Kad iznesa līķi, putenis iesākās

 

Ko vēl var pateikt par ukraiņu dzejnieku un rakstnieku Serhiju Žadanu (Сергій Жадан, 1974)? To, ka, būdams viens no talantīgākajiem un, nebaidīšos šā vārda, autentiskākajiem Ukrainas mūsdienu dzejniekiem un rakstniekiem, viņš latviešu atdzejotājus un nu jau arī tulkotājus ir saistījis jau sen? Ja „sen” nozīmē 2009. gada publikāciju februāra Karogā spožajā Jāņa Elsberga atdzejojumā. Nesen – 2016. gadā – latviski ir iznācis arī Serhija Žadana romāns Džezs pār Donbasu (Ворошиловград, 2010). Romāna tulkotāja Māra Poļakova šobrīd strādā pie grāmatas Mezopotāmija (Месопотамія, 2014) prozas daļas latviskojuma, kuru nākamgad izdos Jāņa Rozes apgāds. Savukārt es šai publikācijai piedāvāju grāmatas otrās daļas – dzejoļu – atdzejojumus.

Kas mani saista Serhija Žadana dzejā? Centrāleiropas maģiskais reālisms? Dzīves raupjās faktūras pazīšana un prasme to sinhronizēt ar reliģijas un mitoloģijas kodiem? Īpašā katras būtnes „mazās” eksistences redzēšana? Ar to ir pateikts daudz par maz. Īstas dzejas klātbūtni nodod intonācija, skaņas tembrs, „dzejoļa ķermeņa kustība”. Tas, ko nav iespējams imitēt, izskaitļot. Tādēļ atdzejotājam pašam ir vērts skaitļot, pielāgot, izvēlēties to vai citu tēla, ainas ekvivalentu, lai kaut par milimetru pietuvotos īstajai intonācijai. Pieņemiet šos atdzejojumus kā šādus milimetrus.

Atdzejotājs

 

***

Vēl nav nekā. Ir tumšzaļa nakts,
un katram klusumam ir savs mērs.
Un zinot, cik gadsimtu augs un plaks,
pirms redzama pirmā lieta nāks,
viņš viņas vārdu ar lūpām tver.

Kā, pavēris logu pusnaktī,
saspringti tumsas telpā raugās, 
kā cerēdams kādu saskatīt,
un ļāvīgi viņam rokās krīt
smagais neesmes audums.

Un viss, kas vēlāk pār viņiem nāks,
aisbergi, mirušo jūru straumes,
vēja sfēru dienišķā griešanās,
vaļu un himēru sasaukšanās,
krāsu toņi un smaržas jaunas,

nezāļu saknes un koku lapas,
ezeru ledi un svelpjošie putni,
ogļaino rūdu gruzdošās sāpes,
skanīgo tirgus pilsētu slāpes,
klausīgo dzīvnieku ņurdīgie čuksti,

uguns, kas kuģus pārvērš pelnos, 
tumšajos zīda karogos nāve,
dzisušas zvaigznes augstajā dzelmē, 
miroņi vasaras zemē melnā,
vēnu atradnēs asiņu lava:

atnāks viss – no lielā līdz sīkam,
un viss reiz bijušais pagaisīs,
kā maksa par pasaulēm parādītām,
par elpu no siltuma atraisītu,
par tumsības sārņiem atbalsīs.

Un zinot visu, kas sagaida tos,
viņš viņas vārdu sauc no jauna,
no rūgteniem balsieniem izausto,
līdz viņa kājām piekļaujas spožs,
maiguma sniegs krēslojošs,
mīlas smaragda straume.

 

***

Marats nomira miegā.
Marta sākumā, kūstot sniegam.
Kad pavasaris ir klāt,
upes krastus pamest sāk,
tāpat kā bērni pamet vecāku mājas,
kad grūta ziema stājas. 

Marats „Spartakā” trenēties gāja, 
drošu un precīzu tehniku izstrādāja,
labi trenētu augumu, staigāja nopietnu seju,
uz kreisās kājas Fidelu uztetovēja.
Un varbūt patiešām labākais cīnītājs bija 
vidējā svara kategorijā.

Imāms, viņu apstāvot, teica:
„Pravietis nekad nebija skumjš – viņš teica –
pravietis zināja: ļauns aprij ļaunu.
Būs tā, kā būs. Tur nav nekā jauna.
Lūk, arī Maratam būs ko teikt
par visu, ko dzīvē nodarījis.
Tādēļ jau pravietis pneimoniju
tādiem kā viņš bija izdomājis.”

Marata māte kaktā sēdēja klusu.
Marata brālis klausījās rūgto lūgsnu.
Bet, kad imāms, viņam roku 
uz kalsnā pleca uzlicis,
bilda: „Atgriezīsies viss, kas reiz pagaisis”,
brālis tam atteica: „Nezūd nekas. 
Es ņemšu kapi, ar kuru Marats cīnījās.

Es zinu, kāpēc viņš nomira.
Ik rītus viņš kāvās ar savām himērām.
Ik dienas viņš savas dūres sasita asinīs.
Ik vakarus juta,
kā zvaigznes pār viņu sāk dzist.
Šo robežu pārkāpuši tikai drosmīgākie no mums.
Tam, kurš viņu redzējis ringā, tas nav noslēpums. 

Kā gan tas, kas ir, var dzist?
Ko ar to dara tas, kurš visu mums dāvājis?
Zudīs varbūt vienīgi bailes.
Pārējais paliks un jaunākos brāļos gailēs.
Kaut arī sirdīm salauztām, 
viņi tomēr stāvēs līdz galam.”

Tad viņš nogāja malā. 
Būdams gadu jaunāks par brāli,
Maratu par galveno uzskatīja.
Visur tam līdzi staigājis bija.
Bet tagad klusi izgāja, valdīdams asaras.
Šķita, ka viņš no mums kaunējas.

Kad iznesa līķi, putenis iesākās. 
No tumšām debesīm sniegs sijājās.
Imāms gāja pa priekšu kā ēna.
Marta sākums bērēm nav pati labākā tēma. 
Sievietes sāka raudāt, bet vīri
juta, kā zvaigznes klusi pār viņiem bira.

 

***

Svēto dienišķā maize – cīņas bez noteikumiem,
pūlis ir pieklusis, tiesnesis kliedz arvien.
Un jaunie apustuļi cīnās pret vietējiem,
Tātad pret svešajiem. 

Un Jēzum arī ap dūrēm saites tin,
Un izgrūž aplī gluži kā upes ūdenī,
Un pretī tam nostājies jauns krāvējs,
Un roku sveicienam nepasniedz viņš.

Un, kad Jēzus uz cirka audekla krīt,
kad vai pašā pekles dibenā slīd,
Viņa miesa gluži kā maize drupana top,
un asins – kā vīns sausa rit.

Bet kāds jau viņam aiz muguras kliedz:
„Ei, savācies!
Visu, ko tu reiz mums stāstīji, atceries! 
Visi to uzzinās, ja tu necelsies, –
kā mazs, tā liels!

Celies un cīnies, kā proti vien tu!
Sit šim nelietim! Nedod tam atelpu!
Ikviena tava uzvara  
mērķi padara tuvāku! 

Nav piedošanas tiem, kas upēs un meldros slēpās.
Nekādas Dieva žēlastības, nekādas laipnības lētas!
Uz priekšu, tu taču tik daudz reižu
esi nāvē meties!

Viņi visi ir šeit – vārguļu jūra!
Sirdsapziņas vietā tiem žaunas!
Uz muguras spārnu vietā tiem spuras!
Gāz viņiem, Pestītāj, nobrāz pret viņiem dūres!

Gāz viņiem par asarām un par vājumu!
Gāz, jo viņi aizmirst visu, kad diena stājas! 
Par to, ka viņi uzlūko savu nāvi 
gluži kā skatītāji!

Viņi tāpat neklausās ne mūs, ne tevi,
nekas viņus neglābs, nekas viņiem neviz,
iznīdē viņus, Kungs, kamēr viņi paši
nav iznīdējuši sevi!

Par pērkamību un slinkumu – gāz viņiem, nesaudzē,
pa nelietību, kas iedzimst ikvienā paaudzē,
par viltu, ar kuru tie lūgšanas 
sagandē!”

…Un, izspļāvis asinis melnas, atkal viņš kājās slejas,
pieceļas, pakrīt, atkal no jauna ceļas,
un krāvēji sačukstas, lūk, jau atkal
nāvi ar nāvi ir pievārējis.

Un ar labo taisno tieši pakrūtē zveļ
visu viņu pārkāpumu dēļ!
Tādēļ, ka bokss – jā, patiesi, ir jauno 
un dedzīgo ceļš.

Un jaunais krāvējs no dzīvības ārā krīt, 
Un, priecīgs kā bērns, paspēj vēl paldies pasacīt,
sak, svētīgi tie, kas pestīti
un aizmirsti būs jau rīt.

Un apustuļi, dvieli pie sejas tam pielikuši,
runā, ka līdz galam tam ticējuši.

Un tas, kurš licis uz viņu,
turpina likt
joprojām –
kā uz sitēju pieredzējušu.

 

***

Ja es būtu pastnieks
viņas kvartālā,
ja es zinātu, no kurienes
viņu sasniedz ieteikuma
vēstules,
es, iespējams, labāk
izprastu dzīvi,
zinātu, kā tā iedarbināma,
kurš to piepilda dziesmām,
kurš to piepilda asarām.

Ļaudis, kas lasa avīzes,
ļaudis ar siltām
sirdīm, labām dvēselēm,
noveco, nevienam to
nepaziņojot.
Ja es šajā kvartālā 
būtu pastnieks,
es pat pēc viņu nāves 
laistītu puķes 
sausos balkonos,
barotu mežonīgos kaķus 
zaļās virtuvēs.

Lai, noskrējis lejup pa kāpnēm,
izdzirdētu viņu sakām:

Pastniek, pastniek,
visa mana laime
ietilpst tavā somā,
neizdāļā to
pienvedējiem un dzelzs atraitnēm,

Pastniek, pastniek,
nāves nav
un, izņemot nāvi, nekā nav.

Ir cerība, 
ka viss būs tā,
kā mēs gribēsim,
un ka viss noticis tā,
kā mēs gribējām. 

Ak, kas viņai
par rūgtu, bezsvara balsi.
Ak, kas viņai 
par neiespējamu, 
nesalasāmu rokrakstu.
Ar šādu rokrakstu būtu 
labi parakstīt nāves spriedumus:
neviens neko neizpildīs,
neviens neko neuzminēs.

 

No ukraiņu valodas atdzejojis Māris Salējs

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri