Kad mans brālis bija acteks

 

Natālija Diasa (Natalie Diaz, 1978) ir amerikāņu dzejniece un lingviste. Viņas dzejoļi publicēti Narrative Magazine, Guernica, Poetry Magazine u. c. izdevumos, kā arī iekļauti vairākās antoloģijās. 2012. gadā iznācis viņas debijas krājums When My Brother Was An Aztec. Saņēmusi Lanana fonda stipendiju, Pablo Nerudas balvu (2007) un Makartūra stipendiju (2018). Diasas veikums lingvistikā saistīts ar Mohaves cilts indiāņu valodas un teiku saglabāšanu. Patlaban viņa ir angļu valodas pasniedzēja Arizonas štata universitātē. Diasas dzejā sastopamies ar amerikāņu identitāti kā daudzšķautņainu un pretrunīgu, taču atšķirībā no citiem autoriem šajā sērijā Diasa uzsver šīs sarežģītās identitātes vienotību un liek apšaubīt robežas starp individuālo, ģimenisko un sabiedrisko pieredzi.

Šī ir trešā publikācija laikmetīgās amerikāņu dzejas sērijā Nav, kur ierasties.

Atdzejotājs

 

Kad mans brālis bija acteks

viņš dzīvoja mūsu pagrabā un katru rītu upurēja
     manus vecākus. Tas bija briesmīgi. Nepiedodami. Bet viņi atkal
          un atkal atgriezās. Viss, ko viņi varēja pateikt, bija tas, ka viņu mīlēja.

Tas sākās tad, kad viņš streipuļoja gar la Avenida de los Muertos,
     vecāki viņam sekoja kā marionetes procesijā, ko viņš
          kuru katru mirkli varētu nodedzināt līdz ar zemi. Viņi nezināja,

ko darīt, izņemot būt gataviem viņu savākt, kad viņš nomirs.
     Viņi aizmirsa, kurš mira, kurš jau bija miris. Mans brālis
          beidza valkāt kreklus, kad karnevāla sievietes ar netīrām krūtīm

viņu iecēla par savu vadoni, sekoja viņam augšup un lejup pa kāpnēm –
     Viņas bija akrobātes, kustējās, šaudījās kā čūskas – Viņas viņam baroja
          saberztus dimantus un uguni. Dāvanas viņš aprija. Mani vecāki

lūdzās, lai viņš viņiem izplūc acis. Viņš domāja, ka ir
     Huitzilopchtli, dievs, puscilvēks, puskolibri. Mani vecāki
          krita ceļos viņa priekšā, sabradāti sausserži, viņš pietuvināja savu zobenam līdzīgo muti,

dzēra no viņiem, izsūkdams krāsu, līdz viņu uzacis izbaloja.
     Pirms saviem pagraba festivāliem brālis viņus ielenca un plēsa driskās –
          vicināja viņu dūrē sažmiegtās, trīcošās sirdis,

kamēr blusaini suņi skraidīja augšup un lejup pa kāpnēm, laizīdami savas dirsas,
     tirgodami savu miesu. Kaimiņi apbrīnoja, kā vecāku sirdis turpināja
         ataugt – Tas diezgan daudz pateica par maniem vecākiem vai viņu sirdīm.

Mans brālis viņus svieda senotēs1, meta no klintīm,
     caursita viņu galvaskausus kā nekam nederīgas burkas vai vāzes,
          satrieca gabalos un izbaroja dieviem, kas valda

pār derdzīgajām tirgus mauku kājstarpēm un bakainām sejām,
     kas papleš kājas graustos, kuros nav elektrības.
          Viņš gulēja netīrās drēbēs, kas oda pēc sapuvušiem persikiem un sērkociņiem, iemīlējās

dzirkstošās karotēs, ko viņam baroja karnevāla suņusievas. Mani vecāki
     zaudēja vēlmi ēst, vēlmi pēc dēla. Kā visi sliktie karaļi, mans brālis
          nēsāja kroni, zaļu, otrādi apgrieztu naģeni,

kurā bija izšūts Meksikas karogs. Kad viņš to uzvilka
     un staigāja pa pagalmu, ko uzskatīja par savu personīgo ʐócalo,
          viņa valstība zināja, ka viņam todien ir vara, visi dārgakmeņi,

ko karalis var ēst, pīpēt vai šļircēt. Verdzenes nāca pie žoga
     un ēda viņam no rokām. Viņš caur stieplēm
          baroja maíz. Vecāki uz to noskatījās caur logu,

raudādami par mājām, kas pārvērtušās zoodārzā, par dēlu, kurš
     kļuvis par sarūsējušu krātiņu. Acteki noturēja tiesas sēdi
          tamerisku pudurī, pāri ielai, kur dzīvoja pāvi. Mani vecāki turēja īkšķus,

lai viņš nekad neatgrieztos, aizdedza novena sveces,
     lai viņš atgrieztos. Viņš vienmēr pārnāca mājās, klāts zaļganām un tirkīza
          spalvām, un smirdēja pēc pāvu sūdiem. Mani vecāki sakopoja

savus ķermeņus, cik nu viņš no tiem bija atstājis, centās stāvēt bez kājām,
     centās atvairīt viņa sitienus ar neesošajām rokām, meklēja pirkstus,
          lai lūgtos, lai izkāptu no nez kāda tumša vēdera, kuram mans brālis, acteks,
               viņu dēls, bija viņus izbarojis.

 

Mākslas īstenība

pīts dekoratīvs grozs ar saulespuķu rakstu, hopi cilts
Arizona, pirms 1935. g.

no kādas indiāņu grozu izstādes
Portsmutā, Virdžīnijā

Arizonas lielceļš slīdēja pār tuksnesi –
     pelēks karakuģis, kas velk melnu vilni,
          apstājas oranžās mesas pakājē,
               negribot apiet tai apkārt.

Hopi vīrieši un sievietes – brūni, mazi, gandrīz kā māla figūras
     – no saviem galdiem vēroja dzeltenus traktorus, ūdens furgonus
          un baltus, saules čulgotus vīriešus – sarkanus kā uguns skudras –
               kas spīdīgos Airstream treileros vadāja
                     pretapdeguma krēmā mazgātas sievas.

Cilts vecākie zināja, ka šie BIA2 ceļi ir sliktas zāles – zināja arī,
     ka jaunieši aizvien mazāk viņos klausās, ka jaunajiem hopi vīriešiem
          vajag darbu, tāpēc nolika darbarīkus, kokvilnas koka sakņu blāķus
               un puspabeigtās klauna Košari katsinas3,
                    pieteicās darbā Satiksmes departamentā,

viņiem maksāja, lai dur urbjus dziļi zemes biezajā, sarkanajā gaļā
     Pirmajā mesā, velk milzīgus, sprakšķošus asmeņus pār mesu sejām,
          laiž urbju galus tik dziļi, ka kūp, tērpjot visus hopi vīriešus
               baltā – Sliktie gari, teica Vecajie –

Asmeņi aizdegās, izdega – Masauu dusmojas, Vecajie teica.
     Helikopters atveda jaunus asmeņus. Kamēr Vecajie sapņoja,
          ka viņiem esot nocirstas rokas un kājas, vēderi mesti
               pār pusdienu galda malu, jaunie hopi vīrieši devās
                    atpakaļ uz darbu, griezdami zemi rūsas gabalos.

Sākumā neviens to nepamanīja – nedz baltie strādnieki,
     nedz indiāņu strādnieki –, bet izcilātajās mesas grēdās,
          starp zemes pikām un smilšu kaudzēm,
               gulēja necilas pelēkas bļodiņas – mazuļu galvaskausi.

Tikai nokāpuši lejā, viņi pamanīja
     sudrabainos kaulus atspīdam pret svaigi cirsto zemes un akmeņu sienu –
          mauzoleja mozaīku, slimu gobelēnu: sīkās atliekas,
               kas izrušinātas no apputējušā nāves šūpuļa, sagrieztas uz pusēm, salauztas,
                    tērptas laika saskrandātās segu strēmelēs.

Šodienai pietiks, teica baltais brigadieris.
     Tonakt visi indiāņu strādnieki dzēra līdz bēdām – līdz nelabumam
          – kamēr Vecajie iegrima kivās4 un lūdzās. Nākamajā rītā,
              kad pie horizonta pūžņoja gaisma, štata ierēdņi kāpa mesās,
                    klauvēja pie pueblu durvīm, kam nu tās bija, sauca
                         ailēs, kurās to nebija,

pieprasot, lai hopi vīrieši nāk atpakaļ darbā – tad lūdzoties –
     tad pērkot viskiju – tad atkal lūdzoties – visbeidzot sūtot savas baltās
          sievas pa kalnmalē cirsto, bīstamo taku
               pirkt hopi sievu un vecomāšu grozus
                    kā pamiera apliecinājumu.

Kad tas nenostrādāja, štata ierēdņi nosauca indiāņus par sliņķiem,
     sūtīja savas sievas saules cepurēs pirkt vēl grozus –
          – arī katsinas – tad nosauca hopi par nekam nederīgiem
               un atsāka lūgties, lai viņi atgriežas.

Rīt mēģināsim vēlreiz, teica brigadieris.
     Bet indiāņu strādnieki nekad neatgriezās,
          BIA un DOT5 saucieniem neviens neatbildēja,
               un drudžainie hopi turpināja drūzmēties uz vietas.

Sīkie kauli, pusaprakti mesas plaisās –
     reiz svētās, klusās zemes tumsā, mūžanaktī –
          smaidīja vai nopūtās mēnessgaismā, baltās sievietes
               Airstream treileros sūtīja mājup vēstules,

kurās apbrīnoja savu vīru pacietību, aprakstīja slinkos mežoņus:
     viņu akmens un ģipša mājās ir tāds pagrimums – kukurūzas vāles slejas
          pret brūkošām sienām no grīdas līdz griestiem – viņu velnišķīgās ceremonijas
               un barbariskais veids, kā viņi apbedīja mazuļus,
                    ak, un tie skaistie, skaistie grozi.

 

Mans brālis mana brūce

Viņš sauca buļļiem uz ielas, lai tie atgriežas.
Tie nāca kā tumša upe –
krūšu un nagu ņirba –
viss kust, ir zem, šķeļas – izdūra
ragus caur sienu. Gaisma dungoja
caurumus kā dzeltenas jakas. Mana mute
bija pušplēsta ligzda.

Tad viņš bija pie galda.
Tad cūkas žokļos –
viņš nebija izsalcis. Viņš bija stop.
Viņš puvis ābols. Viņš bija aizrijies.

Tā es situ dūres pret viņa vēderu.
Marss izlidoja ārā
un plīsa vaļā vai plauka –
cik daudz mazu sarkanu acu tajā čaulā?

Viņš teica: Skatieties. Skatieties. Un tās klausīja.

Viņš teica: Pacel kreklu. Un es klausīju.

Viņš man zem ribām iedūra dakšu –
, viņš dūca. Kā Jēzus brūce.
Tā nepārstāja asiņot.
Viņš pasniedzās
un ieslēdza lampu –

Es nemaz nezināju, ka esmu arī lampa – līdz gaisma
izkrita ārā, noslīdēja pa manu stilbu, ielidoja manī,
iesprūda rīklē kā kanārijputniņš.
Kanāriji patiesībā nozīmē suņi, viņš teica.

Viņš uzvilka kurpes.
Šo visu sāka tava mute, viņš norādīja.
Kur tu ej? es vaicāju.
Vizināties panorāmas ratā, viņš atbildēja
un iekāpa manī kā logā.

 

Šeit vairs nav kūkas

Kad nomira mans brālis,
es uztraucos, ka nepietiks laika
izsūtīt visus simts ielūgumus,
kurus biju uzskricelējusi, runādama pa telefonu ar morga darbinieku:
Tā kā ziņa ir tik pēkšņa, nevajag pieteikties iepriekš.
Diemžēl ugunsdzēsēji netika.
(Es biju cerējusi, ka viņi ļaus pavizināties ugunsdzēsības mašīnā.)
Viņi piekrita vienreiz pabraukt gar māju
ar iedegtiem lukturiem – Tad nu tomēr mums bija ballīte.

Iecēlu Mammu un Tēti kā atbildīgos par baloniem,
lai viņi piepūš tik gadu, mana brāļa vārdu,
cietumu, divdesmit dolāru banknošu, pusnakts zvanu,
kautiņu un ātrās palīdzības vizīšu, cik vien var palaist vaļā.
Spilgti sarkanie baloni locījās gar griestiem,
it kā tajos būtu hēlijs. Mamma piepūta
tik daudzus, ka aizmiga. Viņa gulēja desmit gadu –
palaida garām visu ballīti.

Brāļi un māsas jūsmoja, plēsa driskās
viņa netīros T kreklus un skrandainās bikses, meta tās
gaisā kā konfeti.

Kad atnāca klauni, daži baloni izslīdēja pa
priekšdurvīm. Izskatījās, ka viņi zina, kur
iet, un saruka par sarkanu smīnu sauju
mūsu strupceļa galā. Klauni pūta rotaļu taures,
līdz gaiss smaržoja pēc puvušām avenēm.
Viņi vilka lakatu virteni no Mammas auss – viņa to nogulēja.
Es cepu brāļa mīļāko kūku (šokolādes ar baltu glazūru).
Kad izskaitīju, virtuvē bija deviņdesmit deviņi cilvēki.
Katrs no mums iemērca pirkstu mīklas bļodā.

Pie loga pienāca pāris noklīduši suņi.
Es dzirdēju, kā viņu vēderi un mutes pārrūc
mariači grupu, kas spēlēja vannasistabā.
(Burvju mākslinieka dēļ gaitenī nebija vietas.)
Mariači sūdzējās par vannas akustiku.
Es teicu suņiem Šeit vairs nav kūkas un aizvēru logu.
Garām pabrauca ugunsdzēsēji ar ieslēgtu sirēnu. Suņi aizbēga.
Es sagriezu kūku deviņdesmit deviņos gabalos.

Es iesaiņoju visas mājas elektroierīces,
pielīmēju tām rozā bantītes un spīdīgas lentes –
pultīm, Polaroid fotoaparātam, magnetofonam, Shop-Vac putekļu sūcējam,
pat tēta darba furgona motoram – visam,
ko mans brālis bija izjaucis un atkal salicis kopā
savu kristālu gļuku laikā, – viņš vienmēr bija
tāds kā burvis.

Pie durvīm pienāca divi mutanti.
Viens izskatījās gandrīz kā cilvēks. Viņi gribēja
noskaidrot, vai mans brālis viņiem ir novēlējis savus
pagraba guļamistabā sakrautos katlus un pannas, un karotes.
Viņi teica, ka viņiem pietrūkst brāļa gatavotā ēdiena un vai mums
vēl ir kūka. Šeit vairs nav kūkas, es viņiem teicu.
Bet kas ir pinjatā? viņi vaicāja. Es teicu, ka
Dievs, un viņi basām kājām bēga tuksnesī.
Iedevu Tētim viņa gabaliņu un ieliku Mammas gabaliņu saldētavā.
Uznesu katlus un pannas, un karotes
(patiesībā brālis bija šausmīgs pavārs), situ tos
kopā kā Jaunā gada ballīti.

Beigās ieradās brālis un jautāja, kāpēc
viņš nebija ielūgts un kurš cepa kūku.
Viņš teica, ka man nevajadzētu smaidīt, ka visa ballīte bija baigais sūds,
jo es to biju iztēlojusies. Vissliktākais bija tas, viņš teica, ka
viņš vēl ir dzīvs. Sliktākais, viņš teica, ka
viņš nemaz nav miris. Man liekas, ka viņam ir taisnība, bet varbūt
sliktākais ir tas, ka es vēl arvien iztēlojos ballīti, varbūt
sliktākais ir tas, ka es vēl arvien varu sagaršot kūku.

 

Paziņojums

Kad saņēmu divus sava debijas krājuma Kad mans brālis bija acteks autoreksemplārus, es vienu paturēju sev un otru atdevu savam brālim Mino – viņš ir tetovētais brālis, kurš pozēja grāmatas vākam. Tonakt, man to nezinot, mana māte, tēvs un pieci no astoņiem brāļiem un māsām pulcējās Mino viesistabā un pa apli lasīja dzejoļus. Viņi nelasīja balsī. Tā vietā viņi pie sevis lasīja tos dzejoļus, kurus gadījās atšķirt. Kaut kad pēc pusnakts es saņēmu īsziņu gūzmu ar brāļu un māsu komentāriem un jautājumiem. Viena īsziņa bija no mana jaunākā brāļa. Tur rakstīts: Ko tu ar to domā? Vai tu gribi, lai Ričijs nomirst? Galīgi sapisti. Viņš atsaucās uz dzejoli ar nosaukumu Šeit vairs nav kūkas, kurā es iztēlojos, kas varētu notikt pēc mana metamfetamīna izpostītā vecākā brāļa nāves. Rakstot šo dzejoli, es pārsteidzu arī pati sevi. Tas man atklāja patiesību, par kuru gandrīz negribēju zināt: varbūt vēlās nakts, agrās rītausmas telefona zvani, no kuriem vienmēr baidāmies, jo tie bieži nes sliktas ziņas par brāli, kādudien mūs/mani atvieglos vai vismaz nomierinās, jo varbūt kādudien zvans paziņos, ka brālis ir atbrīvojies no sliktākā sevī, kas nozīmētu, ka arī mēs/es atbrīvotos no šīs viņa versijas, kas nozīmētu, ka viņš ir miris.

Nākamajā rītā pie manis negaidīti ieradās mana māte un jaunākā māsa Frenkija. Tikko māte bija ienākusi pa durvīm, es zināju, ka viņai kaut kas ir uz sirds.

Aiziet, Mammu, saki, kas ir, es teicu.

Ko lai es tev saku? viņa atbildēja.

Es taču redzu, ka tu esi uzvilkta, tā ka būs labāk, ja tu vienkārši pateiksi, ko domā, es turpināju.

Nu, vienkārši, tas, ko tu uzrakstīji… tā taču tas patiesībā nenotika, viņa man teica. Tas nebija tā.

Pirms es paspēju atbildēt, Frenkija izmeta: Par ko tu runā, Mammu? Tieši tā arī tas notika.

 Protams, gan Mammai, gan Frenkijai bija taisnība, un viņas abas kļūdījās – tas viss bija patiess; nekas no tā nebija patiess. Un gluži kā Velam bija taisnība, kad viņš teica, ka tas, ko uzrakstīju par brāli, bija sapists, viņš kļūdījās, domājot, ka man nevajadzēja atzīt to patiesību, kas mani mudināja uzrakstīt to šausmīgo dzejoli.

Lielākās un, iespējams, vienīgās zināšanas, ko glabāju sevī, kad rakstu, ir tādas, ka katrā stāstā ir neskaitāmas patiesības. To es iemācījos nevis augstskolā, bet ģimenē. Es uzaugu Arizonas/Kalifornijas tuksnesī, Mohaves cietokšņa indiāņu rezervātā, ko visi sauca par Indiāņu ciematu, ar četriem brāļiem un četrām māsām divistabu mājā, mana mamma bija iezemiete, un tētis bija spāņu katolis. Mēs atzinām vairākas patiesības reizē. Tās cita citu pastiprināja, nevis dzēsa. Mums mājās nekad nenācās izvēlēties kādu daļu sevis – mēs bijām visas šīs lietas vienlaikus, reizēm trokšņainā sadursmē, reizēm maigā pinumā.

Kad es rakstu, es nēsāju līdzi visas savas patiesības, pat Jūdas patiesības, kas man liek justies kā nodevējai, kuras netīrās rokas uz galda redz visi, tostarp arī Dievs. Man rakstīšana ir nevis šo patiesību apliecinājums, bet gan to izvērtēšana. Atsedzot to tumsu sevī, no kuras radusies daļa dzejoļu par brāli, es izgaismoju to, cik sūri un spilgti es viņu mīlu, un mazos karus, kuros cenšos viņu atgūt. Arī briesmoņi un nagu vīri6,  kuriem skatījos acīs un zobos, kad domāju par rezervātu un šīs valsts vēsturi, ir tās pašas patiesības, kas man dod spēku un līdzcietību, kas man palīdz izdzīvot šajā pasaulē. Patiesība ir tas zvēriņš, ko mēs tvarstām un tvarstām, līdz pēkšņi paskatāmies pāri plecam un saprotam, ka tas visu laiku ir ķēris mūs.

 

No angļu valodas atdzejojis Edvards Kuks

  1. Kaļķakmens klinšu izgruvumos atsegušās ūdenstilpnes.  (back)
  2. Bureau of Indian Affairs – ASV valdības aģentūra, kas atbild par Amerikas indiāņu ciltīm piederošās zemes kopšanu un administrāciju.  (back)
  3. Katsinas jeb kačinas (hopi: katsina, dsk. katsinim) ir vairākās pueblu indiāņu kultūrās sastopami gari un to atveidojumi.  (back)
  4. Kiva – telpa, kurās pueblu indiāņi veic reliģiskas ceremonijas u. c. garīgus rituālus.  (back)
  5. Department of Transporation – ASV transporta departaments.  (back)
  6. Nagu vīrs (angl. Hooferman) ir briesmonis no Diasas stāsta The Hooferman, kas šķietami moka dzīvniekus, nogriežot tiem kājas. Sk.: http://www.thefeministwire.com/2012/10/the-hooferman/.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri