. Un tad, šīs vainas nomazgāšanai, manī uzvilnī silta, neaprakstāmi spēcīga pieķeršanās. Jaunzēlandē šo iemeslu dēļ es gadiem dievināju Šeiku Mērfiju – viņš bija bezcerīgs gadījums. Tomēr Tu neesi gluži bezcerīgs: Tev ir reputācija un darbs, piemīt pašrefleksijas spēja, un man šķita, ka mēs abi varētu ko mācīties, savā abpusējā nedrošībā izspēlējot šo romānu. Abstraktā romantika?

Dīvaini, nekad neesmu prātojusi, vai esmu „Tavs tips”. (Jo līdz šim, proti, empīriskajā romantikā, nebūdama ne skaista, ne mātišķa, nekad neesmu bijusi kovboju čaļa tips.) Bet varbūt tagad nozīme ir vienīgi rīcībai. Tas, ko cilvēki kopā dara, ir stiprāks par to, kas viņi ir. Ja es nevaru panākt, lai Tu mani iemīli par to, kas es esmu, varbūt varēšu ieinteresēt ar to, ko saprotu? Tā vietā, lai lauzītu galvu, „vai es varētu viņam patikt?”, es drīzāk jautāju: „vai viņš piedalīsies?”.

Kad Tu svētdienas naktī zvanīji, es strādāju pie Tavas sejas apraksta. Es nevarēju parunāt un, sirdij dauzoties un plaukstām svīstot, noliku klausuli uz šīs romantiskās spēles zaudētāju soliņa. Grūti noticēt, ka es šādi jūtos. Mana dzīve pēdējos desmit gadus organizēta tā, lai izvairītos no šī sāpīgā pirmstāvokļa. Es vēlos, kaut varētu spēlēties ar šiem romantiskajiem mītiem, kā to dari Tu. Bet es nevaru, jo vienmēr zaudēju, un man kļuva slikti jau šī izdomātā sakara pirmajās trijās dienās. Es domāju, vai jebkad būs iespējams samierināt jaunību ar vecumu, anorektisko atvērto brūci, kas reiz biju, ar naudas rausēju veceni, par ko esmu kļuvusi. Mēs paši sevi nogalinām, lai izdzīvotu. Vai pastāv cerība smelt pagātnē, ar to nenotraipoties, kā tas iespējams mākslā?

Silvērs, kas šo drukā, uzskata, ka šai vēstule trūkst jēgas. Kādu reakciju es vēlos? Viņš saka: šī vēstule ir pārāk literāra, pārāk bodrijārīga. Viņš saka: es no tās izmetot visas trauslās detaļas, kas viņam šķita tik aizkustinošas. Ne tāda Stulbās Kuces ekseģēze, uz kādu viņš cerēja. Bet, Dik, es zinu, ka Tu, kad šo lasīsi, sapratīsi, ka tā ir patiesība. Tu sapratīsi, ka šī spēle ir īsta vai pat labāka par īstenību, un „labāks par” ir visa šī jēga. Kurš sekss gan ir labāks par narkotikām, kura māksla ir labāka par seksu? „Labāks par” nozīmē spert soli intensitātes pilnībā. Iemīlēšanās Tevī, gatavība mesties šajā dēkā liek man atkal justies 16 gadus vecai. Man ir ādas jaka, es kluknu kaut kādā ūķī kopā ar draugiem. Nolādēti pārlaicīgs attēls. Tas ietver to, ka par visu ir pajāt. Izlemt kaut ko darīt, pat pilnībā apzinoties draudošās sekas. Un es domāju, ka Tu – es – arvien turpinām tiekties pēc šī stāvokļa, un ir tik satraucoši sastapt kādu, kas alkst pēc tā paša.

Silvērs sevi uzskata par šāda veida anarhistu. Bet viņš nav. Es Tevi mīlu, Dik.

Krisa

 

Tomēr, pabeiguši šīs vēstules, Krisa un Silvērs saprata, ka viņi varētu labāk. Ka viss vēl nav pateikts. Tāpēc viņi sāka otro tūri, lielāko piektdienas daļu pavadot uz grīdas savā Krestlainas viesistabā, pasniedzot viens otram klēpjdatoru. Un viņi katrs uzrakstīja otru vēstuli – Silvērs par greizsirdību, Krisa par Ramones un Kirkegora trešo pakāpi. „Varbūt es gribētu būt kā Tu,” Silvērs rakstīja, „dzīvot viens mājā, ko ieskauj kapsēta. Es domāju, kāpēc gan neizvēlēties taisnāko ceļu? Arī es esmu sācis iesaistīties šajā fantāzijā. Arī erotiski, jo iekārei piemīt starojums, pat ja tā nav vērsta uz tevi pašu. Tā ir pilna enerģijas un skaistuma, un es domāju, ka mani uzbudināja tas, ka Krisu uzbudini Tu. Pēc kāda laika kļuva grūti atcerēties, ka patiesībā jau nekas nenotika. Man šķiet, ka ar kādu tumšu sava prāta nostūri es aptvēru: ja nekļūstu greizsirdīgs, man kaut kādā perversā veidā pašam ir jāpiedalās šajā izdomātajā sakarā. Kā gan citādi es varētu izturēt to, ka mana sieva Tevī ieķērusies? Idejas, kas man nāk prātā, ir diezgan bezgaumīgas: dancis pa trim, vēlīgais laulenis… bet mēs visi trīs esam pārāk izglītoti, lai izspēlētu šos garlaicīgos arhetipus. Varbūt mēs mēģinām spēlēt pavisam jaunu spēli? Tavs kovboja tēls tik labi rezonēja ar Krisas fantāzijām par visiem tiem saplosītajiem un klusībā izmisušajiem vīriešiem, kas viņu ir atraidījuši. Tas, ka Tu neatbildi uz ziņām, pārvērš Tavu autoatbildētāju baltā ekrānā, uz kura mēs varam projicēt savas fantāzijas. Savā ziņā es Krisu pat iedrošināju, jo, pateicoties Tev, viņa atcerējās par daudz plašākām kopsakarībām, tāpat kā pagājušomēnes, atgriezusies no Gvatemalas. Mēs visi varam būt daudz lielāki, nekā patiesībā esam. Ir daudz lietu, ko mēs vēl neesam pārrunājuši. Bet varbūt tieši tā mēs kļūsim par labākiem draugiem. Daloties pārdomās, ar kurām dalīties nevajadzētu…”

Krisas otrā vēstule nebija tik atturīga. Viņa sāka, vēlreiz apdziedot Dika seju: „Tovakar restorānā, sākot vērot Tavu seju, atcerējos par Ramones izpildītā Needles & Pins pirmo rindiņu – I saw your face / It was the face I loved / And I knew – un pēkšņi sajutos tāpat, kā jūtos, dzirdot to dziesmu, un, kad Tu zvanīji, mana sirds dauzījās un man šķita, varbūt mēs abi varētu pasākt kaut ko tādu, kas salīdzinājumā ar pusaudžu gadu mīlu būtu kā Ramones kavers pret dziesmas oriģinālu. Ramones piešķir dziesmai ironiju, bet nenoniecina dziesmā paustās jūtas. Gluži pretēji, ironija padara šīs jūtas stiprākas un īstākas. Sērens Kirkegors to sauc par esamības trešo sfēru. Grāmatā Krīze un krīze aktrises dzīvē viņš apgalvo, ka aktrise nevar spēlēt četrpadsmitgadīgās Džuljetas lomu, ja vien viņai nav vismaz 32. Jo aktiermeistarība ir māksla, un māksla nozīmē pieskaršanos no zināma attāluma. Spēlēšanos ar šūpām starp šeit–tur un toreiz–tagad. Vai Tev arī nešķiet, ka realitātei vislabāk var pieskarties ar dialektiku? P. S. Tava seja ir kustīga, raupja, skaista.”

Kad Silvērs un Krisa pabeidz savas otrās vēstules, ir vēla pēcpusdiena. Gregorija ezers mirdz tālumā, sniegotu kalnu ieskauts. Ainava ir zaigojoša un tāla. Pagaidām viņi abi ir apmierināti. Atmiņas par 20 gadu senām sadzīves detaļām no laikiem, kad Krisa bija jauna: porcelāna olu trauciņš un tējas tase, tai visapkārt uzgleznoti cilvēki, zils un balts. Tasītes dibenā zilputniņš, kas vīd caur dzintarainu tēju. Viss pasaules skaistums ietverts šajos divos priekšmetos. Kad Krisa un Silvērs noliek malā Toshiba klēpjdatoru, ir jau satumsis. Viņa gatavo vakariņas. Viņš atgriežas pie savas grāmatas.

 

No angļu valodas tulkojusi Agnese Krivade

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri